Gunārs Janovskis “Sola”

Mājas ieskaite par G.Janovska romānu ‘Sōla’.

• Izvēlieties divus dabas tēlojumus, kas atklāj ieceļotāja izjūtas!
“Cik daudz savādāk gan nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru, pagrabināja klēts durvis, pačubinājās jumta čukurā un priecīgi ieūjināja dūmenī. Un nākošā rītā visas malas kusa un pilēja, bērzs istabas galā šalca citu melodiju, strauts bija atmodināts dzīvībai, un priežu sils, nopurinājis sniegu, pavasara saules staros iekvēlojās sulīgi zaļš. Un pašam likās, ka kāds aizsnaudies spēks pamodies dzīslās un padzisis mirdzums iegailējās acīs. Tik ātri nāca pavasaris mūsu pusē. Un tad pienāca diena, kad tu izdzirdi cīruli un ieraudzīji pirmo strazdu un kā brīnumā klausījies tā dziesmā šeit strazds tāds noplucis dauzījās apkārt visu cauru ziemu, uz īsu brīdi diez kur pazusdams pašā vasaras vidū, un viņa dziesma bija bez kvēles, tā kā tur nebija ne vērts klausīties. Pat lakstīgalai te it kā pietrūka elpas, un tās balsij nebija ne dziļuma, ne samtainības.”
Šeit atklājas Artura Skujas ilgas pēc dzimtenes, pēc Latvijas pavasara, kas atnāk strauji ar krāsām, košumu, putnu balsīm un aizdzen ieilgušo ziemu. Viņu pārņem patīkamas atmiņas par Latvijas krāšņo un trakulīgo pavasari. Viņš salīdzina Sōlas salas dabu ar Latvijas dabu, viņam šķiet, ka Latvijas spilgtais pavasaris krasi atšķiras no Sōlas pelēcīgumu. Viņu pārņem nostaļģija un viņš gribētu šobrīd atrasties savā dzimtenē, ja vien to nebūtu pārņēmuši okupanti, un izbaudīt visus tās pavasara trakumus. Viņā vel bija mazliet cerību un sapņu. “Atspiedies pret parka vārtiem, es raudzījos lejā uz jūru, kas apvārsnī sakusa ar debesīm rūsganā dūmakā. Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm. Man nebija daļas ne viņu priekos, ne bēdās. Pieci – seši trimdas gadi? Par maz, lai kļūtu par vienu no viņiem. Es tiku pieciests, nodarbināts un atalgots, tas viss, ko es jutu savā sirdī, gar to nevienam nebija nekādas daļas. Un vaļsirdīgi runājot, dots pret dotu: arī man bija gluži vienalga, ko par mani domāja, es šeit darbojos un kustējos kā nelāgā murgā. Mana sapņu zeme bija un palika citur.
Viegla migla tagad lēni slīd pār Susējas līčiem. Caur vecajiem kokiem veras mēness vara ripa un spoguļojas tumšajā dzelmē. Kāda zivs izlec un saviļņo mierīgo līmeni. Un kaut kur pļavā zirgs nopurina krēpes un klusi iezviedzas. Un tālumā pie Biržu sila pogo lakstīgala un gaida rītu. Citādi miers un klusums. Un sirds tik gaiša un viegla. “
Šeit atklājas Artura patiesās jūtas – viņš nejūtas piederīgs šai valstij. Viņam pietrūkst mājas, dzimtā valoda, ģimene, draugi, bet viņam nākas pieciest šo situāciju. Kaut arī viņam apkārt ir daudz cilvēki viņš jūtas vientuļš un nesaprasts, jo neviens ar viņu nerunāja par viņa ilgām, patiesajām izjūtām un dots pret dotu, arī viņš neinteresējās par citiem, viņš tikai pildīja savu pienākumu, kas bija uzlikts. Bet viņam bija cerība, ka reiz viņš atgriezīsies savā dzimtenē un varēs atkal satikt savu ģimeni un tuvos cilvēkus.

