IRENEJS
Darba autors: Jans Adsons
IEVADS
Šī darba mērķis ir iepazīt Ludgūnas jeb Svēto Ireneju, iepazīties ar viņa biogrāfiju, apskatīt viņa teoloģijas uzskatus. Par kursa darba pamatu tiek ņemts Kurta Ālanda kompendijs “A history of Christianity” Volume I, jo kursa darba autors šo izdevumu uzskata par samērā plaši izklāstītu Sv. Ireneja dzīves, laikmeta un teoloģijas aprakstu. Piemēram, iepazīstoties ar laikmetu, kurā dzīvoja un darbojās Sv. Irenejs, paveras daudz plašāks skats uz agrīnās Baznīcas vēsturi. Tā kā kursa darba autoram nebija iespēju iepazīties ar Sv. Ireneja darbiem piem. Adversus Haereses, tad šeit izmantots Ģ.Grietiņa Sv. Ireneja darba tulkojums bakalaura darba formā (sk. Bibliogrāfiju). Tāpat kursa darba autors izmantojis citu sekundāro literatūru, kas pieejama gan krievu, gan latviešu valodās un tulkojumos.
Kopumā iepazīstoties ar Sv. Ireneju kā personību, lasot komentārus par viņu (izejot no darbā izmantotās literatūras) rodas iespaids, ka pieejamās ziņas par šo personību ir visai niecīgas. Neskatoties uz iepriekšminētajām nebūšanām, veicot darbu pie kursa darba izstrādes autors daudz labāk iepazina agrīnās Baznīcas kontekstu un tās priekšrocības un problēmas.
VĒSTURISKAIS LAIKMETS
Pēc Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara nonākšanas no debesīm un nolaišanās pār apustuļiem, sākās jauns “jaunais laiks” t.i. laikmets, kurā pašreiz dzīvojam arī mēs – Jaunās Derības laikmets. Kā vienīgo to laiku avotu var uzskatīt Apustuļu darbus, papildinot, arī salīdzinot tos ar Pāvila vēstulēm.
Tomēr kristiešu skatījumā Apustuļu darbi nav vēstures grāmata, bet gan evaņģēlijs ar tam raksturīgiem mērķiem un uzdevumiem. Turpretim Vācijā 80-tajos gados (par šodienu informācijas man nav) attiecībā pret to valdīja “neuzvaramais skepticisms”
Lai vai kā, tomēr Apustuļu darbi ir pavisam citāda “vēstures grāmata” nekā to pieņemts uzskatīt modernajā pasaulē. Lai gan pirmā kristīgā kopiena bija izvietota Jeruzalemē, tomēr tās darbība nebija izvērsta tikai šai reģionā. Kā piemēru var minēt Pētera misijas gaitas: “Pēteris apstaigādams visu apgabalu, nonāca arī Lidā” (Ap.d. 9,32), turpretim Ap.d. 9. Un 10. nod. minētas tikai Lida, Jope un Cezareja.
Saulam sinedrijs ļāva vajāt kristiešus Damaskā (Ap.d. 9,2), kas netieši liecina, ka Damaskas draudze dibināta no Jeruzalemes.
Korintiešu vēstulē nosaukta Kēfas partija, ko var izskaidrot tikai tad, ja pats Pēteris vai viņa sekotāji tur darbojās2. Pastāv viedoklis, ka Pēteris (tad, kad Pāvils viņu Antiohijā noraida) kļūst par Pāvila konkurentu, sekodams viņam visur, lai Pāvila kristiešus atgrieztu jūdu ticībā. Šādi varētu skaidrot Pētera gājienu uz Romu, kas nesa viņam nāvi.
Stefana nonāvēšana un viņa sekotāju vajāšanas izveda kristiešus no Jeruzalemes teritorijas un ārēju apstākļu spiesti viņi veica jau plašu misijas darbu Sīrijā un Palestīnā. “Tā, pateicoties viņu aktivitātēm, Antiohija ieguva sevišķu nozīmi” – Antiohijā attīstījās liela draudze (Ap.d. 11,26). Antiohijā konkrētās ticības piederošie pirmo reizi tika saukti par kristiešiem. Un Antiohija bija Pāvila misijas uzsākšanas vieta. Viņš to nedarīja kā misionārs, bet gan kā Antiohijas draudzes sūtnis. Pāvila ieguldījums kristietībā bija ļoti plašs vēriens (Sīrija, Kipra, Mazāzija, Eiropa, Maķedonija, Ahaja, Itālija, Spānija). Pāvils nesalīdzināmi pārspēja laikabiedrus, bet arī citiem bija ne mazāk nopelnu kristietības izplatīšanā.
