Indrāni (R.Blaumanis.)
Indrānu vecākajam dēlam Edvartam un viņa sievai Ievai ir savi uzskati par Indrānu māju saimniekošanu nekā vecajiem Indrāniem, tādēļ arī viņu starpā valda konflikti, ikdienas ķildas un nesaskaņas. Māte – vienmēr čakla, strādīga, dara visus darbus, ko vien var izdarīt, lai gan slimības dēļ to nav daudz. Rūpīgi pārdomā katru sīkumu, katru izdodamo naudas kapeiku. Ļoti ciešas attiecības ar tēvu – vienmēr rūpējas, gādā par viņu. Dod padomus. Pieķeras katrai lietai, kas atrodas mājās, piemēram, vecajai ābelei pakalnē :,,Ak tu manu skaisto ābelīti! Un pavisam beigta?”. Kad jānoraksta māja, viņa apsver arī jaunākā dēla Kārļa iespējas atgriezties, tomēr beigās māja tiek atdota Edvartam. Kaut arī Māte savus abus dēlus ļoti mīl, Edvarts īpaši labās attiecībās ar viņu nav. Kad Edvarts ar savu sievu Ievu pārceļas uz ,,Indrānu” mājām, sākas nebeidzamas ķildas un nelaimes.
Notiek Vidzemē, Ērgļu apgabalā, tagadnē. Pirmais cēliens. Istaba Indrānos ar galdu, krēsliem un gultu. Durvis vidū un pa labai un kreisai rokai. Nudie — vasarā Indrānos grūta ietikšana. Līze. Es arī tikai par tām pašām citām vien. Es te pie durvīm klausījos — kauna lieta klausīties, jā, kauna lieta — bet es, lūk, klausījos un dzirdēju, ko jūs te runājat. Tas ir viens. Es pie jaunās Indrānietes neparko nepalikšu! Tas tas otrs! Un trešs: apdomā, tēv, ko tu dari! Kamēr viņiem tās mājas nevajadzēja, tamēr bij sabozušies kā eži. Tādi tie atkal izpletīsies, kad tavos taukos būs iesēdušies! Piemini manus vārdus! Otrais cēliens Pagalms Indrānos. Daudz koku, gan lielu, gan sīku. Ieva, ļoti vienkārši ģērbusēs, berž mājas priekšā piena traukus ar vīkšķi. Slauka pa reizei pieri, pasmeļ ar pavārnīcu ūdeni no spaiņa, nodzeŗas un berž atkal tālāk. Edvarts uznāk no lauka. Edžiņš (drusku padomājis). Man tu izliecies tāds … tāds … ak, es nezinu. Man tikai dusmas, ka citi tevis neieredz. Ka varētu aizbraukt kaut kur tālu projām, kur mežos var dzīvot un ar plintēm iet un šaut, cik patīk. Tur mēs uztaisītu tādu būdu un gulētu uz sausām sūnām. Tad tu būtu tas virsnieks un nopirktu sev jaunu plinti. Un es ar šito — katram, kas mums ceļā gadītos: «Stāvi, citādi šaušu!» Katram, kas ceļā gadītos (māti ieraudzīdams, kas no ķēķa atkal iznāk, un piepeši uz viņu mērķēdams), — stāvi, citādi šaušu! Māte. Vecam jau nu no nāves nav jābīstas. Bet no tās, kas plintes stobrā, man vienumēr pārskrējuši drebuļi … Biju jau piekususe no ganīšanas, redzēji, pretī nākdams, kā lopi bizenēja. Bet nu mankājas kā nosistas. (Apsēstas.) Un vai nu tās iedomas, vai: acis arī pēkšņi palikušas tā kā vēl tumšākas. Māte. Ieva priekš manis tik salta kā ledus gabals sprēgoņā. Un tas Edvarts — tas ar visu varu grib palikt bagāts, un, kad nu tā neiet, kad tā neaug, tad tam arī sanāk dusmas, kur nevajadzētu. Māte. Es tak domāju, ka Edvarts sev un mums nedarīs tā kauna un neļaus mums ap svešām sētām ubagot, kamēr vēl viņam pašam zirgi. Cik ilgi atpakaļ tad nu arī vēl ir, kad šitie jūsu zirgi bij mūsu zirgi! Es tad nu tev gribēju sacīt, lai tu arī no savas puses palīdzi Edvarta dusmas noklusināt. Es atkal salabināšu tēvu. Ieva. Tu jau nu esi un paliec tas atstumtais dēls. Kad nu tev tā māja tā pret viņu gribu iegadījās, tad viņi tev tagad vismazāk nepalīdzēs tikt uz priekšu. Tupēs gultā, kājas uz ķeblīša salikuši, ēdīs savu maizi un noskatīsies, kā mēs cīnāmies. Un, kad varēs, tad iemetīs mums pa sprungulam starp kājām. Būs gan jauka priekšzīme mūsu puikam. Tēvs. Tad tik daudz kauna tev vēl sirdī gan ir, ka negribi laist pasaulē slavas, kā tu Indrānos ieticis?
