Imata Ziedona epifanijas

Man lūgšana tev, Miera kodols.

Man lūgšana tev, Miera kodols.

Es lūdzu tev, sāc ar mani un remdini manas dusmas, pasargā manu iecietību.

Dod man spēku par nezāli, dod rozi, kas nezāli noēno, dod rožu lauku, caur pinumiem nezāle atsakās līst.

Dod mieru manos laukos vispirms, lai izaug labība manos laukos vispirms, lai visi redz, ka mēs ēdam un dzeram to labāko, ko dod miers.

Lai visi ierauga, redz un pēc padoma prasa.

Dod skaisti staigāt. Dod skaistu gaitu nezakties, nelavīties. lai viņi redz, kā mēs ej

j
jam, lai viņi arī grib.

Dod man redzēt ne kā aklam, kad esmu zem viņiem, bet ieraudzīt tikai, kad kad esmu jau pārī.

Dod man citam būt, lai nespēju atbildēt, kad viņi kliedz uz mani, lai nespēju skaļi, ne čukstus, ne sevī.

Mēs neesam daudz, tāpec ātrumu dod mums, rauj mūs laukā pa vienam, virs galotnēm, pāri sēklas kaisīt viņu pulkā-brikšņā un pūžņā.

Dod tik lielu mieru mūsu vārdiem, ka viņu skaļums tiem nelīdz.

Atziņas.

1. Vajag kļūt labākam.

2. Vajag sniegties pēc labāko.

Epifāniju izlase savu vecumu jauniešiem.

Autors

Imants

b
br />
Ziedonis

Sastādītājs

Armands

Oliņš

2007. gada 30. oktobris

Tu nosmej visu nost.

Tu nosmej visu nost.Ja tu smietos pie kāršu namiņiem vai pienenēs, vai citās pūkās.Bet tu smejies manos stūrakmeņos un malkas klučos.Es nebiju redzējis, ka smieklos var ripot tik smagas lietas.Es nerunāju par izsmieklu.Es ru

unāju pa
ar priecīgiem smieklu brāzieniem. Cik es esmu savā gadījumā rūpējies, tik viss ir smieklos aizauļojis. Zāļu tējiņas no avīžu lapas un siena stirpas no pļavas tavs vējš aiznesa. Manas izžautās zeķes un pašmazgātos kreklus. Manu nopietno āpsi tavi suņi dzen. Tavi smiekli kā takši lien alās.manu cepuri tavs vējš aiznesa. Tavu smieklu vējš. Kad es no rīta pamodos, aizrautas mākoņu malā, vēl plīvoja vējā manas bikšu staras. Kur lai es eju sportbiksēs?

Atziņas.

1.Mēs bieži vien neprotam atšķirt smieklu no izsmieklu un tā rodas pārpratumi.

2.Nevajag,gardi smejoties, aizskart citus cilvēkus

O,Juta!

O,Juta! Mēs to pasauli iztaisītu! Mēs zinām, kur ir stara bedrītes.

(sarkana magone tev pie krūtīm, zobos man zila rudzupuķe.)

O,Juta! Zeme nosnieg, putekļi neput, un cik viegli ir akmeņus nest! Un katru vakaru es ma

azgāju kā
ājas.

Juta, uztaisi man sviestmaizi, cīruļmaizi, redzi, jau sēj, ka mēs nenokavējām!

Juta, Uztaisi man lakstīgalu maizi, mēs zinām, ka lakstīgalas dzied, bet ieklausies, kā viņas klusē!

Neizturami klusē. Vai mums nav jājiet?

Juta, vēl ir agrs, nesvied vēl čībiņas nost, vēl nav pērkons bijis.

Uztaisi dzegužmaizītes, govīm tagad ir pieniņu sviests un dīvains un dīvains dullums ragos.

Drīz būs Jāņi. Ja mēs līdz Jāņiem nebūsim pļavā sliedi atstājuši, neviens neticēs, ka mēs esam bijuši.

Es tev gribēju ko teikt, bet to nevaru te st
tāvot pa
asacīt.

Atziņas.

1. Vajag palīdzēt citiem cilvēkiem.

2. Nevajag pārvērst pasauli kā ienāk prātā.

Saturs.

1. Man lūgšana tev, Miera kodols.

2. Tu nosmej visu nost.

3. O,Juta!

4. Es teicu, ka domāju tā un tā.

5. Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir neaptverama.

6. Naktī bija liela vētra.

7. Skumji ir brīži.

8.Tas ir lielākais kuģis, kāds man vispār ir.

9. Pa virsu, pa virsu.

10. Nesoli man neko lielu.

Es teicu, ka domāju tā un tā.

Es teicu, ka domāju tā un tā.

Viņš teica, ka citi tā nedomā.

Es teicu, ka tas tomēr jādara. Viņš teica, ka citiem nu gan tas nav jādara.