Laiku pa laikam kāds no viņiem parādās Apustuļu darbos: Barnaba (levīts no Kipras) sākumā bija kopā ar Pāvilu, vēlāk viens (vairāk ziņu nav). Apolls un hellēņi, kuri dibināja Romas draudzi. Tāpat Pāvilam bija palīgi Tits un Timotejs, kurus viņš varēja sūtīt uz dumpīgo Korintas draudzi (2. Kor.). Līdz 2. gs. beigām kristietība palika Pāvila jau apgūtajās teritorijas robežās.
Palestīnā Pāvila draudžu nozīme panīka pēc 70. g. Jeruzalemes katastrofas. Draudzes Mazāzijā bija Rietumu un Dienvidu krastā. Tāpat draudzes bija Kiprā, Krētā, Ahajā, Maķedonijā iepretim Mazāzijai. Itālijā draudzes bija Romā, Ravennā, Puteoli, Neapolē un Sicīlijā. Eiropā tās bija Gallijā, Lionā, Vjenā, Romas upes grīvā, Spānijas dienvidos un Rietumos. Vācijā – Trīrā un Нelnē. Numīdijā t.i. teritorijā ap Kartāgu (Āfrika) draudzes bija Ēģiptē, Nīlas deltā un Edesā. Kristīgā draudze Ēģiptē pastāvēja jau kopš 125.g. Kā un no kurienes tā radusies nav zināms, bet jau apm. 200. g. tai pēkšņi ir liela ietekme. Tur atrodas bīskaps Demētrijs, kurš arī Aleksandrijas “galva”. Tāpat Aleksandrijas katahētu skolā darbojas nozīmīgi skolotāji, tādi kā Partaens, Klements, Origens. Pirms 125. g. šīs draudzes bija atstatus no lielajām Baznīcām, vai arī bija gnosticiskas.
Kristietība agri nonāca Asīrijā, Persijā un Indijā. Edsa bija misijas centrs austrumiem.
Kad draudzes bija izveidojušās, tā radās draudi no iekšpuses un no ārpuses. Iekšējās problēmas bija, ka toreiz gaidīja Kristus otro atnākšanu, bet jau sākot ar 2. gs. vidu šī gaidīšanas tendence sāka norimt. Savukārt ārējie draudi bija no gnostiķu puses, kad 2. gs. Baznīcas krīzes laikā viņu mācība nostiprinājās. Pie šīm mācībām pieskaitāma Valentīna mācība, pret kuru asi cīnījās Sv. Irenejs. Tāpat jāpiemin Markions, jo viņš savai mācībai pievērsa daudzus kristiešus laikā, kad pašai Baznīcai neizdevās realizēt savas mācības.
Mazāzija un Āfrikā populārs kļuva montānisms. Tikai pakāpeniski kristietības mācība iemācījās atbildēt uz šiem gnostiķu draudiem. Visgrūtāk Baznīcai bija cīnīties pret Markionu, jo viņa mācības pamatā bija Lūkass evaņģēlijs un Pāvila vēstules. Baznīcai grūtības sagādāja arī tas, ka vēl nebija izstrādāts vienots kanons, ticības apliecība, kalpošanas amats un apustuliskā tradīcija. Tādēļ 2. gs. tie izšķiroši sāka veidoties. Gnostiķi paši izveidoja savus evaņģēlijus un apokrifus, un daudzi tā laika kristieši tos lasīja kā patiesus evaņģēlijus. Jēzus Kristus tajos tika atveidots kā jaunas doktrīnas proklamētājs. Tāpat Kristus nācis pestīt cilvēka dievišķo dabu, nevis visu kopumā.
