Andra Vetšteina
referāts vēsturē
Jānis Čakste
Latvijas pirmais Valsts Prezidents Jānis Čakste dzimis Zemgalē, Lielsesavas (toreiz Sodu-Sesavas) pagastā “Čakstu-Zirņu” mājās 1859. Gada 14. Septembrī kā savu vecāku trešais bērns: Vecākais bijis dēls Jānis, kas dzimšanas gadā miris, tad meita Marija, dzim. 1856. g., un beidzot jaunākā meita Otīlija, dzimusi 1865. g. Jāni Čaksti kristījis Sesavas baznīcā mācītājs Foigts, un par krusttēvu bijis mātes brālis Jēkabs Narunovskis.
Čakstu mājas kā kādreizējās kroņa mājas piederēja Čakstu dzimtai no senseniem laikiem. Gandrīz bez pārtraukuma te noritēja Čakstu ģimenes dzīve no auguma augumā. Tikai uz kādu laiku viņās bija ienākusi un saimniekojusi kāda cita ģimene. Tas noticis mūs ēras pirmā Valsts Prezidenta vectēva Krišjāņa jaunībā (dzim. 1793. g.), kad tas, mājas no sava tēva Jāņa mantošanas kārtā saņemdams nepilngadīgs būdams, bijis spiest pārcelties uz Lielsesavu par rijkuri. Lielsesavas muižā dzīvodams, Krišjānis nelicies mierā, kamēr nebija atdabūjis savās rokās tēva mājas.
Krišjānis bija īsts darba vīrs, norūdīts un ciets. Neievērodams tanīs laikos tik ļoti izdaudzinātos spokus un spokošanos, viņš allaž gājis viens pats rija gulēt, kad tur bijusi labība. Valoda tam bijusi īsa un noteikta, izturēšanās — pastāvīga un nepadevīga.
Jāņa Čakstes vecāki ar retu čaklību nodevušies savas saimniecības izkopšanai un paplašināšanai. Ar laiku Čakstu māju saimniecība uzņēmīgos īpašniekus nav vairs apmierinājusi. Viņiem radušies līdzekļi un inventārs rentēt Bērsteles muižu, turēt vējdzirnavas un ķieģeļcepli. 1871. g. Krišjānis Čakste nopircis par īpašumu Vecsvirlaukas pagastā (tagad Salgales, agrāk Emburgas pagasts) diezgan lielās “Auču” mājas, bet pēc 10 — 15 gadiem Auči pārvērtās par labi iekoptām mājām. Še jāatzīmē, ka prezidenta tēvs pirmais šajā apkārtnē nopircis kuļmašīnu un vispār sava saimniecībā agri sācis pielietot dažādas mašīnas.
Auči palika par Jāņa Čakstes otro dzimteni un ne tikai skolas un studiju gados, bet par veselīga darba un klusas atpūtas vietu viņa mūža otrajā pusē.
Vietējā pagastskolā J. Čakste nav gājis. Kā turīgu vecāku bērnam skolas gaitas tam varēja sākties Jelgavā. Vecākā māsa jau agrāk bija nodota kādā Jelgavas skolā.
Vispirms J. Čakste nodots “Jelgavas Sv. Annas elementārskolā. Šo skolu bija nodibinājusi bij. Kurzemes hercogiene, vēlākā Krievijas ķeizariene Anna Joanova. Jāņa Čakstes laikā skola bijusi vienklasīga ar 3 nodaļām. Mācības pasniegtas tikai vācu valodā. Tomēr skola pievilkusi kā pilsētniekus, tā lauciniekus. Ilgus gadus (1850—1889), arī Čakstes laikā, še par skolotāju bijis Nikolajs Pfeifers.
J. Čakstes skolas biedri liecina, ka viņš Annas skolā mācījies ļoti čakli, bijis nopietns un pieklājīgs, kamdēļ arī skolas kursu nobeidzis ar atzīmi “reif” (gatavs), kas toreiz deva tiesību bez pārbaudījumiem iestāties ģimnāzijas jaunākajā klasē (septima).
Kā izcils notikums šinī laika jāatzīmē pirmie vispārīgie dziesmu svētki 1873. gadā, kuros jaunais Čakste bijis paņemts līdzi. Dziesmu spēks un tautas sajūsmas uzliesmojums uz 14 gadus veco zēnu bija atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Viņš dzirdējis arī stāstām par Kronvalda Ati kā lielu patriotu un dedzīgu runātāju. Toreiz Kronvalda slava tiešām bija liela, un vēsturiska palikusi viņa atbildes runa J. Cimzem I. Dziesmu svētku laikā.
Vēlākā dzīvē J. Čakste piedalījies visos dziesmu svētkos, ceturtos pats sarīkodams un sestos — pēdējos 1926. Gadā atklādams kā pastāvīgas Latvijas Valsts Prezidents.
No Sv. Annas elementārskolas ap 1875. gadu J. Čakste iestājas “Kurzemes guberņas ģimnāzijā” turpat Jelgavā, un savā klasē samērā ar pārējiem skolniekiem tas skaitās par diezgan vecu.
J. Čakste, neskatoties uz savu noteikti latvisko orientāciju idejiskā sabiedriskā darbā, bija atradis dažus personīgus draugus arī vācu tautībā. Nav noliedzams arī tas, ka inteliģentā vācu sabiedrībā uzņēmīgais jauneklis vēroja un piesavinājās vērtīgo.
Lielais vairums Jelgavas ģimnāzistu savu izglītību turpināja Tērbatas augstskolā, klausīdamies vācu tautības profesorus. Jānis Čakste turpretim 1882. Gada rudenī aizbrauca uz Maskavu un iestājās universitātes juridiskā fakultātē.
