Grieķija nav demokrātijas šūpulis.
Sākumā atbildēsim uz jautājumu, kas tad ir īsti demokrātija mūsdienās jeb demokrātijas definīcija.
Demokrātija ir politikas režīms, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus. Tā ir organizēta kārtība, kas svarīgāko jautājumu izlemšanā ļauj piedalīties visiem tas locekļiem vai viņu vēlētiem pārstāvjiem.
Iemesli kāpēc radās demokrātija.
Straujais ekonomiskais un sociālais progress Atēnās un citās grieķu polisās drīz vien sasniedza savu augstāko robežu, jo ierobežotas zemes platības pamazam koncentrējās neliela skaita īpašnieku rokās. Tie, kļuvuši par sava veida monopolistiem, zemi par arvien augstāku cenu iznomāja tas reālajiem apstrādātājiem – zemniekiem. Ja pēdējie nevarēja samaksāt zemes renti, zemes īpašnieki tos līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem vārēja pārdot verdzībā. No kādreizējas pārticības laukos 7. gadsimta p. m. ē. beigās vairs nebija palicis ne vēsts, to bija nomainījusi nabadzība un zemniecība bija uzkrājusi milzīgu paradu slogu. Nabadzīgākie slāņi jau atklāti sāka gatavoties revolūcijai, lai panāktu bagātības pārdalīšanu sev par labu. Savukārt ari bagātie zemes īpašnieki, nespējot vairs nodrošināt ienākumus, kādus tie uzskatīja par pienācīgiem, bija saniknoti un noskaņoti loti kategoriski. Tie gatavojas nopietni, visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savas intereses, tai skaita ar ieročiem, ka ari ieviešot daudz stingrāku likumdošanu. Antīkā un senā grieķu civilizācija kopumā bija nonākusi ekonomiskas un politiskas katastrofas priekšā. Tā droši vien arī būtu notikusi, ja vien nebūtu parādījies cilvēks, kurš kļuva par vienu no civilizācijas vēstures lielākajām leģendām. Tas bija Solons. Šis, ar gudrību un asu pratu apveltītais, kādas aristokrātiskas ģimenes pēctecis, drīz kļuva par daudzu likumu autoru un grieķu sabiedrības demokrātisko reformu iniciatoru. Solona reformas daļēji novērsa politisko krīzi, taču pilnība neatrisināja briestošās grieķu sabiedrības politekonomiskās problēmas.
Pirms tam Grieķijā vara bija vienpersoniska, bet bez mantošanas tiesībām. Par varu polisa parasti cīnījās vietējie augstmaņi, varu nevarēja iegūt bez tautas atbalsta, un lai iegūtu tautas atbalstu augstmaņi veica dažādus būvdarbus… Līdzīgi kā mūsdienās notiek dažādas politiskas kampaņas.
Kādas reformas tad īsti veica Solons?
Solons panāca, ka tiek ieviesti rakstīti likumi un tikai šādiem likumiem ir juridisks spēks.
Vel Solons panāca dažādas zemes dalīšanas reformas
Un izveidoja tautas sadalījumu slāņos pēc ienākumiem…
Populārs ir teiciens, ka Solons atnesa Grieķijai demokrātiju, Solona demokrātijas principi vēl bija ļoti tālu no mūsdienu demokrātijas izpratnes. Vēl, jo vairāk tādēļ, ka Solona likumi nekādas tiesības neparedzēja divām lielam Atēnu iedzīvotāju grupām – vergiem un sievietēm.
Sparta, nekad nebija samierinājusies ar Atēnu prioritāti. Ari pašas Atēnās lielā mērā provocēja citu Grieķijas pilsētu neapmierinātību ar to, ka savu kādreizējo diplomātiju, kas palīdzēja grūtā brīdī brīvprātīgā ceļā apvienot grieķu spēkus, tā sāka aizvietot ar savas gribas uzspiešanu. Peloponesas līga arvien biežāk sāka izrādīt pretestību Atēnu politikai, līdz abas konfederācijas nonāca līdz atklātam konfliktam – Peloponesas karam – kas sakas 431.g. p. m. ē.un turpinājās līdz 404. g. p. m. ē. tātad 27 gadus. Līdz ar to sabruka demokrātija. Atēnās demokrātija gan tika atjaunota. Tomēr tas neveda pie stabilizācijas un atveseļošanās. Pēc kara un tirānijas plosīšanās Atēnas bija zaudējušas lielāko daļu izglītotāko pilsoņu. Tūlīt sāka izpausties tā vēstures īstenība, ka, kā uzskata daudzi vēsturnieki un filozofi, demokrātija ir progresīva iekārta tikai pietiekami civilizēta, izglītota sabiedrība un otrādi – šāda sabiedrība parasti dabīgā ceļā veicina demokrātijas nostiprināšanos. Maz izglītotā sabiedrība ar zemu kultūras līmeni demokrātijas apstākļos viegli pārvēršas par nekontrolējamu anarhiju, tajā varu viegli sagrābj avantūristi, populisti un demagogi. Tā tas tiešām notika ari Atēnās. Piemēram, publiska tiesa, 500 cilvēku sastāvā, starp kuriem tikai nedaudziem bija laba izglītība, 399. g. p. m. ē. atzina filozofu Sokrātu par vainīgu bezdievībā, jaunatnes morāles bojāšanā utt., un piesprieda viņam nāves sodu. šāds tiesas spriedums gan tika pieņemts ar nelielu balsu vairākumu, kas, saskaņā ar Atēnās pastāvošo tiesu praksi, deva iespēju Sokrātam pašam piedāvāt alternatīvu sodu. Katra zina viņam uz visiem laikiem būtu jāpārtrauc publiski nodarboties ar filozofiju un lasīt lekcijas.
Grieķu pilsētās apvienojās savienības un līgas, lai cīnītos pret citām pilsētu savienībām. Šīs līgas drīz vien izjuka, bet citas radās no jauna, jau citos sastāvos. Lielākie savstarpēji konkurējošie spēki Grieķijā šajā laikā bija Atēnās, Spartā un Tēbās, bet neviens no šiem spēkiem tā arī nespēja iegūt izšķirošu pārsvaru par pārējiem. Tā grieķu civilizācija dažos gadu desmitos pazaudēja gandrīz visu, ko tā ar tādām pūlēm bija attīstījusi un uzkrājusi vairākos gadsimtos. Pazaudēts bija galvenais – nācijas, tautas un valsts ideja, nākotnes vīzija, attīstības mērķi.
Principā Grieķiju var uzskatīt par Demokrātijas rašanās avotu, bet ne par šūpuli, dēļ polisu savstarpējām cīņām un sieviešu tiesību ierobežošanu, kas neatbilst mūsdienu demokrātijas principiem. Ari pēc tiesu sistēmas un likumiem.