Attīstoties kristietībai pa visu Romas impēriju un ne tikai, izveidojās vairāki teoloģiskie centri. Tā kā Romas impērijā bija sadalījusies Rietumu un Austrumu daļās, tad arī kristietībai bija divi centri, attiecīgi austrumu un rietumu centrs. Austrumos tie bija Antiohija un Aleksandrija. Rietumos – Roma (sākumā Kartāga, taču tās loma pēc vandāļu uzbrukuma mazinājās). Tā sākās laiks un tradīcijas, kuras bija atšķirīgas austrumu un rietumu Baznīcās, bija arī līdzības. Rietumos tika uzrakstīti Mateja un Lūkass evaņģēliji, Apustuļu darbi, Ebreju vēstule, Pētera vēstule. Savukārt austrumos uzrakstīti visi pārējie kanonā iekļautie darbi. Rietumos: Un Klementa vēstules, Hermas gans. Austrumos: visi pārējie Apustulisko Tēvu darbi: Didahē, Barnabas vēst., Ignācija vēst., Smirnas Polikarpa vēst., Pāpijs (Hierapolisas bīskaps).Līdzīgi stāvoklis ar apokrifiem. Rietumos tikai Pāvila sarakste ar Seneku, turpretim austrumos Ebreju, Ebionītu, Ēģiptiešu evaņģēliji, kuriem pirmbaznīcā bija visai prominenta nozīme, Jēkaba evaņģēlijs (runā par Marijas bērnību), kā arī Toma un Filipa evaņģēliji. Bez tam bija arī apokrifālās apustuļu vēstules: Korintiešu, Laodiķiešu vēst., Epistula Apostolorum (Kristus sarunas ar mācekļiem pēc augšāmcelšanās) un Pētera apokalipse.8 Nosauktie darbi rāda, cik liela nozīme bija Austrumu Baznīcai. Līdz pat 3. gs. nozīmīgākie teologi un apoloģēti (Quadratus, Aristīds, Teofils, Sardas Melito) nāk tieši no austrumiem. No rietumu apoloģētiem minami Justīns (lai gan Justīns nāca no Palestīnas, kur piemita Mazāzijas ietekme) un Tacians (lai gan Tacianam bija austrumu izcelsme). Visi 2. gs. teologi ir, ja tā varētu teikt, ar austrumu “piegaršu”. Šeit minami ari Sv. Irenejs un Hippolīts, kurš jau Ir. 3. gs. teologs. Izņēmumi ir Tertuljans un Minucius Felix, kuri pirmie, kas pārstāv Rietumu Baznīcu. Piem. Tertuljāns pārtulkoja Bībeli latīņu val., un viņš nav bijis saistīts ar austrumiem, jo dzimis Kartāgā.
Tātad teoloģija centrējās Austrumos un Baznīcai nācās iesaistīties cīņā ar hērētiķiem. Teologi, kuri cīnījās ar herēzēm 2. gs. beigās un 3. gs. sākumā, bija Tertuljans, Sv. Irenejs un Hippolits. Viņi, kā izsakās Kurts Ālands: “ienāk no tumsas un aiziet tumsā, kad un kur miruši nav zināms”. Šajā laikā parādās arī citi vārdi, bet nekas nav zināms par viņu darbiem, jo Baznīca tos ir jau sen aizmirsusi. Šajā laikā vēl nevar runāt par kristīgo literatūru, jo pastāv tikai kristīgie autori. Apoloģēti un antiherētiķi parādās kā individuāli rakstnieki. Baznīcai jau no pašiem sākumiem ir “literatūra” – Pāvils, lai gan literatūra šeit nav īstais vārds. Šie autori nav pieejami mums, jo viņi rakstīja savam laikam. Jaunās Derības vēstules ir gadījuma raksti, lai cik literāri tie arī būtu. Šīs vēstules ir specifiskas, tajās atspoguļoti dažādi apstākļi un izjūtas. Šīs vēstules stāv ārpus parastās literatūras. Visa JD, apustuliskie tēvi, apokrifie darbi ir sarakstīti līdz 150. g. Šie darbi ir anonīmi vai pseidonīmi. Pašos darbos nav minēts autora vārds, to vienkārši nepiemin (piem. Klementa vēstule – šis nosaukums manuskriptam Ir pievienots vēlāk). Arī Lūkass evaņģēlijs un Barnabas vēstule nav autentiska. Pirmo trīs evaņģēliju autori nekur par sevi nerunā. Par Didahe un Epistula Apostolorum, kad tika lasīts dievkalpojumā, visi zināja, ka to autors bija prezbiters, bet uzskatīja, ka darbs pieder tam Kungam un 12 apustuļiem, viņu mācībai. Toreiz nepastāvēja rakstnieks, bet gan Svētais Gars kā autoritāte. Tomēr pēc 150. g. parādās izteikta pseidonimitāte – rodas darbi, kas nes apustuļu vārdus. Tertuljans piemin prezbiteri, kurš uzrakstījis Acta Pauli. Darbam tad tika dots Pāvila vārds “no mīlestības pret Pāvilu”.
