Inku impērija… Inku dievi,Valsts pārvalde,Arhitektūra,Reliģija,Mezglu rakstība,Kusko pilsēta,Inku tehniskās zinātnes,Mūsdienu Andu sieviete,Mačupiču,Inku impērijas iznīcināšana,Prasība pēc zelta, Secinājumi
Inki jeb inku tauta sākotnēji ir neliela indiāņu cilts, kas 12. – 13. gadsimtā izveido vienu no senākajām Dienvidamerikas civilizācijām. Inki kļūst par Inku un Maiju kultūru mantiniekiem. Inku valsts priekšgalā atrodas Inka, Saules dieva dēls, neierobežots valdnieks – augstākais inks.
Tagadējās Peru, Ekvadoras, Argentīnas, Čīles un Bolīvijas teritorijā pletās inku Andu impērija. Impērija paplašinājās 14. gs. (no tagadējās Ajakučo Peru) Pačakuteka vadībā. Pēc spāņu atstātajiem vēstījumiem, lielākā daļa inku impērijas tika radīta viņa valdīšanas laikā. Laikā, kad sākās inku konflikts ar spāņiem, inki pārvaldīja vairāk nekā 12 miljonu cilvēku, un impērija pletās 4000 km no dienvidiem uz ziemeļiem. Tas ir apbrīnojami, ņemot vērā faktu, ka inkiem nebija ne zirgu, ne riteņu transporta.
Inku dievi
Inki, tāpat kā acteki, pielūdza daudzus dievus. Vissvarīgākais dievs bija Virakoča. Viņš iznāca no Titkakas ezeraun no māla izveidoja pirmos cilvēkus. Viņa pakļautībā bija zemes, jūras, vētru, Saules, Mēness un zvaigžņu dievi. Katrā gadalaikā notika svinības par godu kādam dievam.
Īpaši svarīgs bija Saules dievs Inti, jo inki uzskatīja sevi par viņa pēctečiem. Kacko bija Inti veltīts templis, kura durvis bija no tīra zelta.
Valsts pārvalde
Valsts pārvalde atradās viena valdnieka rokās. Tā bija lieliski organizēta kontrole, kas pilnībā pārraudzīja visas dzīves sfēras, arī privāto. Inki dzīvoja kopienās, ko veidoja zemkopju ģimenes. Tai bija pārvaldnieks, bez kura atļaujas inki nevarēja atstāt kopienu. Tie nodarbojās ar lauksaimniecību, bet visa zeme piederēja galvenajam inkam. Zeme bija sadalīta trijās kategorijās: Saules dieva, inkas un kopienas laukos. Zemnieki apstrādāja visu zemi, bet iegūto ražu atdeva atbilstoši iepriekšminētajām kategorijām. Galvenais Inka un priesteri dzīvoja un zemkopju rēķina,. kā arī no valsts klētīm izsniedza pārtiku karavīriem un ierēdņiem, bet neražas gadījumos – cietušajiem iedzīvotājiem. Visiem inkiem bija jāstrādā augstāko personu liktais darbs; valstī valdīja strikts darba dalījums un katrs darīja sev piemērotu darbu. Jāsāk strādāt jau bija no agras bērnības, piemēram, tiem, kuriem bija 9 – 12 gadi, bija jādzenā putni no sējumiem un jādara citi tiem piemēroti darbi. Astoņpadsmitgadīgie vai vecāki izpildīja ziņnešu pienākumus, bet šajā dzīves posmā vajadzēja arī apgūt vecāku profesiju vai nodarbošanos. Divdesmit piecu gadu vecumā bija jāprecas. Laulības notika kolektīvi, kur karam “piešķīra” sievu, neskatoties uz abu simpātijām vai antipātijām. Tas notika kopienas ietvaros un interesēs, jo tur bija kopienas uzceltā māja, iedalītais zemes gabals.
Tālākais mūžs tika pavadīts pie zemes darbiem, bet pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas inki tika norīkoti pie vieglākiem darbiem; īpašā cieņā bija sirmgalvji no astoņdesmit līdz simts gadiem, tomēr arī viņiem vajadzējis strādāt – vīt auklas un darīt citus darbus. Cilvēki visu, kas bija nepieciešams sadzīvei, izgatavoja paši. Lauksamniecībā bija viss jāveic ar rokām, jo inkiem tam nebija piemērotu mājlopu. Vienīgi smagumu pārvadāšanai tika izmantotas lamas.
Atšķirībā no maiju un acteku senajām civilizācijām inki pazina darbarīkus, kurus gatavoja no vara, bronzas un akmens. Lauksaimniecībā galvenokārt audzēja kukurūzu un kartupeļus. Senie iedzīvotāji nodarbojās arī ar zelta skalošanu upju ielejās, kas tika uzskatīts par svētu un atdots valdniekam, arī sudrabs tika uzskatīts par svētu metālu.
