pirmatnejas makslaas un religijas rashanas

Saturs

Pirmatnējās mākslas rašanās……………………………………………………………………………………………..3
Kumranas rokraksti………………………………………………………………………………………………………….6
Mākslas rašanās teorijas……………………………………………………………………………………………………7
Kas ir reliģija?…………………………………………………………………………………………………………………8
Kas ir dievs?……………………………………………………………………………………………………………………9
Reliģijas nozīme civilizācijas attīstībā……………………………………………………………………………….10
Labais un ļaunais…………………………………………………………………………………………………………….12
Nozīmīgākās reliģijas. Vēdu reliģija, hinduisms…………………………………………………………………13
Pielikums………………………………………………………………………………………………………………………16Pirmatnējās mākslas rašanās
Pirmatnējā māksla ir radusies apmēram 35 000gadu atpakaļ ,kad cilvēks sāka attēlot savus pārdzīvojumus ,vērojumus un simbolus.
Interese par pirmatnējo mākslu ,cilvēkam sāk parādīties 19.gadsimtā.
Noteikti sākumā gleznošana un veidošana jāsaista ar dažādiem reliģiskiem rituāliem un priekšstatiem.
Paleolītā varēja sastapt dažāda veida gleznojumus ,ciļņus uz grieztiem un uz alu sienām.
Pirmatnējā māksla ir īpaša ar to, ka tās pilnveidošanai tika izmantoti dažādi instrumenti un krāsas. Gleznošanā pārsvarā tika izmantotas zemes krāsas, melnie kvēpi, dzeltenais okers un baltais okers, ko izmantoja reti. Pārsvarā gleznoja dzīvniekus un nereti to dabiskajā izmērā. Zīmēja konkrētus tēlus, nevis sižetus.
Cilvēku attēlojumi paleolītā ir atrodami, bet maz un atrastie mākslas darbos cilvēki ir koriģēti.
Sievietes tēls vairāk kalpoja kā simbols reliģijā, kas saistās ar zemes auglību un dzimtes turpināšanu.
Parasti šo zīmējumu centrā bija sieviešu tēli, sumbri un zirgi, piemēram, citā alas daļā tika attēloti citi dzīvnieki. Sievietes parasti tika gleznotas sarkanā krāsā, bet vīrieši melnā krāsā un dzīvniekus attēloja arī tā, pat.
Vieni no slavenākajiem pirmatnējo cilvēku zīmējumiem ir Altemiras alas zīmējumi ziemeļspānijā.

Zinātnieki ir izdalījuši pirmatnējās mākslas posmus:
paleolīts – 35 000 – 12 000 g. p. m. ē.
neolīts – 8 000 – 4 000 g. p. m. ē.
bronzas laikmets – 3 000 – 1 000 p. p. m. ē.
dzelzs laikmets – ap 1 000 g. p. m. ē.

