Ģitāras vēsture
Klasiskā ģitāra
Pirmās liecības par ģitāru var attiecināt uz sirmu senatni. Uz tūkstošgadīgiem ēģiptiešu pieminekļiem ir attēlots mūzikas instruments nabla, kas pēc ārējā izskata atgādina ģitāru. Kā liecina ēģiptiešu teksti, nabla ir visa labā simbols.
Ģitāra bijusi pazīstama arī Āzijā, ko apliecina attēli uz Asīrijas, Babilonijas un Feniķijas tempļu sienām. XIII gadsimtā arābi to ieveda Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu atzinību. Vārds “ģitāra” cēlies no arābu valodas.
XV gadsimta beigās Spānijas turīgajās ģimenēs izveidojās tradīcija savā starpā sacensties mākslinieciskajās un muzikālajās prasmēs. Ģitāra līdzās citiem stīgu instrumentiem kļuva par iemīļotu instrumentu. Spānijas kultūras dzīvē milzu lomu ir spēlējusi salonu tradīcija, kuros ļaudis pulcējās, lai sastaptu cilvēkus ar līdzīgām interesēm. Arī koncertu tradīcija veidojās salonos.
Sākot ar XVI gadsimtu, strinkšķināmie instrumenti kļūst par ārkārtīgi populāru aizraušanos. Tiek sarakstītas daudzas ar ģitārspēli saistītas grāmatas. Populārākie autori, kas šajā laikā rakstījuši, ir Milāns, Korbeto, Fuenljana, Marins i Garsija, Sanss un citi.
Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi, izejot garu attīstības ceļu. Līdz XVIII gadsimtam tā bija izmēros mazāka ar diezgan šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap XIX gadsimta vidu ģitāra ieguva tagadējās formas, tostarp kļūstot arī lielāka. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko skaņojuma veidu: (no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la, mi. No Spānijas ģitāra nokļuva citās Rietumeiropas valstīs un Amerikas kontinentā, kur iemantoja milzu popularitāti.
Kā lai izskaidro tik plašu ģitāras izplatību? Pamatā ar to, ka tā ir instruments ar plašām iespējām: ir iespējams izpildīt solo, pavadīt dziedāšanu, to darot atbilstoši katra vēlmēm un spējām. Ģitāra ir instruments, uz kura salīdzinoši ļoti ātri var apgūt spēlēšanas pamatus. Ģitāra mēdz tikt iekļauta orķestra un ansambļa sastāvā.
XVIII gadsimta beigās Spānijā parādās komponisti un virtuozi F. Sors un D. Aguado; tai pašā laikā Itālijā – M. Džuliāni, L. Leniani, F. Karulli, M. Karkasi un citi. Viņi saraksta skaņdarbus, kas domāti ģitārai, sākot ar mazām dziesmiņām un beidzot ar sonātēm un koncertiem ar orķestri.
Komponists Sors ar lieliem panākumiem koncertējot apbraukāja Eiropu. Sabiedrību sajūsmināja viņa polifoniskais stils, bagātā fantāzija un mūzikas saturiskais dziļums, kā arī izpildījuma dziļums un precīzā tehnika. Sors ir sarakstījis “Ģitārspēles skolu” un milzīgu daudzumu skaņdarbu.
Džuljāni ir itāļu ģitārspēles pamatlicējs. Viņš bija vienlaikus lielisks ģitārists un vijolnieks. Bēthovens augsti cienīja Džuljāni kā komponistu un mūziķi. Arī tagad Džuljāni darbi bieži tiek izpildīti klasiskās ģitārspēles aprindās.
XIX gadsimta vidū pasaule iepazīst vijolnieku Nikolo Paganīni, kurš ir bijis arī lielisks ģitārists. Lai arī ģitārspēle ir tik šķietami atšķirīga no vijoļspēles, Paganīni daudz darījis muzikālo paņēmienu pārnešanā no viena instrumenta uz otru. Paganīni ir sarakstījis 140 dziesmas ģitārai, 28 duetus vijolei un ģitārai, 4 trio un 9 ģitāras kvartetus.