Ap 150. Gadu Justīns aizsāk apoloģētisko literatūru, kas bija nepieciešama pret pagāniem. Jau JD ir atsevišķas visai apoloģētiskas vietas. Apoloģēti ar to tomēr tiek domāta tikai noteikta grieķu rakstnieku grupa, kurus vieno uzdevums, teoloģiskā nostādne un argumentācijas metode. Apoloģēti rakstīja pret pagānu pasaulīgajām domām un kultu; pret zemo šīs sabiedrības morāli. Apoloģēti lieto t.s. pagātnes liecības, t.i. Mozus ir vecāks par visiem filosofiem, tātad jebkas, kas filosofijā ir labs nāk no Mozus un praviešiem. Kristietība ir vienīgā patiesā filosofija. Apoloģētiem vajadzēja ielikt kristietību kaut kādos rāmjos, tādēļ viņi izmantoja grieķu filosofiju, citējot antīkos filosofus – dzejniekus. Kristietība apliecināta VD pravietojumos un piepildījusies JD. Apoloģētu darbus parasti lasīja paši kristieši un izmantoja ikdienas konfliktos ar pagāniem kā aizstāvību. Apoloģēti uzskatāmi kā pirmie sistemātiskās teoloģijas pārstāvji. Viņi laika gaitā izkopa teoloģiskās domas un aizsāka darbu, kas palīdzēja formēties dogmātiskai kristietībai.
Līdz mūsdienām ir saglabājušies daži darbi, jo apoloģētu problēmas visu laiku ir aktuālas. Eusēbijs saka, ka apoloģēti rakstījuši arī sprediķus, instrukcijas draudzēm, teoloģiskās studijas u.c. darbus. Tomēr būtiskākais viņu kā pionieru darbs – aizsācēji kaut kam lielam. Sv. Irenejs stāv tieši uz robežas pārejai no apoloģētu uz baznīctēvu darbiem. Klements un Origens ir pavisam cits līmenis. Piem. Klements spēja savienot filosofiju ar kristietību. turpretim Justīns Moceklis teica, ka filosofija un kristietība pilnīgi konfliktē. Apoloģēti filosofijā saskatīja pagānu atspēriena punktu. Tomēr, līdz ar Klementu filosofija kļūst nozīmīga arī kristiešiem Baznīcas teoloģijas darbā. Sintēze starp filosofiju un kristietību tika sniegta tikai par Origenu.
Otrā gadsimtā bija arī ļoti nozīmīgi konflikti starp Romu un Mazāziju. Tas nenotika nejauši. Mazāzijai bija lielāka nozīme gan skaitliski, gan teoloģiski. Šeit jāatceras, ka Mazāzija bija agrā laika “sirds” zeme, turpretim arī Roma apzinājās savu nozīmīgumu. To atzīst citas draudzes Korintā (Klem. vēst), Ēģiptē, Kartāgā. Roma palīdzēja tām gan finansiāli, gan konsultatīvi t.i. ar padomdošanu. Rietumu un austrumu Baznīcām bija liela pašapziņa. Pirmais konflikts izcēlās 150. g., kad Polikarps viesojās Romā, sakarā ar dažāda veida Lieldienu svinēšanu. Romā nebija sevišķu svētku, bet katra svētdiena tika atzīmēta kā Kristus augšāmcelšanās atcere. Mazāzijā Lieldienas svinēja jūdu Pasā svētku laikā. Izraisījās lielas debates, bet Romas bīskaps Anicetus bija tolerants un parādīja cieņu Polikarpam – viņš varēja noturēt euharistiju Romas baznīcā. Tā viņi šķīrās ar mieru. Taču pēc 30 gadiem šis konflikts bija nobriedis daudz dziļāk. Romas bīskaps Viktors un Efezas bīskaps Polikarps 190. g. asi sastrīdējās saistībā ar Lieldienu svinēšanu. Šis strīds bija tādos apmēros, ka Viktors izziņoja jebkādu attiecību pārtraukšanu ar Mazāziju. Šai laikā Sv. Irenejs bija jau bīskaps Lugdūnā, un viņš spēlēja lielu lomu, lai samierinātu abas, konfliktā iesaistītās puses. Jāatzīmē, ka 2. gs. ir lielo vajāšanu laiks, kurām bija liela nozīme tā laika vēsturē. Irenejs bija tā persona, kura bija saistīta gan ar austrumiem (dzimis Mazāzijā), gan rietumiem (bīskaps Lugdūnā). Sv. Irenejs bija liecinieks Smirnas Polikarpa martīra nāvei, tāpat viņš cīnījās pret tā laika herēzēm. Irenejs zināja konfliktus starp abām Baznīcām. Viņš nesa visu to sevī, visu, kas tai laikā notika ap viņu. Tāpat viņa darbība ir saistīta ar tā laika vēstures gājumu.