• Raksturojiet kādu no literārajiem tēliem.
Es izvēlējos raksturot Žaneti, jo viņa man šķita visspilgtākais un interesantākais tēls. Viņa romānā pirmo reizi piemin Džims. Viņš brīdināja Arturu, ka Žanete ir drusku jocīga, no visiem slēpjas un slapstās. Žanete ir pieradusi, ka Džims citiem stāsta par viņu šīs lietas. Bet Arturam viņa šķita pilnībā normāla, varbūt tikai meitenei pietrūka mīloši vecāki, kas par viņu izrādītu interesi un rūpes.
Artūra pirmā tikšanās ar Žaneti notiek noliktavā, viņš meiteni neredz, bet jūt, ka kāds viņu apmētā ar zirņiem. Pēc Džima stāstītā viņš noprot, ka tā ir Žanete. Žanete bija drosmīga un nekaunīga, jo viņa pirms tam nekad nebija redzējusi Arturu, bet apmētāja viņu ar zirņiem un pēc tam vel kutināja Arturu ar salmu, kamēr viņš izlikās guļam. Tad kad Arturs viņu saķēra viņa nemaz nelikās pārsteigta un arī netaisījās mukt, viņa pat zināja, ka Arturs tikai tēlo aizmigušu, jo ja cilvēks ir aizmidzis tam nedreb skropstas, bet viņam drebēja. Gaiši puiciski mati, garas, zilas bikses, kuras saukāja par džīnām, dzeltens, cieši piegulošs adīts kamzolis, par meiteni to būtu grūti saukt, tā drīzāk bija pusaudze – tā Žaneti apraksta Arturs. Viņa bija ļoti enerģiska un ziņkārīga, 15 gadus veca. Arturs domāja, ka viņa krāso uzacis, jo tik biezu un melnu uzaču nevienam cilvēkam vispār nav. Bet tādas viņai bija no dabas. Un pie tam viņai vēl bija blondi mati. Un Arturam tas šķita smuki, un vispār viņam pati Žanete arī šķita smuka. Arturs bija pārsteigts, ka Žanete smēķē, bet tomēr iedeva viņai cigareti. Žanete cigareti turēja kreisajā rokā, un viņš ievēroja, ka tās nagi un pirksti bija nikotīna nobrūnināti. Viņa kautrējās ņemt cigaretes, ko Arturs viņai atdeva, viņas acis caur asarām uzsmaidīja. Viņa nav pieradusi, ka kāds viņai kaut ko iedod vienkārši tā pat.
Žanete zina visu par salas iedzīvotājiem, viņa noklausās sarunas, izseko. Visus salas jaunumus viņa zina pirmā. Dažreiz meitenei uznāk nepārvaramas bailes, kad gribas ielīst stūrī un vairākas dienas nenākt laukā, pēc tā var spriest, ka viņas vecāki par viņu nerūpējas un necenšas viņai palīdzēt.
Žanete ir ļoti pieķērusies Arturam, jo kad uzzina, ka viņu atlaidīs ļoti par to bēdājas un pārdzīvo.

• Kā atainoti latvieša un igauņa nacionālās identitātes meklējumi?
Arturs kā jau latvietis bija ļoti strādīgs un ātrs. Viņš pat strādāja virs stundas, kas pārējiem strādniekiem likās jocīgi, ar laiku arī Arturs iemācījās strādāt lēnām un nesteidzīgi, kā teiktu vietējie strādnieki – take it easy!
Arturam pietrūka Jāņu un Lieldienu svinēšana, ko Sōlas salā nesvinēja. Viņam pietrūka olu krāsošana, satraukta rosīšanās pirms svētkiem, smaržojošie puķu vainagi, līksmība, lielie Jāņu ugunskuri un latviešu Jāņu dziesmas. Viņš bieži atceras Latvijas dabu un dažādas vietas, kur pabijis. Viņš nevērtēja savi augstāk kā citus, bija izpalīdzīgs.
Juhans bieži uzsver to ka ir igaunis! Pēc viņa domām igauņi ir labāki par citām tautām. Viņš ļoti uzsver savu nacionalitāti. Viņa atmiņas galvenokārt saistās ar jaunībā labi pavadīto laiku dzimtenē. Viņš gribēja, lai viņu pēc nāves sadedzina un pelnus nogādā uz Igauniju, Domkalnu. Lai tur izkaisa viņa pelnus un lai ap viņu skan igauņu valoda, lai ap viņu jumjas Igaunijas debess, tik dzidra un tīra kā zilais viņa karogā, lai var dzirdēt kā Tallinas baznīcu zvani sasaucas svētdienas rītos un aicina viņa tautu lūgt veco, sirmo igauņu Dievu.

