grieķu mīti un dievības

Grieķu mīti
Pasaules un dievu rašanās .Kā vēsta grieķu mīti, pasaule ir radusies no bezgalīgā Haosa. No Haosa ir cēlusies zemes dieve Gaja, pazemes dievs Tartars, kas radījis tumsas un pazemes valstību Tartaru. Dzima mīlas dievs Erots jeb Eross. Haoss radīja arī tumsu Erebu un nakti Nikti, kā arī gaismu Aiteru un dienu Hemēru. Gaja dzemdēja Urānu – debesu dievu. Viņš sāka valdīt pār pasauli, ņēma sev par sievu Gaju un dzemdēja titānus – sešus dēlus un sešas meitas. (Okeānu, Hiperionu, Teiju, Astreju, Kronu, Reju)Viens no tiem bija jūras dievs Okeāns, kas precējās ar dievi Tetīdu, un viņi dzemdēja bērnus – okeanīdas un upju garus. Titāni Hiperions un Teija radīja bērnus Hēliju-sauli, Selēni – mēnesi un Ēosu – rītausmu. Ēosa un titāns Astrejs radīja visas zvaigznes, kas mirdz pie debesīm un visus vējus- ziemeļvēju Boreju, austrumvēju Avru, dienvidvēju Notu un rietumvēju Zefīru.
Zelta laikmets. Dievi bija radījuši arī cilvēku. Zemes virsū valdīja zelta laikmets. Cilvēkiem it nekā netrūka. Zeme pati deva visu, kas cilvēkiem bija nepieciešams, un visi vadīja laimīgas dienas. Pēc nāves Zevs pārvērta cilvēkus garos, kas vēl šodien klejo pa pasauli sodīdami netaisnīgos un apbalvojot krietnos.
Krons gāž Urānu. Gaja un Urāns dzemdēja ne tikai titānus, bet arī trīs ciklopus un trīs milžus hekatonheirus, kam bija 50 rokas un 10 galvas. Urāns šos savus bērnus sāka ienīst, viņš tos ieslodzīja pazemē pie Tartara. Gaja tādēļ ļoti cieta un lūdz, lai bērni titānu sacelto pret Urānu, bet tie baidījās pacelt roku pret tēvu. Vienīgais, kas to uzdrošinājās bija jaunākais no Gajas bērniem – ļaunais Krons, kas ar viltu gāza tēvu no troņa. No Urāna mirušās miesas radās vēl daudzi citi dievi un dievietes, kā arī nāras, nimfas, gari un citas dievības. Dieve nakts, kas bija saniknota, ka Krons gāzis Urānu, dzemdēja daudzas ļaunas dievības – nāvi Tanatu, strīdu Erīdu, krāpšanu Apati, nelaimi Kēru, bezmiegu Hipnosu, atriebību Nemesīdu u.c. pasaulē sākās šausmas, ķildas, krāpšana, nesaskaņas un nelaimes, ko nesa šī ļaunās dievības.
Sudraba laikmets. Līdz ar Urāna gāšanu no troņa un ļauno dievību dzimšanu, arī cilvēkiem sākās grūtāki laiki. Zeme vairs nebija tik dāsna, bija jāsāk strādāt. Cilvēki vairs nebija tik gudri kā zelta laikmeta cilvēki, tie dzīvoja mazāk un nebija tik laimīgi kā iepriekšējā paaudze.
Zeva dzimšana un Krona gāšana no troņa. Krons, kurš bija precējies ar dievu Reju, baidījās, ka viņu vārētu piemeklēt tāds pats liktenis kā viņa tēvu, tāpēc viņš lika Rejai atnest visus bērnus un tos apēda. Kad bija kārta nest sesto dēlu – pēdējo, Reja pievīla Kronu, iedeva tam akmeni, bet Zevu – jaunāko dēlu aizveda uz Krētas salas, kur viņu audzināja nimfas. Zevs auga liels un stiprs, līdz kādu dienu viņš sacēlās pret savu tēvu, un Krons izlaida no mutes visus savus apēstos bērnus. Sākās olimpa dievu cīņa pret Kronu un titāniem. Zeva pusē stājās viņa brāļi, ciklopi un simtroči, un viņi uzvarēja titānus, iekala tos važās un ieslodzīja viņus Tartarā.
Māte Gaja Zevam par sodu devās laulībā ar Tartaru un dzemdēja briesmoni Tīfonu, jo Zevs bija sakāvis viņas bērnus titānus. Zevam nācās cīnīties ar Tīfonu un tā bija smaga kauja, tomēr Zevs viņu sakāva un ieslodzīja pazemē. Zevs tika atzīts par pasaules valdnieku.
Vara laikmets. Cilvēki vara laikmetā kļuva nežēlīgi, negodīgi un atriebīgi, jo nakts dieve uzsūtīja zemei savus bērnus, lai tie nestu cilvēkiem nelaimes. Cilvēki vairs neklausīja dieviem, un tādēļ Zevs sodīja cilvēkus, sākās 4 gadalaiki, un cilvēkiem bija jāstrādā vēl smagāk, lai izdzīvotu. Nakts dieve uzsūtīja cilvēkiem arī Egosu un Narcisu, kuru dēļ cilvēki kļuva arī iedomīgi, patmīlīgi, mantkārīgi un egoistiski. Dievi pameta zemi un kopš tā laika dzīvo Olimpā.