IRENEJA DZĪVE
Ireneja dzimšana varētu būt laikā no 115. – 114. g. Dzimis Mazāzijā, taču konkrētāka vieta nav zināma. Ālanda paudis domu, ka ir pārāk maz ziņu, lai mēs varētu runāt par Irineja dzīvi. Vienīgā ziņa – vēstule Florīnam, no kuras top zināms, ka vēl būdams mazs zēns kopā ar Florīnu klausījušies Smirnas Polikarpu, kurš savukārt bijis apustuļa Jāņa māceklis. Līdz ar pastāv iespēja, ka Ireneja dzimtene varētu būt Smirna. Par laiku, kuru Irenejs pavada līdz nokļūšanai Lugdūnā, zināms ļoti maz. Balstoties uz Russo idejām, var pieļaut ka Irenejs uzturējies un mācījies Romā, jo kā zināms, Romu Irenejs apzīmē kā pasaules centru. Tāpat Russo norāda, ka 2. gs. no Mazāzijas nevarēja nokļut Lugdūnā, nebraucot caur Romu. Tāpat Russo uzskata, ka Ireneja raksti liecina par to, ka viņš mācījies Romā. Tūras Gregorijs 6. gs. raksta, ka Polikarps Ireneju sūtījis uz Lugdūnu izplatīt kristietību. Irenejs ap 177. g. tika sūtīts no Lugdūnas uz Romu, lai panāktu saskaņu ar montānistiem. Viņa prombūtnes laikā Lugdūnā notika plāšas kristiešu vajāšanas, kurās kā martrīts vairāk kā 90 gadu vecumā bojā gāja Lugdūnas bīskaps Potīns. 178. g. atgriežoties Lugdūnā Irenejs ieņēma mirušā bīskapa vietu. Viņa kalpošanas laiks bijis veiksmīgs. Tūras Gregorijs raksta, ka Irenejs īsā laikā padarījis pilsētu par kristīgu, šo darbu viņš uzsāka tūlīt pēc vajāšanām. Atvieglojot Lugdūnas draudzes sāpes par pārciestajām vajāšanām viņš, sludinot mieru, mierināja cilvēkus par tuvinieku zaudēšanu. Tādā veidā kristiešu skaits strauji pieauga. No Ireneja vēstules Romas bīskapam Viktoram var uzzināt, ka 190. g., kad izcēlās iepriekšminētais strīds par Lieldienu svinēšanu, Irenejs aizstāvēja Mazāzijas draudzes, cenšoties tās samierināt ar Romu. Romas bīskaps draudēja izslēgt Efezas bīskapu Polikarpu no Baznīcas. Šis fakts izsauca nosodījumu gan no austrumu, gan rietumu pusēm. Tieši šī strīda laikā aktīvi darbojās Irenejs sūtot vēstules Romas u.c. bīskapiem, aicinot uz samierināšanos, rezultātā to arī panākot. Eusēbijs raksta, ka ar savu samierinātāja darbību Irenejs pilnībā attaisnojis savu vārdu – miers. Pēc tradīcija Irenejs tiek uzskatīts par martīru, lai drošas informācijas nav. Viņa nāve tiek datēta ap 202. g. Pēc dažiem saglabātiem datiem Irenejs saredzams kā ietekmīga Baznīcas personība. Lugdūnas baznīca bija saistīta ar Mazāziju. Droši var uzskatīt, ka Lugdūnas baznīca savā saimnieciskajā rīcībā bija saistīta ar Romu, Marseļu un D – Galliju. Irenejam bija lielas iespējas, jo Lugdūna (Liona) bija centrs trim Gallijām (Gallia Aquitania, Gallia Lugdunensis, Gallia Belgica). Viņa ieguldījums ir ķeltu valodā un Baznīca jau ir pazīstama, no viņa darbības, gan pie ķeltiem, gan pie ģermāņiem. Hieronīms ir pirmais, kurš viņu apzīmē par martīru. Vairāk ziņu par Ireneju ir grūti atrast, jo kā jau teica Ālands par Ireneju: “No tumsas iznāk un tumsā aiziet”.