Es prasīju, kas tad darīs.

Viņš teica: ja kādi kaut ko dara, tas jau nenozīmē, ka citiem arī tā jādara.

Es teicu: kā tad būt? Darīt vienam pašam?

Viņš teica: citiem nav ko prasīt! Katrs dara savu, nav ko gaidīt no citiem.

Es teicu, ka tas taču cilvēku labā.

Viņš teica, ka citi arī esot cilvēki.

Es gribēju zināt, kas tie citi, ko viņi dara.

Viņš teica, gan jau citi paši zina, ko dara.

Es teicu: nu lai dara tie citi, ko grib, es savu darīšu.

Viņš teica: citi arī nav muļķi.

Es sapratu, ka man tagad jājūtas vainīgam. Un es prasīju: vai kādam kas vajadzīgs? Vai no manis?

Viņš teica: tur jau tā lieta, ka citiem arī vajag.

Es prasīju: cik citiem vajag? Cik viņi grib? Nu cik? ( Es tikai sapratu, ka no viņa citi nekā nedabūs. Tas nu jau ir skaidrs, ka no šitā cita citi nekā nedabūs.)

Mēs stāvējām divi vien, viens pret otru. Un kaut kur bija vēl kādi – citi.

Man uznāca bailes no citiem. Viņš savu bija panācis.

Un es atkal gribēju prasīt: vai daudz vajag? Cik tomēr? Cik?

Atziņas.

1. Nevajag sastrīdēties par sīkumiem.

2. Vajag vienoties.

Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir neaptverama.

Kad es izgāju no savas būdas, es vēl nesapratu, ka pasaule ir neaptverama. Bet, kad es biju skrējis saulei līdzi trejdeviņus gadus neatkāpdamies un neatelpodams (lai tikai visu laiku paliktu viņas gaismā), es sapratu, ka diena nekad nebeidzas. Un, kad trejdeviņus gadus tā biju gājis līdzi mēnesim, es sapratu, ka nakts nekad nebeidzas. Un es sapratu, ka vajag stāvēt uz vietas. Diena tad atnāks pati, un pati atnāks nakts pie tevis.Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos.

Vajag iepazīt lietu ritmiku. Kanaki jāj viļņus. Viņi ņem dēli, līdzīgu lielai ūdens slēpei, izpeld okeānā, pagriežas pret krastu un, kad nāk vilnis, uzsēžas tā skaustā, un brauc viļņa galotnē, kamēr tos izsviež krasta smiltīs. Viņi ir atklājuši kādu ritmu, ko citi nezina.

Vanags guļ augstu debesīs, spārnus nekustinādams. Viņš ir atradis kādu ritmu, kas viņu nes.

Jātnieka prieks ir atklāt zirga ritmus, kamieļa ritmus, ziloņa ritmus. Skaisti ir antilopes ritmi tikai neviens nav mēģinājis tajos ietikt. Un varbūt skaisti ir arī hipopotamu ritmi, vai kāds ir mēģinājis jāt hipopotamus?

Dejotāja prieks ir trīs ritmu saskaņa: mani ritmi, tavi ritmi un trompetes ritmi.

Tas tiešām ir priecīgi – pasaulē ritmus meklēt. Ritms ir radošs. Sen zināja, ka ritmā nepatīkams darbs kļūst priecīgāks, bet patīkams darbs pārvēršas tīrā priekā. Malējas tautas – dziesmā par dzirnakmeni teica: „ Gan es tevi iespēlēšu baltā miltu kupenā.”

Pat aiziešana un nāve nedrīkst traucēt ritmiku:

Lai mirst citi, kā mirst citi,

Es nomiršu svētu rītu.

Es nomiršu svētu rītu,

Ļaudīm darbu nekavēšu.

Ja ritmi neatnāk paši, tad – meklē! Caur muskuļiem, caur nerviem, caur pulksteņiem. Caur vēsturi, cīņām un kalendāriem – es meklēju ritmus. Caur gramatikām. Caur ornamentiem.

Caurgājēji ritmi, caurskanētāji.

Ne pāri, ne apkārt, ne zem. Bet caurvibrējošie.

Kas tos atrod un kas tos saprot, tam ir miers virs zemes un priecīga dzīvošana.

Atziņas.

1. Diena nekad nebeidzas.

2. Nevajag sniegties pēc tā, kuru nevar sasniegt.

Naktī bija liela vētra.

Naktī bija liela vētra. Dauzīja slēģus. Suns skrāpējās durvīs. Un jūrmalā izgāza priedi. Augstāko. Vējš augstāko priedi. Nevis nolauza, bet izgāza. Nolauztai jau viegli – var lepoties. Varonība. Koris dzied dziesmu – svētkos. Par izgāztām priedēm nedzied. Ja nav gluži gar zemi, tad būs vēl jāaug, jāmokās. Nav zināms, cik ilgi.