Līdz 4. g. tūkst. p. m. ē. – pirmatnējās kopienas iekārtā – eksistēja tikai pirmatnējā māksla. Nākamajos laikmetos tā turpināja pastāvēt vienīgi mazāk attīstītajās zemēs. Mūsu dienās pirmatnējās mākslas veidi sastopami vēl dažos Āfrikas novados, kā arī Polinēzijas un Mikronēzijas salās. Pirmatnējās mākslas vēsturē pieņemts tāds pats hronoloģiskais dalījums kā mūsdienu arheoloģijā. Tā pamatā ir kultūras atkarība no materiāla, ko izmanto darbarīku izgatavošanai. Sākumā tas bija akmens (600. gadu tūkstotis – 4. gadu tūkstotis p. m. ē.), tad bronza (sākot ar 4. gadu tūkstoti p. m. ē.), pēc tam dzelzs 9sākot ar VII gs. p. m. ē.). Tāpēc pirmatnējās kultūras galvenos periodus XIX gs. zinātnieki nosauca par akmens (paleolīts un neolīts, t.i., senais un jaunais akmens laikmets), bronzas un dzelzs laikmetiem. Bronzas un dzelzs laikmetos sastopama pirmatnējā sabiedrība ar tai atbilstošu mākslu un arī šķiru sabiedrība ar savu mākslu.
1745. gadā tika uzieti krama priekšmeti, kurus uzskatīja par pirmatnējā cilvēka darbarīkiem, taču šo hipotēzi zinātnē atzina tikai XIX gs. pirmajā pusē. 1879. gadā pētnieks D. Sautuola Altamiras alā Spānijā atklāja uz sienām bizonu atveidus. Viņa pieņēmumu, ka šie gleznojumi varētu būt pirmatnējā cilvēka mākslas darbi, atzina tikai 1901. gadā, pēc tam, kad, galvenokārt Francijā un Spānijā, tika atklātas vēl daudzas alas ar līdzīga rakstura gleznojumiem. Zinātnieki meklēja materiālus arī par pārējo pirmatnējā cilvēka māksliniecisko darbību. Pirmais tāds atklājums notika 1863. gadā, kad franču ģeologs un arheologs E. Lartē (1801 – 1871) atrada Francijā Madlēnas grotā raga plāksnīti ar iegravētu mamuta attēlu.
XIX gs. tika likti pamati jaunai mākslas zinātnes nozarei – zinātnei par pirmatnējo mākslu. Tās redzamākie pētnieki bija dāņu arheologs K. J. Tomsons (1778 – 1865), kas sadalīja pirmatnējās kultūras trīs galvenajās grupās: akments, bronzas un dzelzs laikmeta kultūrās; dāņu arheologs J. Vorso (1821 – 1885) viens no pirmajiem sāka sistemātiski pētīt neolīta kultūras slāņus; angļu pētnieks Dž. Leboks sadalīja akmens laikmetu paleolītā un neolītā, franču arheologi G. Mortiljē (1821 – 1898) un A. Breils (1877 – 1961) izstrādāja paleolīta kultūru periodizāciju; zviedru arheologs un kultūras vēsturnieks O. Monteliuss (1843 – 1921) ieviesa bronzas un dzelzs laikmetu atradumiem tipoloģisko pētniecības metodi un uz tās balstīja šo laikmetu periodizāciju; padomju arheologi A. Okladņikovs (1908), S. Zamjatins (1899 – 1958), M. Artamonovs (1898) un citi zinātnieki p…ētīja paleolīta un dzelzs laikmeta kultūras slāņus Padomju Savienības teritorijā. Tomēr jāņem vērā, ka visi šie dati ir aptuveni.
Mākslas izcelšanās sākumi meklējami senajā akmens laiketā paleolītā, kad pirmatnējais cilvēks apguva pirmos darba paņēmienus. Darbs attīstīja ne tikai cilvēka roku veiklību, bet arī novērošanas un domāšanas spējas. Cilvēks sāka gūtos iespaidus iemūžināt līnijās, krāsās, formās. Apmēram pirms 40 tūkstošiem gadu radās tēlotāja māksla: no mīksta akmens veidotas primitīvas figūriņas, uz akmens, raga un kaula plāksnītēm ieskrāpēti zīmējumi utt. Taču vispilnīgāk pirmatnēja cilvēka mākslinieciskā jaunrade izpaudās gleznojumos uz alu sienām, kuri tapuši laikā no 20. līdz 12. gadu tūkstotim p. m. ē. Visbiežāk tika attēloti dzīvnieki, galvenokārt to sugu pārstāvji, kam bija nozīme medniecībā, – bizonis, meža cūka, briedis u. c. Šie atveidi, piemēram, Lasko alā Francijā, ir ļoti izteiksmīgi. Gleznojumi ir patiesi, var pat teikt – reālistiski. Pirmatnējais mākslinieks pratis radīt ne tikai dzīvības pilnu attēlu, bet arī atsegt dzīvnieka raksturu, izceļot gan vērša mežonīgo skatienu, gan smago un mierīgo degunradža gaitu, gan rotaļīgo kazlēnu lēcienus. Gleznojumos nav noteikta figūru izvietojuma, nav horizontāļu, vertikāļu, simetrijas. Uz alu sienām dzīvnieku figūras nereti izvietotas augšpēdus un vertikāli. Gleznojumu haotiskais izkārtojums dažkārt atkarīgs no sienu nelīdzenās struktūras, kam gleznotāji piemērojās.
Ap 8. gadu tūkstoti p. m. ē., jaunajā akmens laikmetā neolītā, kad attīstījās lopkopība un zemkopība un cilvēki sāka izgatavot smalkākus akmens darba rīkus, radās trauku veidošanas māksla – keramika (no grieķu vārda keramos – māls). Sākumā, māla traukus darinot, izmantoja tādu ādas maisu, izdobtu ķirbju un koka trauku formas, kādus agrāk lietoja ūdens glabāšanai. Vēlāk sāka meklēt formas atkarībā no jaunā materiāla – māla īpatnībām. Traukus bieži rotāja ar iespiestiem vai apgleznotiem ornamentiem – ģeometrisku formu vai dzīvnieku shematisku attēlu ritmiskiem atkārtojumiem.
Gan paleolītā, gan neolītā jau pazina celtnes. Pirmatnējās kopienas zemnīcām un celtnēm no zaru pinumiem, koka, niedrēm vai māla bija tikai praktiska nozīme, taču tās ieņem savu vietu arhitektūras vēsturē, jo, tās ceļot izveidojās priekšstati par balstiem un pārsegumiem, t. i., konstrukciju. Tā, piemēram, kolonnu prototips meklējams niedru kūļos, arkas forma sāk veidoties no diviem vidū sasietiem un saliektiem kūļiem, velve – no pītām teltīm vai no daudziem kopā sasietiem niedru kūļiem utt.
Ilgu laiku mākslas zinātnē uzskatīja, ka pēc paleolīta līdz Ēģiptes un Mesopotāmijas kultūras uzplaukumiem ar sienu apgleznošanu nenodarbojās. Tomēr nesen uzietie gleznojumi uz klintīm (Āfrikā – Sahārā, 1956 – 1957) un māju sienām (Mazāzijā – Tšatalhujukā, 1961, u. c.) liecina par to, ka arī pēc paleolīta turpināja attīstīties šis mākslas veids, mainījušies tikai figūru attēlošanas paņēmieni. Jaunāko periodu gleznojumos vairs neizceļas formu apjomīgums un pozas mirklīgums, bet sniegti priekšstati par dzīvnieku vai cilvēku vispār, tēlu stilizējot tāpat kā ornamentālo rotājumu vai dzīvnieka atveidu uz traukiem. Taču svarīgi ir tas, ka parādās darbības tēlojumi un figūras apvienotas kompozīcijās.
Bronzas laikmetā pieauga cilvēka tehniskā prasme. Viņš iemācījās sakausēt varu un alvu, lai iegūtu jaunu materiālu – bronzu, ko izmantoja darbarīkiem. Sākās dunču, nažu, vairogu, saktu un dažādu citu metāla priekšmetu izgatavošana. Attīstījās metālapstrādes pamat tehnikas: kalums un liešana. Jostas sprādzes, saktas un citus priekšmetus rotāja jauns plastiskā ornamenta veids – spirāle, kam pamatā metāla stieples vijīgums un lokanums.