IRENEJA RAKSTI
Galvenais viņa darbs ir piecas grāmatas Adversus Haereses, kuras vērstas pret, tā sauktajām gnostiķu mācībām. Darbs sarakstīts ap 180. g. Otrs darbs, kurš saglabājies Ir. Epideixis (Pārapustuliskā pasludinājuma parādīšana). Par šo grāmatu nebija zināms līdz pat 1904. g. nekas cits, ka tāda ir eksistējusi, kā vienīgi no vienas Eusēbija norādes. 1904. g. decembrī Erevānas Dievmātes baznīcā arhimandrīts Ter -Mkrtčjans atrada 13. gs. manuskriptu, kas citu starpā saturēja šī Ireneja darba 6. gs. tulkojumu latīņu valodā.
Pazudušie darbi: Gegen die Griechen ber die Wissenschaft (Pret grieķiem pāri zinātnei), Dažādu runu grāmata, vēstule montānistam Blastam Par Šķelšanos, vēstule Viktoram, vēstule Valentīnas Florīnam Par vienvaldību vai par to, ka Dievs nav ļaunā radītājs u.c.
Nav skaidri zināms, ko, kur un pie kā Irenejs ir mācījies. Taču vadoties no viņa darbos izmantotajiem antīkās literatūras klasiķiem secināts, ka viņam ir bijusi teicama vispārējā izglītība, kas gan nesniedzas tālāk par retorikas pārzināšanu, bet tieši šāds stāvoklis bija raksturīgs sabiedrības izglītotajai daļai. Par filosofiju, kā atsevišķu zinātnes nozari, Irenejam nav ne sevišķu zināšanu, ne interese par to. Viņa zināšanas izriet no materiāliem, kurus viņš reizēm izmanto argumentējot ar gnostiķiem, galvenokārt izmantodams skeptiķu skolas argumentāciju. Taču retorikas jomā pie viņa var saskatīt visu, tā laika labāko, mācību grāmatu atspulgu. Irenejs ir labi pazīstams ar Mazāzijas, Sīrijas, Romas un Gallijas, bet ne mazāk pazīstams ar Palestīnas, Grieķijas vai Ēģiptes kristietību. Viņš zināja un daudz citēja lielāko daļu JD grāmatu, izņemot vēstuli Ebrejiem un apokrifu grāmatas. Viņa rakstos var redzēt atsauces uz Klem. vēstuli, Ignātija no Antiohijas, Polikarpu, Hermu, Justīnu Martīru, Teofilu no Antiohijas un Taciānu. Turklāt viņš labi pārzināja gnostiķu mācības un viņu darbus. Adversus Haerese sarakstīts laikā, kad Romas bīskaps bija Eleuters (174 – 189). Šis darbs bija vērts pret gnostiķiem, it īpaši tajā laikā tik populārajiem valentīniešiem. Šis darbs sastāv no piecām grāmatām, kuras netika uzrakstītas uzreiz, bet kuras Irenejs pa vienai sūtīja savam draugam.
Pirmajā grāmatā uzskaitīti visdažādākie “nepatiesi tā dēvētās atziņas” veidi.
Otrajā grāmatā viņš polemizē ar herētiķiem, norādot uz viņu dažādo mācību nesaprātīgumu un pretrunīgumu, kā arī parādot nepareizo veidu kādā viņi lieto rakstus.
Nākamās trīs grāmatas balstītas uz pierādījumiem no Jaunās un Vecās Derības rakstiem un Baznīcas mācības. Trešā grāmata izsaka visas Adversus Haereses, kas ir apustuliskās tradīcijas pierādījums ar Rakstu palīdzību. Šeit Irenejs sevi parāda kā biblicists, kuram Raksti ir visas patiesības mēraukla. Irenejs uzsver apustuliskās tradīcijas nozīmi saistībā ar Rakstu autoritāti. Irenejs aizstāv mācību par vienu Dievu, debess un Zemes radītāju, kā arī par Kungu Jēzu Kristu, kurš iemiesojies, lai glābtu cilvēkus.
Ceturtajā grāmatā viņš vēršas pret Markionu, runājot par dažādām Dieva atklāsmes pakāpēm un vienotu pestīšanas izkārtojumu.
Piektā grāmata ir eshatoloģiski orientēta. Šeit tiek izklāstītas mācības par miesas augšāmcelšanos, pēdējo tiesu, kā arī par Kristus tūkstošgadīgo valstību.
