Gunara Janovska romāns „Sōla” (1963 )
Gunars Janovskis (1916 – 2000 ) ir autors, kurš pārstāv latviešu trimdinieku reālistiski psiholoģiskās prozas žanru. Viņa pirmais romāns ir „Sōla”, kas ievada romānu ciklu. Tam seko 1967. gadā izdotais romāns „Pār Trentu kāpj migla ” un „Balss aiz tumsas”( 1972).
Romāns „Sōla” ir par latviešu trimdinieku brieduma gados, kurš bijis vācu frontē, sabiedroto gūstā, līdz veiksmīgi nonācis Anglijā. Galvenais varonis Arturs Skuja ir vientuļnieks, kas grimst melanholiskās atmiņās par savu zemi – Latviju. Tāpēc, ja viņš nav dzimtenē, viņam ir vienalga, kur viņš atrodas, jo cilvēks bez mājām ir klaidonis. Skaļi svilpodams es baroju vistas. Svilpodams tādēļ, lai rādītu pasaulei un varbūt arī pats sev, cik esmu jautrs un bezbēdīgs un kā man viss iet no rokas. Kas, protams, bija blēņas un izlikšanās. [ 67 lpp ] Arī kāds cits trimdinieks Juhans Raudseps – igaunis- slīga depresijā, tikai savu vientulību un nespēju iedzīvoties svešumā slēpa ar bravūrību, bezbēdību, pilnu atdevi smagam darbam uz zvejas kuģa „Jolanta”. Par Juhanu Arturs domā: Tik spēcīgs vīrs, es sevī domāju, un arī viņš tikko jaudāja nest kādu briesmīgu nastu. Tāpat kā kurš katrs no mums. [ 56 lpp ]
Tāpēc abi trimdinieki, Juhans ātrāku un Arturs nupat, ieradušies strādāt Sōlas salā, kas atrodas pāris jūdzes no cietzemes. Tā ir neliela sala, kur centrālā vieta ir bagātā Vaineranta viesnīca, kur kalpo angļi, īriete, latvietis un igaunis. Šī sala simbolizē patvērumu, vietu, kur ierodas vairāk vai mazāk nelaimīgi, vientuļi cilvēki, arī viesi, kas, sezonai sākoties, ierodas Sōlā, vēlas atrast laimi, atpūsties no kņadas, turpināt ikgadējās tradīcijas – pavadot brīvdienas Sōlas viesnīcā.
Autors romānu veidojis kā vērojumu un atmiņu atklājumu, proti, Arturs ir politisks bēglis ar savām atmiņām un ilgām viņš ieradies svešā zemē un dzīvo tikai vienai dienai. Turklāt, veicot savus strādnieka pienākumus, viņš nonāk vērotāja lomā – salas iemītnieku darbības un intrigās, līdz beidzot to dēļ arī tiek atlaists. Tā kā šis vērojums ir pasīvs, bez īpašas intereses, tad arī, manuprāt, romāna stāstījumā notikumiem, kas tieši nesaistās ar Arturu, trūkst intrigām aizraujošas degsmes.
Autors romānu veidojis kā salīdzinājumu starp Angliju un Latviju, kas īpaši vērojams dabas salīdzinājumos: Savādi sākās pavasaris Anglijā. Tas neatnāca tik strauji kā pie mums dzimtenē. Reizēm šķita, ka še visi četri gadalaiki būtu sajukuši, tikai dažās dienās mēma pārsvaru viens un tad atkal otrs (..) cik daudz savādāk nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru (..) . Un nākošajā rītā visas malas kusa un pilēja, bērzs istabas galā šalca cita melodija, strauts bija atmodināts dzīvībai un priežu sils, nopurinājis sniegu, pavasara saulē iekvēlojās sulīgi zaļš.
[9 lpp]
G. Janovsks romānā „Sōla” runā par politiskām tēmām, proti, par sabiedroto nodevību pret Baltijas valstīm, par to, ka tie nav centušies to atpestīt no krievu sadistiskā režīma kāpēc jūs klusējat, kāpēc neatbildat? Ak tā? Jums pašreiz nav laika? Varbūt vēlāk. Jums jābrauc spēlēt golfu, šaut fazānus, krievu sūtniecībā ir pieņemšana, tur arī jums noteikti jābūt. Sūtniecības otrais sekretārs Verbļudovs jūsu neierašanos varētu ņemt ļaunā un to iztulkot par nedraudzīgu žestu. Un pasaules prese nākošajā dienā rakstītu par augošo saspīlējumu, par aukstā kara ieiešanu izšķirīgā fāzē…[ 34 lpp] Šajā fragmentā izskan naids un izsmiekls pret varenajām valstī.
