Sofistika
Pretstatā sengrieķu natūrfilosofijai, kas tiecās izzināt pasauli, rast atbildes uz jautājumiem par tās pirmpamatiem, uzbūvi, formu un tapšanas principiem, sofistu uzmanības centrā izvirzās cits problēmu loks – cilvēka dvēseles un izzinošās aktivitātes problēmas.
Dominējošās tēmas sofistu filosofijā saistās ar cilvēku – politika, ētika, audzināšana, reliģija, valodas, literatūra, izziņa.
Sofistika veido pāreju no natūrfilosofiska pasaules skaidrojuma uz pašizziņu.
Tā radusies sengrieķu filosofijas krīzes situācijā.
Sofisti noraida vecās, ar aristokrātiju saistītās tikumiskās normas, cenšoties rast jaunas – tādas, kas vairāk atbilstu tā laika garam.
Vārds “sofistika” jau šā virziena rašanās un pastāvēšanas laikā bieži vien uztverts ar nepatiku un nicinājumu. Parasti to attiecina uz cilvēkiem, kas citus mēģina pārliecināt par acīmredzami neiespējamo, uz politisko demagogu vai uz kādu citu, kas vienkārši “kuļ tukšus salmus”, turklāt tādā veidā mēģinot gūt kādu labumu, kaut gan pats vārds neizsaka neko sliktu – “sofists” nozīmē gudrais, gudrības skolotājs.
Pēc mūsdienu speciālistu domām, sofisti sengrieķu kultūrā veikuši īstu garīgo revolūciju, iespaidojot arī valodas attīstību, literatūru un tā laika vēsturnieku (Hēradots, Tūkidīds) darbību.
“Cilvēks ir visu lietu mērs,” apgalvo viens no pazīstamākajiem sofistiem – Protagors.
Sofisti kā krīzes laikmeta domātāji nespēj viennozīmīgi apliecināt šos grieķiskā pasaules skatījuma ideālus, gluži pretēji – viņi sēj skepsi, nedrošības un neziņas izjūtu. Viņi meklē jaunas iespējas, lai apliecinātu cilvēcību, tādā veidā gūstot atbalstītājus domājošajā sabiedrības daļā un ienaidniekus to vidū, kuri viņu darbībā visupirms saskata pastāvošas kārtības un tikumības grāvējus.
Interesanti ir tas, ka viņi par savu “gudrības skolotāja” darbu prasa samaksu. Sofisti darbojas ar zinībām kā amatu un tieši tādēļ ir ieinteresēti par savu darbību saņemt naudu, kas viņiem nepieciešama, lai izdzīvotu, kā arī lai pārvietotos no vienas vietas uz citu, meklējot skolniekus un sludinot savu ticību. Daži sofisti, pateicoties savam amatam, kļūst tiešām bagāti, piemēram, Gorgijs varēja ziedot Delfu templim zelta statueti.
Ar sofistu darbību vistiešākajā veidā saistīta attīstība pedagoģijas joma, kurā viņi ienes jaunus motīvus.
Par vienu no centrālajām problēmām sofistu pārdomās kļūst audzināšana, kas organiski saistās ar jautājumu par tikumību.
Filosofijas jomā tieši sofisti ir tie, kuri kategoriski noraida uzskatu, ka tikumība ir atkarīga no dižciltīgiem senčiem, un apgalvo, ka tā pirmām kārtām balstās uz zināšanām, kā arī uz sabiedrības locekļu savstarpējo interešu izpratni.
Apšaubot tradīcijas absolūto raksturu, sofisti vienlaikus apliecina prāta un izglītības varu. Tieši tādēl ir pamats viņus dēvēt par sengrieķu “apgaismotājiem”.
Sofistu ideja par visu cilvēku principiālu vienlīdzību ir krietni apsteigusi savu laiku un no jauna radikālu apliecinājumu gūst tikai kristietībā.
Sofistu ietekme sengrieķu kultūras attīstībā pielīdzināma garīgai revolūcijai.
Apliecinot visu cilvēku principiālu vienlīdzību, sofisti piedāvā jaunu, sengrieķu sabiedrībā līdz tam nebijušu cilvēka izpratni.
Sofisti, padarot cilvēku par visu lietu mēru, izziņu radikāli subjektivizē, t.i., saista ar cilvēka kā garīgas un jutekliskas būtnes īpatnībām. Viena no spilgtākajām tā laika liecībām par to Protagora vārdi: “Salstošajam vējš ir auksts, nesalstošam – ne.”