Paleolīta laikmeta alu zīmējumi…Kumranas rokraksti
Kas ir Kumranas rokraksti? Tie ir divus tūkstošus gadu veci un vēl vecāki ādas tīstokļi, kas, ievietoti māla krūkās, bija saglabājušies līdz mūsu dienām Judejas tuksneša alās Nāves jūras ziemeļrietumu piekrastē, Palestīnā. 1947. gadā kāds beduīnu zēns vienā no šīm alām iemeta akmeni, un plīstoša trauka sķindoņa iezvanīja atklājumus, kas turpmākajos gados piesaistīja sev visas pasaules uzmanību. Tīstokļos bija saglabājušies seni Bībeles teksti un kādas izzudušas sektas raksti, kuros daudzas vietas izrādījās pārsteidzoši līdzīgas kristiešu Jaunās derības mācībām. Tīstokļu tekstos pavīdēja pat kāda vārdā nenosaukta “Taisnības skolotāja” tēls – tik lielā mērā līdzīgs pašam Jēzum Kristum, ka daudziem teologiem baismās nojautās aizrāvās elpa, jo “Taisnības skolotājs” bija dzīvojis krietni agrāk. Tas tātad nebija Kristus līdzinieks, bet gan priekštecis.Mākslas rašanās teorijas
Pastāvēja un pastāv dažādas teorijas par mākslas rašanos. Viena no tām – ilgu laiku pastāvējusī reliģiskā teorija, kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī šodien. Zināmā mērā tas bija teologu uzskats, ka māksla ir īpaša Dieva mīlestības izpausme, apveltot cilvēku ar talantu. Un tomēr šī teorija nenoliedzami ir tikai viens no pieņēmumiem. Nav jau arī noslēpums, ka māksla tika dēvēta par “dievišķo”, par “Dieva dāvanu”, kā tas bija antīkajā sabiedrībā, kur Zeva meitas – mītiskās mūzas – bija tās, kas aprūpēja kādu no mākslām. Seno indiešu priekšstatos Brāma bija tas, kurš apmācīja mūzikā un poēzijā dižo gudro Branti-muni.

Atspoguļošanas teorijas piekritēji uzskatīja, ka māksla radusies pašizziņas ceļā. Nākamā – spēles teorija – visos laikos bijusi vispopulārākā. Lai izdzīvotu, cilvēkam vajadzēja cīnīties ar dabu, ar ienaidniekiem un nikniem zvēriem. Tas bija piespiedu process: nestrādāsi, necīnīsies – aiziesi bojā. Tieši tas acīmredzot nomāca pirmatnējo cilvēku. Tāpēc viņš meklēja atslodzi, lai atpūstos no apkārtējās vides. Tieši spēlē viņš atbrīvojās un spēja sevi pierādīt. Māksla bija viens no šīs spēles elementiem. Tātad – ja cilvēks attēloja medības, zveju vai zvērus, tad tas nebija darbs, bet atpūta, spēle. Tomēr arī šī teorija pilnībā nespēj izskaidrot mākslas izcelšanos.

Mākslinieciskā instinkta teorija savā ziņā līdzinājās iepriekšējai. Šīs teorijas aizsākumi meklējami Senajā Grieķijā, jo jau Platona darbos tika izstrādāti aizmetņi domai par iedzimtām idejām, t.i., ka, pirms cilvēks ierodas šajā pasaulē, viņa dvēsele jau ceļo viņpus reālām lietām un parādībām. Tieši tur, “ārpasaulē”, dvēsele apcer idejas – reālo priekšmetu aprises un tēlus, to dievišķo skaistumu. Tālāk dvēsele, iemiesojoties cilvēka ķermenī, nododas atmiņām par kādreiz redzēto. Skaistā radīšana – tā ir mākslinieka instinkta izpausme, respektīvi, augstākās pasaules atklāsme. Arī šī teorija nebūt nav absolūti pierādīta.

