Antīkās kultūras mantojums, kurā ieveramas ir gan grieķu, gan romiešu kultūra saknes ir viens no grandiozākajiem laika periodiem cilvēces kultūrvēsturiskajā attīstībā. Tas sevī ietver “vēstures periodu, kas aptver gadu tūkstošus – no 6.gs. pr.Kr. līdz 529.g. pēc Kr., kad Romas imperators Justiniāns slēdz pagāniskās filozofiskās skolas. Līdz tam laikam daudzi antīkās domas elementi ir paspējuši iesakņoties jaunajā kristietiskajā kultūrā.”
Romas kultūru var uzskatīt par leģendāru un mitoloģisku, kur leģenda par Romas dibināšanu ir vēsturiskas moments, pretstatā mītam, kas ir politiski mērķtiecīgi izstrādāts, ko dēvē par politisko mitoloģiju, kas mūsdienās apzīmējama kā ideoloģija.
Romas impērijas kultūra ir balstīta uz to Vidusjūras baseina un tā apkaimē sastopamo kultūru pakļaušanas rezultātā iegūto bagāžu. Tomēr jāpiezīmē, ka Romas impērija taktika šajā jomā ir īpatnēja, jo tā iekaroto teritoriju kultūras neiznīcina un nemēģina tur asimilēt savu kultūru, bet vienkārši pakļauj to Romas mērķiem. Roma demonstrē savu nelokāmo raksturu, kas izpaužas nemitīgos centienos paplašināt savu varenību un diženumu.
Pirmā saskare ar grieķu kultūru Romas impērijā notika ar tās iekarošanas brīdi laika posmā ap 2.gs.p.m.ē. Protams nevar noliegt arī iepriekšējās saites šo kultūru starpā.
Pati galvenā kopīgā iezīme, kas pirmssākumus radusi grieķu kultūrā ir – antīkā pilsoņu kopība, kas Grieķijā ir – polis, bet Romā – civitas. Tas ir “abu kultūru pamats, kura uzbūves struktūru noteica galveno vērtību skalu tās locekļiem:
1) pilsoņu kopienas locekļu vienības nozīmīguma ideja, kuras pamatā ir doma par atsevišķa pilsoņa labklājības visciešāko saistību ar visa kolektīva labklājību, kam kalpot ir katra pilsoņa pienākums;
2) tauta – augstākais varas orgāns;
3) brīvības un neatkarības ideja kā pilsonim, tā arī pilsētai;
4) pilsoņu kopienas ciešā saistība ar dieviem un varoņiem, arī it kā tās locekļiem, kuri rūpējas par to, prasa cieņu, izrāda savas gribas zīmes.”
Kā grieķim, tā arī romietim – pilsoņu kopiena – vienīgā vieta uz pasaules, kur tu esi cilvēks, jo vienīgi šeit tu izjūti savu saistību ar citiem, kas dibināta uz tiesiskiem pamatiem.
Iekarošanas rezultātā Romā ieplūda dažādu sociālo un kultūras slāņu indivīdi, sev līdzi nesdami jaunas kultūras vēsmas. Kā paši pirmie ienāk pavāri ar jauninājumiem ēdienkartē – ierastā romiešu ēdiena vietā (cūkgaļa, asinis, lauru lapas un etiķis) parādās veģetāri ēdieni, kas bija izplatīti Grieķijā. Ienāk arī aktieri, vēlāk zinātnieki un filozofi.
Lielā grieķu kultūras ietekme ir skaidrojama ar to, ka romiešiem, lai veiksmīgi turpinātu savu misiju – glābt pasauli, bija nepieciešama diplomātijas māksla, kuras spilgti pārstāvji bija grieķi, jo Enejs “Annālēs” rakstīja, ka – tas, kurš uzvarējis, nav uzvarētājs, ja to neatzīst uzvarētie.
Pilnīga atkarība no grieķiem ir redzama kultūras jomā, jo ,piem., grieķu valodas zināšanas skaitījās ievērot labo toni. Seniori senajā Romā pārvaldīja grieķu valodu, literatūru, filozofiju, īpaši stoicismu, epikūrismu un platonismu.
Protams pastāvēja arī pretinieki grieķu kultūras ienākšanai Romā. Tie pārsvarā bija konservatīva zemes īpašnieku aristokrātija, kuras redzamākais pārstāvis bija Marks Porcijs Katons Vecākais (234.-149.g.p.m.ē.). Ar šo cilvēku centieniem tika bremzēta hellēnisma ienākšana Romā, tika “aizliegta Bakha (Dionīsa) kults, 173.g un 161.g.p.m.ē. no Romas tiek izraidīti filozofijas skolotāji, 154.g.p.m.ē. pārtrauc teātra celtniecību.”
Pārvarot katonismu, parādās grieķi kā skolotāji, sekretāri padomnieki katrā ģimenē, jaunie romiešu aristokrāti tika sūtīti uz Atēnām pabeigt Romā iesākto izglītību, jo atzina grieķu pārsvaru šajā jomā. “3.gs.p.m.ē. Līvija Androniksa ( brīvlaista grieķu verga) pārtulkotā “Odiseja” latīniski – kļūst par jauno romiešu ābeci.”
Tomēr nevar teikt, ka Roma pārmanto visu hellēnismu, tā paņēma to, kas atbilst Romā pastāvošajai vērtību sistēmai, kas diezgan lielā mērā atšķiras no grieķiem. Romā kā galvenos principus var minēt: prakticismu, eklektismu, imperiālismu, gigantismu un jutekliskumu apvienojumā ar greznību.
Ietekme no grieķiem ir vērojama arī reliģiskajā kultā, kur romieši manto pantenonu, kā arī visus divpadsmit Olimpa dievus, dodot tiem tikai citus vārdus.
Romas kultūru visumā var raksturot kā ļoti diferencētu, tomēr izveidotu vienam mērķim – Romas impērijas diženumam. Roma ir katra romieša polisas etalons, atšķirībā no grieķu radītās utopiskās antīkā pilsoņu kopienas pārvaldes iekārtas. Romiešiem raksturīga iezīme ir savākt visu to labāko un piemērot Romas vajadzībām, veicot innovācijas procesu.
Pateicoties romiešu kultūras vēsturiskajam mantošanas procesam, kas savas iezīmes ir saglabājis līdz mūsdienām, droši var teikt, ka grieķu kultūras izpausmes ir redzamas gan arhitektūrā un mākslā, gan politiskajā uzvedībā un retorikā, gan arī literatūrā un tās izpausmēs, kādas ir teātra māksla, runas kultūra u.c. Visi lugu tematiskie nosaukumi – drāma, komēdija, satīra, ir nākuši no Grieķija un pateicoties Romai izgājuši cauri gadsimtiem. Pateicoties Grieķijai, Roma iepazina literatūru, valodu, retoriku un diplomātiju. Interpretējot šīs mākslas savām vajadzībā, Roma spēja izveidot lielāko un ilgstošāko impēriju, kas ir vēsturē zināma un pastāvējusi vairākus gadsimtu un par kuras mantojuma tiesībām ir cīnījušās daudzas valstis.