Grieķu dievības
Zevs. Zevs ir visvarenākais no visiem grieķu dieviem- pasaules valdnieks. Zevs ir viens no 6 Krona un Rejas dēliem, jaunākais, kuru māte izglāba no ļaunā Krona. Zevs ir audzis vientuļajā Krētas salā, kur par viņu rūpējās un mācīja nimfas Adrasteja un Ideja, viņš tika barots ar svētās kazas Amaltejas pienu, kas deva Zevam spēku, drosmi un gudrību. Kad Zevs bija sasniedzis savu spēku pilnbriedu, viņš sacēlās pret savu tēvu Kronu un izglāba visus savus brāļus no Krona dusmām. Kad Zevs uzvarēja arī Gajas uzsūtīto briesmoni Tīfonu, viņš tika atzīts par pasaules valdnieku. Zevs ir debess un zemes valdnieks, tiek dēvēts arī par pērkona un zibens dievu.

Poseidons. Poseidons ir varenā Zeva brālis, kas mīt dziļi jūras dzelmē un kopā ar savu daiļo sievu Amfitrīti valda pār visiem pasaules ūdeņiem. Ar Poseidonu tiek saistītas vairākas jūras dievības- viņa dēls Tritons, Amfitrītes māsas nereīdas, jūras pareģis Nērejs, jūras radību aizstāvis un pavēlnieks Protejs, jūrnieku un zvejnieku aizstāvis Glauks, u.c. Poseidons skaistumā un spēkā sacenšas ar Zevu, un ir viens no godātākajiem grieķu dieviem.

Aīds jeb Plutons un viņa valstība. Plutons ir Zeva brālis, kas mīt dziļi zem zemes mirušo valstībā, kur nekad neiespīd saule, un valda pār mirušajām dvēselēm. Aīda valstības vārtus sargā trīsgalvainais pazemes suns Kerbers un mirušo dvēseļu pārcēlājs Harons, kuri nevienu nelaiž ārā. Aīdam kalpo Erīnijas ar čūsku matiem, kas vajā noziedzniekus, kā arī taisnības tiesneši Mīnojs un Radamants, nāves dievs Tanats, kēras, miega dievs Hipnoss, spoks Empūsa, garu dieve Hekate, u.c. Cilvēki no Aīda baidās un vairās, viņam tiek nesti bagātīgi ziedojumiem, lai viņu nesadusmotu.

Hēra. Hēra ir Zeva sieva, arī māsa, laulības aizstāve, kas dāvā laulātajiem bērnus un laimi, mātes sargātāja dzemdību laikā. Hēra ir viena no vecākajām grieķu dievietēm. Hēras kultā saglabājušās totēmisma pazīmes. Viņu dažkārt attēloja kā zirgu vai zirga galvu. Hēru godāja ari kā dabas dievieti, ar Hēru saistīja Gajas dāvāto zelta ābeli. Hērai bija tādas pašas spējas kā Zevam, viņa spēj radīt vētras, negaisu, mākoņus, zibeni, lietusgāzes. Hēru sevišķi godāja Spartā, Korintā, Olimpijā un Argosā, kur viņai ir ievērojami tempļi. Mītos par Hēru atspoguļojas sievietes stāvoklis Grieķijā. Tāpat kā grieķu sievietei nebija vienādas tiesības ar vīrieti, tā Hēra ir atkarīga no Zeva.