Aristokrāti bija īpašs slānis, kuri krasi atšķīrās no vienkāršajiem iedzīvotājiem apģērba un dzīvesveida ziņā. Tiem bija grezns apģērbs, izrotāts ar dārgakmeņiem un zeltu.
Apģērbu inku sievietes gatavoja ne tikai savām un savas ģimenes vajadzībām, bet arī valsts krājumiem.
Arhitektūra
Pilsētas inki cēluši no milzīgiem, apstrādātiem akmens kvadriem, kuru svars pārsniedzis pat simts tonnas. Apbrīnojami, kā senajos laikos bez jebkādas tehnikas un citām palīgierīcēm senie indiāni spējuši uzcelt tādas celtnes. Tiem esot bijusi īpaša viela, ar kuras palīdzību senie inki spējuši padarīt akmens virsmu gandrīz mīkstu, kā rezultātā akmens bluķi cieši piegūluši viens otram. Ārēji ēkas nebija
greznas, toties to iekšpuse fascinēja ar savu greznumu un neatkārtojamību.
Ievērojamas bija arī seno arhitektu pilsētas apūdeņošanas ierīces un citi ar pilsētas labiekārtošanu saistītas ierīces.
Maču Pikču ir vislabāk saglabājusies senā inku pilsēta mūsdienās. Protams, no tās ir saglabājušas tikai drupas, tomēr arī no drupām var spriest par senās pilsētas struktūru, līnijām, formām.
Reliģija
Inkiem bija svarīga reliģija, kas balstījās uz senajām tradīcijām un
ticējumiem. Svarīgākais no tiem ir bijis Saules kults. Saules tempļi tikuši celti katrā pilsētā, kur upurēja dzīvniekus un augļus varenajam Inti. Tikuši upurēti arī cilvēki, tomēr ne tik lielos apmēros, kā acteku un maiju kultūrās. Tempļi bija rotāti ar zeltu, bet visievērojamākais un bagātākais no tiem bija Kusko Saules templis, kur pat sienas bija apliktas ar zelta plāksnēm, bet tā tuvumā esot atradies zelta dārzs, kur visas skulptūras esot bijušas no zelta.
Senie indiāņi ticējuši pēckapa dzīvei; mirušo apglabājot devuši visu nepieciešamo līdz nākamajai dzīvei. Viņi pielūguši un upurējuši Zemes mātei, kas nodrošinājusi auglību. Inkiem bijuši arī citi dievi.
Tempļus apkalpoja priesteri, kuru uzdevums bija raudzīties, lai noritētu visi rituāli, atzīmētas svinamās dienas un veikti citi reliģiskie rituāli. Klosteros mitinājās arī saules jaunavas, kurām bija jāsargā svētā uguns un jānodarbojas ar rokdarbiem. Saules jaunavas bija pilnīgi nošķirtas no to tuviniekiem un laicīgās dzīves; viņas ir devušas solījumu, kuru pārkāpjot, tika sodītas ar nāvi – apraktas dzīvas zemē.
Greznos tempļus izlaupīja un izpostīja spāņu konkistadori (iekarotāji), kuri visu zelta pārkausēja stieņos, lai būtu ērtāk paņemt līdz.
Mezglu rakstība
Inkiem bija īpaša rakstība – mezglu rakstība: no garas auklas nokarājās uz leju daudzi krāsaini pavedieni, kuros pēc nepieciešamības iesēja mezglus.
Tie apzīmēja gan skaitļus, gan arī jēdzienus. Katram pavedienam, katrai pavediena krāsai, kā arī novietojumam, bija sava nozīme, kuru varēja izlasīt ziņneši. Pasts un pasta stacijas bija augsti attīstīts senajā inku valstī, lai varētu pēc iespējas ātrāk izziņo valdnieka pavēstes un ziņojumus. Pastāv dažādi uzskati par inku rakstību: tradicionālais, ka inkiem nav bijis savas rakstības, tomēr pastāv arī viedoklis, ka ir pastāvējis piktogrāfiskais raksts. It kā māņticības dēļ inki iznīcinājuši visus rakstības pieminekļus.
Kusko pilsēta
Attēlā redzamā pilsēta ir Kusko, inku galvaspilsēta. Tā bija būvēta pumas formā, jo puma inkiem simbolizēja spēku un varu. Cietoksnis vienā galā bija galva, bet divas iztaisnotas upes veidoja asti. Ēkas tika būvētas no masīviem akmens bluķiem, kas bija savienoti tik precīzi, ka java nemaz nebija vajadzīga.