IRENEJA TEOLOĢIJA
Irenejs vislielāko vērību piegrieza apustulisko ticību aizstāvēšanai pret gnostiķu jauninājumiem. Pēc Ireneja domām vislielākās briesmas kristietībai draudēja no Valentīna gnoses, jo tā, no vienas puses, apdraudēja Baznīcas vienotību, un no otras puses, mēģināja nolīdzināt atšķirības starp kristietību un pagānu reliģisko domāšanu.
Irenejs bija pirmais, kurš mēģināja sniegt unificētu visu Svēto Rakstu kopsavilkumu. Irenejs noraidīja apoloģētu uzskatu par kristietību kā patieso filosofiju. Viņš atteicās izmantot grieķisko domāšanas veidu, un nepiekrita tiem, kuri apgalvoja, ka atklāsmes saturs ir vienkārši jauna un labāka filosofija. Vienīgais viņa ticības avots bija bibliskā tradīcija.
Atšķirībā no gnostiķiem, kuri meklēja atklāsmi kādā apslēptā gudrībā, Irenejs par vienīgo ticības pamatu uzskatīja Rakstus. VD un JD bija tie līdzekļi ar kuru palīdzību varēja izdibināt atklāsmi un sākotnējo tradīciju. Līdztekus VD, kuru Irenejs pāri visam uzskatīja par ticības pamatu, viņš atsaucās arī uz JD rakstu apkopojumu, kuru viņš uzskatīja par tik pat autoritatīvu, un kurš bija gandrīz tāds pats kā mūsdienu kanons. Irenejs par mērauklu savai teoloģijai lietoja arī regula veritatis (patiesības likums), kā izšķirošu faktoru jautājumos, kuri skar kristīgās mācības. Mūsdienās zinātnē pastāv uzskats, ka šis regula veritatis varētu būt domāta kristības apliecība, vai Svētie Raksti. Taču Irenejam šī “patiesība” bija likums pestīšanas kārtībai, kur tiek apliecināta Bībelē un apkopota kristības apliecībā. Tādēļ šis termins nav ietverts kādā noteiktā formulā, tas nerunā par Rakstiem kā mācības kodeksu. Regula veritatis drīzāk attiecas uz atklāsmi, kura atspoguļojas ne tikai kristības apliecībā un Rakstos, bet arī Baznīcas sludināšanā. Tieši šo atklāsmes patiesību Irenejs lietoja, cīnoties ar gnostiķiem, un tieši to viņš mēģināja izskaidrot un aprakstīt saskaņā ar patieso apustulisko tradīciju.
Ireneja galvenais mērķis bija atspoguļot Dieva pestīšanas kārtību no Radīšanas līdz tās piepildījumam. Laiks, pēc viņa domām, ir ierobežots: tas sākas ar radīšanu un noslēgsies ar tās piepildījumu. No abām pusēm to ietver mūžība. Pestīšanas notikums risinās laika kontekstā. Šajā kontekstā Dievs ir veicis to, par ko mums liecina Raksti, un no kā ir atkarīga pestīšana. Gnostiķiem pestīšana nebija kaut kas tāds, kas tiek sasniegts vēsturē. Tā bija ideja, domāšanas sistēma, kura apgalvoja, ka dvēsele var tikt paaugstināta pāri laicīgajam, un ar gnoses palīdzību no jauna savienota ar tās dievišķo pirmavotu. Irenejs to visu uzskatīja par pašreizējo vēsturi, kuras piepildījumam jānāk laika beigās. Šajos pretējos uzskatos skaidri izpaužas atšķirības starp grieķisko pasaules uzskatu un kristīgo laiku koncepciju.
Irenejs apskata radīšanas procesu līdzās pestīšanai. Dievs radot cilvēku ir devis tam iespēju būt līdzīgam pašam Dievam, taču grēkā krišanā šī līdzība zaudēta. Pestīšanas jēga ir ļaut cilvēkam vēlreiz apjēgt savu sūtību, ļaut viņam kļūt līdzīgam Dievam saskaņā ar Kristū saskatāmo prototipu. Cilvēks stāv radīšanas centrā, jo viss pārējais ir radīts pašam cilvēkam, viņa lietošanai. Tomēr, lai atgūtu savu sākotnējo līdzību, Kristus tam ir starpnieks. Kristus ir visa eksistējoša centrs t.i. tas, kurš piepilda debesis un zemi. Radīšanas laikā cilvēks bija bērns; viņš vēl nebija pilnībā attīstījies, taču viņš tika radīts, lai pieaugtu. Ja cilvēks būtu dzīvojis saskaņā ar Dieva gribu – viņš būtu pieaudzis. Ar Dieva radošā spēka palīdzību piepildījis savu sūtību – sasniedzis līdzību ar pašu Dievu. Pieaugšanu Irenejs izprata nevis kā iekšēju attīstību, bet gan kā Dieva radošās darbības rezultātu.
