HIV un viss kas ar to saistaas

Kas ir HIV infekcija?

Hroniska, lēni progresējoša infekcijas slimība, kuru izraisa cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV), kas nonākot organismā lēnām sagrauj cilvēka imūno sistēmu. Ar šo vīrusu inficētu cilvēku sauc par: HIV – inficētu; HIV– seropozitīvu vai HIV vīrusa nēsātāju.

HIV infekcijas norises stadijas:

» Vīrusa izplatīšanās stadija – sākas apmēram 1-2 nedēļas pēc inficēšanās brīža un var ilgst līdz 6 mēnešiem. Vidēji 1-2 nedēļu pēc inficēšanās var novērot ķermeņa temperatūras paaugstināšanos (1-2 dienas), vai arī citus akūtas vīrusa infekcijas īslaicīgus un pārejošus simptomus, kas ātri vien izzūd. Šo stadiju novēro ap

p
ptuveni 20-30% HIV inficētajiem cilvēkiem. Šajā stadijā organisma imūnā sistēma sāk veidot antivielas pret HIV vīrusu. Veicot HIV testu šī perioda sākumā – analīžu rezultāti var būt negatīvi – antivielas pret HIV vīrusu (loga periods). Perioda beigās asinīs būs konstatējamas antivielas pret HIV vīrusu.

» Latentais periods – nenovēro nekādus fiziski jūtamus un fiksējamus simptomus – slimības pazīmes. Inficētie jūtas un izskatās veseli. Šis periods var ilgt no dažiem mēnešiem līdz 10 un vairāk gadiem. Tas ir iemesls, kāpēc visbiežāk inficēta persona neapzinās savu stāvokli.

» Ar AIDS saistītais ko
o
omplekss – stadija, kurā inficētam cilvēkam parādās specifisku klīnisku simptomu kopums. Slimības simptomi vēl nav krasi izteiktas. Biežāk novēro apetītes zudumu, krišanos svarā, drudzi, uzņēmību pret dažādām infekcijām.

» AIDS (iegūtais imūndeficīta sindroms) – HIV infekcijas beigu stadija, kad cilvēka imūnā sistēma nav sp
p
pējīga cīnīties ar audzējiem un infekcijām, kuras parastos apstākļos neizraisa slimības. HIV vīruss var bojāt arī nervu sistēmu un izraisīt smadzeņu darbības traucējumus. Šī HIV infekcijas stadijas strauji progresē un parasti beidzas ar nāvi.

Pašreiz nav zāļu HIV infekcijas izārstēšanai, nav arī vakcīnu efektīvai šīs infekcijas profilaksei, bet savlaicīgi pielietojot speciālu ārstēšanas kursu iespējams ievērojami pagarināt laika periodu, kad cilvēks jūtas praktiski vesels, t.i., aizkavēt AIDS stadijas iestāšanos. Tāpēc svarīgi savlaicīgi konstatēt inficēšanos ar HIV vīrusu.

HIV vīrusam nonākot cilvēka organismā, kā uz jebkuru infekciju, arī to reaģē imūnā sistēma – veidojot specifiskas antivielas, lai cīnītos ar šo infekciju. Bet cilvēka imūnā sistēma nav spējīga iznīcināt HIV vīrusu, tāpēc reiz iegūta šī infekcija saglabājas visu atlikušo dzīvi.

INFICĒŠANĀS RISKS

Ar HIV vīrusu VAR inficēties:

» stājoties dzimumkontaktos ar HIV in

n
nficētu cilvēku;

» injicējot narkotiskās vielas – lietojot šļirces vai adatas kopīgi ar HIV inficētu cilvēku;

» pārlejot inficētas asinis vai asiņu preparātus;

» HIV inficēta sieviete var inficēt savu bērnu grūtniecības vai dzemdību laikā, kā arī barojot bērnu ar krūti.

Ar HIV vīrusu NEVAR inficēties:

» Lietojot kopīgu apģērbu;

» Lietojot kopīgus traukus;

» Sarokojoties;

» Šķaudot, klepojot;

» No kukaiņiem, to kodieniem;

» Kopjot AIDS slimniekus;

» Peldoties baseinā;

» Izmantojot sabiedriskās tualetes.

Kā var izsargāties no inficēšanās ar HIV? :

» Seksuālās attiecības ar vienu pastāvīgu dzimumpartneri, kurš nelieto narkotiskās vielas un ku

u
uram nav citu dzimumpartneru.

» Atturoties no gadījuma rakstura dzimumkontaktiem;

» Gadījuma rakstura dzimumkontaktu laikā vienmēr lietojot prezervatīvus– tie ievērojami mazina risku inficēties ar HIV vīrusu un citām seksuāli transmisīvajām slimībām;

» Injicējot narkotiskās vielas izmantojot tikai savu šļirci un adatas, nelietojot narkotikas no kopēja trauka;

» Darbā un situācijās, kurās ir saskare ar asinīm vai citiem organisma šķidrumiem (sperma, maksts izdalījumi, asiņainas krēpas, u.c.) vienmēr lietojot aizsarglīdzekļus (gumijas cimdus, u.c.).

