J.Jaunsudrabiņa Aija šodien.
Ir pagājis vairāk kā septiņdesmit gadu, kopš Jānis Jaunsudrabiņš sarakstījis savu izcilo triloģiju “Aija”. Bet vai šo gadu laikā ir kaut kas mainījies? Vai arvien uz šīs pasaules nedzīvo tādas Aijas? Aijas, kuras pielāgojušās dzīves apstākļiem un gājušas līdzi laikam, bet raksturā palikušas tās pašas slinkās, lai gan valdzinošās sievietes?
Ieklausies uzmanīgi, ko stāstīšu – tas būs kāds stāsts par šodienu.. un ne tikai par šodienu – arī par cilvēkiem, kuri dzīvo šodienā – par Jāni un Aiju…
Viņi abi mācījās vidusskolas pēdējā klasē. Aija Jānim patika vislabāk no visām, bet vēl arvien viņš neuzdrošinājās atklāt savas jūtas viņai. Skaistā, apdāvinātā jauniete šķita nedaudz augstāka un labāka par pārējiem – tādai vienkārši nedrīkstēja iet klāt.. Tikai viņai piemita tāda burvība… Nē – viņa bija svētā…
Reiz Jāņa sirds gandrīz izkusa, kad Aija viņu uzrunāja. Tie varbūt bija neko neizsakoši vārdi, tomēr tie skanēja tik silti… Jānim ar to pietika.. Viņš beidzot saprata, ka ir neglābjami iemīlējies Aijā, tomēr viņa tā arī Jānim neko vairāk kā smaidu nedāvāja. No sākuma puisim pietika ar to pašu mazumiņu, bet pēcāk jaunietis palika arvien slābanāks. Viņas dēļ viņam nebija grūti pat palikt par vislielāko muļķi, – arī mācībās Jānis palaidās.
Nē – Jānis tomēr ar laiku saprata, ka skola ir jāpabeidz. Viņš pabeidza – arī Aija absolvēja… nu visi ceļi bija vaļā. Rīga… Prom uz Rīgu – prom no mājām..
Sagadīšanās vai liktenis, bet viņiem abiem nācās dzīvot kaimiņos – pavisam netālu vienam no otra. Jānis bieži sēdēja bibliotēkā un lasīja mācību literatūru, toties Aija vairāk aizrāvās ar viegla rakstura lasāmvielu. Kāda jēga visu dienu studēt zinātnisko literatūru, ja to viņas vietā var izdarīt kāds cits?!
Pirms setiņdesmit gadiem bija savādāk… tad nebija tādu aizraujošu un viegli lasāmu mīlas romānu, tad nebija televizora… bet tagad.. ak, vieglā dzīvīte!…
Tomēr, ja padomā, Aija laika gaitā ir palikusi savādāka. Viņā ir notikusi cīņa un uzvarējusi ir izglītošanās kāre. Mūsdienu Aija vairs nemāk gatavot ēst un ja māk, tad to dara arvien retāk un retāk – kādreizējais vienīgais tikums ir zudis gandrīz pavisam. Toties tagad Aija ir stiprāka iekšēji, izvirza mērķi un parasti arī iziet uz to. Vienīgi…bez Jāņa uzmanības nevar paveikt neko.
Jānim ar Aiju sanāca itin bieži satikties – garāmejot pasveicināt, uzsmaidīt, pavadīt līdz mājām. Dienās, kad puisis neizrādīja nekādu uzmanību, Aija apvainojās un bija dusmīga uz visu pasauli. Viss viņai likās pelēks un nevajadzīgs un pret visiem Aija bija nelaipna un asa. Bet tad nāca atkal gaišās dienas, kad viss bija labākajā kārtībā un labāk nevarēja vēlēties.
Jānis Aiju klusi mīlēja – gluži tāpat kā toreiz – sen, sen – pirms septiņdesmit gadiem. Jānis ievēroja, ka Aija satikās ar kādu puisi, – tas sāpēja, bet viņa nelikās traucēta. Reiz abiem senajiem skolas biedriem sanāca kopīgi pusdienot kādā kafejnīcā. Protams – viņi neizlikās par svešiniekiem… Šādas pusdienas palika par ieradumu – viņi pusdienoja divatā, pārrunājot dažādas tēmas. Jānis ar katru dienu arvien vairāk pamanīja, ka Aija nemaz nav tik gudra, cik šķitusi skolas laikā, lai gan Aija arī neizskatījās pēc neizglītotas un neaudzinātas meitenes. Nē! Aija bija laba aktrise – ja arī kaut ko nezināja, tad tēloja, ka zin un Jānis viņā klausījās pavērtu muti. Aija vairs nav tāda kā pirms septiņdesmit gadiem – viņa māk labāk izlikties. Labi, ka jau sen atmesta rakstīšana ar tinti…
Šodienas Aija ir sapratusi, ka nekur tālu netiks bez zināšanām, un kā par brīnumu – tieši tamborējumu musturi, dzijas un dzīpari izgaist no prāta… Tam vairs gluži vienkārši nav laika. Un vēl aizvien Aijai nepatīk klausīties nopietnās lietās.. viņa dudina, skatās acīs un smejas.