Daudzi XIX gadsimta komponisti (F. Šūberts, K. Vēbers, R. Kreicers, A. Diabelli, L. Špors un citi) ir sarakstījuši skaņdarbus ģitārai, kā arī ansambļiem ar ģitāru. Berliozs savā traktātā par instrumentiem ģitārai veltījis veselu nodaļu.
XIX gadsimta otrās puses ģitāras vēsturē nozīmīgs ir spāņu komponista, solovirtuoza un pedagoga Francisko Tarregi vārds. Viņš izveido jaunu ģitāras nošu pieraksta veidu. Viņa rokās ģitāra kļūst par mazu orķestri.
20. gadsimts
XX gadsimtā pasaule iepazīst izcilo spāņu ģitāristu Andresu Segoviju. No Dienvidspānijas nākošais jaunais ģitārists 1922. gadā dodas uz Dienvidameriku, kur viņa koncerti bauda lielus panākumus. Viņš turpina koncertsēriju visās lielākajās Rietumu kultūras valstīs, kur viņš tiek visādi cildināts par izpildījuma precizitāti, skanējuma dziļumu, neredzētu meistarību, dinamisko un kolorīto nianšu daudzveidību.
Jaunu pagriezienu ģitāras izplatībā ienesa jaunais mūzikas strāvojums džezs. Jau populārais instruments bieži tika iekļauts kā pavadošais instruments dažādos džeza mūzikas aranžējumos. Taču nozīmīgākais lēciens instrumenta popularitātei bija elektriskās ģitāras izgudrošana, kas notika XX gadsimta 30. gadu vidū, padarot ģitāru no pavadošā par vienu no vadošajiem soloinstrumentiem, jo vairs par šķērsli nebija instrumenta diezgan klusais skanējums.
Nākamais posms ģitāras attīstībā saistāms ar tā nenovērtējamo nozīmi džeza diezgan neatkarīgajā paveidā blūzā, kur tā praktiski vienmēr ir vadošais instruments. No blūza ģitāra tika pārņemta rokenrolā, tālāk klasiskajā rokmūzikā un daudzos citos modernās populārās mūzikas veidos.
Pašlaik ir divi diezgan atšķirīgi ģitāru un ģitārspēles veidi: pirmais no tiem ir klasiskās mūzikas ietvaros pastāvošais, savukārt otrais ietver populārās mūzikas elementus. Šeit elektriskā ģitāra nosaka ģitārspēles attīstības tendences.
Praktiskā informācija
Ģitārai ir divas galvenās daļas – korpuss un grifs. Mēdz būt divu veidu grifi – viens ir raksturīgs klasiskajām ģitārām – tas ir praktiski vienādi plats visā tā garumā. Otrs ir raksturīgs metāla stīgu ģitārām (STEEL GUITAR, WESTERN) – grifs, attālinoties no korpusa, sašaurinās. Ģitāras grifs ir sadalīts ladās (kopā 19 līdz 26), starp kurām muzikālais attālums ir tieši viens pustonis. Ģitāras skaņas diapazons ir aptuveni četras hromatiskās oktāvas (44 – 49 notis).
Uz katras no stīgām iespējams nospēlēt ap divdesmit nošu.
Ģitārai atkarībā no prasībām lieto dažādas stīgas. Ar neilona stīgām tā iegūst arfai līdzīgu skanējumu, ar šīm stīgām ir vieglāk mācīties spēlēt, jo tādas mazāk traumē pirkstus. Metāla stīgas dod asāku tembru, kas nedaudz atgādina zvaniņa skaņu. Elektriskajai ģitārai izmanto tikai metāla stīgas, magnētisko skaņas noņēmēju dēļ. Īpašiem ģitārspēles veidiem ir paredzētas gludās metāla stīgas.
Elektriskā ģitāra
Elektriskā ģitāra ir ģitāras paveids, kas lieto elektromagnētiskus skaņas noņēmējus, lai pārvērstu metāla stīgu vibrāciju elektriskā signālā, ko aizvada līdz īpašam pastiprinātājam, kas veido ģitāras skaņu.