Atdarināšanas teorija arī bija viens no mēģinājumiem izskaidrot mākslas izcelšanos. Jau Dēmokrits savā laikā teicis, ka putnu dziesmas radījušas mūziku. Ar to viņš domāja putnu dziesmu atdarināšanu, to imitāciju. Aristotlis “Poētikā” arī pamatoja šīs atdarināšanas iemeslus – cilvēkam piemīt tieksme imitēt. Tadējādi bauda, ko viņš guva no šādas atdarināšanas, lika viņam to darīt vēl un vēl. Tās ir tikai dažas teorijas, kas izteiktas dažādu laiku un dažādu zinātnieku darbos. Tomēr neviena teorija nav spējusi līdz galam izskaidrot mākslas izcelšanos.Kas ir reliģija?
Reliģija ir uzskatu un ticības kopums, kas attiecas uz kaut ko pārdabisku, svētu vai dievišķu, kā arī morāle, paražas, rituāli un organizācijas, kas ar to saistītas. Bieži ar vārdu “reliģija” apzīmē konkrētas reliģiskas organizācijas, kas formāli apvieno savas ticības pārstāvjus un uzskata sevi par oficiālā viedokļa paudējām un uzturētājām.
Reliģijas lielākoties risina šādus problēmu jautājumus:
• viena dieva, dievu vai dievību esamība vai neesamība, loma un darbība pasaulē;
• cilvēka identitāte, vieta pasaulē;
• dzīves jēga un sūtība;
• attieksme pret nāvi;
• ētikas pamati;
• dvēsele.Kas ir dievs?
Dažādos reliģiskajos pasaules uzskatos dievs ir pārdabiska būtne vai augstāka vara, kam piemīt īpašs spēks. Atkarībā no reliģijas dievs var būt viens vai tie var būt vairāki, taču ar vārdu “dievs” (sevišķi tad, ja tas rakstīts ar lielo burtu) parasti saprot kādas monoteistiskas reliģijas vienīgo dievu. Bieži vienu (vai vienīgo) dievu uzskata par Zemes vai pasaules radītāju. Monoteistiskās reliģijās dievs parasti ir pilnībā labs, viszinošs, visspēcīgs un taisnīgs. Parasti dievi ir arī nemirstīgi. Bieži ar dieviem saista tādas dabas parādības kā zibeni, plūdus, vētras. Bieži uzskata, ka dievs vai dievi nosaka cilvēka likteni, kā arī ka tie ir morāles normu avots (lai arī pašu dievu bieži uzskata par stāvošu pāri morāles normām).
Latviešu valodā vārds “dievs” jāraksta ar lielo burtu, ja ar to domāts kādas monoteistiskas reliģijas dievs (piemēram, Dievs kristietībā, jūdaismā, islāmā vai atsevišķos hinduisma atzaros) vai arī ja šis vārds ir attiecīgā dieva vārds (piemēram, Dievs latviešu mitoloģijā).
Politikā, sevišķi viduslaiku Eiropā, uzskatīja, ka tiesības valdīt nāk no Dieva.
Cilvēki, kas netic dieva vai dievu eksistencei, ir ateisti vai agnostiķi. Uzskatu, ka dievs radīja pasauli, taču tālākajā pasaules ritējumā neiejaucas, sauc par deismu. Pastāv reliģijas, kurās netiek postulēta dievu eksistence (piemēram, budisms). Panteisms ir uzskats, ka daba ir dieva iemiesojums. Disteisms ir uzskats, ka dievs pastāv, bet ir ļauns (skat. Ļaunuma problēma).Reliģijas nozīme civilizācijas attīstībā
Reliģijas pirmsākumos, jau pirmo ebreju praviešu sludinājumos, meklējamas daudzas mūsdienu sabiedrības normas, sociālie un politiskie principi. Tieši šie pravieši uzbruka sociālajai nevienlīdzībai, asi kritizējot valdniekus par netaisnīgu un nežēlīgu varas izmantošanu. Viņu izstrādātais morāles kodekss bija civilizācijas aksioma – neatkarīga no atsevišķu cilvēku varas, autoritātes vai vēlmēm. Zīmīgi, ka pat tās varas jau jaunajos laikos, kas demonstratīvi, neiecietīgi noliedza reliģiju, piemēram, komunistu ideoloģija, pēc būtības sludināja to pašu ebreju patriarhu morāles kodeksa principus.
Ebreju praviešu radītos kristietības pamatus, kā arī daudzus vēlākos reliģiskās mācības papildinājumus un pilnveidojumus pilnīgi noteikti var uzskatīt par tā laika inovatīvas domāšanas rezultātu un paraugu tādā nozīmē, ka tika izveidota zināma sabiedrības uzskatu sistēma par apkārtējo pasauli un pašu sabiedrību. Iepriekšējie ticējumi, dažādie dievi, arī baltu pagānu laiku dievības un gari, atspoguļoja fragmentārus cilvēku priekšstatus par tām vai citām parādībām, par kurām nekādas citas informācijas nebija. Reliģija, izdarīja apvērsumu cilvēku domāšanā, izskaidrojot un sakārtojot dabas un sabiedrības notikumus, parādības un procesus vienotā, daudz plašākā, vairāk vai mazāk integrētā sistēmā. Bez šīs uzskatu sistēmas tālākais civilizācijas progress nebūtu iespējams. Līdz ar to vēlāko laiku strīdiem par Dieva esamību ir tāds pat pamats, kā, piemēram, seno astrologu un astronomu diskusijām par to, vai Saule riņķo ap Zemi, vai otrādi – Zeme riņķo ap Sauli un vēl griežas ap savu asi. Ēģiptiešu un citu Tuvo Austrumu seno tautu dzīvē un saimniecībā, piemēram, Nīlas vai Divupes ieleju irigācijas sistēmas attīstībai un regulēšanai tam nebija nekādas nozīmes. Toreiz bija svarīgi, ka šie procesi notiek ar zināmu regularitāti un iepriekš prognozējamu cikliskumu, kas bija pietiekams „zinātnisks” pamatojums nozīmīgu saimniecisku lēmumu pieņemšanai.