Tāpat ir nemainīga viņas īpašība – viltība. Aija vienmēr visu zin, bet ļoti un labprāt vēlas, lai to visu viņai pastāstītu pats vaininieks. Viņa vēlas, lai Jānis nožēlo to, ko nav agrāk teicis. Jā – to viņa vēlas vēl arvien. Ziņkārība bija un ir viņas augstākais bauslis, un Aija dara visu, lai izdabūtu vajadzīgo informāciju. Re – te kāds no visiemīļotākajiem Aijas piegājieniem: “Mjā… es zinu… Tu mani nemīli.. Tu mani nemaz, nemaz nemīli…es Tev esmu vienaldzīga…neesmu vajadzīga..” Jāņa sirds parasti šādos gadījumos atkūst un viņš parasti saka: “Mīļā, piedod…. es tevi mīlu…Tu esi kaut ko pārpratusi…nu klausies uzmanīgi…stāstīšu”.. Un Aijai skola rokā!
Aija spēj būt laipna, sirsnīga, maiga – un ne vienmēr tas nenāk no sirds, bet tajā pašā laikā Aija ir auksta – vismaz no ārpuses. Cilvēks no malas raugoties varbūt sacīs: “Vai viņa vispār kādu ir mīlējusi? Vai viņa zina, kas ir asaras?” Aija zina… viņa zina pārāk daudz. Tikai ir kāds princips, no kura Aija nekad neatkāpjas: “Vai lai atsaka, ja pagaidām nav labāka?!?” Nē – kādēļ gan atteikt?!? Gan nāks labāks un tad varēs aiziet pie tā. Un iemeslu jau aiziešanai var atrast vienmēr, – galvenais tikai pameklēt. Pat niecīgākā lietiņa var būt par iemeslu, lai nerunātu ar Jāni, lai dusmotos un būtu iespēja viņu pamest. Viss ir ļoti vienkārši…
Aizvien Aijai patīk jaukties citu cilvēku personīgajās darīšanās – ne savās lietās. Viņai patīk kārtot citu attiecības un risināt otra problēmas pat tad, ja tās galīgi uz viņu neattiecas. Jā – šis netikums ir tik spēcīgs, ka spējis izturēt gandrīz gadsimtu un noteikti spēs izturēt vēl daudz, daudz ilgāk..
Bet kā ir ar pašas attiecībām?!?… Vai arī tās kārto kāda cita Aija? Vai maz kāds tās spēj sakārtot? Katrā ziņā ne pati Aija. Viņa nekad tā arī nesapratīs pati sevi, jo nav laika apstāties un padomāt. Aija nemāk un nevēlas gaidīt – viņai visu vajag tūlīt, lai gan padomāt arī vienu otru reizi noder.
Karstu ēdot, var apsvilināties un tāpat reiz notiek arī ar tiem, kas visu dara neapdomājot. Un Aija…. viņa taču ir bezgala neapdomīgs radījums. Šodien viņai vairs nav dzīvē svarīgākais – apprecēties, bet līdz ar to viņa vispār nerēķinās ne ar vienu. Nāk jauni laiki, nāk jaunas sejas, nāk jaunas sirdis, kuras savaldzināt – tāda ir Aijas devīze.
Tomēr šķiet, ka meitenes sirdī brīžam ieskanas pavisam viņai netipiskas notis… Liekas, ka daži cilvēki tomēr viņai ir tuvāki nekā visi pārējie un tas jau ir labs rādītājs.
Aija spēj būt nežēlīga pret sev tuviem cilvēkiem, tomēr tagad viņa ir sapratusi, ka vārdi sit stiprāk par darbiem.
Bet tā arī neviens neiedomājas, ka ārējais priekšstats par Aiju ir maldīgs – viņa it kā ir stiprā mūsdienu sieviete – sieviete, kas dzīvo līdzi laikam, bet dziļi dvēselē viņa salūzt neticami ātri. Viņa salūzt, bet par spīti visam spēj izdzīvot.
Ir pagājuši veseli septiņdesmit gadi, kopš Jānis Jaunsudrabiņš uzrakstījis savu triloģiju, bet vēl aizvien aktuāls ir šīs sievietes – Aijas raksturs. Vēl aizvien Aijas ir sastopamas visapkārt – un es pat teikšu, ka tādu ir ļoti daudz. Iemesls tam ir tikai viens iemesls – Jānis var arī atteikties no viņas, bet Aija tik un tā izdzīvos… Izdzīvos jebkuros apstākļos, jo ir spējusi izdzīvot līdz šodienai – tā pati Aija.