Dievs ir pastāvējis pirms visiem laikiem un radījis visas lietas no nekā. Irenejs paskaidro, ka Dievs Radītājs un Dievs Pestītājs ir viens un tas pats. Dieva būtība ir nedalāma. Dievs radījis visas lietas, tais skaitā sātanu, kura vara ir ierobežota laikā un veidā. Nevis sātans, bet Dievs pārvalda pasauli. Sātans gan var sacelties pret Dieva gribu, bet tomēr viņš nav spējīgs izņemt pasaules valdīšanu no Dieva rokām. Cilvēks, pēc grēkā krišanas nonācis sātana varā, taču Dievs cilvēku turpina mīlēt, neatsakās no tā. Ar to Dievs turpina savu dienišķo plānu, kā tas bija iecerēts. Kristus ir tas, kurš izlīdzina plaisu starp Dievu un cilvēku. Irenejam Kristus ir teoloģija centrs. Dzīvojot gnostiķu laikmetā Irenejam nepieciešams skaidri atbildēt uz jautājumu- kas ir Jēzus Kristus, par kuru gnosticisms izstrādājis veselu sistēmu. Irenejam Kristus bija Dieva parādīšanās veids cilvēkiem – Dieva redzamā izpausme. Kristus, pēc kura vaiga un līdzības mēs esam radīti, nācis, lai dzīvotu mūsu vidū. Kristus, pasaulē nācis, kļūst par jaunās cilvēces galvu, gluži tāpat kā Ādams bija grēcīgās cilvēces galva. Kristus bija jauns sākums, kaut arī tas bija cieši saistīts ar jau notikušo. Kristus inkarnācija ir jauns sākums pasaules vēsturē, bet tā nav pretstats radīšanai, bet tās piepildījums. Irenejam visa pestīšanas vēsture saistās ar cīņu starp Dievu un sātanu. Kad Dievs savienojas ar cilvēci, tad sātans piedzīvo sakāvi. Irenejs atteicās precīzāk paskaidrot, kā Kristus cēlies no Dieva, kādas ir attiecības cilvēkiem Kristū ar Dievu. Viņš mēģināja visu izskaidrot balstoties Rakstu saturā, bez filosofijas palīdzības, cieši pieturēdamies pie regula veritatis, un nenododoties spekulācijām.
Par Baznīcu Irenejs sauc cilvēkus Kristū, un tā ir jauna garīgās izaugsmes iespēja.
Euharistiju Irenejs uztver kā reālu Kristus nemirstīgo miesu, caur kuru mēs fiziski mantojam Viņa nemirstību. Euharistijā pats Kristus ņem rokās maizi un vīnu, tātad pieņem radīto matēriju.
NOBEIGUMS
Šajā darbā darba autors aplūkojis Ireneja dzīvi, rakstu darbus, teoloģiskos uzskatus. Visdziļāko iespaidu no materiāliem par Ireneju autors guva pētot Ireneja uzskatus par to, ka nepietiek tikai ar ticības apliecības noskaitīšanu vai Svēto Rakstu citēšanu; vēl vajadzīga regula veritatis – atklāsme, kas dota Baznīcai. Vēl autoram ļoti interesanta šķita doma par Radīšanas turpināšanos vēl šobrīd, un to, ka cilvēks radīts lai pilnveidotos. Visi izmantotās literatūras darbi autoram šķiet interesanti un informācijas bagāti, kas ļauj secināt par Ireneju, kā par personu, pateicoties kuram, Baznīca sāk institucionāli nostiprināties. Tāpat Irenejam bija liela loma Jēzus divu dabu izpratnē. Citi teologi uzskata Ireneju par katoliskās baznīcas aizsācēju (uzsver apustulisko sukcesiju), taču šī darba autors uzskata, ka Ireneja laikmetā nepastāvēja konfesionāls kristiešu iedalījums. Gribas atzīt, ka Irenejs bija sava laikmeta redzamākais cilvēks, kā dēļ viņa darbi tiek atzīti, pētīti vēl šodien.