Edvarts. Mūsu izdarītā krāpšana tikpat liela kā tava neizdarītā netaisnība. Ja nebūtu mēs tagad tie vainīgie, tad tu par tādu būtu palicis un tad es varētu taujāt, cik kauna tavā sirdī!
Tēvs. Vaļā laid! (Atsvabinās.) Tu te kungs! Nebēdnieks tu te esi, blēdis tu esi! Ar blēdību tu te esi ielauzies, ar nebēdību tu mani tagad gribi izpostīt! Māte. Manas jau arī ir gluži pagalam. Neredzu gandrīz vairs nekā. Ek, te man spieķīts. Es tēvam stāstu, ka nespēka dēļ ar viņu staigāju, bet tas nav tiesa. Es jau vairs ceļa nesaredzu. Jātausta. Līze. Kad tad saslima?
Māte. Jau tai dienā, kad tos kokus sāka līst, palika tāds kā pamiris. Pirmo nakti pirtiņā abi neēduši aizgājām gulēt. Man otrā rītā tā drusku iegribējās, bet tēvs vēl i to dienu ēdamā laika nemaz neievēroja. Sēdēja un domāja, sēdēja un domāja. Tikai trešā rītā pamānījās ar pienu un maizīti un aizgāja uz tiesas māju. Vakarā pārnācis, kā likās gultā, tā i ar to. Tēvs. Tā … (Pauze.) Nu tad piektdien kopā ar māti uz tiesu, Kaukēn. Tēvs guļ gultā, acīs aizmiedzis, un rotājas ar saviem pirkstiem, it kā pie tiem kaut ko skaitītu. Pēc brīža ienāk Zelmiņa ar trumuli rokā. Guste. Te pirmiņ Irbe aizgāja garām. Tam arī tur bijušas darīšanas. Tā ugunsgrēka dēļ. Tas visu dzirdējis.
Tēvs. Un … kā tad mūsu lieta … un kur māte?
Guste. Mātei pie tiesas uznācis tāds vājums. Tā palikuse pusceļā — pie Kaukēna. Jūsu lieta noraidīta pie miera.
Māte. Nav saticības … (Piepeši visā galvā ieraudādamās.) Mēs esam nekrietni vecāki, tēv! Mēs bērniem neļaujam dzīvot! Tiesa mani pamācīja, kā jādzīvo! Tēvs. Nē, nē … zemē cisas … (Ir izkāpis no gultas un turas pie skapīša. Uz viņa sabrukdams, caur nevaldāmām asarām.) Māt, tu esi akla!
Māte (glauda viņu mierinādama). Nesaki nu nekā, nesaki nu nekā!
Tēvs (dobji). Tu esi akla … (Saņemdamies.) Un mēs tomēr dzīvosim! (Uzslienas stāvu.) Pagaidi tikai … (Grīļojas, ķer pēc skapīša malas, sagrābj tikai priekšautu un noraun to ar visu sveci zemē.) Māt! (Nokrīt gar zemi.)
Svece nodziest. Melna tumsa.
Māte. Tu pakriti? Paga, es tūliņ … es tūliņ … (Grābstās pa tumsu apkārt.) Kur tu esi? Tēv … kur esi? … (Klusums.) Vai Dieviņ … palīgā … Edvart! Palīgā … Edvart! Zelmiņ!… Zelmiņ!…