Protams, vēlākajos gadsimtos reliģija nospēlēja krasi negatīvu lomu, apkarojot racionālās zinātnes attīstību. Kopernika un Galileja piemēri bija tikai spilgtākie no tūkstošiem citu, kas kā ķeceri tika nomocīti vai tika nosodīti un izolēti no sabiedrības, ja iedrošinājās apšaubīt reliģijas dogmas, vai pat meklēt to pamatojumus vai pierādījumus ārpus svēto rakstu postulātiem.
Pateicoties savām sākotnējām galvenajām funkcijām – vienota pasaules izpratnes veidošana, sabiedrisko attiecību ētisko un morāles kritēriju uzstādīšana, u.c., reliģija, sākot no tās rašanās līdz pat mūsdienām, joprojām spēlē nozīmīgu lomu sabiedrības un valsts veidošanā un stabilitātē. Īstenībā, reliģija ir viena no sabiedrības organiskām sastāvdaļām, neskatoties uz daudzām savām iekšējām neatbilstībām, kā arī pretrunām ar racionālo, jeb zinātnisko pasaules uztveri.
Bērns šajā pasaulē nāk izbrīnā atbalsodams sevī to, ko runā daba, apkārtējie cilvēki. Pusaudzis un jaunietis sevi sāk apzināties jau kā vienreizīgu, neparastu un neatkārtojamu būtni. Viņš grib teikt vēl nekad nepateiktu vārdu; grib darīt vēl nebijušu darbu. Bet…, lai pateiktu, darītu kaut ko jaunu, jāzina, kas ir jau teikts, darīts; jāuzklausa pagātnes balss.
Mēs it kā atrodamies pie milzīgas pūra lādes. Kas tik tajā nav samests! Ja pa to rakņāsimies uz labu laimi, tā var būt bezjēdzīga nodarbošanās. Tāpēc jau zinātne steidzas palīgā, lai šo bagātību kārtotu un padarītu pieejamāku, to popularizētu, atšķirtu tajā būtisko no nebūtiskā, pārejošo no nezūdošā.
Milzīgajā pūra lādē ir atrodami arī morāles jautājumi, jo šķiet, ka pasaulē nav otras tik dzīvīgas un intriģējošas problemātikas kā tikumības un morāles jautājumi. Bez šiem jautājumiem taču nav iedomājama grieķu filozofija, filozofija vispār. Kā redzam no vēstures, cilvēce par šiem jautājumiem lauzījusi galvu jau kopš saviem pirmsākumiem. Šāda paaugstināta interese ir gluži saprotama, jo visos laikos – gan sirmā senatnē, gan mūsdienās – katra cilvēka priekšā ik mirkli, ik dienas iestājas morālās izvēles brīdis: iet labā v…ai ļaunā ceļu. Un no izraudzītā virziena ir atkarīgs viss turpmākais indivīda dzīves gājums: viņa augšupeja vai lejupslīde, galu galā pat viņa esība.
Kursa darba tēma ir “Labais un ļaunais Sokrāta filozofijā”. Tas ir mēģinājums ieskatīties pūra lādē, pagātnē.
Sokrāts – Cilvēks. Mīts. Leģenda. Mīkla. P.Ado (36,127) salīdzina Sokrātu ar Kristu, atzīmējot, ka viņiem abiem bija vēsturiska ietekme, neskatoties uz to, ka viņu darbība bija ierobežota laikā un telpā – maza pilsēta, maza valsts. Viņiem bija pavisam maz skolnieku. Abi neko nerakstīja, bet par viņiem ir liecības. Par Sokratu mēs uzzinām no Platona un Ksenofonta, par Kristu -–no “Evaņģēlijiem”.
Sokrātu un Kristu vieno laikmets, viņu iekšējā traģēdija, bet, neskatoties uz to, Kristus Sokrāta priekšā gūst pārākumu, jo kristietības pretenzijas uz labā un ļaunā skaidrojuma gūst prioritāti. Kristīgajiem autoriem Sokrāts tā arī paliek atstumtais, neskatoties uz to, ka daudzi baznīcas tēvi augstu vērtē Sokrātu kā vienu no kristietības priekšgājējiem ( 52,32). Vislabāk Sokrāta stāvokli raksturo Dante, novietodams Sokrātu ar citiem ķeceriem ellē, līdz ar to noliedzot Sokrāta devumu morāles jautājumu izpratnē. Arī mūsdienu cilvēks labā un ļaunā jautājumu izpratni saista ar kristietību, kristīgo filozofiju, bieži vien noraidot sengrieķu filozofijas atziņas.
Jāpiekrīt L.Feijerbaham, kurš atzīmē, ka jau ilgi pirms kristīgās ēras filozofija savā jautājumu lokā bija iekļāvusi labo un ļauno, piešķirot šīm problēmām patstāvīgu nozīmi. No šejienes izriet kursa darba mērķis – parādīt labā un ļaunā izpratni pirms kristīgajā ērā, parādīt labā un ļaunā vietu cilvēka dzīvē, noskaidrot, ko saprata ar labo un ļauno, atklāt labā un ļaunā saikni ar citām ētiskām kategorijām.Labais un ļaunais.
Šie jēdzieni ir veci kā pasaule, tikpat veca ir labā uzvara pār ļauno. Taču pilnībā iznīdēt ļauno – tas nav cilvēka spēkos. Kur beidzas labais un sākas ļaunais ? Uz šo jautājumu atbildi es gribētu sadalīt divās daļās:
1) to nosaka tikai katra paša izpratne par ētiku
2) to regulē Dieva vārds.