• Salīdziniet Artura Skujas un Juhana Raudsepa valodu! Kā valoda atklāj viņu raksturu?
Juhans bieži izmanto lamuvārdus, no malas klausoties viņš šķiet rupjš. Pēc valodas varētu domāt, ka viņš nāk no zemākām kārtām, bet viņš bija virsleitnants. Varbūt, tas arī visu izskaidro, jo, pēc manām domām, ja tu esi vadošā amatā tev reizēm jābūt rupjam un bargam, lai tavas pavēles izpildītu. Bieži vien viņš cenšas citus provocēt uz strīdiem, kautiņu, iespējas pie tā ir vainīga pārmērīgā alkohola lietošana. Viņš ļoti augstu vērtē savu nacionālo piederību, pat pārāk augstu! Uzskata, ka citu tautību pārstāvji ir zemāki, nav tik gudri, nav ar raksturu, bet uzsver, ka, protams, ir arī izņēmumi. Pie šiem izņēmumiem varētu minēt Arturu. Juhans bieži alkohola ietekmē runā dažādas muļķības, bet visi pie tā jau ir pieraduši un piedod to viņam. Pēc ārējās izturēšanās Juhans mēģina parādīt, ka viņš ir spēcīgs, neievainojams (īsts Rembo), bet patiesībā ir citāds.
Artūrs bija apdomīgs, viņš zināja kā adekvāti katrā situācijā rīkoties, ko teikt. Īpaši labi tas viņam izdevās ar Veinraita kungu! Atšķirībā no Juhana viņš savā valodā ir vienkāršs, bet ne rupjš, cenšas neiesaistītos strīdos vai citās nepatīkamās situācijās, cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem. Bieži vien Juhans mēģināja viņu izprovocēt uz strīdu, bet Arturs to visu ignorēja un strīda vietā labāk izvēlējās paklusēt.

• Kādas eksistenciālas problēmas risinātas romānā? Atbildi pamatojiet ar romāna epizodēm!
Romānā skarta indivīda un brīvības tēma. Arturs Skuja ir prom no savas valsts, kut tagad valda cita vara. Viņš viens pats, bez ģimenes, draugiem ir svešā valstī, kaut arī gribētu atgriezties Latvijā, ja vien tur nebūtu okupanti. Viņš ļoti ilgojas pēc savas dzimtenes un daudz par to domā.
Vēl ir nāves motīvs – Juhans nomirst, pirms tam novēlot Arturam savas mantas un uzdevumu.
Saskatāma arī atsvešinātība. “Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm. Man nebija daļas ne viņu priekos, ne bēdās. Pieci – seši trimdas gadi? Par maz, lai kļūtu par vienu no viņiem. Es tiku pieciests, nodarbināts un atalgots, tas viss, ko es jutu savā sirdī, gar to nevienam nebija nekādas daļas. Un vaļsirdīgi runājot, dots pret dotu: arī man bija gluži vienalga, ko par mani domāja, es šeit darbojos un kustējos kā nelāgā murgā. Mana sapņu zeme bija un palika citur.” Manuprāt, šis citāts vislabāk parāda Artura izjūtas un atsvešinātību.
Manāms arī izmisums – tas cik ļoti viņš vēlas atgriezties Latvijā un arī romāna beigās, kad viņu atlaiž no darba, un viņš sāk domāt, kur tagad ies un ko darīs.
Vainas izjūta šajā romānā nebija tik spilgti izteikta, bet varēja nojaust, ka Arturs jūtas vainīgs, ka ir pametis savu dzimteni. Spilgtāk vainas sajūta bija Juhanam – viņš bija atstājis Igaunijā sievu vienu pašu ar dēlu, kas jāaudzina un jāskolo.

Mājas ieskaite par G.Janovska romānu ‘Sōla’.