Apollons. Apollons ir Zeva dēls, bet māte viņam nav vis Hēra, bet gan Latona. Apollons ir gaismas dievs. Arī Apollona kultā saskatāmas totēmisma paliekas- viņu mēdza attēlot kā aunu vai auna alvu. Sākotnēji Apollons bija ganāmpulka sargātājs, bet vēlāk viņš kļūst par ceļotāju aizstāvi, mākslas, mūzikas, dejas un dzejas un it īpaši par teātra dievu. Apollonam tiek piedēvētas vairākas pārdabiskas spējas- viņš spēj pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, var atrasties jebkurā pasaules vietā vien iedomājoties, varēja paredzēt nākotni un spēlēt jebkuru mūzikas instrumentu skaistāk pa ikvienu . Apollons vienmēr bija 9 mūzu pavadībā- episkās dzejas mūza Kalliope, lirikas un mūzikas mūza Eiterpe, mīlas dziesmu mūza Erato, traģēdijas mūza Melpomene, komēdijas mūza Talija, dzejas mūza Terpsihora, vēstures mūza Klio, astronomijas mūza Urānija un svēto himnu mūza Polihimnija.

Artemīda. Artemīda ir Apollona dvīņumāsa. Artemīda visam dod dzīvību. Viņa rūpējas par visu, kas dzīvo virs zemes, kas aug mežā un laukā. Viņa ir arī bērnu un laulību aizstāve. Artemīda tiek saukta arī par dievi – mednieci, viņu bieži attēlo ar sudraba loku pār plecu. Artemīdai ir spēja pārvērsties par jebkuru augu. Artemīda ir viena no visvairāk pielūgtajām sieviešu kārtas dievībām.

Hermejs. Hermejs ir divu vēstnesis, viņu var atpazīt pēc spārnotajām sandalēm. Hermej ir arī ceļotāju un tirgotāju dievs. Neviens nevar ar viņu mēroties veiklībā, viltībā un zagšanā

Aress. Aress ir kara dievs, nevaldāms un nežēlīgs. Viņš ir Hēras un Zeva dēls. Aresa sirdi iepriecina takai asiņainas kaujas. Kaujas laukā ar Aresu var sacenties vienīgi Atēna.

Afrodīte. Maigā un vieglprātīgā Afrodīte ir visskaistākā visā Olimpā Viņa ir mīlas un skaistuma dieviete, un viņas spēkos ir iekvēlināt jebkuru sirdi. Pretoties viņas varai nevar neviens, pat ne dievi. Afrodīte ir Urāna meita, dzimusi netālu no Krētas salas, no viļņu putām. Afrodīte sākotnēji bija debesu dieve, kas nesa lietu. Mītos par Afrodīti un tās kultā ir manāma stipra Austrumu ietekme.

Erots. Erots ir Afrodītes dēls un sūtnis. Viņa bultas spēj nest gan prieku, mīlestību un laimi, gan sāpes un ciešanas.

Dēmetra. Dēmetra ir auglības un zemkopības dieve, ko sevišķi godāja zemkopji. Viņai par godu visā Grieķijā svinēja daudzus svētkus. Kad zemkopība Grieķijā bija kļuvusi par galveno nodarbošanos, Dēmetra kļuva par vienu no visvairāk pielūgtajiem dieviem.