HIV TESTS

HIV testa būtība:

Lai noskaidrotu vai cilvēks ir vai nav inficējies ar HIV vīrusu nepieciešams veikt HIV testu. Jebkuram cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties veikt vai neveikt HIV testu. HIV testa veikšana bez cilvēka piekrišanas, nezinot vai piespiedu kārtā ir cilvēktiesību pārkāpums.

Pārbaudes uz HIV infekciju Latvijā obligāti tiek pieprasītas tikai: asins, audu un orgānu donoriem (LR MK noteikumi Nr.21, no 16.01.1997.)

HIV testa rezultātus paziņo pēc testa konsultācijā personīgi. Testa rezultātu uzzināšana telefoniski ir pretrunā ar MK noteikumiem.

HIV tests – tās ir analīzes, ar kuru palīdzību nosaka antivielas pret HIV vīrusu cilvēka organismā. Antivielas pret HIV vīrusu cilvēka organismā sāk veidoties sākot no 2 nedēļas pēc inficēšanās, bet tas var ilgt līdz trīs mēnešiem no inficēšanās brīža. Parasti, antivielas pret HIV vīrusu pilnībā izveidojas 6 nedēļu laikā pēc inficēšanās brīža. Laika periodu no inficēšanās brīža līdz brīdim, kad organismā izveidojas antivielas sauc par “loga” periodu un šajā laikā HIV testa rezultāti var būt negatīvi vai neskaidri. Tāpēc, plānojot pārbaudīties uz HIV infekciju, sevišķi svarīgi ir ievērot iespējamo inficēšanās brīdi.

Lai veiktu analīzes, no vēnas tiek noņemts 5 – 7 ml asiņu. Sākumposmā veic analīzes, ar kuru palīdzību nosaka kopējās antivielas pret HIV vīrusu. Ja pirmo analīžu rezultāti ir neskaidri vai pozitīvi (tiek uzrādītas antivielas pret HIV vīrusu), tās tiek atkārtotas. Pozitīvu atkārtotu analīžu rezultātu gadījumā tiek veikts apstiprinošais HIV tests, izmantojot vairākas ļoti jūtīgas metodes. Tātad HIV infekcijas diagnostika ir laikietilpīgs un ilgstošs process.

HIV testa iespējamie rezultāti:

“Antivielas pret HIV nav atklātas” – tas nozīmē:

» asinīs nav atrastas antivielas pret HIV vīrusu, tātad cilvēks nav inficēts ar šo vīrusu vai cilvēks atrodas “loga” periodā – antivielas pret HIV vīrusu vēl nav paspējušas izveidoties – šis periods var ilgt līdz 6 mēnešiem no inficēšanās brīža;

» negatīvs testa rezultāts nenozīmē, ka cilvēks ir neuzņēmīgs pret HIV infekciju;

“Atklātas antivielas pret HIV“ – tas nozīmē:

» cilvēka organismā ir konstatētas antivielas pret HIV vīrusu, tātad cilvēkam ir HIV infekcija;

» pozitīvs HIV testa rezultāts neuzrāda, cik ilgi cilvēks ir inficējies ar HIV vīrusu;

» pozitīvs HIV testa rezultāts neļauj spriest par slimības gaitu un prognozi, t.i., par latentā perioda ilgumu;

» pēc pozitīva HIV testa rezultāta nevar secināt, vai pacienta dzimumpartneris ir inficēts vai nē. Ir iespējams, ka dzimumpartneris neinficējas ar HIV vīrusu, pat pēc ilgstoša dzimumattiecību perioda ar HIV inficētu cilvēku.

Neskaidras vai apšaubāmas analīzes gadījumā laboratorija var lūgt atkārtot analīzi, tas nozīmē, ka testa veikšanai nepieciešams atkārtoti noņemt asinis.

HIV VĒSTURE

HIV/AIDS vēsture pasaulē

Pirmie slimības gadījumi tika aprakstīti jau 1978. gadā Ņujorkā. 1981. gada sākumā, gados jaunam slimniekam konstatēja ādas audzēju, kas parasti veidojas cilvēkiem pēc 70 gadu vecuma – Kapoši sarkomu, kurš attīstījies uz izteikti novājinātas imūnās sistēmas fona. Sākumā ASV lielajās pilsētās, galvenokārt Ņujorkā, Sanfrancisko un Losandželosā lēnām pieauga šādu slimnieku skaits. 1981. gada beigās ASV jau bija fiksēti apmēram 30 šādi visai neparasti saslimšanas gadījumi. Visi slimnieki, smagi nomocījušies, nomira. Drīzumā Pasaules Veselības Organizāciju (PVO) pārpludināja ziņojumi par desmitiem, simtiem šādu gadījumu – sākumā no ASV, bet vēlāk arī no citām valstīm.

