J. F. Šillera lugas “Vilhelms Tells” analīze.

J. F. Šillera lugas „Vilhelms Tells” analīze.
1. Lugas tēma ir šveiciešu sacelšanās pret svešiem verdzinātājiem. Šveiciešu tauta ilgojas pēc brīvības. Ir pietiekami ilgi klusu ciests, tikai kopīgā rīcībā viņi atgūs brīvību. Problēma ir, vai tautai ir tiesības sacelties ar ieročiem rokās pret apspiedēju varu.
2. Konflikts ir starp šveiciešu tautu un tās apspiedējiem. Šveiciešu tauta vēlas būt brīva un apvienojas, lai uzsāktu cīņu. Konflikts ir atvērts, tas atklājas personu dialogs. Ģertrūde, Štaufahera sieva, ir viena no mudinātājām kopīgai cīņai: „Lūk, tādēļ vaj’dzētu, ka pulks no jums, kas labi domā, klusi apspriestos, kā varētu šo spaidu nokratīt; Es tiešām ticu, dievs jūs neatstās un neliegs žēlsirdību labai lietai-”
3. Darbojas spēcīgi raksturi, lielu mērķu dēļ cīnās spēcīgu jūtu apveltīti varoņi. Drāma veidota pēc klasiskās sižeta kompozīcijas. Ekspozīcijā rakstnieks ieved darbības vidē, apstākļos, iepazīstina ar galvenajām personām, nodarbošanos, rāda konflikta rašanās cēloņus. Sarežģījumā aizsākas konflikts, ir jāglābj zemnieks Baumgartens. Nemiera noskaņu pastiprina uznākušā vētra: ezers trako, zvejniekam nav drosmes pārcelt bēgošo Baumgartenu pāri ezeram. To izdara Tells. Tālāk tautu uzkurina kārts galā pakārtā cepure, kurš iet garām, tam ir jāklanās, jāparāda gods. Darbības tālākajā norisē notiek iekšējie pārdzīvojumi, it īpaši Tella tēlā. Seko kulminācija ābola nošaušanas skatā. Tells saka: „Vai man būs uz sava bērna mīļo galvu mērķēt ar savu stopu? – Labāk grib mirt!” Par to, ka Tells nav bijis pietiekami pazemīgs – nav paklanījies zemes soģa cepurei, viņam draud nāve vai arī soģa Geslera izdomātais sods, ābola nošaušana no sava dēla galvas. Kulmināciju sasniedz arī visas apspiestās un pazemotās tautas cīņa. Tā ir pamazām briedusi, tāpat kā ir augusi tautas pašcieņa un kopības izjūtas. Tells arī nonāk pie šīs atziņas, ka viņam ir jāiet kopā ar visiem un ar spēku. Seko atslābums un vēl viens kulminācijas punkts, kad Tells nošauj zemessoģi. Drāmas beigu daļā tiek sniegta atbilde uz izvirzīto problēmu: „Mēs par savu zemi stāvam, par savām sievām stāvam, saviem bērniem!” Tas ir atrisinājums, ka zemessoģis ir nogalināts, bet tikai pagaidām, jo mēs nezinām, kas notiks tālāk.
Remarkās iezīmējas Šveices ainava: ezera augstais klintsraksts, līcis, zaļās kalnu pļavas, ciemati, ledus kalni, govju pulkstenīšu harmoniskā tikšķēšana, ganu dziesmas.
Dialogos atklājas personu raksturi, viņu nodomi un raizes. Dialogos ar Baumgartenu atklājas šveiciešu liktenis austriešu jūgā, netaisnība, pazemojumi, pāridarījumi.
4. Vilhelms Tells ir spilgtākais tēls drāmā. Viņš ir brīvās kalnu tautas dēls, mednieks, drošsirdīgs, nesavtīgs, apņēmīgs, cilvēks, kurš bezbailīgi dodas briesmās. Tells: „Kas krietnis vīrs, par sevi nebēdā; Uz dievu paļaujies, glābj vajāto!” Tells ir arī prātīgs, apdomīgs, miermīlīgs, izpalīdzīgs, godīgs, bet tomēr vienpatis. „Visvarenākais ir stiprais, kad viņš viens.” Citi zemnieki uzticas Tellam, slavē to. „Ir krietnākie tam līdzi nevar tikt: nav kalnos otra tāda, kāds šis Tells.”
Geslers ir pilnīgs pretstats Tellam, viņš ir rupjš, iedomīgs, neiecietīgs, ļauns. „Tu noziedzies, es varu tevi nokaut,” „Es pazīstu jūs visus – jūsu domas, – šo tagad izgrābju no jūsu pulka; Bet visi jūs tam līdzi vainīgi. Kas gudris, zinās paklausīt un klusēt.”
Rudencs ir nodevis savu tautu un pārdevies Austrijai, bet tomēr ir cilvēki, kas liek viņam apdomāties un neaizmirst par savējiem. Berta: „Esat tas, par ko jūs radījusi skaistā daba! To vietu izpildāt, kur esat likts, par savu tautu stāvat, savu zemi un cīnāties par svētām tiesībām.”
Runājot par savstarpējām attiecībām, tad šveiciešu tauta turas kopā un arī Tells, kurš nevienam neliedz savu palīdzību. Spēcīgi raksturi, godīgi un drosmīgi cilvēki, pretēji šiem ir ļauni un cietsirdīgi ienaidnieki.
5. Drāmas domu un ideju izpausmē iezīmējas pacilātība un svinīgais cildenums. Simboli, tādi kā vētra, negaiss, spēcīgi salīdzinājumi. Luga ir poētiska, tēlaina. Raiņa tulkojums. Izmantota plaša tikumu daudzveidība, jautājuma, izsaukuma zīmes paspilgtina tēlu teiktos teikumus. Tiek izmantoti tēlainās izteiksmes līdzekļi: epiteti – saldas skaņas, zeme ar puķēm greznosies, acu zvaigzne, skumjas sirdi spiež, salīdzinājumi – skaņas kā eņģeļu balsis, laiski slaistīties kā gūsteknis, paciešat kā vīrs, guļ rāmi it kā gludens spogulis, personifikācija – ezers smaidot, jūra klīst, ezers žēlot spēj, laime zied, senas vārdu formas – uzvāž,
aforismi –
Kur vajadzību spiež, viss jāuzņemas.
Kad cirvis mājā, namdaris, tad lieks.
Kas apdomā par daudz, maz izdara.
Ko rokas cēla, rokas varēs gāzt.
Bet kuģim grimstot, vienam glābties vieglāk.
Katrai radībai ir izmisumā savi ieroči.
Nāks laiks, nāks padoms.
frazeoloģismi – lai iet ar dieva palīgu.
6. Problēma ir aktuāla arī mūsdienās. Neviens nevēlas, lai viņš tiktu apspiests. Katram ir savs viedoklis, kas ir jāaizstāv. Lai gan tiesības visiem ir vienādas, reizēm par tām aizmirst un notiek visādi pārpratumi. Bieži vien cilvēki paši sev izdara pāri, pieņemot nepareizus lēmumus, bet tomēr nevar aizmirst, ka ir tāda vieta, kur vienmēr cilvēku gaidīs un viņam būs svarīga loma kā vienam starp daudziem. Un tās nav tikai mājas, bet arī valsts, kurā dzīvo.