Atēna. Atēna Pallāda ir radusies no paša Zeva. Moiras viņam bija pareģojušas, ka saprāta dievietei Matīdai būs divi neparasti gudri un drosmīgi bērni, kas gāzīs viņu no troņa. Negribēdams to pieļaut, viņš Matīdu aizmidzināja, lai viņa nevarētu bērnus piedzemdēt. Pēc kāda laika Zevam sāka sāpēt galva, viņš pasauca savu dēlu Hefastīdu un lika pārcirst sev galvu. Kad tas bija izdarīts, no Zeva galvas izkāpa Atēna, tāpēc viņa tiek uzskatīta par Zeva meitu. Atēna ir pilsētu sargātāja, viņa palīdz grieķu varoņiem, dod tiem padomus. Homēra laikā Trojā bija Atēnas statuja, kas it kā esot nokritis no debesīm. Ticēja, ka statuja sargā pilsētu. Atēna ir arī kara dieve, kas nes laimi un veiksmi cīņās. Grieķu kultūrai attīstoties, Atēna kļuva arī par zinātnes dievi.

Io. Io ir viena no Zeva mīļākajām, ko viņš pārvērta par govi, lai noslēptu no Hēras. Tomēr Hēra pamanīja sniegbalto govi un vajāja pa visu pasauli. Io atrada patvērumu tikai Ēģiptē pie Nīlas krastiem, kur viņa dzemdēja dēlu Epafu, kurš savukārt ir Herakla tēvs.

Hefastīds. Hefastīds, Zeva dēls, sākotnēji bija uguns dievs, attīstoties amatniecībai un jo sevišķi kalēja amatam, viņš kļūst par tā laika metalurģijas dievu. Hefastīds, saukts arī par Hefestu, jo sevišķi godāja Atēnās, kur grieķu amatniecība sasniedza visaugstāko attīstības pakāpi.

Mīts par Dafni un Apollonu.
Reiz, Apollons zobodamies par mīlas dievu Erotu, bija teicis :”Kam, tev, bērns, tas zelta loks? Vai tu domā, kad būsi slavenāks par mani? Neviens nevar sacensties ar mani, bultraidi!” Aizvainotais Erots tūlīt uzlidoja augstajā Parnasā. Tur viņš izvilka 2 bultas – vienu, kas ievaino sirdi un rada mīlu, – ar to viņš caururba Apollona sirdi, otru, kas nāvē mīlu, – to viņš iešāva sirdī daiļajai nimfai Dafnei.
Apollons, satikdams Dafni, to uzreiz iemīlēja. Bet, Dafni, Apollonu ieraudzīdama, sāka ātri jo ātri skriet prom. Apollons viņai sekoja, viņš arvien tuvojās Izmisusī Dafne lūdz tēva palīdzību, teikdama:”Ai, tēvs, palīdzi man! Atņem man šo izskatu, kas sagādā man tik daudz ciešanu!: Nepaspēja viņa to pateikt, kad viņa sastinga – viņas rokas kļuva par zariem, mati par lapām. Daiļā Dafne bija pārvērtusies par lauru koku. Apollons 7 mēnešus un 7 dienas gulēja pie Dafnes kājām un raudāja. Pēc tam viņš lūdza Zevam, lai lauru koks nekad nenovīstu un būtu mūžam zaļš.

Mīts par Atēnu un Arahni.
Arahne bija pazīstama visā Līdijā ar savu aušanas mākslu. Pat kalnu nimfas Oreādas nāca papriecāties par Arahnes darbu. Viņa lepojās, ka pasaulē neesot nevienas tik labas audējas kā viņa. Bet arī Atēna bija izslavēta kā lieliska audēja, un viņu neviens vēl nebija pārspējis. Reiz Arahne, lielīdamies, bija teikusi:”Lai nāk ar mani sacensties pati Atēna! Es no viņas nebaidos.” Atēna to bija dzirdējusi, un, pieņēmusi vecas sieviņas izskatu, atnāca pie Arahnes un sacīja:”Klausi manam padomam, neizaicini uz sacensību dievi. Skaties, ka tevi bargi nesoda! Pazemīgi lūdz viņu piedot tev augstprātīgos vārdus. Lūdzējiem dieve piedod.” Bet Arahne sašutusi atcirta:” Savas pamācības pataupi savām vedeklām. Es Atēnu varētu pārspēt ar uzviju! Ko tad viņa nenāk ar mani sacensties?” Un Atēna pieņēma savu īsto izskatu un izaicināja Arahni uz sacensību. 9 nedēļas abas audu smalku jo smalku zīda segu. Atēna izauda Olimpu ar visiem dieviem cik skaisti vien prata. Bet Arahne izauda dažāda ainas no dievu dzīves, kur dievi bija attēloti ar visām cilvēku vājībām un kaislībām. Dievi par labāku atzina Atēnu darbu, jo viņiem nepatika, kā Arahne salīdzināja viņus ar cilvēkiem. Arahne nevarēja pārdzīvot, ka ir zaudējusi, novija auklu un gribēja pakārties, bet Atēna viņai to neļāva un teica:” Dzīvo, nepaklausīgā! Mūžīgi tev būs aust un izciest savu sodu!” Atēna viņu pārvērta par zirnekli. No tā laika Arahne savā tīklā auž, kā bija audusi.

