Sava laika paražas
„Pēdējos gados bij paraduši aicināt šādās vietās saiešanu kopējiem līdz arī pagasta skolotājus, bet to darīja vairāk goda nekā vajadzības dēļ” tas toreiz skaitījās prestiži un katrs, kurš gribēja izrādīties „lielmanis” tā darīja. „Tātad arī Tenis, kurš dzinās „lielmaņiem” visādā ziņā līdz, bij uzlūdzis arī savu pagasta akolotāju Krustiņu Petaku.”
„Viņš mīlēja valkāt allaž melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka, zābaku stāvi jeb stulmi bij palieli, bet bikses šauras, laikam, pēc jaunās modes, tāpēc bij gandrīz jābrīnās, kā viņš spējis tās uzstīvēt stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebij dabūjis kā tik līdz pusei”. Šajā citātā parādīta „jaunākā” to laiku mode.
„Pēc tam turēja izvadīšanas dievvārdus saiešanu kopēji savā vienkāršā kārtā: pirms dziedādami, tad runādami un beigās atkal dziedādami.”
„Kad šķirsts bij ar dziedāšanu no klēts atnests un istabā bērinieku vidū uz krēsliem nolikts, tad pietuka Krustiņš runāja… Kādu citu dziesmu dziedādami, nesa šķirstu ārā un lika uz bēru kamanām.” Nomirušos apdziedāja un ar dziesmu pavadīja pēdējā ceļā.
„Tur nāk un brauc gan šādi, tādi, bet kas viņus visus liek vērā. Pie kaut kāda es Lienas nedošu, tas par velti! Viņa ir tagad tik pat kā mana meita. Ja man nebūtu pirmais dēls Pēteris nomiris vai arī otrais vēl tik mazs, tad gan es ņemtu viņu pati sev par vedeklu, bet tagad gan laikam cits nedabūs kā Prātnieka Andžs.” Toreiz pati meitene nevarēja izvēlēties, ar ko precēties, ar ko nē. Viss bija vecāku varā. Ja vecāki liek, tad tā arī jādara, un nevienam neinteresēja, ka viņa mīl citu. Toreiz precējās pēc tīra aprēķina.
„Oļiņiete šo runājot, viņas bij abas iegajušas jau savas mājas aukstā kambarī, kur nolika svētdienas apģērbu.” Tajos laikos bija pieņemt katru svētdienu apmeklēt baznīcu, un, uz turieni ejot, cilvēki satika paziņas, dalījās jaunumos.
„To sacījis, viņš sauca priekšā un dziedāja šos dziesmu pantus…” visu laiku, lai arī ko darīdami, cilvēki dziedāja. Dziedāja dažādas dziesmas – gan jautras, gan Dievu slavinošas.
Sadzīves īpatnības
„Tur tad uz dievvārdu brīdi sanāk bez radiem arī kaimiņi un pazīstami, zināms, pie cienījamiem un mīļiem aizgājušiem arvienu vairāk, un tā arī uz Ilzes izvadīšanu bij sanākuši Irbēnu kaimiņi lielā pulkā, kas liecināja, ka tā bijusi viņu starpā mīļa un cienījama.”.
„Kā arvienu un gandrīz visās lietās, tā arī šoreiz viņš to uzlūgšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņas, jo iepriekš viņš nemēdza nekas aprunāties, bet, ko nodomāja, to izdarīja viens pats.” Šis citās parāda, ka nebija pieņemts aprunāties savā starpā parkādiem lēmumiem. Ja cilvēks ko izdomā, tad arī to izdara, neuzprasot un neuzklausot nevienu.
„Kaspars bij tas cilvēks, kurš gandrīz nekad cita pie sevis nelūdza, bet tomē labprāt redzēja, kad citi pie viņa nāca.” Parāda, ka nebija tā kā mūsdienās, ka ir obligāti ciemiņi jielūdz. Tā bija kā viena liela ģimene, kur visi, kas gribēja varēja nākt ciemos.
„Kad kapsētnieku bij jau aizbraukuši, tad palika vēl abi pagalmā runājam, kur daži citi arī piebiedrojās par klausītājiem. Švauksts, kurš teicās atbraucis pagājušu nakti no pilsētas, runāja pilnā mutē, ka cena liniem esot laba un brāķa nekāda, jo varot atdot vai tīras pakulas par „ausiem”” tas parāda, ka nepalaida garam nevienu izdevību, lai gūtu sev labumu un pat bērēs runāj par tirgus lietām.
„Švauksts ar Prātnieku sauca līdz „urā!”, turpretī daži no pulka Pietuka Krustiņa runu pamēdīja un zoboja.” Bija tādi cilvēki, un tas bija normāli, kuri acīs smaida, bet aiz muguras aprunā.
„Cits prasīja, kur stāvot tas dievvārdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka bībelē esot sacīts „Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?” – tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsācis, teica, ka nevarot zemei nemaz apkārt apbraukt, jo kāds zaldāts esot viņam stāstījis, ka vienā pusē pasaules malai esot ledus kalni un otrā – uguns jūra, kur kuģi sadegot kā putna spalva vārītā eļļā.” Toreiz vel cilvēki nezināja, ka zeme ir apaļa un visu laiku gāja strīdi par to. Bija tādi, kas apgalvoja, ka ta tomēr ir apaļa, taču arī tādi bija, kas ticēja cilvēku sacerējumiem par pasaules malu.
„Tos laikos tas tā bij: kāds vārds gadījās, tādu uzlika, bet, ja man tagad būtu jāliek meitai vārds, tad gan nezinu, cik skaista es neizmeklētu! Liktu vai kādus divus: Vilelmine Jozepine vai Matilde Zopija, vai arī, vislabāk, uzdotu Sirguļu Jetei, lai izdomā pavisam jaunus. Viņa ir bijusi divi ziemas vācu skolā un uzlika savam brāļadēlam tādus vārdus, kādu še nav nevienam, laikam vai Gotlību, vai Konrādu. Tur, māšiņ, var tūliņ redzēt, kas ir bijis skolā.” Bija modē likt jaunus, nedzirdētus vārdus, ta, lai visi ievēro un apbrīno, lai varētu kaut kādā veidā izcelties.