Reliģija ir vēsturiska parādība…

• Senie laiki – jēdziens, kas apvieno civilizācijas, pastāvējušas, kā rakstīts tradicionāla hronoloģijā, līdz 476 p.m.ē.

• Vēsture (grieķ. historía) – zinātne, pētījuša visu cilvēcisko pagātne, lai saprast kultūras attīstību un prognozēt nākotne. Vēsture balstījās uz rakstiskiem (grāmatas, dokumenti) un materiāliem (ēkas, mākslas darbi un izrakumu atradumi) avotiem.

• Reliģija (lat. religio – svētums) – īpaša pasaules aptveršanas forma, nosacīta ar ticību kaut kā pārdabiskā, kas ieskaita morāles un uzvedības normas, rituālus, kulta darbības un cilvēku apvienības organizācijās.

Reliģiskie priekšstati, no paša sākuma, pierakstījās svētos tekstos. Tekstus rakstīja cilvēki, kas no vi

i
iņas reliģijas viedokļa, sasniedza augstāko līmeni garīga attīstībā.

Reliģiskais pasaules uzskats pamatojas uz ticību vai mistisko pieredzi, nebalstoties uz zinātniski pārbaudītiem faktiem.

Dažas reliģiskas funkcijas:

1. Komunikatīva – ticīgo saziņa ar biedriem, ar Dievu, eņģeļiem, mirušo dvēselēm, svētiem, kuri ir ideāli starpnieki komunikācijā starp cilvēkiem.

Ne vienreiz cilvēka vēsturē bija dažādas darbības kāda no Dieviem, vai senču godā (kari, svētki), kas pamatojas uz izmirušas civilizācijas kultūru un izmantojas kā lozungs.

2. Integrāla – ļauj cilvēkiem apzināt servi kā morālu kopumu, savienoto ar kopējam vērtībām un mērķiem, iedod cilvēkam ie

e
espēju izveidoties sabiedrībā, kurai ir tādas pašas vērtības un mērķi.

Reliģija izmantojas kā vienotības lozungs kādas tautības, rases vai cilvēku grupas, kuras izšķīrās uz kādu darbību sevis dēļ, augstāku mērķu dēļ. Tas liecina par to, ka uz cilvēka idealizāciju ietekmēja reliģija.

Senās Ēģ

ģ
ģiptes reliģija aizsākās pirmatnējos kopienās un 3000 gadu laikā attīstījās: ierādās kults, mīti, aiznāvēs dzīves priekšstati, faraona dievināšana utt. Tas liecina par to, ka vēsturiskie notikumi un darīšanas ir reliģiskas domāšanas atspoguļojums.

Viena no sarežģītākiem un izcilākiem reliģiju sistēmām bija senā Grieķijā, kuru pēc tam pārņēma romieši.

Grieķīšiem bija liels panteons no cilvēku līdzīgiem dieviem (Zevs, Apolons, Afrodite utt.) un no pusdieviem (varoņiem). Tajā panteonā pastāvēja stingra hierarhija. Par cik literatūra – ir kultūras vēstures daļa, mēs varām apgalvot, ka reliģija iespiežas mākslinieciskā sabiedrības attīstībā. Sengrieķu dievu un pusdievu uzvedība ir tāda paša kā cilvēkiem, un, atkarība no viņu rīcībām, rodas dažādi notikumi.

Reliģija – sarežģīta garīga attīstība un sabiedriski-vēsturiska parādība, kas atstāja lielisko zīmi cilvēka vēsturē, cilvēka dzimuma vienošanas apziņas formēšanā, vispārcilvēciskās morāles normās un

n
n vērtības nozīmībā.

Leave a Comment