Romas filozofija ir spilgts piemērs tam, kā laikmeta krīze ietekmē sabiedrības filozofisko domu un pasaules uztveri. Tas ir izmisīgs mēģinājums meklēt atbildes uz jautājumu, kā saglabāt savu iekšējo brīvību un neatkarību apstākļos, kad valstī valda despotisms, cietsirdība un patvaļa, ignorējot visas cilvēka dabiskās tiesības. Romas impērijas laikmetā atbildi uz šiem jautājumiem meklēja gan stoicisma, gan neoplatonisma filozofisko virzienu pārstāvji, kuru mācībām bija raksturīga to ciešā saikne ar kristīgās reliģijas atzinumiem un interešu sfērām. Dievišķie likumi bija ieguvuši dabas lielo likumību nozīmi, un cilvēks – viens no dievišķās elpas apdvestās dabas radījumiem -, filozofu uztverē, bija apveltīts ar spēju rast pats sevī ceļu uz dievišķo gudrību. Stoicisma aizsākumi meklējami jau Senajā Grieķijā. Otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras ar šo mācību iepazinās arī romieši. Taču savus ziedu laikus tā piedzīvoja pirmajā un otrajā gadsimtā vēlīnās Stojas laikā. Par mācības galvenajiem teorētiķiem kļuva filozofs – rakstnieks Seneka, brīvlaistais vergs Epiktēts un imperators Marks Aurēlijs. Kādi apstākļi veicināja stoicisma attīstību un popularitāti Romas impērijā? Tā galvenokārt bija politiskā situācija, kāda veidojās impērijas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos – laikā, kad bija zudusi republikas periodā kultivēto tikumisko vērtību sistēma. To vietā visas alkas sāka saistīties ar tieksmi pēc bagātības, varas un no tā izrietošās visatļautības, pēc ārējās greznības un baudām, ko sniedz pārpilnība. Tikt pie tā visa godīgā ceļā nebija iespējams, tādēļ tika atmesta morāle, kas prasīja ievērot pašdisciplīnu, būt pieticīgam, cienīt līdzpilsoņu tiesības, uzticību tēvijai. Taču varas virsotnē visiem vietas nekad nav pieticis, arī Romā cīņa par katru pakāpienu ceļā uz to bija nežēlīga. Tā izslēdza līdzcietības principus un bija balstīta uz krāpšanu, nodevību un slepkavībām. Kur Romas pilsoņi šajā laikā varēja rast mierinājumu, drošības un stabilitātes izjūtu? Sabiedriskās attiecības un valsts vara viņiem to nespēja nodrošināt. Kad nebija cerību dvēseles līdzsvaru rast ārējās pasaules norisēs, stoicisms mācīja, ka laimi, dzīves augstāko mērķi katrs var atrast pats sevī. Mācības galvenais saturs saistījās ar atziņu, ka vienīgi filozofija var palīdzēt ieraudzīt dzīvi tās pareizajā gaismā un tā balstās uz pašas dabas radītajām likumsakarībām. Stoicisms mācīja kartam dzīvot saskaņā ar savu cilvēcisko dabu. Izzināt to, kāda tad īstenībā ir patiesā cilvēka daba, vajadzēja palīdzēt tieksmei pēc zināšanām (viena no būtiskākajām iezīmēm, kas nošķir cilvēku no dzīvnieka). Stoiķi akcentēja cilvēkam raksturīgo divdaļīgumu: dvēseli (jeb dievišķo garu), kurā izpaužas cilvēka būtība un spēja līdzināties dieviem, un ķermeni, kas cilvēku darīja radniecisku ar zemāko – dzīvnieku pasauli. Pārliekas rūpes par ķermeni esot rūpes par pārejošo, gaistošo, tādēļ muļķīgi būtu veltīt dzīvi tam, ko nevar paturēt. Pašas dabas iekārtots, ka cilvēka spēkos nav mainīt daudz ko no tā, kas notiek pasaulē (cilvēks nespēj uzvarēt nāvi, novecošanu, viņš nav pasargāts no dažādām nejaušībām vai ļaunprātībām, kas skar ķermeni, mantu, slavu karjeru, ģimeni). Tādēļ tikai nesaprātīgais sāktu cīņu pret tiem spēkiem, kas nepakļaujas viņa varai. Cilvēkam jāuztraucas tikai par to, ko patiesi spēj pārvaldīt (savas domas, vēlmes, tieksmes), to atņemt vai iznīcināt nevar nekādi ārēji spēki. Pat tad, ja cilvēks nespēj ietekmēt radušos situāciju, viņš var būt noteicējs pār sevi, mainot attieksmi pret to. Vienīgi cilvēkam pašam ļauts izvēlēties, vai viņš, līdzinoties dzīvniekam, taps par sava ķermeņa vergu, pakļaujoties alkām, iekārei, gļēvulībai, nesaprātīgumam, vai par dvēseles saimnieku, kultivējot sevī tādas īpašības kā saprātīgumu, mērenību, taisnīgumu un vīrišķību. Ja nevienam nav lemts izvairīties no nāves, tad muļķīgi būtu katru brīdi uztraukties par tās nenovēršamību. Seneka māca drīzāk rūpēties par to, vai pareizi dzīvojam, jo nāves likumsakarība ir dalīta, lai tā atklātu dzīves jēgu. “Nekas, kas izzūd mūsu acu priekšā, neiznīkst – viss slēpjas dabā, no kuras tas nācis un vēl nāks. Ir pārtraukumi, nav bojāejas. Un nāve, kuru mēs bailīgi noraidām, pārtrauc, nevis izbeidz dzīvi. Atkal nāks diena, kad mēs no jauna parādīsimies pasaulē… Bet tas, kuram stāv priekšā atgriešanās, tas arī aiziet mierīgi. Ieskaties lietu riņķojumā…” (Seneka). Stoiķi ticēja likteņa esamībai un nenovēršamībai. Arī to viņi uzskatīja par dabā valdošās harmonijas sastāvdaļu. Neviens nav spējīgs mainīt savu likteni, tāpēc tikai nesaprātīgais varētu mēģināt nostāties pret to, bet, ja tas ir daļa no dievišķās gudrības, tad šī apjēga palīdzēs saprast, ka tas ir pareizākais, taisnīgākais, ko daba viņam, vadoties pēc tajā pastāvošajām likumsakarībām, atvēlējusi. Stoicisms atstājis paliekošu iespaidu uz visu turpmāko Rietumeiropas filozofijas attīstību.