Elektriskā ģitāra mūsdienās ir viens no izplatītākajiem mūzikas instrumentiem, to plaši lieto blūzā, rokenrolā, džezā un popmūzikā.
Atšķirībā no vairuma stīgu instrumentu, kuru skaņu veido instrumenta korpusa akustiskās īpašības, kam jāpastiprina stīgu svārstību radītā skaņa, elektriskās ģitāras skaņas ļoti svarīga sastāvdaļa ir skaņas izmaiņas ceļā no stīgām līdz skaļrunim – dažādi skaņas noņēmēji, efektu pedāļi un skaņas izmaiņas ģitāras pastiprinātājā krasi izmaina ģitāras skanējumu.
Ģitārai ir 6 stīgas, tāpēc ģitārists var spēlēt sešas dažādas skaņas, strinkšķinot tās ar vienu roku.
To dara ar otras rokas pirkstiem, piespiežot stīgu grifam.
Tā stīgas vibrējošā daļa tiek padarīta īsāka.
Stīgas vibrējošās daļas var mainīt, nospiežot stīgu dažādās vietās.
Ģitārai uz grifa ir šķērseniski stienīši, kurus sauc par ladiem.
Tie spēlētājam rāda, kur novietot pirkstus, lai iegūtu nepieciešamo skaņu.
Ģitāra tiek izmantota pavadījumu spēlēšanai. Šis instruments ir ļoti populārs visā Eiropā, jo īpaši Spānijā. XIX, XX gs. daudzi spāņu komponisti, arī Andress Segovija, Manuels de Falja un Hoakins Rodrigo, sacerēja solo mūziku ģitārai. Līdz ar ģitāras ienākšanu džezā, rokmūzikā, tautas mūzikā, popmūzikā, tās izskats ir vairākkārt mainījies.
Ģitāra ir ļoti populāra Spānijā. To bieži spēlē, pavadot flamenko dejas.
Hārvijs HoupsAngļu ģitārists Hārvijs HOUPS pamatoti tiek uzskatīts par baroka ģitārmūzikas vadošo izpildītāju un baroka ģitāras vēstures autoritatīvāko zinātnieku. Viņa 17. un 18. gadsimta autentisko ģitāru kolekcija ir viena no labākajām privātkolekcijām pasaulē. Šodien viņš ir vienīgais ģitārists, kurš spēlē tikai 17.gadsimta oriģinālās ģitāras.
Ar savu 1978. gada solo ierakstu Baroque Guitar viņš atklāja mūsdienu pasaulei senās baroka ģitāras balsi. Tā bija ģitāra ar piecām dubultstīgu rindām. 1979. gadā viņam tika piešķirta Italian Baroque Guitar balva. Kopš tā laika Hārvijs Houps ierakstījis daudz skaņdarbu. Viņa koncerti festivālā Prāgas pavasaris devuši Houpam iespēju nodarboties ar mūzikas manuskriptu izpēti Prāgas bibliotēkās. 2001. gada diskā ar nosaukumu Čehu 18.gadsimta ģitārmūzika mēs varam dzirdēt šī darba rezultātus. Hārvija Houpa jaunais disks būs veltīts franču ģitārmūzikai. Tajā dzirdēsim Parīzē dzīvojušās Voboānu dzimtas ģitārmeistaru darinātu triju instrumentu skanējumu.
Pēdējā laikā Hārvijs Houps ir uzstājies Londonā, Parīzē, Romā, Varšavā, Milānā, Turinā, Atēnās, Telavivā, Jeruzalemē, Prāgā, Belgradā, Bukarestē. Daudzus viņa braucienus atbalsta Britu Padome.
2002. gadā mūziķis plāno sniegt 16 koncertus Rumānijā, kā arī ierakstīt divus diskus, no kuriem viens būs veltīts spāņu baroka ģitārmūzikai. Hārvija Houpa kolekcijā ir franču karaļa Ludviķa XIV ģitāra, un mākslinieks gatavojas ierakstīt skaņdarbus, kas kādreiz tikuši sacerēti un veltīti šim monarham. Hārvijam Houpam ir ekskluzīvs līgums ar skotu skaņu ierakstu firmu BIRNAM CD.
