Olimpiskas spēles – lielākas starptautiskas sporta sacensības tagadnē, kas tiek organizētas vienreiz pēc katriem 4 gadiem.
Starp tagadējo un antīko Grieķu Olimpiskam Spēlēm diezgan daudz atšķirības, bet arī var ieraudzīt līdzīgus raksturojumus.
Paša sakumā Grieķijā, kur tā tradīcija ņem saknes, Olimpisko spēļu programma sastāvēja tikai no skrējiena uz viena stadija (192m 27cm), vēlāk palielinājās ar pentatlonu, skrējienā ar ieroči (zobeni un vairogu), pankrationu, dūru cīņu, sacensībām zirgu virsū.
Laikposmā no VII. līdz II. gs. pirms mūsu ēras Olimpiskās spēlēs vergi, barbari un sievas nebija pielaistītas. Katras dalībnieks gatavojas 10 mēnešu laikā Mājas spēlēm un tikai pēc tam 1 mēneša ilgumā gatavojas Olimpiskam spēlēm. To varēja atļauties tikai visturīgākie vergturi, jo viņiem bija daudz brīvo laiku.
Agrā vēstures perioda Spēles turpinājās vienu dienu, uzplaukuma laikmetā (VI. – IV. gs. p.m.ē.) – piecas dienas.
Par mēnesi līdz Spēlēm visā Grieķijā sācējas sakrāls pamiers (ekehirija), nevienam nebija tiesības ienākt Olimpa zemē ar ieroči. Olimpiskas spēlēm bija liela nozīme „ārpusskolās” izglītībā un sabiedrības audzināšanā.
Vēlāk Romieši iesaistīja Olimpiskas spēlēs arī cirka izrādes – gladiatoru cīņas, kur vergi cienījas līdz nāvei. Nežēlīgas publikas intereses piespieda gladiatorus kauties ar lauvam, tīģeriem un vēršiem.
XIX. gs., salīdzinot ar iepriekšējam gadsimtiem, bija pilns ar notikumiem, saistītam ar fizisko audzināšanu, vingrošanu un sportu. Jo šie jēdzieni XIX. gs. ieguva jauno nozīmi. Paaugstinājās intereses fiziskā audzināšanā, pieredzēs apkopošanā, kas bija uzkrauta dažādos valstīs.
Antīka Grieķijā bija 2 vingrināšanas lietojumi:
1. Vispārēja vingrināšana, jeb fiziska audzināšana;
2. Agonistika, jeb speciāla sagatavošana sacensībām..
Agonistika sadalījās uzvingrinājuma spēlēm, sacensībām un sacensībām mūzikā, dejā un poēzijā. Tagad vingrinājumi gandrīz neizmainījās, bet papildinājās ar lielu skaitu jauniem sporta veidiem.
Tapāt, ka pagātnē, Olimpiskas spēlēs paiet svinīgi arī tagadēja laikā. Grieķijā spēles vadīja tiesniesi-rikotāji (ellanodiķi), bet tagad – Olimpiskas Spēles Komitēts.
Pirms spēles sakuma visi dalībnieki zvērēja, ka viņi godīgi gatavojas un ka viņi cienīgi sacentīsies, un ziedoja dieviem. Olimpiska zvērests – viens no vis svarīgākiem atribūtiem tagadnē. Zvēro sportisti tajā valstī, kas pieņiem dalībniekus no visa pasaule.
Spēles uzvarētājiem (olimpioniķi) bija liela slāva un cienība Grieķijā. Viņu cieņā dziedēja himnas un uzcēla pieminekļus. Par balvu olimpioniķiem bija olīva vainags. Pēc tām sekoja dāvinājumi no spēles vadītājiem un no skatītājiem. No dzimtā pilsēta uzvarētājs saņēmēja lielo naudu summu, bet svarīgāk bija pagodinājums varonim. Uzvarētāja atvēsa dzimtā pilsēta ar 4 baltiem zirgiem, atbrīvoja no nodokļiem, baroja visu mūžu par pilsētas naudu, būvēja pieminekļus, veidoja naudu ar olimpioniķa attēlojumu, bet dažreiz, pēc viņa nāves, būvēja tempļus. Visapkārt uzvarētājiem bija daudz leģendas, lai uzvara bija pievilcīga pienācējiem.
Tagadējas Olimpiskas balvas izmainījās, par pirmo vietu uzvarētājs saņem zelta medali un diplomu, par otro – sudraba medali un diplomu, un par trešo – bronza medali un diplomu. Uz medali uzradīts sporta veids un sacensību veids.
Olimpiskas spēlēs bija daudz skatītājus, apmēram 45 – 50 tūkstoši skatītājus, viņu starpā arī nozīmīgie filozofi, vēsturnieki un dzejnieki. Tagad auditorija nozīmīgi lielāka un Olimpiskas spēles skaitās, kā starptautiskas sacensības.
Tagadējos Olimpiskam spēlēm ir jauni atribūti, kas iesaistīja ne tikai Olimpiskas Spēlēs Komitēts, bet arī cilvēks, kas atjaunoja Olimpiskas spēles mūsu laikā.
„CITIUS, ALTIUS, FORTIUS” („Ātrāk, augstāk, stiprāk”) – tā ir Olimpiskas spēles devīze, apstiprinātājs 1913. gadā, bet 1920. g. iekļuva emblēmā, kas sastāv no 5 sapītiem gredzeniem un devīzi. Olimpiskas spēles karogs: visas spēles (vasara spēles – no 1928. gada, ziemas – no 1952.g.) . Olimpiskas spēles himna, kas bija apstiprināta Starptautiskā Olimpiskā Komitejā 55. sesijā 1958. gadā Tokio
Visas spēles sakas ar Olimpisko uguni iededzināšanu, uguns iededzinās Olimpiskas spēlēs dzimtenē, Olimpā. Tur būvēts speciāls spogulis, kura fokusējas saules stari, kuri iededzina liesmu. Tādu rituālu izdomāja Pjērs de Kuberten (Pierre de Coubertin).
Kā var redzēt, notika diezgan daudz izmaiņas Olimpiskas spēlēs vēsturē.
Agrāk Olimpiskas spēles skaitījās par dievišķīgam, viņi bija atklāti dieviem, Olimpam, daiļrades izkopšanai, kuros piedalījās filozofi, oratori, politiskie darbinieki. Spēles veicināja garīgai izkopšanai un cilvēku audzināšanai. Un to nevarēja atļauties sev katrs cilvēks, bet tagad spēlēm ir tikai politiska loma fizikālā izkopšanā. Jā, dažāds tradīcijas neizmainījās, bet ļoti labi var redzēt, ka fanātiska cīņa par pirmo vietu dominē izglītības un audzināšanās fonā.