Inku tahniskās zinātnes
Šajos trijos attēlos redzams, cik attīstīta bija inku tehnika. Pirmajā attēlā redzamas dažas sarežģītas lauksaimniecības metodes. Otrajā attēlā redzamas par “kipiem” sauktas auklas, kas
tika izmantotas skaitīšanai. Trešajā attēlā redzami virvju tilti, pa kuriem inki savienoja savus 20 000 km garos bruģētos ceļus.
Mūsdienu Andu sieviete
Inku mantojums ir dzīvs arī šodien. Lai gan Andu tautu senču
zemes tika iekarotas, kolonizētas un pakļautas spāņu varai, daudzas
inku dzīvei raksturīgās iezīmes ļaudis ir saglabājušas līdz pat
mūsdienām. Inkiem būtu pazīstamas viņu lauksaimniecības un
zvejniecības vaids. Šīs sievietes tērps gadsimtu gaitā ir ļoti maz
mainījies.
Mačupiču
Viens no viskrāšņākajiem inku impērijas pieminekļiem ir Mačupiču pilsētas drupas. Tās tikai 1911.gadā atklāja amerikāņu arheologs Hairams Bingems. Spāņu iebrucēji nebija šo pilsētu atraduši, tāpēc tā nebija nopostīta. Iespējams, tā bija robežas priekšpostenis un tāpēc bija veltīta Saules dievam Inti.
Mačupiču atrodas apm. 80 km uz ziemeļiem no Kusko gandrīz 2400 m virs jūras līmeņa.
Inku impērijas iznīcināšana
Spāņi Centrālamerikā bija dzirdējuši baumas par dienvidu zemi, ko sauca par Biru vai Peru un kurā bija zelta un citu dārgmetālu pārpilnība. Fransisko Pizaro nolēma burāt gar krastu uz leju no Panamas pilsētas, ko spāņi bija uzcēluši 1519. gadā. 1527. gadā viņš vadīja ekspedīciju, kura atklāja Tumbecas pilsētu. Vietējie iedzīvotāji viņus laipni uzņēma un parādīja lielu daudzumu zelta un sudraba. Pizaro bija pārliecināts, ka atradis milzīgu zelta ieguve vietu, un atgriezās Spānijā. Karalis V deva viņam atļauju iekarot jauno zemi un iecēla viņu par Peru gubernatoru un ģenerālkapteini.
Atšķirībā no citiem spāņu iekarotāju vadoņiem Pizaro nebija dzimis augstmaņu ģimenē. Viņš bija neizglītots un neprata ne lasīt, ne rakstīt. Pirms ierašanās Centrālamerikā laimes meklējumos viņš bija strādājis lauku saimniecībā. Pizaro nogalināja cīņā par varu 1541. gadā Limā.
Pizaro noteikti palīdzēja fakts, ka inki cīnījās pilsoņu karā. Inku valdniekus sauca par Sapa Inkiem. 1527. gadā Sapa Inks Huajna Kapaks nomira ar bakām. Viņam bija divi dēli Nuaskars un Atahualpa, kuri abi pretendēja uz tēva troni. Brīdī, kad tuvojās Pizaro, tika izcīnīta pēdējā kauja, kurā sagūstīja Huaskaru.
Sakāvis brāli, Atahualpa bija pārliecināts par savu varenību, un viņu māca ziņkāre tikties ar Pizaro. Atahualpa ieradās uz tikšanos kopā ar 3000 karavīriem, taču tie nebija apbruņoti, jo Pizaro bija solījis neuzbrukt. Spāņu karavīri, kuri bija ievērojamā skaitliskā mazākumā, ieradās, bruņojušies ar musketēm un lielgabaliem. Kad Atahualpu sagūstīja, vairāki simti viņa karavīru gāja bojā, cenšoties bez ieročiem aizstāvēt savu valdnieku.
Pēc Atahualpas nāves inku pretošanās mazinājās. Spāņi iegāja Kusko 1533. gada 15. novembrī. 1536. gadā marionešu valdnieks Manko Inks sacēlās pret spāņiem, un viņam gandrīz izdevās tos padzīt. Vajadzēja gandrīz trīsdesmit sešus gadus, līdz izdevās pilnībā pakļaut visu inku impēriju.
Prasība pēc zelta
Kad sagūstīja Atahualpu, viņš iedomājās, ka spāņi viņu atbrīvos,
ja tiem tiks dots tik daudz zelta, ka ar to var piepildīt lielu zāli. Pizaro piekrita viņu atbrīvot, un Atahualpa pavēlēja noņemt no tempļiem un pilīm visus zelta rotājumus. Tika savāktas un izkausētas vairāk nekā septiņas tonnas zelta.
Secinājumi
• Inki ir indiāņu cilts, kas izveidoja vienu no senākajām
Dienvidamerikas civilizācijām.
• Inkiem bija īpaša rakstība – mezglu rakstība.
• Inki bija augsti attīstīta civilizācija.
• Uzzināju daudz interesantu par seno inku valsti.