1) Kas ir labs un kas ļauns, mēs mācāmies izšķirt jau no mazotnes. Pārsvarā tas ir vecāku piemērs, audzināšana, kas dod mums spējas atpazīt, izprast un dot savu vērtējumu par labo un ļauno. Bet dzīvē var gadīties dažādi un ne vienmēr darbi var sakrist ar labiem nodomiem un otrādi. Tā, piemēram, prātā ienāca kāds oriģināls piemērs. Ja es savā dzīvoklī pa sienu rāpojot ieraugu, piemēram, drēbju kodi. Lai viņa nelidinātos un, pasarg`dievs, neielīstu kādās manās drēbēs, es, labu nodomu mudināta, ņemu un viņu nospiežu. Bet gribēdama labu es esmu izdarījusi ļaunu – nospiedusi kodi. Vai, arī otrādi. Ieraugot kādu kukaini, spiežu nost nemaz nedomājot vai viņš ir kaitīgs vai nav, bet galu galā var sanākt labs darbs, ja patiešām izrādās, ka kukainis bijis kaitīgs.

2) Viss, kas saskan ar Dieva pasauli, ir labs.
Kad Dievs radīja pasauli, viņš domāja tikai par labo. Cilvēka misija bija būt labam, taču, šeit īstā vieta ir parunai “Nav labs bez ļauna” un cilvēks krita grēkā, kas noveda pie tā, ka pasaulē ienāca ļaunais.
Kas ir ļaunais? “Ļaunums ir tas, kas traucē dzīvībai un to iznīcina; ļaunais ir negatīva atbildība, ja cilvēks, kuram ir jāizšķiras par labu Dievam, izšķiras pret to.”

Nozīmīgākās reliģijas
Vēdu reliģija, hinduisms.

• Realizētāji – ārieši, ieceļotāji, kas ap 15.gs.p.m.ē. no ziemeļu puses ienāca Indijas teritorijā. Ap 6.gs.p.m.ē, kad sevi pieteica budisms un džainisms, uz vēdu bāzes organizētā reliģija ieguva nosaukumu “hinduisms”.
• Svētie raksti – Vēdas (Rigvēda, Samavēda, Jadžurvēda un Atharavavēda). Sarakstītas sanskritā. Vēdas atspoguļo indoāriešu garīgo pieredzi. Vēdiskajā literatūrā ietvertas arī upanišadas un brāhmanas – priesteru un gudro skaidrojumi.
• Politeisms, monoteisms iezīmes. Vēdiskajā reliģijā Dievu un dievību ļoti daudz (Vāju-vēja dievs) Sūrja-saules dievs, Indra-pērkona dievs, Agni-uguns dievs). Hinduisma periodā par nozīmīgākajiem izvirzās trīsvienīgais Brāhma- pasaules radītājs, Višnu – pasaules uzturētājs un Šiva – pasaules postītājs, tā iezīmējot monoteistiskos priekšstatus. Pārējie – radītie dievi, kuru uzdevums – uzturēt lielo pasaules kārtību – Ritu.
• Cilvēku izcelšanās. No pirmcilvēka Purušas, ko, sacērtot gabalos, upurē dieviem. No mutes – brāhmaņi (priesteri), no rokām kšatriji (karotāji, valdnieki), no gurniem vaišjas ( zemkopji, tirgotāji),no pēdām šūdras
(zemākā kārta). Te atspoguļojas priekšstati par sabiedrības sociālās hierarhijas sistēmu.
• Hinduisma būtība. Palīdz cilvēkam atbildēt uz vitāli svarīgiem jautājumiem par savu lomu šajā tik mainīgajā pasaule, par dzīves mērķiem un iespējām tos sasniegt.
– Ātmans – cilvēka garīgā būtība, kas nav pakļauta nāvei.
– Brāhmans – pasaules būtība.
– Cilvēka dzīves mērķis – apjēgt ātmanu sevī un savienot to ar pasaules brāhmanu.
– Maija – iluzorā, mainīgā, nepastāvīgā materiālā pasaule, kurai nav vērts pieķerties.
– Reinkarnācija – cilvēka pārdzimšana, spēja ātmanam pēc fiziskā ķermeņa nāves iemiesoties citā ķermenī. Tādēļ cilvēks nedrīkst sevi identificēt ar savu ķermeni.
– Karma – cēlonības – seku savstarpējās mijiedarbības likums, kas pamato, ka viss tas, kas ar cilvēku notiek, (gan labais, gan sliktais) ir viņa paša nopelnīts.
– Mokša – atbrīvošanās no pārdzimšanas, apjaušot savu ātmanu un savienojoties ar pasaules brāhmanu.
• Hinduisms – vadošā reliģija mūsdienu Indijā
Budisms.
• Rašanās laiks – 6.gs.p.m.ē.. Svētie raksti – Tipitaka.
• Budisma pamatlicējs – princis Sidhārts Gautama , kas sasniedzis atklāsmi un kļuvis par Budu (apskaidroto). Tātad Buda sākotnēji netiek uztverts par Dievu. Dievišķots un pielūgts tas tiek vēlāk – mūsu ēras sākumā.
• Budisma pamats – četras dievišķās patiesības:
1) dzīve ir ciešanas, 2) c…iešanu cēlonis ir kaislības un vēlmes, 3) lai atbrīvotos no ciešanām, jāatbrīvojas no vēlmēm, 4) lai atbrīvotos no vēlmēm, jāiet Budas norādītais astoņposmu ceļš: pareiza ticība, lēmumi, valoda, darbība, dzīvesveids, centieni, domāšan, apcere). Lai vieglāk realizētu atbilstošu dzīvesveidu, tiek dibinātas mūku kopienas.
• Cilvēka dzīves mērķis – sasniegt nirvānu (tulk. apdzišana – tāds stāvoklis, kas izbeidz visas ciešanas).
• Bodisatva – cilvēks, kurš sasniedzis garīgās attīstības augstāko pakāpi, varētu aiziet nirvānā un vairs nepārdzimt, bet atliek to, lai varētu palīdzēt citiem.
Džainisms
Rašanās laiks – 6.gs.p.m.ē. Pamatlicējs Mahāvīra Vārdahamāna Džinna. Uzskats, ka ļaunuma sakne meklējama cilvēka piesaistītībā materiālajai pasaulei, tādēļ tā jāpārvar. Nerunā par Dievu, bet dievišķām dvēselēm dzīvām, kas iemiesojas it visā. Cilvēka uzdevums – ar pareizu dzīvesveidu (pareiza ticība, pareizas zināšanās, pareiza rīcība, askētisms, badošanās un atturēšanās no dzimumattiecībām), nepiesaistoties materiālajai pasaulei, palīdzēt atbrīvoties dzīvai no ķermeņa sprosta.