Mīts par Amilu.
Kad bija sācies sudraba laikmets un bija iestājusies pirmā ziema, cilvēkiem bija ļoti auksti un viņi lūdza dievus palīdzēt. Bet Zevs atbildēja, ka tas ir sods, par nepaklausību. Neviens cits neuzdrošinājās apstrīdēt Zeva vārdus, vienīgi siltuma dievs Amils iebilda. Viņš aiz savas sirsnības un labās dabas atnesa cilvēkiem siltumu. Bet Zevs kļuva ļoti nikns, ka kāds atļaujas neklausīt, un sadedzināja Amilu sārtā. Kopš tā laika cilvēki godā Amilu, nes viņam ziedojumus un vienmēr atceras viņa labo sirdi.

Grieķu dievības alfabētiskā secībā
Akels – upju dievs
Aherons – upju dievs
Adikija – netaisnības dieve
Adastreja – taisnības dieve
Aīds – pazemes un mirušo valstības dievs
Aijoloss – vētras dievs
Aiters – gaismas dievs
Agata dēmons – gars – ģimeņu sargs
Aijons – laika dievs
Alastors – atriebības gars
Amfitrīte – jūras dieve
Amils – siltuma dievs
Alfeuss – upju dievs
Ananke – likteņa dieve
Anteross – kaisles dievs
Afrodīte – skaistuma dieve
Apollons – gaismas dievs
Aress – kaujas dievs
Aretīza – strūklaku dieve
Aristejs – mednieku aizstāvis
Artemīda – dzīvnieku dieve
Asklēpijs – dievs – dziednieks
Astreja – taisnības un godīguma dieve
Ate – nelaimes dieve
Atēna – gudrības, kara dieve un pilsētu aizbildne
Atiss – augu dievs
Baziliskss – mītiska čūska ar gaiļa galvu un spārniem
Bia – varas dieve
Borejs – ziemeļvēja dievs
Briarejs – mītisks radījums ar 50 rokām un 10 galvām
Dēmoni – mītiskas radības – puscilvēks-pusdievs
Daktilojs – metāla dievs
Dafne – lauru koka dieve
Deimoss- baiļu dievs
Dīke – taisnības dieve
Dione – zemes dieve
Dionīss – vīna un jautrības dievs
Dorisa – jūras dieve
Ehas – kalnu nimfas
Ehidna – pussieviete-pusčūska
Eilētija – bērnu aizbildne Karpo – rudens dievs
Enaliuss – kara dievs
Ēosa – rītausmas dieve
Erīna – atriebes dieve
Ērisa – strīdu dieve
Erots – mīlas dievs
Eunomija – likuma un kārtības dieve
Eprosīne – prieka un svētku dieve
Evrs – austrumvēja dieve
Fēbe – kalnu dieve
Fēme – valodu dieve valstību
Foboss – baiļu dievs
Fosfors – rīta zvaigznes dievs
Gabeleizs – dusmu dievs
Gaja- zemes dieve
Glaukoss – jūras dievs
Gorgoni – mītiski milži no Tartara
Greja – krēslas dieve
Hārons – dvēseļu pārcēlājs uz Aīda valstību
Hlorisa – ziedu dieve
Himēra- mītisks radījums ar lauvas galvu un kazas ķermeni
Harpijas – mitoloģiski radījumi – pussievietes-pusputni
Hēbe – jaunības dieve
Hekate – maģijas un pazemes dieve
Helēne – augu dieve
Hēlijs – saules dievs
Hemēra- dienas dieve
Hefastīds – uguns dievs
Hermess- dievu ziņnesis, starpnieks starp zemi un Olimpu
Hesperīdas – nimfas, kas sargā Hēras zelta ābeli
Hora – ziemas, pavasara un vasaras dieve
Hēra – debesu dieve
Hespeross- vakara zvaigznes dievs
Hestija – uguns dieve
Himērs – alku dievs
Higija – veselības dieve
Himēns – laulību dievs
Hiperions – gaismas dievs
Hipnoss- miega dievs
Ilitija – bērnu aizbildne
Īriss – dievu ziņnesis
Īrisa – varavīksnes dieve
Irēne – miera dieve
Kaberojs – ražas un auglības dievs
Kentaurs – mītisks radījums – puscilvēks-puszirgs
Kerbers – trīsgalvains suns, kas sargā Aīda Kēras – nāves gari
Krātoss – spēka dievs
Lamija – mītiska radība, kas zaga un nogalināja bērnus
Logos – saprāta dievs
Medūza – mītiska radība ar 50 čūskām uz galvas
Metisa – gudrības dieve
Mīnotaurs – mītisks radījums ar vērša galvu un cilvēka ķermeni
Morfejs – sapņu dievs
Narcise – iedomības dievs
Nemēss – taisnības un atmaksas dievs
Nīke – uzvaras dieve
Nots – dienvidvēja dievs
Okeanīdas – jūras nimfas
Oreādas – kalnu nimfas
Peāns – veselības dievs
Palemons – jūras dievs
Pans – ganāmpulka dievs
Panācija – veselības dieve
Pandora – cerību dieve
Pegazs – mītisks radījums – zirgs ar spārniem un vienu ragu
Peito – pārliecības dievs
Perseīzs – Aīda valstības sargs
Persefone – pazemes dieve
Plutoss – bagātības dievs
Psihe – viltības un prāta dieve
Poseidons – jūras dievs
Priaposs – auglības dievs
Radamantoss – pazemes dievs
Selēne – mēness dieve
Sirsa – ragana no Aīda valstības
Silēne – garu dieve
Sirēnas – mītiskas radības – pussievietes-pusputni
Telhīnes – metāla dēmoni
Tanats – nāves dievs
Temīda – likumu dieve
Tritons – jūras dievs
Tīhe – veiksmes dieviete
Tīfons – pazemes monstrs
Urāns – debesu dievs
Zagreuss – vadoņu dievs
Zefīrs – rietumu vēja dievs
Zevs – debesu un zemes, pērkona dievs
Zibeltirds – vētras dievs

