Ir tikai viena Latvja un citas nav nekur./ A.EGlītis

„Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur.”
A.Eglītis

Katrs no mums Latviju redz citādi. Ir daudz cilvēku, tātad arī papilnam dažādu viedokļu. Vieniem tā asociējas ar pelēkām, drūmām, bet otriem ar spilgtām, izteiktām krāsām. Es savu Latviju redzu skaistu, krāšņu un man patīkamu, kaut arī pēc tautības latvietis neesmu. Šogad mūsu salīdzinoši mazā valsts nosvinēja savu 93. jubileju, kas, manuprāt, ir liels sasniegums. Savā domrakstā es vēlētos rakstīt par Latvijas dabu, kas padara valsti tik neatkārtojamu, par agrāko iedzīvotāju attieksmi pret dzimteni un to, kāda tā ir kļuvusi tagad.
Latvijas lielākā bagātība un lepnums ir daba – viļņojošā jūra, ezeri un meži. Tūkstošiem tūristu brauc uz Latviju, lai pa īstam redzētu kāda ir Baltijas jūra. Protams, katrai valstij ir savs skaistums, taču tā daiļuma, kas piemīt Latvijai, nav vairs nekur. Ne velti Latgali sauc par Zilo ezeru zemi. Manuprāt, ikviens, kas bijis atpūtā pie Rāznas, var teikt, ka, lai arī pieticīga, Latvijas daba tomēr ir skaista un unikāla. Turklāt ir pilsētas, ar kurām varam tiešām lepoties, piemēram, Ventspils, kurā katrs nieciņš ir rūpīgi pārdomāts, lai padarītu šo vietu acij tīkamu.
Jau kopš pastāv cilvēks, vienmēr aktuāla bijusi cīņa par varu, mantu un teritoriju. Arī Latviju ir centušās sagrābt svešas rokas, bet vienmēr mūsu mazā, bet drosmīgā tauta ir cīnījusies līdz spēku izsīkumam, lai atgūtu savas valsts brīvību. Pāridarītāji ir mainījušies, taču latviešu spars aizsargāt savu tēviju gadsimtiem ilgi nav samazinājies. Par mūsu tautiešu patriotismu ir atstātas neskaitāmas liecības – dzeja, teātra uzvedumi, vēsturiskas grāmatas un, protams, mūsu senču personīgās atmiņas. Neviens īstens latvietis nevarēs aizmirst Latvijas izcilāko prezidentu devumu – Jānis Čakste, Kārlis Ulmanis un, manuprāt, arī Vaira Vīķe Freiberga. Šie cilvēki bija īsteni patrioti, kādu mūsdienās vairs nav palicis nemaz tik daudz. Tieši šis fakts, ka latvieši ir atdevuši visu par savu dzimteni, visvairāk pierāda Latvijas unikalitāti.
Ar nožēlu jāsaka, ka visnotaļ sarežģītie apstākļi šeit noved daudzus pie lēmuma, ka mūsu valsts jāpamet un jāmeklē cita dzīvesvieta. Latvija diezgan smagi cieš no vispasaules finanšu krīzes, daudzi zaudējuši darbavietas, novērojama inflācija un dažādas citas negatīvas pārmaiņas. Arvien biežāk dzirdu no pašiem latviešiem nevis pozitīvus vārdus, bet drīzāk nievas. Arī Latvijas 18. novembra svētki neizraisa apkārtējos, vismaz man pazīstamajos, īpašu sajūsmu. Es domāju, tas nav pareizi, jo, respektējot mūsu priekšgājējus, mums būtu jāgodā arī sava valsts.
Manuprāt, katra valsts savā ziņā ir unikāla un dārga tās iedzīvotājiem. Tā kā es esmu dzimis un audzis Latvijā, man tā vienmēr būs īpaši tuva un mīļa, lai uz kuru pasaules malu es dotos. Es ļoti ceru, ka latvieši arī tagad nepadosies un palīdzēs izkļūt savai tēvijai no šī grūtā perioda, lai arī mūsu bērni varētu lepoties ar to darbu, ko savas valsts labā būsim ieguldījuši mēs.