Rietumu cilvēks
• Ārišķīgais cilvēks, kas savu dzīvi ļauj veidot ārējām likumībām, necenšas saprast iekšējos likumus, kas rakstīti cilvēka sirdī. Piemērojas dzīves ārējiem apstākļiem, nevis dzīvo saskaņā ar savu iekšējo pārliecību
• Orientācija uz prātu. Racionālā civilizācija, kurā valda intelekts pār garu. Dzīve tiek pakļauta intelektam, līdz ar to prāts, zināšanas tiek uzlūkotas par pašmērķi, nevis līdzekli dzīvošanai.
• Filozofija veidojās kā atsevišķa nozare.
• Zinātne pievērsās teorētiskās īstenības skaidrojumam (piem. Grieķijā filozofiskās zinātnes, matemātiķi, kas izvirzīja teorēmas un pierādīja tās zinātniski)
• Akcentē cilvēka individualitāti, nodalot to no pārējās ar intelektu neapveltītās dabas. (Individualizētais cilvēks)
• Prakticisms (pie. Romā, pragmatisms Jaunākajos laikos). Visas zināšanas pa lielākai daļai reducējas eksistences uzturēšanas zināšanā. Maz to zināšanu, kas palīdz atrisināt iekšējās dzīves problēmas
• Rietumu cilvēkam raksturīgas skaistas frāzes, patētiska runa, kurai nav svarīgs iekšējais segums.
• Cīņu padarījis par savas dzīves jēgu. Varas cilvēks, jo varas iegūšanu sev izvirzījis par pašmērķi Personīgā brīvība ir Eiropas cilvēka cīņas galvenā jēga.
• Rietumnieks bieži vien ir sabiedrības cilvēks, pūļa cilvēks, uzskata, ka sabiedriskā nozīmība piešķir viņa dzīvei īpašu vērtību. Baidās no vientulības. Eiropas kultūras ideāls – individuāli brīvs un neatkarīgs cilvēks kopībā ar citiem.

Austrumu cilvēks
• Iekšķīgais cilvēks, kas cenšas iepazīt, izprast sevi. Dzīvi sāk veidot ne ar ārējās pasaules pārkārtošanu, bet ar sevis audzināšanu. Uzskata, ka pasaule būs tāda, kāds būs iekšējais cilvēks.
• Intuitīvā pasaules uztvere.
• Filozofija pastāvēja reliģijas ietvaros (daoisms, konfūcisms, budisms, dzenbudisms, sintoisms – reliģiski filozofiskās mācības)
• Zinātniskā doma saistīta ar mērķi, kā palīdzēt cilvēkam, bet zināšanām nebūt obligāti nav jābūt zinātniskām (teorētiski pierādāmām un pierādītām)
• Cilvēku un Universu uztver kā nedalāmu vienību
• “Kas citus pazīst, tas ir gudrs, kas pats sevi pazīst, ir apgaismots.” (Laodze.)
• Austrumu cilvēks bieži ir klusētājs, kas meditācijās gremdējas pats savā dziļākajā būtībā, meklē atklāsmi bez vārdiem (satori dzenbudismā)
• Varu uzskata par līdzekli kāda mērķa realizēšanai, nevis par pašmērķi. “Kas citus uzvar, tam ir spēks, kas pats sevi uzvar, tas ir varens.”
• Jūt dziņu pēc savas vientulības. Viens palicis, gremdējas sevī, lai atrastu ceļu uz paša iekšējo būtību.

