Darba fragments:
Rudolfa Blaumaņa darbā „Indrāni” tiek stāstīts par Indrānu saimniecību un par attiecībām starp divām paaudzēm- Indrānu tēvu un māti un viņu dēlu Edvartu un viņa sievu Ievu. Jaunā paaudze gribēja pārņemt „Indrānus” un vadīt tos pēc saviem principiem- no tā radās arī visas domstarpības.
Vienmēr nesaskaņas starp paaudzēm radās tāpēc, ka cilvēku dzīves skatījums atšķiras- jo jaunāks cilvēks, jo nepieņemamāki liekas viņa uzskati vecakajai paaudzei. Katrs cilvēks domā, ka viņa domu gājiens ir tas pareizākais. Indrānu tēvam ļoti svarīgs bija garīgais apmierinājums, vairāk pat nekā materiālais.
Katrs mēs dzīvojam, ievērojot savas dzīves vērtības, kas mums ir svarīgākas par jebko citu. Katram mums ir savi mērķi un uzskati. Tāpat mēs katrs dzīves laikā neskaitāmas reizes izvēlamies, kas mums svarīgāks – mērķu sasniegšana vai tomēr savstarpēja cieņa un attiecības. Arī tēvs un dēls Rūdolfa Blaumaņa lugā „Indrāni” izvēlas, ka katram ir svarīgāks un diemžēl izvēles ir atšķirīgas, kas arī noved abus pie paaudžu konflikta.
*Kāda ir ainas tēma? Kādas pārdomas teksts raisa lasītājā?
R.Blaumaņa drāmā “Indrāni” ar vienas ģimenes locekļu traģisko attiecību tēlojumu spilgti parādīts divu atšķirīgu dzīves veidu un morāles principu konflikts, kas raisa drūmas pārdomas par cilvēku patiesajām vērtībām un līdzekļiem, ar kādiem tās tiek iegūtas.
*Kāda ir ainas uzbūve? Kas virza darbību?
Literārā darba saturu veido vienas ģimenes traģisko attiecību tēlojums, kurā spilgti parādīts divu atšķirīgu dzīves veidu un morāles principu konflikts, kuru vidū ir Indrānu tēvs un viņa dēls Edvards. Lugas darbība risinās vienas ģimenes ietvaros un tās pamatā ir konflikts starp veco un jauno paaudzi. Darbību virza cilvēku dažādie raksturi un nespēja saprasties, kā arī dažādi nesapratnes izraisīti notikumi.
Šī drāma pieskaitāma pie izcilākajiem darbiem ne tikai Blaumaņa daiļradē, bet arī visā latviešu literatūrā. “Indrānu” idejiski tematisko saturu veido divu paaudžu konflikts, ko izraisa kapitālisma nostiprināšanās laiku dzīvē.
Visa lugas darbība noris Indrānu mājās. Vecie saimnieki – tēvs un māte – nespēj vairs mājas valdīt un atdod tās dēlam Edvartam, kas kopā ar sievu Ievu nekavējoties pāriet uz jauno saimniekošanas veidu. Indrānos sākas citi laiki – pārmērīgs darbs, skops uzturs, skarba valoda, vispār necienīga izturēšanās ne vien pret strādniekiem, bet arī pret vecajiem Indrāniem. Tēvs protestē, bet velti, jo vara tagad jaunajiem saimniekiem un ar labu tie pārliecināmi nav. Īpaši ass konflikts izceļas, kad Edvarts, lai dabūtu naudu un racionalizētu saimniecību, lika nocirst tēva audzētos un iemīļotos ošus – mājas lepnumu. Rakstnieks uzsver, ka visās sadursmēs uzvar jaunās varas pārstāvji. Vecie Indrāni tiek aizdzīti uz pirtiņu, kur galvenais Edvarta pretcīnītājs – tēvs – nabadzībā un sirdssāpēs mirst.
Vecais Indrāns ir spilgtākais vecā saimnieka tēls, kaut arī zināmā mērā idealizēts. Stipri akcentējot nelielo tuvību, kāda vecajās attieksmēs vēl ir saimniekam ar kalpu, pazudusi tā pareizā īstenības atspoguļojumam nepieciešamā patiesība, ka arī vecais saimnieks ir ekspluatators. Šo jautājumu noskaidrot gan nebija “Indrānu” tiešais uzdevums, taču, nepieskaroties tam nemaz, veco attieksmju raksturojumā paliek robs, zināma vienpusība un idealizācija. Šis idealizētais uzskats licis rakstniekam lugas nobeigumā veco Indrānu ciešanas pēc zaudētās cīņas izcelt tik stipri, ka modina līdzjūtību. Šīs jūtas gan veltītas tiem nevis kā vecās saimniecības pārstāvjiem, bet kā cietsirdīga dēla atstumtiem vecākiem, kā cietējiem, jauno laiku morāles upuriem.
