Ja es būtu Vecrīgas nams. Es atrodas vienā uz vienas Vecrīgas ieliņām un jau vairākus gadsimtus. Sen jau mani celtnieki pastaigājas debesu pļavās, bet es katru rītu sagaidu garāmejošos cilvēkus ar saules atspīdumu manās logu acīs, katru vakaru novēroju pārīšus, kuri sapņainam acīm raugās zvaigznēs un izrunā saldas mīlas vārdus. Katru rītu ar ilgam es gaidu saullēktu un skumjām saulrietu, jo atkal diena galā.
Lietainā laikā man gars gavilē, kaut arī, no malas raugoties, es liekos pelēkus akmens būris. Es jūtu, kā mazgājas manas noputējušās sienas, kā mans jumts atbrīvojas no putekļu smaguma, kas tur krājas dienām, nedēļām… Tā ar katru lietus šalti manī atgriežas dzīvesprieks un mīlestība. Ja es varētu, es sajūsmā lēkātu tāpat kā bērni lietus laikā pa peļķēm. Tomēr es to nedrīkstu darīt. Kas gan notiktu ar manu iekšējo saturu!
Tikai pērkons man nepatīk, jo tas man atgādina kara darbus, kurus es savā garajā mūžā esmu dzirdējis ne vienu reizi. Vissmagākais laikmets manā mūžā bija pēdējais karš. Es redzēju, kā daudzi cilvēki bēga prom no manis, baidoties par savu dzīvību. Es dzirdēju šāvienus, cilvēku saucienus pēc palīdzības, redzēju tankus, kurus rotāja gan karš krusti gan sarkanas zvaigznes. Kā vieni, tā otri iedvesa šausmas. Es dzirdēju lidmašīnu, kuras meta nāvi lejā, pērkoņu, dzirdēju karavīru balsis, kurās bija tikai baidīs, dusmas un, varbūt, arī bezspēcība likteņa priekšā.
Tad šāvieni apklusa un apkārt iestājas kapa klusums. Pat mani draugi putni neatlidoja pasildīt savus ķermenīšus uz mana jumta. Es izkropļotais nams, paliku viens ar savām domām. Man bija zudušas visas cerības, jo kam gan es biju tāds vajadzīgs. Tomēr es kļūdījos. Pie manis atnāca cilvēki un ilgi runāja par manu likteni. Mana sirds drebēja gaidās, nedrošībā, cerībās. Es saprotu vienu – man palīdzēs atgūt normālu izskatu. Urā! Es atkal varēšu lepoties ar saviem iemītniekiem, klausīties, kā nakts klusumā skan bērnu raudas manās istabas un tā Informācijas tehnoloģijas skaistākā mūzika pasaulē. Cilvēki uzdāvināja man otro dzīvi.
Tomēr laiks nežēlīgi strauji skrēja prom. Laiks nežēlo, tas tikai aizsteidzas. Man sāka likties, ka es novecoju… Mani logi kļuva blāvāki, tie nestaroja kā agrāk. Mīlētāji arī arvien retāk gāja garām. Bet varbūt mīlestības nebija? Nē, viss bija kā agrāk: gan saullēkti, gan saulrieti, gan klusas Daugavas šalkas, tikai man bija nepieciešama palīdzība.
Notika manā trešā atdzimšana. Bija sācies jauns laiks cilvēku dzīvē. Tagad es esmu arhitektūras piemineklis – pilsētas lepnums. Savās istabās es glabāju daudz interesantu, senlaicīgu lietu, daudz fotogrāfiju, ka stāsta par dzīvojošiem šeit cilvēkiem, notikumiem. Es stāstu par to, kā lepni, cēli bruņinieki gāja staltos zirgos, kā pastaigājās garās kleitās tērptas dāmas, kā cilvēki stāvēja rindā pēc maizes, kā debesis uzziedēja pilsētas jubileju ugunis, kā dzirksteļo atmiņu ugunskuri un gaisa tricina Dziesmu svētki. Tas viss ir manī. Mani vēl sauc arī par muzeju.
Es paliecos, tev cilvēk, ka esmu šai pasaulē, ka varu iepriecināt savus apmeklētājus, ka varu nodot sakrātās garīgās vērtības jaunajai paaudzei, ka labie darbi.