Romāna centrālais tēls – Rodions Romanovičs Raskoļņikovs. Nabadzīgs students, kurš dzīvo Pēterburgā. Pirmo reizi grāmatā iepazīstoties ar Raskoļņikovu, viņš ir apsēsts ar ideju par slepkavību. Viņš ir ļoti iegrimis sevī – skaita soļus, nespēj kontrolēt savas domas. Viņā ir domas, ka ir neparasti cilvēki, savādāki kā masas, kas spēj izmainīt likteni. Nogalinājis augļotāju Aļonu Ivanovu un netīšām arī viņas māsu, viņam laimīgā kārtā izdodas izmukt. Tad viņš, staigājot pa pasauli, kļūst paranoisks un domā, ka nav vainīgs. Rodions iepazīstas ar Soņu, bet nevar pieņemt viņas mīlestību, jo nicina sevi par to, ka nevar tikt pāri slepkavībai. Beigās viņš atzīstās Soņai un tad arī visiem, ka ir veicis šo noziegumu, kaut arī īsti netic, ka noziegums bija grēcīgs. Raskoļņikova noziegums ir kā individuālā sacelšanās pret apkārtējās pasaules noteikumiem. Viņa teorija balstās uz to, ka pēc savas būtības cilvēks un sabiedrība ir noziedzīgi, tādēļ tāds jēdziens kā „noziegums” neeksistē. Raskoļņikovs vēlas palīdzēt cilvēkiem, taču nesaprot, ka, rīkojoties kaut kādīgi šajā pasaulē, ir jāspēlē pēc šīs pasaules noteikumiem. Raskoļņikovs nevar uzreiz izšķirties par noziegumu. Šo lēmumu viņam palīdz pieņemt cilvēciskās ciešanas, kuras viņš redz visapkārt, – gan tikšanās ar Marmeladovu, gan vēstule no mājām, tad piedzērusies meitene, kuru viņš sastop, saruna biljarda zālē, kuru viņš noklausījās, un visbeidzot Raskoļņikova sapnis par zirgu.
Taču Rodiona teorijas nespēja eksistēt parādās jau nozieguma veikšanas laikā. Dzīve nevar būt pakārtota loģiskai shēmai, un lieliski izdomātais slepkavības „scenārijs” izjūk – visnepiemērotākajā momentā ienāk Lizaveta. Pēc būtības viņa ir viena no tām, kuru dēļ Raskoļņikovs ir gatavs veikt noziegumu, taču viņam nākas nogalināt arī viņu un, iespējams, viņas vēl nedzimušo bērniņu.
Ar savu noziegumu Rodions it kā nogriež sevi no pagātnes, no apkārtējiem cilvēkiem. Jo, kad atbrauc viņa māte un māsa, viņs paiet nost – puisim nepietiek drosmes viņas apkampt. Raskoļņikovs slēpj zem akmens nozagto mantu ne tikai tādēļ, ka baidās, ka viņu sāks izmeklēt, bet arī tādēļ, ka cilvēks viņā nevar atļauties izmantot šos nozieguma „labumus”.
Lužina un Svidrigailova tēlos Dostojevskis it kā atklāj divus Raskoļņikova dzīves ceļa nobeigumus. Lužins – īsts nelietis, kuram izdevība ir pārāka par visu, kurš pat neaizdomāsies, vai veikt kādu nelietību vai nē. To ļoti labi pierāda gadījums ar naudu, kuru viņš ielika Soņai kabatā, lai vēlāk to apvainotu zādzībā, tādā veidā gribēdams izdarīt pāri Raskoļņikovam, gadījums, kad viņs apmelo Raskoļņikovu, rakstot vēstuli viņa māsai. Līdzekļi, kurus izmanto Lužins savu mērķu sasniegšanai, ir tie paši, kas Raskoļnikovam, kaut arī mērķi ir dažādi – viņš ir kā mazs „Napoleons”, kurš nemaz neaizdomājas, bet tikai iet uz priekšu.
Taču Svidrigailovs ir cita modifikācija. Tas ir cilvēks, kurš paša personības apliecināšanai apzinīgi noliedz un atstumj morāli estētiskās normas. Arī Svidrigailovs veic noziegumus, taču ne tādēļ, lai dotu labumu un laimi cilvēkiem, bet tādēļ, lai apliecinātu savu gribu, pilnā mērā izjustu savu brīvību, lai veiktu kā labus, tā ļaunus darbus, tādā veidā veidojot pašam savas morāli estētiskās normas. To ļoti labi pierāda tas, ka viņš izsekoja Duņu, ka viņš izsmēja cilvēku, kurš veica pašnāvību.