REFERĀTS
GRIEĶU MĪTI

Ievads.
Visām tautām ir mīti vai teikas pat sirmās pagātnes ievērojamiem notikumiem un vīriem. Visvairāk šādu mītu gan ir senajiem grieķiem. Viņu dzīvā iztēle ir radījusi spilgtus varoņu un dievu tēlus. Dievi parasti tika attēloti ar visām cilvēku kaislībām un vājībām, mītos sastopama gan krāpšana, gan meli, gan neuzticība. Grieķu mīti sasaucas arī ar citu tautu mītiem. Mīti tika pārstāstīti no paaudzes paaudze, un katrs stāstītājs šo to ir pielicis klāt, tādēļ mītiem ir vairāki varianti. Šie mītu ir kļuvuši par neatņemamu grieķu kultūras sastāvdaļu. Arī daudzi mākslinieki un dzejnieki ir attēlojuši grieķu dievus un varoņus, piemēram, Gēte, Markss, Puškins, Šillers, Mikelandželo, Leonardo da Vinči, Rafaēls, Valeskezs, Rembrants un Rubenss. Vēl mūsu dienās lieto tādus izteicienus kā Sīzifa darbs, Tantala mokas, Prokrusta gulta, Ahilleja papēdis, Trojas zirgs, u.c. Grieķu radītie tēli dzīvo arī vēl mūsdienās.

Izmantotā literatūra.
N. Kūns. Sengrieķu mīti un varoņteikas
Homēra Odiseja
www.liis.lv
web.uvic.ca
www.mythome.org

Scroll to Top