• Izvēlieties divus dabas tēlojumus, kas atklāj ieceļotāja izjūtas!
“Cik daudz savādāk gan nāca pavasaris mūsu pusē. Pa ledu un sniegu tas atbrida kādu nakti un klusi pieklauvēja pie rūts ar sasalušu, sarmotu ābeles zaru, pagrabināja klēts durvis, pačubinājās jumta čukurā un priecīgi ieūjināja dūmenī. Un nākošā rītā visas malas kusa un pilēja, bērzs istabas galā šalca citu melodiju, strauts bija atmodināts dzīvībai, un priežu sils, nopurinājis sniegu, pavasara saules staros iekvēlojās sulīgi zaļš. Un pašam likās, ka kāds aizsnaudies spēks pamodies dzīslās un padzisis mirdzums iegailējās acīs. Tik ātri nāca pavasaris mūsu pusē. Un tad pienāca diena, kad tu izdzirdi cīruli un ieraudzīji pirmo strazdu un kā brīnumā klausījies tā dziesmā šeit strazds tāds noplucis dauzījās apkārt visu cauru ziemu, uz īsu brīdi diez kur pazusdams pašā vasaras vidū, un viņa dziesma bija bez kvēles, tā kā tur nebija ne vērts klausīties. Pat lakstīgalai te it kā pietrūka elpas, un tās balsij nebija ne dziļuma, ne samtainības.”
Šeit atklājas Artura Skujas ilgas pēc dzimtenes, pēc Latvijas pavasara, kas atnāk strauji ar krāsām, košumu, putnu balsīm un aizdzen ieilgušo ziemu. Viņu pārņem patīkamas atmiņas par Latvijas krāšņo un trakulīgo pavasari. Viņš salīdzina Sōlas salas dabu ar Latvijas dabu, viņam šķiet, ka Latvijas spilgtais pavasaris krasi atšķiras no Sōlas pelēcīgumu. Viņu pārņem nostaļģija un viņš gribētu šobrīd atrasties savā dzimtenē, ja vien to nebūtu pārņēmuši okupanti, un izbaudīt visus tās pavasara trakumus. Viņā vel bija mazliet cerību un sapņu. “Atspiedies pret parka vārtiem, es raudzījos lejā uz jūru, kas apvārsnī sakusa ar debesīm rūsganā dūmakā. Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm. Man nebija daļas ne viņu priekos, ne bēdās. Pieci – seši trimdas gadi? Par maz, lai kļūtu par vienu no viņiem. Es tiku pieciests, nodarbināts un atalgots, tas viss, ko es jutu savā sirdī, gar to nevienam nebija nekādas daļas. Un vaļsirdīgi runājot, dots pret dotu: arī man bija gluži vienalga, ko par mani domāja, es šeit darbojos un kustējos kā nelāgā murgā. Mana sapņu zeme bija un palika citur.
Viegla migla tagad lēni slīd pār Susējas līčiem. Caur vecajiem kokiem veras mēness vara ripa un spoguļojas tumšajā dzelmē. Kāda zivs izlec un saviļņo mierīgo līmeni. Un kaut kur pļavā zirgs nopurina krēpes un klusi iezviedzas. Un tālumā pie Biržu sila pogo lakstīgala un gaida rītu. Citādi miers un klusums. Un sirds tik gaiša un viegla. “
Šeit atklājas Artura patiesās jūtas – viņš nejūtas piederīgs šai valstij. Viņam pietrūkst mājas, dzimtā valoda, ģimene, draugi, bet viņam nākas pieciest šo situāciju. Kaut arī viņam apkārt ir daudz cilvēki viņš jūtas vientuļš un nesaprasts, jo neviens ar viņu nerunāja par viņa ilgām, patiesajām izjūtām un dots pret dotu, arī viņš neinteresējās par citiem, viņš tikai pildīja savu pienākumu, kas bija uzlikts. Bet viņam bija cerība, ka reiz viņš atgriezīsies savā dzimtenē un varēs atkal satikt savu ģimeni un tuvos cilvēkus.