Piesātināto koncertdzīvi mākslinieks apvieno ar zinātnisku darbu baroka ģitāras vēstures un spēlēs tehnikas izpētē. Būdams žurnāla Classical Guitar vēsturiskas nodaļas redaktors, viņš raksta arī citiem mūzikas izdevumiem, kā arī publicē baroka ģitārmūzikas pārlikumus un paša oriģinālskaņdarbus.
BAROKA ĢITĀRAS
17. un 18. gadsimtā ģitāra bija viens no populārākajiem instrumentiem, taču lielie komponisti to īpaši neievēroja. Vairāk to spēlēja talantīgi mūzikas mīļotāji. Ģitāra arī bija noderīga, lai pavadītu dziedātājus. Un tomēr 17.gadsimta profesionālie ģitāristi kļuva par lieliskiem virtuoziem, izpelnoties starptautisku atzinību. Viņi iedvesmoja veselu virkni aizrautīgu sekotāju no aristokrātu aprindām gandrīz visā Eiropā. Šī mūzika ir liels dārgums, kas arī šodien gaida savus pirmatklājējus.
No 17.gadsimta līdz pat 18.gadsimta beigām Eiropā dzīvoja daudzas ģitārmeistaru dzimtas. Laika gaitā un dažādās Eiropas vietās citādi ģitāru konstrukcija un dekora īpatnības variējās, taču, neskatoties uz atšķirībām, ģitārai ar piecām dubultstīgām piemita īpašības, kas ievērojami atšķiras no mūsdienu klasiskās ģitāras. Svarīgākās no tām ir horas (dubultstīgas) izmantošana, tās skaņošanas veids un salīdzinoši mazāks instrumenta korpuss. Baroka mūzikas stilam mainoties uz rokoko un klasicismu, radikāli mainījusies arī ģitāras konstrukcija.
Hārvijas Houps Rīgā uzstājās ar diviem savas kolekcijas unikāliem instrumentiem. Pirmā būs pasaulē vienīgā ģitāra (1651), ko būvējis Milānas meistars Georgiu Platestainers, otra – arī Milānas meistara Džovanni Smita darināta maza kitarilja (1640) – viena no četrām, kas saglabājušās līdz mūsdienām.
Pepe Hustisia
Pepe Hustisia (Pepe Justicia, ģitāra, Spānija)
„Sākas ģitāras raudas…” Izcilā spāņu ģitārista rokās tā tiešām gan raud un smejas, gan kliedz, dzied un vieš cerību…
Runā, ka īstens Andalūzijas iedzimtais jau kopš dzimšanas prot spēlēt ģitāru. Jā, arī Pepe Hustisia, būdams vēl divpadsmitgadīgs zēns, kļuva par profesionālu ģitāristu. Bet pēc mācību gadiem, pēc uzvarām daudzos flamenko mūzikas festivālos Andalūzijā viņš devās iekarot Madridi. Un iekaroja! Toreiz viņam bija tikai 19.
Kopš tā laika Pepes ģitāra skanējusi visā Spānijā un ārpus tās robežām. Tās kaismīgo balsi dzirdējuši Lisabonas, Aviņjonas, Zagrebas, Venēcijas, Glāzgovas, Freiburgas, Prāgas, Bratislavas, Minsteres, Cīrihes, Minhenes, Berlīnes un Dubaijas klausītāji. Viņš uzstājas gan solokoncertos, gan kopā ar flamenko dziedātājiem un dejotājiem. Pepe Hustisia sešos kompaktdiskos ieskaņojis pats savas kompozīcijas (viņa 2002.gada albūms saņēmis kritiķu nacionālo balvu) un piedalās visdažādāko stilu un žanru mūzikas ierakstos – no klasikas un folkloras līdz popmūzikai un džezam.
Pepe Hustisia ir vairāku nacionālo un starptautisko flamenko mūzikas konkursu pirmās prēmijas laureāts. Spāņu laikraksti viņa interpretācijās atzīmē „kvēli bez plosīšanās” (EL PAIS), „fantāziju un virtuozitāti”(ABC), „brīnišķīgu melodiju skaidrību un burvību” (SOUL 100).