Antīko grieķu arhitektūra ļoti cieši saistīta ar filozofiju, jo viņas pamātā un grieķu mākslas pamatā bija domas par cilvēka spēku un skaistumu, tāpēc, ka cilvēks atrodas harmonijā ar apkārtējo dabu un sociālo vidi. Tāpēc, ka senā Grieķijā lielo loma bija sabiedrībai, arhitektūrai un mākslai bija liela nozīme.
Seno grieķu arhitektūrā savstarpēju saistītas funkcionālie, tehniskie, estētiskie sākumi „labums, stiprums, skaistums”. Elladas arhitektūras ēkas funkcijas sastāv no plāna un apjomtelpiskas struktūras.
Akropole – (grieķ. Akropolis, no akros – virsēja un polis – pilsēta), paaugstināta un nostiprināta seno grieķu pilsētas daļa, cietoksnis, slēptuve, kara gadījumā. Akropolē parasti būvēja tempļus pilsētas dievus-aizstāvētājus godā. Visslavenākā akropolē atrodas Atēnos.
Elladas arhitektūra iekļūt garīgas kultūras sfērā, estētiski veido cilvēka apkārtne, izsaka sabiedrības domas mākslinieciskā veidā.
Kā arī līdz mūsu dienam saglabājas kolonnu stili:
• Doriešu stils ir visvienkāršākais, lakonisks pēc savas formas. Galvenās atšķirīgas īpatnības – stingrība un vienkāršība.
• Joniskais stils ir sarežģītāks un viņam ir vairāk konstrukcijas detaļu. Galvenās īpašības – vieglas proporcijas, lielas diferencētas formas, stila smalkums un nelielas dekorācijas.
• Korintiskais stils vel vieglāks par jonisko stilu, un to var apskatīt kā otrreizējo izveidošanu, kas iesākas joniskas arhitektūras pamatā.
Agras klasiskas arhitektūras attīstībā par iezīmīgākiem kļuva: atēniešu dārgumu krātuve – Delfu kalnos, Atēnas templis Afaji – Egina salā un Zeva templis – Olimpā.
Seno grieķu literatūra, māksla un filozofija ietekmēja uz Eiropas kultūras attīstībā. Grieķija notēloja cilvēku, kā brīnišķīgo un absolūto dabas radīšanu.
Grieķu literatūrā, kā arī citu tautu literatūrā, bija pasākas, leģendas, miti un dziesmas. Par seno grieķu poētisku mākslu līmeni liecina episkas poēmas „Iliāda” un „Odiseja” – nozīmīgie darbi pasaulēs literatūras vēsturē.
Teatrāla kultūra ietekmēja uz pasaulēs teatrālo mākslu, jo izveidoja 2 jaunus žanrus: traģēdija un komēdija.
Grieķu teātris un dramaturģija izveidojas no svinēšanas dieva Dionīsa godā. Jau senos laikos teātrim bija liela loma grieķu sabiedrības dzīvē. Teātra nozīme īpaši paaugstinājās V gs. p.m.ē. Izcilāko dramaturgu Eshilu, Sofoklu, Euripidu un Aristofānu jaunrade uzradīja politisko un sabiedrības dzīvi tajos laikos, un izveidoja absolūtas mākslas formas teātri.
Antīkas Grieķijas panākumi kļuva par ļoti nozīmīgiem tagadēja mākslā. Par galvenajiem īpašībām kļuva skaistums, smalkums, harmonija un sociālas vides balanss ar apkārtējo dabu.