Ja gar zemi, tad zāģē baļķos, pēc tam – dēļos. Viens dzejnieks kādreiz rakstījis: vienalga, vai tūrista slēpēm vai cūkaizgaldam. Nav vis vienalga!

Izgāzta priede, šķībi, kā uz kruķiem. Ne vairs augstāka, ne zemāka. Vai kādam patīk varonis, kas lec uz kruķiem? Varoņi uz kruķiem nekā neizskatās.

Vējš augstākās priedes nolauza. Vējš tā dara. Un jūra tur, protams, neko nevar darīt. Augstākajām priedēm nav sargātāju, vienkārši, nav un nevar būt. Galotņu vaina. Vainīgas galotnes! Bet viņām nav izejas. Viņām nav citur, kur iet – tikai uz augšu.

Atziņas.

1. Varoni bieži vien neatalgo.

2. Nevar vienmēr zināt kad būs briesmas.

Skumji ir brīži.

Skumjas ir brīvas.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta. Ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)

Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)

Aizripo piebāzts tramvajs ar blāvu ciklopa aci krēslā. Cilvēki steidza ar Jaungada eglītēm. Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.

Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)

Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?

Atziņas.

1. Skumjas ir brīvas.

2. Neiecietība ir rūgta.

Tas ir lielākais kuģis, kāds man vispār ir.

Tas ir lielākais kuģis, kāds man vispār ir. Lielāku es tev nevaru uzdāvināt. Šis ir tā īstā štimja pilns. Redzi, kā viņš griež? Griež jūru pusēm. Tādu kuģi ir vērts turēt vannas istabā. Tad no rītiem labāk gribas muti mazgāt.

Maldīgi domāt, ka kuģi peld tikai jūrās ūdeņos.

Pavasaros kuģi peld pa ceriņiem. Zilos vakaros ātrumā pilnā, un plīsdami apgāž mūs ceriņu viļņi – mūs, maziņos.

Ar kuģi pa rudziem Jāņu laikā, vēja laikā, un rudzi bangojas. Bēg rudzupuķes kā mazas zivis. Put vārpu putas.

Es zinu, ka jums sēkļu bail. Jūs neticat var braukt pa birztalām un vēriem. Bet paskaties uz bērziem vējā, kā tie skrien! Un kā enkuri trīc! Un aurē, un smilkst ķēdes. Un noraujas kuģi no enkuriem! Un aizskrien pa plaukstošiem bērziem. Un viņu sāni ir zaļi kā salātu sula. Un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! Un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām. Ahoi!

Atziņas.

1. Kuģi ir kā dzīvi.

2. Kuģim nav nozīmes lielumam.

Pa virsu, pa virsu.

Pa virsu, pa virsu.

Pa virsu galdiem.(Mēs nezinām, kas ir atvilknēs, mēs nezinām.)

Pa virsu vizma (cik dziļa ir upe, mēs nezinām), un putas pa virsu (mēs nezinām, cik krūzē ir alus).

Pa virsu es mīlēju tevi, pa virsu, un bērni dzimst un aug, smeļ bļodā pa virsu un aiziet skolā-pa virsu.

Pa virsu pilieni lēkā, aug peļķes un aizsalst, un atkūst, mēs sējam pa virsu, un uzdīgst pa virsu un uzaug.

Bet aiziet-pa kurieni aiziet?

Ak, aiziet arī pa virsu! Tie divi metri dziļumā neko nenozīmē. Pa virsu.

Atziņas.

1. Nevajag visu darīt kā vienmēr, vajag pamēģināt savādāk.

2. Vajag sniegties pēc to ko nezina.

Nesoli man neko lielu.

Nesoli man neko lielu. Man nevajag. Šī ir tā mazā sērkociņu kastīte, tajā es dzīvoju.Tu vari paņemt savas mantas un pārnākt pie manis. Kad pasaule noliegs mūs ar savu lielumu, mēs lūgsim Ādamu un Ievu, lai viņi mūs nelaiž pasaulē. Šis ir tas mazais gredzens-tajā es dzīvoju.Es nolieku to uz akmens un apsēžos vidū.Tu vari paņemt savu tālskati un pārnākt pie manis. Apsēdies man blakus gredzena vidū un paskaties apkārt. Vai tie nav abu mūsu vārdi, kas tur rakstīti horizontā? Bet, pirms tu nāc, apsoli, ka tu nestiepsi līdz neko lielu. Atstāj tās lielās kurpes, kas kājas berž, un to plašo planētu atstāj aiz mūsu gredzena, tai te nav vietas. Šī ir tā mazā doma, ko es domāju: par pīsli un putekli, kuram man jāiepūš sava elpa, par mazu mūžu mazā gredzenā.

Atziņas.

1. Nevajag solīt pārāk daudz.

2. Galvenais nav manta.