Jau pašu pirmo slimnieku izmeklēšanas rezultāti norādīja uz to, ka viņiem bojāta imūnsistēma. Tieši šai sistēmai ir vissvarīgākā nozīme organisma aizsardzībā pret infekcijām un audzēju veidošanos. Jauno slimību vajadzēja arī kaut kā nosaukt. Un tai deva nosaukumu AIDS (angļu valodā: acquired immune deficiency syndrome). Kā redzam, nosaukums ir aprakstošas dabas, aptuvens. Bet ko varēja iesākt? Ziņu par slimības dabu un cēloņiem neapšaubāmi pietrūka.

Tā kā pirmie desmiti un simti AIDS gadījumu tika reģistrēti tikai vīriešu homoseksuālistu vidū, tad gluži dabiski, ka slimību mēģināja sasaistīt ar šo cilvēku dzimumdzīvi. Taču jau 1982. gadā AIDS konstatēja tādiem slimniekiem, kuriem izdarīta asins pārliešana, pēc tam arī narkomāniem, kas ievada narkotiskās vielas vēnā. Sākotnējie uzskatīja, ka inficēšanās ar HIV vīrusu heteroseksuālos dzimumkontaktos (sieviete ar vīrieti) notiek reti, tomēr drīz pēc slimības atklāšanas, inficēto vīriešu un sieviešu attiecība kļuva gandrīz 1:1.

Epidemioloģiskie pētījumi norādīja, ka slimībai varētu būt infekciozs raksturs, ka tā tiek pārnesta no slimnieka uz veselu cilvēku ar asinīm vai citiem organisma šķidrumiem. Apstāklis, ka šai slimībai ir vīrusu infekcijas raksturs, bet izraisošais aģents un izplatīšanās ceļi nav zināmi, ka nav specifiskas medikamentozas ārstēšanas un slimnieki, kuru organisms kļūst nespējīgs pretoties infekcijām, nomirst aptuveni 1 gada laikā, līdz ar ASV statistikas datiem par saslimušo skaita dubultošanos katros 6 mēnešos radīja paniku sabiedrībā un rosību laboratorijās un pētījumu finansēšanā. Sākās ierosinātāja meklēšana.

1983. gadā franču pētnieki L.Montanjē vadībā un 1984. gadā R.K. Gallo un Dž.Levi ASV izolēja vīrusu no slimnieku limfocītiem. Pašlaik ir pierādīta saslimšanas etioloģija, un no slimnieku limfocītiem, asinīm, siekalām, maksts izdalījumiem un spermas var izolēt vīrusu, pret kuru slimnieku asinīs konstatē antivielas. Diemžēl, sākotnēji, dažādi autori vienam un tam pašam vīrusam deva dažādus apzīmējumus – HTLV – III (R.K.Gallo), LAV (L.Montanjē), ARV (Dž.Levi). Starptautiskā taksonomijas komisija ierosinājusi vīrusu saīsināti apzīmēt – HIV (no angļu human immunodeficiency virus), kura latviskais tulkojums ir- cilvēka imūndeficīta vīruss.

PIRMĀ PALĪDZĪBA

Kā rīkoties? :

Gadījumos, ja notikusi saskare ar šķidrumiem, kas var saturēt HIV vīrusu (asinis, sperma, maksts sekrēts, mātes piens u.c.), lai novērstu/ mazinātu inficēšanās risku ar HIV infekciju nekavējoties:

» āda jānomazgā ar ziepēm un ūdeni;

» jāapstrādā saskares vieta ar 70% spirtu vai spirtu saturošu dezinfekcijas līdzekli;

» gļotāda jāskalo 3-5 minūtes ar tekošu ūdeni.

Saduroties ar adatām vai citiem asiem priekšmetiem, lai novērstu/ mazinātu inficēšanās risku ar HIV infekciju, nekavējoties:

» jāveicina asiņošana no brūces;

» 3-5 minūtes jāskalo brūce zem tekoša ūdens;

» jādezinficē brūce ar 70% spirtu vai spirtu saturošu dezinfekcijas līdzekli;

» jāuzliek sterils pārsējs.

Inficēšanās risks:

Pētījumos, kas veikti ASV, apsekojot veselības aprūpes darbiniekus, kas pakļauti riskam kontaktēt ar HIV inficētu materiālu, konstatēja:

» risks inficēties ar adatas dūrienu – 0.33%;

» risks inficēties caur gļotādu – 0.09%;

» risks inficēties caur ādu – 0 %.

Izmantotā literatūra

Apgāds Zvaigzne ABC „SKOLĒNA ENCIKLOPĒDIJA”

www.google.lv