Pāreja no mitoloģiskā uz zinātnisko pasaules skatījumu (filozofija)
Iemesls. Sengrieķu domātāji juta, ka mitoloģija tiem nesniedz ticamas atbildes uz vitāli svarīgiem dzīves jautājumiem par pasaules un cilvēka dzīves jēgu. Tad tie radīja īpašu domāšanas veidu (filozofiju), kas balstījās uz saprātu, lika cilvēkam pašam meklēt atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem, akli nepakļaujoties uz mītos sniegtaj…ām atbildēm.
Ilgas pēc harmonijas un laimes mudina grieķus radīt universa sistēmu. Iekams cilvēks nezina, kas ir universs, viņa dzīvei nav jēgas, jo cilvēka dzīve ir niecīga daļa no universa, tikai vienībā ar universu tai ir nozīme.
Filozofijas zinātnes galvenais interešu objekts
Dabā valdošie likumi. Viņi gribēja atrast universālu principu, kā izzināt un izskaidrot dabā valdošo mainību un pastāvību, noskaidrot tos pamatprincipus, uz kuriem balstās pašas vispārīgākās dabas likumsakarības, meklēja pirmvielu, no kā viss ir radies un par ko viss pārvēršas. Par šiem jautājumiem interesējās gan natūrfilozofi ,gan pitagorieši , gan atomisti, gan klasiskie filozofi. Heraklīts apgalvoja, ka viss plūst, viss mainās, ka tieši pretruna un konflikts ir dabas norišu galvenais dzinulis. Parmenīds noraidīja, ka viena lieta varētu pārvērsties par kādu citu, Dēmokrits izstrādāja savu atomteoriju. Pitagors atzina, ka kosmosa harmoniju nosaka pareizas skaitļu attiecības.
Augstākā kosmiskā pirmsākuma meklējumi. Jautājums par pasaules pirmsākumu, būtību, logosu, pirmkustinātāju deva ierosmi reliģijas filozofijai un vēlāko laiku teoloģijai. Tas pavēra ceļu monoteismam, ļāva atgriezties pie visvarena, mūžīga Dieva atziņas, ko bija aizseguši politeistiskie dievu kulti un mitoloģijas. Filozofiskā monoteisma elementi sastopami gan Platona, gan Aristoteļa un stoiķu uzskatos. Dievu viņi sliecās izprast kā bezpersonisku pasaules pirmsākumu vai kā visaptverošu kosmisku likumu (logoss)
Platonam ir 2 pasaules –lietu pasaule, kas vienmēr atrodas laikā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir mainīga, redzama, dzirdama, taustāma; otra ir ideju pasaule, kas noteic lietu pasauli, tā atrodas ārpus laika ir nemainīga, nerodas un nezūd, nav redzama, dzirdama, jutekliski tverama, bet tikai garā nojaušama un saprotama. Šīs neredzamās pasaules esamība ir drošāka un īstāka par redzamo pasauli. Īsts, Platonam ir tas, kas nekad nemainās. Materiālā pasaule – īstās pasaules koopiuja, kurā skatoties, cilvēka dvēselē rodas vēlēšanās redzēt pašu oriģinālu. Dzīvot Platonam nozīmē mācīties mirt. Dzīve ir sagatavošanās dvēseli nodot viņai pašai. Vārdu sakot, cilvēka patiesais uzdevums, pēc Platona domām, ir bēgšana no šīs dzīves.
Aristotelis secināja, ka pasaules norises nevar izskaidrot bez idejas par pirmkustinātāju. Viņam tas ir dievs, tikai nevis kā persona, bet kā bezpersonisks prāts. Pasaules kārtība un mērķtiecība viņam ir apliecinājums dieva esamībai. Aristotelis laimi un piepildījumu nemeklē netveramajā ideju pasaulē, bet gan objektīvajā dzīves īstenībā. Aristotelis centās dot visaptverošu, universālu pasaules skaidrojumu.
Cilvēka rīcības morālie kritēriji (ētika). Kā rīkoties, lai gūtu iespējami lielāku labumu sev un citiem. Par šiem jautājumiem domājis gan Sokrāts, gan viņa sekotāji- kiniķi, epikūrieši, gan stoiķi.
Sokrāts uzskatīja, ka laimes izjūtu dod iekšējā brīvība un neatkarība no jūtām un kaislībām. Tikai tas ir laimīgs, kas valda pār sevi. Ja cilvēki zinās, kas ir labais, tad atbilstoši rīkosies. Ļaunums ir nezināšanas sekas. Lai cilvēku tikumiski attīstītu, nepieciešamas pareizas zināšanas par to, kas ir labs. Turklāt zināšanas jāatrod pašam sevī, tās nevar iemācīties. (“Izzini pats sevi”). Tikumu avots ir sakārtojošais prāts jeb dievs, kas apgaismo dvēseli.
Ja Sokrāta dzīves princips bija vienkāršība, tad kiniķi prasīja pilnīgu atteikšanos no dzīves ērtībām un kļuva par nabadzības filozofiem(Diogens). Viņi balstījās uz Sokrāta atziņu, ka dievišķai pilnībai vistuvāk stāv tas, kuram ir vismazāk vajadzību. Atsakoties no visa liekā, viņi sevi norūdīja, bet par vērtīgu atzina tikai to, bez kā patiešām cilvēks nevar iztikt(miegs, ūdens, kustības, ēstgriba). Viņi pirmie izvirzīja prasību par visu vērību pārvērtēšanu un aicināja atgriezties atpakaļ pie dabas.
Hedoniķi un epikūrieši uzskatīja, ka laime ir baudā un aicināja tvert mirkli un dzīvot tagadnei.
Stoiķi atzina mērenu askēzi, cildenu stāju un kultivēja savaldību. Viņi uzskatīja, ka cilvēka uzdevum…s ir aukstasinīgi, drošsirdīgi un savaldīgi paciest to, ko novērst nav viņa spēkos, dzīvot saskaņā ar dabu un likteni.

Nobeigums

Taisot šo darbu es uzzināju daudz jauna par mākslu. Es uzzināju kad ir radusies māksla un arī dažas mākslas rašanās teorijas. Par reliģiju es uzzināju, kas īsti reliģija ir, kas tāds dievs īsti ir. Man bija interesanti rakstīt šo darbu, tas uzlaboja manas zināšanas kā vēsturē tā arī kultūras vēsturē, turpmāk tas man palīdzes jau iepriekš minētajos priekšmetos.Pielikums
Akmens laikmeta māksla Eiropā

Šarmelšeiha

Jau senatnē varenās Gīzas piramīdas tika sauktas par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, un arī mūsdienās tās pārsteidz ar majestātiskumu. Lielākā no tām ir Heopsa piramīda. Senatnē tās augstums bija 147 metri, tagad vairs tikai 137, tās pamata kvadrāta mala ir 230 metrus gara. Piramīda tika celta 20 gadus (pabeigta apmēram 2590.g.p.m.ē.), tās celtniecībā izmantoti 2,3 miljoni akmens bloku, katrs no tiem sver 2,5 tonnas. Raugoties uz šo milzu celtni pamirst sirds, un neticas, ka tā ir cilvēku roku radīta.