Ieva- viņa bija ļoti cietsirdīga un nejūtīga, jo lika strādāt mātei, kura bija slima, jo lāgā neredzēja, bet Ievai nerūpēja tas, viņa uzskatīja, ka sēžot mājās māte nekādu labumu nedos, un viņiem būs tikai zaudējumi. Viņa negatīvi ietekmēja Edvartu, pamudinot viņam slēpt Kārļa vēstules, kā arī ļoti bieži viņa runāja Edvarta vietā un viņu aizstāvēja.
Edvarts un vecais Indrāns ir divu laikmetu, divu paaudžu pārstāvji. Es uzskatu, ka nekad starp divām paaudzēm, kas dzīvo vienā mājā, nevar būt pārāk labas attiecības to starpā, jo katrai paaudzei ir savi uzskati un citas intereses.
Gan Indrānu tēvam, gan Edvartam bija dažas kopīgas rakstura īpašības.
Es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi.” Šis citāts no lugas „Indrāni” raksturo lielu daļu R.Blaumaņa darbu, kur „skanošas” vērtības ir svarīgākas par garīgajām. Līdz pat mūsdienām nav aizmirsts Indrānu tēls, kad jaunu cilvēku morālajam pagrimumam nav gala. Bērns, tiecoties pēc varas, gluži kā viesulis noposta visu, ko redz priekšā, lai tikai sasniegtu kādus augstākus mērķus.
Tiekšanās pēc naudas. Tas bieži tiek uzlūkots negatīvi, taču ne vienmēr tas ir slikti. Tomēr akli sekot tai,. Kas spoži spīd, sniedzot tikai materiālus labumus nav nekas labs. Nedrīkst aizmirst arī par cilvēcisko un visu apkārt esošo. Edvarts bija cilvēks, kas naudas dēļ bija gatavs pārdot visu, pat to, kas nepiederēja pašam. Viņš pārdeva un izcirta ošus. Līdz ar to nopostīja mājas dvēseli un vecāku laimi. Kādēļ gan? Arī mūsdienās cilvēku alkatība ir neiedomājama. Kas gan tas par cilvēku, kas var nopostīt skaistas dabas ainavas, lai celtu grandiozas celtnes vai necilākās metāla konstrukcijas, kā mūsdienās tos sauc, lielveikalus. Attīstoties sabiedrībai, tas viss ir nepieciešams, bet kāpēc iejaukties dabas valdījumos? Ir taču tik daudz nolaistu un pamestu vietu, bet cilvēks grib atņemt dzīvību tieši tam, ko pats pat nav radījis. Sāpīgi.
Katrs mēs dzīvojam, ievērojot savas dzīves vērtības, kas mums ir svarīgākas par jebko citu. Katram mums ir savi mērķi un uzskati. Tāpat mēs katrs dzīves laikā neskaitāmas reizes izvēlamies, kas mums svarīgāks – mērķu sasniegšana vai tomēr savstarpēja cieņa un attiecības. Arī tēvs un dēls Rūdolfa Blaumaņa lugā „Indrāni” izvēlas, ka katram ir svarīgāks un diemžēl izvēles ir atšķirīgas, kas arī noved abus pie paaudžu konflikta.
Darba fragments:
Rūdolfam Blaumanim ir daudz tautā populāru un iemīļotu lugu- sākot no komēdijas “Skroderdienas Silmačos”, kas ir Latvijā visbiežāk rādītā luga, līdz pat “Pazudušajam dēlam”. Bieži vien autora darbos tiek runāts par paaudžu attiecībām. Arī drāma “Indrāni” nav izņēmums. Lugas galvenajiem varoņiem ir pārāk dažādi uzskati par saimniekošanu un dzīves vērtībām, tāpēc rodas konflikts, kas nespēj atrisināties.
Es izvēlējos rakstīt tieši par šo tematu – tēva un dēla atšķirīgais dzīves vērtību mērs – , jo šīs attiecības, starp tēvu un dēlu un izmaiņas viņu vērtību mērā man likās pietiekami daudzpusīgas, aizraujošas, sarežģītas un reizē arī skumjas. Jo tēva un dēla attiecībās lugā „Indrāni” netrūka kāpumu un kritumu.
Tēva un dēla attiecības lugas sākumā jau bija it kā sarežģījušās, jo, kā tika vēlāk lugā minēts, ka Edvarts strādāja vaiga sviedros tēva mājā tikai tāpēc, ka bija vecākais dēls, un māja vēlāk nonāktu viņa īpašumā. Taču tajā laikā viņš strādāja un palīdzēja vecākiem. Viņa vērtību skalā mantai un varai bija liela nozīme, taču ne izšķirošā, jo viņš tomēr cienīja un mīlēja savu tēvu. Tad viņš apprecējās ar Ievu, un viņi abi sāka domāt jaunus plānus, kā var iegūt „Indrānus” savā īpašumā un kļūt tur par saimniekiem.