• Raksturojiet kādu no literārajiem tēliem.
Es izvēlējos raksturot Žaneti, jo viņa man šķita visspilgtākais un interesantākais tēls. Viņa romānā pirmo reizi piemin Džims. Viņš brīdināja Arturu, ka Žanete ir drusku jocīga, no visiem slēpjas un slapstās. Žanete ir pieradusi, ka Džims citiem stāsta par viņu šīs lietas. Bet Arturam viņa šķita pilnībā normāla, varbūt tikai meitenei pietrūka mīloši vecāki, kas par viņu izrādītu interesi un rūpes.
Artūra pirmā tikšanās ar Žaneti notiek noliktavā, viņš meiteni neredz, bet jūt, ka kāds viņu apmētā ar zirņiem. Pēc Džima stāstītā viņš noprot, ka tā ir Žanete. Žanete bija drosmīga un nekaunīga, jo viņa pirms tam nekad nebija redzējusi Arturu, bet apmētāja viņu ar zirņiem un pēc tam vel kutināja Arturu ar salmu, kamēr viņš izlikās guļam. Tad kad Arturs viņu saķēra viņa nemaz nelikās pārsteigta un arī netaisījās mukt, viņa pat zināja, ka Arturs tikai tēlo aizmigušu, jo ja cilvēks ir aizmidzis tam nedreb skropstas, bet viņam drebēja. Gaiši puiciski mati, garas, zilas bikses, kuras saukāja par džīnām, dzeltens, cieši piegulošs adīts kamzolis, par meiteni to būtu grūti saukt, tā drīzāk bija pusaudze – tā Žaneti apraksta Arturs. Viņa bija ļoti enerģiska un ziņkārīga, 15 gadus veca. Arturs domāja, ka viņa krāso uzacis, jo tik biezu un melnu uzaču nevienam cilvēkam vispār nav. Bet tādas viņai bija no dabas. Un pie tam viņai vēl bija blondi mati. Un Arturam tas šķita smuki, un vispār viņam pati Žanete arī šķita smuka. Arturs bija pārsteigts, ka Žanete smēķē, bet tomēr iedeva viņai cigareti. Žanete cigareti turēja kreisajā rokā, un viņš ievēroja, ka tās nagi un pirksti bija nikotīna nobrūnināti. Viņa kautrējās ņemt cigaretes, ko Arturs viņai atdeva, viņas acis caur asarām uzsmaidīja. Viņa nav pieradusi, ka kāds viņai kaut ko iedod vienkārši tā pat.
Žanete zina visu par salas iedzīvotājiem, viņa noklausās sarunas, izseko. Visus salas jaunumus viņa zina pirmā. Dažreiz meitenei uznāk nepārvaramas bailes, kad gribas ielīst stūrī un vairākas dienas nenākt laukā, pēc tā var spriest, ka viņas vecāki par viņu nerūpējas un necenšas viņai palīdzēt.
Žanete ir ļoti pieķērusies Arturam, jo kad uzzina, ka viņu atlaidīs ļoti par to bēdājas un pārdzīvo.

• Kā atainoti latvieša un igauņa nacionālās identitātes meklējumi?
Arturs kā jau latvietis bija ļoti strādīgs un ātrs. Viņš pat strādāja virs stundas, kas pārējiem strādniekiem likās jocīgi, ar laiku arī Arturs iemācījās strādāt lēnām un nesteidzīgi, kā teiktu vietējie strādnieki – take it easy!
Arturam pietrūka Jāņu un Lieldienu svinēšana, ko Sōlas salā nesvinēja. Viņam pietrūka olu krāsošana, satraukta rosīšanās pirms svētkiem, smaržojošie puķu vainagi, līksmība, lielie Jāņu ugunskuri un latviešu Jāņu dziesmas. Viņš bieži atceras Latvijas dabu un dažādas vietas, kur pabijis. Viņš nevērtēja savi augstāk kā citus, bija izpalīdzīgs.
Juhans bieži uzsver to ka ir igaunis! Pēc viņa domām igauņi ir labāki par citām tautām. Viņš ļoti uzsver savu nacionalitāti. Viņa atmiņas galvenokārt saistās ar jaunībā labi pavadīto laiku dzimtenē. Viņš gribēja, lai viņu pēc nāves sadedzina un pelnus nogādā uz Igauniju, Domkalnu. Lai tur izkaisa viņa pelnus un lai ap viņu skan igauņu valoda, lai ap viņu jumjas Igaunijas debess, tik dzidra un tīra kā zilais viņa karogā, lai var dzirdēt kā Tallinas baznīcu zvani sasaucas svētdienas rītos un aicina viņa tautu lūgt veco, sirmo igauņu Dievu.

