Tas sākās sensenos laikos, iepriekšējā gadu tūkstotī. Toreiz, kad Siguldā no mājas uz māju tikko bija savilkti TV kabeļi, un es pārdevu savu videomagnetofonu, jo pa dienu pa TV nepārtraukti rādīja mākslas filmas, bet naktīs vieglu erotiku ar smagu pornogrāfijas piesitienu… Toreiz, kad Kārlis Streips savā jūsmīgi eksaltētajā amerikāniskajā manierē lasīja ziņas kanālā, kura nosaukums jau pagaisis no atmiņas. Un Baltkom televīzija vēl nebija bankrotējusi… Un Švāns no nopietnā puiša, ziņu lasītāja, par varītēm centās pārtapt par ākstu (kas viņam arī izdevās).
Tātad tieši šajā laikā, atceraties, bija raidījumu cikls, kurā bija savākti jocīgi sižeti no visas pasaules par dažādiem dīvaiņiem, viņu hobijiem, smieklīgiem atgadījumiem un visvisādiem brīnumiem. Starp šiem jautrajiem, muļķīgajiem un visādiem citādiem sižetiem daži bija par bumerangiem. O! Tas man likās interesanti. Jau kopš skolas gadiem atceros redzētu kādu aprakstu, no kura atmiņā palicis vien tas, ka, bumerangu metot, tas jātur gandrīz vertikāli. Tāpat acu priekšā stāv kā bilde, kad es, mazs knēvelis būdams, pļavā pie Ziediņa trases vēroju, kā vecāks puisis par mani met savu bumerangu. Jāā! Tas bija iespaidīgi! Bumerangs bija liels, kāša formas, lidoja pa apli ne pārāk augstu un, ar katru apgriezienu sparīgi šķeļot gaisu, izdeva brīdinošu švīkstošu skaņu – svip, svip, svip. Pats metējs skatītājus nīgri un, kā man toreiz likās – augstprātīgi patrieca tālāk, lai nemaisās pa kājām.
Nu lūk! Tā nu kādu ziemu, kad laiks garš, es nolēmu uztaisīt sev bumerangu. Rotaļlietas man vienmēr ir patikušas, sevišķi tās izjaukt. Nu ir pienācis laiks kaut ko radīt paša rokām. Domāts, darīts! Pagrabā man jau ir noskatīts finiera gabals, ņemu to ciet un ar zīmuli un lineālu ķeros pie konstruēšanas. Katram ir skaidrs, ka bumerangam ir kāša forma, taču, kad pašam tas jāuzzīmē dabīgā lielumā, tad ej nu zini, kādam leņķim jābūt starp spārniem – 90° vai 120°, cik gariem un platiem tiem jābūt u.t.t. Uzzīmēju vienu vatiantu, otru, beigās izlemju ņemt vidējo aritmētisko – 105° starp spārniem, platumu spārnu galos tādu, lai ērti satvert, vidusdaļā – platāku, lai tik ātri nelūzt. Finiera gabals ir paliels, tāpēc uzzīmēju vēl vienu mazāku bumerangu un arī trijspārni. Finiera zāģīša man nav, tāpēc cīnos ar fuksīti. Skaidu pilna grīda, piere slapja, tomēr beidzot bumerangi izzāģēti – pat galus esmu kā nebūt noapaļojis. Taču grūtākais vēl priekšā – sameklēju rupjāko vīli mājā un turpat virtuvē uz ķeblīša ņemos apstrādāt spārnu virspusi, cenšoties to dabūt vienmērīgi izliektu. Ņemos nosvīdis, putekļus rīdams, taču ar apziņu, ka tas tik būs skats, ja šitais koka gabals lidos un atgriezīsies.
Pabeidzu arī trijspārni un metos ārā izmēģināt. Pirmie metieni – hmmm. Lidot jau lido, bet vai atgriežas? Vienīgi trijspārnis met tādus lokus, ka nenobrīnīties. Nu, nekas! Nokrāsoju tos spilgti sarkanā un baltā krāsā un cītīgi trenējos mešanā visu ziemu. Katrs metiens ir cerību un gaidu pilns – atgriezīsies vai ne? Un, ticiet vai ne, atgriežas ar. Tas ir svētlaimes brīdis, kad paša taisīts un mests bumerangs atgriezdamies nosvilpj gar ausīm, un es saprotu – tas ir īsts bumerangs! To esmu uztaisījis es pats!
Daudz bumerangu esmu uztaisījis kopš tā laika, vairums no tiem lidinās tepat Latvijā, daži – aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņām zemēm. Viens no maniem pirmajiem bumerangiem , lielākais, lūza vairākas reizes un tika līmēts un citādi stiķēts līdz kļuva nelietojams. Trijspārnis kādā no saviem lidojumiem, vēja nests un manas neprasmīgās rokas mests, nolaidās uz kādas mājas otrā stāva palodzes sniegā, par laimi, neizdauzot stiklus. Tur es viņu arī atstāju. Bet trešais, mazākais, vairākas reizes pārtaisīts un pārkrāsots, ir brašs lidotājs vēl šobaltdien, kaut sākumā lidoja tikai uz priekšu, ne atpakaļ.
Pa šo laiku esmu izpētījis bumeranga maģiskās atgriešanās fizikālo izskaidrojumu, kas balstās uz Bernulli likumu un žiroskopisko precesiju. Ir lasīti raksti un grāmatas par bumerangiem, iegūti vēstuļdraugi citās pasaules malās… Taču īstenais prieks un burvība ir tepat, kad izeju pļavā pirms saulrieta ar savu bumerangu un paveros debesīs – atgriezīsies vai nē? Jo ar bumerangiem ir tāpat kā ar bitēm un sievietēm – nekad neko īsti nevar zināt!