Izglītības vajadzības nākotnē

Izglītības vajadzības nākotnei

Mēs dzīvojam laikā, kad viss strauji mainās un attīstās. Nekas nestāv uz vietas. Paskatoties uz bērniem, arī viņi savās domās, rīcībā seko līdzi jaunajam laikam, jaunajām idejām un tehnoloģijām, taču skolas rada vispusīgi pierastu un neinteresantu vidi. Mācību programmas ir nedzīvas un nepakļāvīgas pārmaiņām- pārāk daudz formālās izglītības, kā arī sen jau pieņemto izglītību principu neievērošana. Kā, lai bērniem būtu interese mācīties, ja ārpus skolas notiek dzīvīgāka un krāsaināka dzīve? Skolēniem jāparāda jaunas saiknes ar pasauli.

Ja paskatās uz

z
z esošajiem izglītības principiem, tad viens no tiem ir humanitātes princips- cilvēka atzīšana par pamatvērtību, viņa brīvība, patstāvība un atbildība. Kāda runa var būt skolās par patstāvību , ja skolēni tiek padarīti atkarīgi no instrukcijām un sodīti, ja tiecas pēc patstāvības. Strādājot atzīmju un citu pakļaujošu māņu dēļ, skolēnam zūd saikne ar patieso izglītības nozīmi viņa dzīvē- izglītības elementi kļūst par atkarības rīkiem, nevis par brīvību. Tāpat arī skolotāji visus bērnus liek vienā standartā- katram bērnam ir jābūt tādam kādam ir jā
ā
ābūt nevis tāds kāds viņš ir. Bet kur paliek tas, ka katrs bērns ir individuāla personība?- Lūk, arī individualizācijas princips- respektēt un attīstīt individualitātes intereses, vajadzības un darbības motīvus, vērtības un spējas, ievērojot sabiedrības centienus un vajadzības. Daudzas skolās šie pr
r
rincipi ir izsludināti, taču diemžēl netiek īpaši ievēroti. Manuprāt, tas tāpēc, ka skolotāji nespēj adaptēties- pierast pie tik ātrām izmaiņām, ko piedāvā postmodernā pasaule. Daudzi skolotāji ir pieraduši strādāt kā parasti- iegājuši savās „darba sliedēs” un turpina tā arī mācīt, kā mācīja 10 gadus atpakaļ. Skolas darbībai ir jātiecas uz nākotni. Vajadzētu vairāk piedomāt par demokrātisma principu- attīstīt audzēkņu un pedagogu mērķtiecīgu darbību. Izglītībai jāpalīdz cilvēkam labāk sagatavoties turpmākajam darbam un dzīvei demokrātiskā sabiedrībā. Daudzi skolēni nemaz nezin savas dzīves mērķus, viņi paši nemāk izlemt to, kas viņiem ir nepieciešams, līdz ar to viņi nesaprot mācīšanās jēgu.

Skolas direktoram ir jābūt priekšstatam par to, kādam ir jābūt mācību darbam, un jāpatur savā redzeslokā skolēnu mācību procesu un labklājību, kā arī jāvelta vi
i
isas pūles tam, lai skolā valdītu profesionalitātes un sadarbības tendences.

Manuprāt, liela nozīme izglītībai nākotnē ir vispārīga sistēmas sakārtošana. Pārāk daudz nesakārtotības. Vajadzētu arī piedomāt par pašām izglītības programmām. Tās ir pārāk sarežģītas, balstītas vairāk uz informācijas sniegšanu nekā uz to, cik skolēni iemācās un patiešām saprot mācīto vielu. Daudzi bērni nespēj tikt līdzi mācību procesam un skolotājiem nav laika kavēties pie nesaprastās vielas, jo jāmāca jau nākamā. Kāda jēga bērniem mācīt tik lielos tempos un tik lielā daudzumā, ja zināšanu lī
ī
īmenis būs pat zemāks nekā , ja mācīs lēnos tempos, bet pamatīgi. Tāpēc, manuprāt, vajadzētu nedaudz vienkāršot izglītības programmas. Tad arī pedagogiem būtu vairāk laika nekā parasti mācību procesā pielietot dažādas mācību metodes, to skaitā arī interaktīvās, lai mācību process bērniem būtu interesants un saprotams. Tādejādi varētu panākt to, ka bērni vairāk iemācās, ar prieku piedalās stundās un viņiem ir interesanti. Izglītības programmas ieviešanas jomā galvenās personas ir skolu direktori. Direktori spēj aizliegt jebkādu nozīmīgu izglītības programmas izmaiņu ieviešanu savās skolās. Tādēļ bez direktora atbalsta nez vai var cerēt uz veiksmīgu jauninājuma ieviešanu.

Par izglītības vajadzībām nākotnē varētu runāt arī plašākā- valsts mērogā. Vidusskolas izglītībai jābūt obligātai. Pilnīgi piekrītu, jo mūsu valstī ir svarīgi, lai būtu izglītoti cilvēki ar profesionālām zināšanām. Ar deviņu klašu izglītību, manuprāt, nav iespējams dot skolēnam pilnvērtīgas zināšanas, lai ar to pietiktu atlikušajai dzīvei. Diemžēl ar šādu izglītību mūsu valstī ir pagrūti atrast normālu darbu un nodrošināt sevi visai dzīvei. Līdz ar to, slinkākie skolēni izmācās pamatizglītību, līdz ar to papildinot bezdarbnieku rindas. Vajadzētu atjaunot arī mazās lauku skolas, kur tas ir nepieciešams, lai izglītība būtu pieejama visiem Latvijas bērniem. Kā arī jāpievērš uzmanība mazākumtautību skolām. Tas viss, manuprāt, veicinātu izglītības līmeņa celšanos. Sevišķa vērība jāveltī pirmskolas apmācībai bērnudārzos, jo īpaši attiecībā uz bērniem invalīdiem un bērniem ar runas defektiem, lai vēlāk viņi varētu iekļauties parastajās skolās. Skolai vajadzētu nodrošināt vienādas iespējas un resursus visiem, kuri vēlas apgūt zināšanas jebkurā indivīda dzīves posmā.

Lai izglītība būtu sabiedrības un valsts virzošais spēks, nepieciešams visaugstākajā līmenī risināt jautājumu par esošo un topošo skolotāju ekonomiskā stāvokļa radikālu uzlabošanu. Kvalitatīvi jāuzlabo skolotāju sagatavošanas sistēma. Ekonomiskais stāvoklis skolotājiem ir viens no iemesliem, kāpēc trūkst skolotāji, neviens nevēlas par mazu samaksu ziedot sevi skolēniem, izņemot tos pedagogus, kuriem tas ir dzīves piepildījums. Bieži vien arī bērna mācīšanās motivāciju neizraisa tas, ja skolotājs visas klases priekšā sūdzas, cik viņam ir grūti te mācīt, ka neko par to nemaksā. Priekš kam skolēnam censties, ja skolotājs ir tik pesimistiski noskaņots. Pavisam cita darba atdeve un efektivitāte, ja par savu sirds darbu var arī saņemt labu atalgojumu.

Ir vēl tik daudz lietas, ko vajadzētu mainīt skolas darbībā. Laiks iet uz priekšu, skolas savai attīstībai velta maz laika. Izglītības procesā ir jāiekļauj daudzveidība, tādejādi jāieinteresē iegūt izglītību, sākot jau no pirmskolas un tā līdz pašam maģistra vai doktora grādam. Kā arī jāpievērš uzmanība izglītības principu reālai darbībai skolās.

Leave a Comment