Raskoļņikovs tiekas at Lužinu un Svidrigailovu, kā rezultātā, kontaktējoties ar viņiem, Rodions pakāpeniski saprot, ka ceļš, kuru viņš ir izvēlējies, ir strupceļš. Raskoļņikovam, un vispār jebkuram cilvēkam šāds ceļš nav pieņemams. Ne jau veltīgi Dostojevskis salīdzina Raskoļņikova noziegumu ar nāvi: „Ne jau večiņu es nogalināju, es sevi nogalināju”, bet tālāko Raskoļņikova pievēršanos pie jaunās dzīves salīdzina ar augšāmcelšanos, kā analoģiju izmantojot Bībeles sižetu, kad Jēzus atdzīvināja cilvēku. Kā arī var atcerēties Soņas teiktos vārdus, kad Rodions atzinās slepkavībā: „Ko tad Jūs ar sevi esat izdarījuši?”
Viss tas cilvēciskais, kas viņā bija, – kad viņš gandrīz gadu saturēja slimo studiju biedru, izglāba no uguns divus bērnus, palīdzēja, atdodams pēdējo naudu Marmeladova atraitnei – sekmē Raskoļnikova drīzu „augšamcelšanos”. Par to liecina arī Porfīrija Petroviča vārdi, ka Rodions „nav ilgi jaucis sev galvu”. Beidzamo punktu Raskoļņikova šaubās pieliek Svidrigailova pašnāvība. Tādā veidā Svidrigailovs atzina to, ka viņš cieta sakāvi dzīves un sabiedrības priekšā. Pirms nāves viņš cenšas izpirkt savus grēkus – palīdz Katerinas Ivanovnas bērniem, dod naudu savas līgavas vecākiem, atlaiž Duņu, kad tā atrodas viņa varā un lūdz pēc viņas mīlestības, tādā veidā atzīstot, ka arī viņam ir nepieciešams tas cilvēciskais.
Dostojevskis parāda, ka, neskatoties uz visām Lužina, Svidrigailova un Raskoļņikova atšķirībām, viņi tomēr ir līdzīgi. Viņu līdzekļi ir tie paši, kas nes ciešanas cilvēkiem. To arī pierāda Svidrigailova teiktie vārdi: „Mēs ar Jums esam ļoti līdzīgi”. Raskoļņikovs saprot, ka tas ceļš, kuru viņš ir izvēlējies, nav tas īstais. Taču uzskata, ka „Teorija te nav pie vainas”, vienkārši „es esmu tāda pati uts kā visi”.
Jaunai dzīvei viņu augšāmceļ Soņa. Viņa ir tīrības un nevainības iemiesojums, neskatoties uz to, ka viņai jātirgo ar savu ķermeni, lai pabarotu ģimeni. Viņa ļoti augstu vērtē cilvēkus, to labos darbus un it sevišķi Raskoļņikovu, kad viņš iedod naudu Semjona bērēm. Un ļoti viņu iemīl. Viņas tēlā īpaši spilgti iemiesojas ideja par „fiziskajām samazgām” un „garīgajām samazgām”. Neskatoties uz to, ka viņa dzīvo „fiziskajās samazgās” un ir spiesta tirgot savu ķermeni, garīgi viņa ir tīra. Ciešanas padara viņas dvēseli stiprāku.
Kā pretstats Raskoļņikova teorijai tiek likta kristīgā ideja – savu un svešu grēku izpirkšana caur ciešanām. Kā pierādījums tam ir Soņas personība, Duņa – Raskoļņikova māsa. Skaista, lepna, gracioza, dažbrīd augstprātīga. Daudzviet līdzīga brālim. Viņa ir gatava apprecēt Lužinu, tādā veidā ziedojot sevi, lai tikai palīdzētu ģimenei. Arī Mikolka, kurš mēģina uzņemties svešu vainu un „ciest par citiem”. Tieši tad Raskoļņikovam caur mīlestību pret Soņu atklājas garīgo vērtību pasaule un viņš galīgi augšāmceļas pie dzīvības. „Kļūsti par sauli un visi tevi pamanīs”, tā teica Porfīrijs Petrovičs, un tas arī pierādās ar cietumnieku attiecības izmaiņu pret Raskoļņikovu pēc viņa tikšanās ar Soņu.
Pēc manām domām, šis romans ir ļoti vērtīgs, jo, lasot to un analizējot tēlus, var pasmelties dažādas dzīves gudrības un, iespējams, izbēgt no tām kļūdām, kuras veica romāna varoņi.