Autors ar tēlu palīdzību atklāj tautu etniskās īpašības un īpatnības. Piemēram, Artura pārdomas par angļu mierīgo un nesteidzīgo darba ritmu: Kas tie angļi gan bija par savādiem cilvēkiem. Citās zemēs no tevis prasīja, lai tu strādā daudz un ātri. Te tu biji īsts vīrs, ja prati kārtīgi muļļāties. [ 16 lpp ], angļu aprobežotība un pārākuma sajūta pār citām tautām: Līdz pat pēdējam karam viņi [ angļi ] domāja, ka pasaulē visi runā angliski (..). Protams, arābi, indieši un ķīnieši neskaitījās. Viņu runāšana tika pielīdzināta suņa riešanai. Bet nu kara laikā te sabrauca ģenerāļa Andresa vīri, un iedzimtie piepeši atģida, ka pasaulē vēl ir arī poļi un poļu valoda. Tāpēc visiem tagad liekas, ka, ja nerunā angliski, tad tāds noteikti var runāt tikai poliski [ 20 lpp]. Juhans par latviešiem saka: Jūsos nav dziļuma, nav naida, ne spīts, ne dusmu. (..) Paraugskolnieki. (..) Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, jā – pat vislabākie krievi. [ 18 lpp ] Autors atklāj arī angļu nicīgo attieksmi pret kaimiņiem īriem: Es esmu vēl sliktāka par ārzemnieci. Es esmu īriete. Tu laikam nezini, ka angļi mūs citādi nesauc kā par īru cūkām [ 38 lpp ], tāpat Artura naidu pret krieviem: Pilnīgi pretēji jums [ angļiem ] viņi domā, ka visērtāk sist pretinieka, ja tas pagriezis muguru. Šaut tam, kas neapbruņots. Salauzt tā pretestību – slepkavojot sievas un bērnus,kā nesen ungāru sacelšanas laikā un sasisto pretinieku iznīcināt, kā ir iznīcinātas desmitām Kaukāza tautas [ 158 lpp ]un igauņu patriotismu: Dziedi, ko dziedādams, bet atceries, ka esi igaunis. Jo igauņu tauta ir pārākā tauta pasaulē un būt igaunim ir gods, kas piešķirt pavisam retiem cilvēkiem. [55 lpp ]
G. Janovskis savos darbos stāsta par paša piedzīvoto un redzēto, tāpēc „Sōlā” viņš atklāj arī savas pārdomas par bēgļu likteni: Šodien mēs pazinām pelēkās priekšpilsētu ielas, kas sākas turpat mirdzošo operu un muzeju aizmugurē, strādnieku kvartālus, slemus. Un, dzīvi, kas šeit ritēja šķietamā pārpilnībā, bet bija vienmuļa, tukša un bezmērķīga. [11 lpp] Šajā fragmentā autors atklāj trimdinieku dzīves apstākļus. Tas ir skats no ārpuses, bet kas notiek trimdinieku dvēselēs? Nepieminiet bijušo, nesāpiniet mūsu sirdis! Pamazām tā kā bija pierasts pie svešās zemes, pa kuru mēs gājām.Un pie svešiem ļaudīm apkārt. [23 lpp ] Es varu iet, kur vien gribu, vai, labāk sakot, kur mani ņem pretī. (..) tikai uz savām mājām es nevaru tikt. [33 lpp ] Tā autors saka par trimdinieku dzīvi. Paralēli tam viņš domā arī par dzīvi Latvijā: …Varbūt dzīve tur rit pelēka un drūma, katrs spertais solis ir smags un gurdens, katra nodzīvotā diena aizrit kā pelēka ūdenslāse rudens lietu [10 lpp ], par latviešiem: … Kā šodien sauc tos latviešus, kas dzīvo Latvijā un izmisīgi cenšas uzturēt dzīvu kaut vismazāko latviskuma dzirksti?…par imperiālistiem!
[35 lpp ]
Romānā ir daudz dažādu pārdomu par latviešu tautu, par bēgļiem svešumā, par citu tautu attiecībām, par indivīdu un pasaules saskari, par sāpēm un smagām atmiņām.
Romāns noslēdzas ar Juhana nāvi (mirst no vēža ). Manuprāt, citādāks bravūrīgā un tajā pašā laikā viegli ievainojamā igauņa dzīves noslēgums nebija gaidāms. Viņš bija patriots un pilnībā atdevies Igaunijai, tāpēc nekad nespētu izdzīvot svešumā, lai arī var būt apprecētos ar Esteri. Man šķiet, ka tad viņu sagaidītu tāds pat vai līdzīgs liktenis kā Igoram R. Rīdzenieka romānā „Zelta motocikls”.
Arturu atlaiž no darba, jo viņš ir liecinieks viesnīcas īpašnieka Vainraita gļēvumam, tas būtu apkaunojums, ko viņš nevarētu pārdzīvot. Tāpēc vieglāk no nevēlamiem, pārāk daudz zinošiem „kadriem” atbrīvoties. Te var vilkt paralēles ar 20. gs. cietsirdīgo politiku, tikai daudz maigākā veidā. Arturs dodas projām no salas ar Juhana pelnu urnu somā, kas zina, varbūt tuvāk dzimtenei.