• Salīdziniet Artura Skujas un Juhana Raudsepa valodu! Kā valoda atklāj viņu raksturu?
Juhans bieži izmanto lamuvārdus, no malas klausoties viņš šķiet rupjš. Pēc valodas varētu domāt, ka viņš nāk no zemākām kārtām, bet viņš bija virsleitnants. Varbūt, tas arī visu izskaidro, jo, pēc manām domām, ja tu esi vadošā amatā tev reizēm jābūt rupjam un bargam, lai tavas pavēles izpildītu. Bieži vien viņš cenšas citus provocēt uz strīdiem, kautiņu, iespējas pie tā ir vainīga pārmērīgā alkohola lietošana. Viņš ļoti augstu vērtē savu nacionālo piederību, pat pārāk augstu! Uzskata, ka citu tautību pārstāvji ir zemāki, nav tik gudri, nav ar raksturu, bet uzsver, ka, protams, ir arī izņēmumi. Pie šiem izņēmumiem varētu minēt Arturu. Juhans bieži alkohola ietekmē runā dažādas muļķības, bet visi pie tā jau ir pieraduši un piedod to viņam. Pēc ārējās izturēšanās Juhans mēģina parādīt, ka viņš ir spēcīgs, neievainojams (īsts Rembo), bet patiesībā ir citāds.
Artūrs bija apdomīgs, viņš zināja kā adekvāti katrā situācijā rīkoties, ko teikt. Īpaši labi tas viņam izdevās ar Veinraita kungu! Atšķirībā no Juhana viņš savā valodā ir vienkāršs, bet ne rupjš, cenšas neiesaistītos strīdos vai citās nepatīkamās situācijās, cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem. Bieži vien Juhans mēģināja viņu izprovocēt uz strīdu, bet Arturs to visu ignorēja un strīda vietā labāk izvēlējās paklusēt.

• Kādas eksistenciālas problēmas risinātas romānā? Atbildi pamatojiet ar romāna epizodēm!
Romānā skarta indivīda un brīvības tēma. Arturs Skuja ir prom no savas valsts, kut tagad valda cita vara. Viņš viens pats, bez ģimenes, draugiem ir svešā valstī, kaut arī gribētu atgriezties Latvijā, ja vien tur nebūtu okupanti. Viņš ļoti ilgojas pēc savas dzimtenes un daudz par to domā.
Vēl ir nāves motīvs – Juhans nomirst, pirms tam novēlot Arturam savas mantas un uzdevumu.
Saskatāma arī atsvešinātība. “Cik gan sveša man bija šī zeme ar tās ļaudīm. Man nebija daļas ne viņu priekos, ne bēdās. Pieci – seši trimdas gadi? Par maz, lai kļūtu par vienu no viņiem. Es tiku pieciests, nodarbināts un atalgots, tas viss, ko es jutu savā sirdī, gar to nevienam nebija nekādas daļas. Un vaļsirdīgi runājot, dots pret dotu: arī man bija gluži vienalga, ko par mani domāja, es šeit darbojos un kustējos kā nelāgā murgā. Mana sapņu zeme bija un palika citur.” Manuprāt, šis citāts vislabāk parāda Artura izjūtas un atsvešinātību.
Manāms arī izmisums – tas cik ļoti viņš vēlas atgriezties Latvijā un arī romāna beigās, kad viņu atlaiž no darba, un viņš sāk domāt, kur tagad ies un ko darīs.
Vainas izjūta šajā romānā nebija tik spilgti izteikta, bet varēja nojaust, ka Arturs jūtas vainīgs, ka ir pametis savu dzimteni. Spilgtāk vainas sajūta bija Juhanam – viņš bija atstājis Igaunijā sievu vienu pašu ar dēlu, kas jāaudzina un jāskolo.

Scroll to Top