Iebraucis Maskavā, J. Čakste meklē latviešu sabiedrību. Viņš atradis priekšā tikai kādus 8—9 latviešu studentus: mediķi Hartmani, Lasi, Butuli un Zandbergu, filologus Allažu un Preisbergu un juristus Mauriņu un Reinbergu.
Latviešu studentos bija nobriedusi doma par savas patstāvīgas biedrības nodibināšanu.
1883. gada 31. oktobrī “Tatāru viesnīcā”, kas skaitījās toreiz par vienu no labākajām, sanāca dibināšanas sapulce, kur piedalījās arī Krišjānis Valdemārs.
Šī Maskavā nodibinātā studentu biedrība ilgus gadus pārdzīvoja nelegālu stāvokli. Biedru skaitam pieaugot, vēl Maskavā un vēlāk Rīgā no tās atdalījās atvases, kas pārvērtās par korporācijām-krāsnesējām. Bet neskatoties uz to, šī studentu biedrība, kas tagad Rīgā pazīstama kā “Austrums”, visos šos garos 44 gadus devusi inteliģentus darbiniekus nacionālai kultūrai visdažādākajās nozarēs. Un J. Čakste arvien tuvu ir stāvējis “Austrumam”.
Maskavā J. Čakste iepazinās un nāca tuvākos sakaros ar latvju nacionālās kustības ciltstēvu, dzīves un politikas skola norūdīto Kr. Valdemāru. Un jāsaka, ka Valdemārs arī gribēja savu cīņas garu un ideālus pārdēstīt jaunās paaudzes sirdīs. J. Čakste, kā zināms, bija labi sagatavots ne tikai teorētiski saprast Valdemāra centienus, bet bija gatavs ka jauns, spara un drosmes pilns kareivis nostāties priekšējās pozīcijas par savs tautas tiesībām un labāku nākotni.
Latvju demokrātijas bruņinieks Kr. Valdemārs savu asināto zobenu un pārbaudīto vairogu nodod jaunās paaudzes pārstāvim — ideālistam J. Čakstem cīņā par latvju tautas nākotni.
J. Čakste savus nospraustos mērķus, augstskolu izvēloties, ir sasniedzis: ieguvis solīdu profesijas izglītību un Krišjāņa Valdemāra darba skolā padziļinājis savas zināšanas sabiedriskā un politiskā laukā, gaiši apzinādamies tos ideālus, kam ziedot savu mūža darbu. Protams, ka Maskava kā Krievijas kultūras centrs paplašināja jaunekļa redzes loku vēl ārpus universitātes sienām un mākslas iestādes izdaiļoja viņa garu.
1886. gadā J. Čakste nobeidz Maskavas universitāti. Tai pašā gadā viņš pārnāca uz Jelgavu un iestājas kā tiesas amatu kandidāts jaundibinātā Kurzemes guberņas prokuratūrā pie prokurora Mjasojedova, ko vēlākā laikā iecēla par Krievijas senatoru.
J. Čakste grib būt labs deputāts un īsts savu vēlētāju domu tulks. Viņš jau maija ierodas Jelgavā, lai informētu sabiedrību. Jelgavas latviešu biedrībā viņš uzstājas ar garu runu, kurā referē par savu un citu latviešu deputātu darbību Valsts domē.
J. Čakstes darbs latvju tautas labā pa gadu desmitiem bija laidis tālas un dziļas saknes. Viņa plašā un pašaizliedzīgā darbība bēgļu labā un vadošās nacionālās organizācijās visiem bija labi zināma. Tādēļ saprotama J. Čakstes vienprātīgā ievēlēšana par Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāju, kura pienākumus viņš uzņēmās 19. novembrī, nepaspējis kaut cik atpūsties no ilgām ceļa grūtībām.
Mūsu jaunās, tikko deklarētās republikas stāvoklis bija ārkārtīgi grūts: kara posts rēgojās no visām pusēm, vācu okupācijas vara vēl saistīja pirmās valdības darbību, un Latvijas aizstāvēšana ārzemēs bija nopietns un neatliekams darbs. Visur bija vajadzīgi darbinieki ar lielu paļaušanos uzvaras pilnai nākotnei un ar nesalaužamu enerģiju ikdienas darbā.
J. Čakste jau kurzemnieku kongresā Tērbatā 1917. G. ierosināja jautājumu par Latvijas delegāta pielaišanu gaidāmā miera konferencē. Šo domu viņš popularizēja un aizstāvēja arī Pēterpils nacionālā padomē. Tādēļ jau 23. Novembrī Tautas Padome pilnvaro savu priekšsēdētāju organizēt Latvijas aizstāvēšanu ārzemēs. Uzdevumu viņš veic ar labiem panākumiem, kā to liecina mūsu pirmie darbinieki diplomātijas laukā.
Cerības piedalīties Versaļas miera konferencē nepiepildās, neskatoties uz visām pūlēm to panākt.
Delegācija Tautas Padomes priekšsēdētāja J. Čakstes vadībā Parīzē, kā zināms, pārsprieda arī jautājumus par kļūmīgo stāvokli Latvijā, kuru vēl vairāk sarežģīja pazīstamais Liepājas pučs, un vienā otrā gadījumā deva aizrādījumus, kā rīkoties.
J. Čakste saprata, ka viņa darbībai lielāka nozīme Latvijā, tādēļ delegācijas vadību uzdeva ārlietu ministram M. Zeierovicam. Viņš ieradās Liepājā, kur stājas sakarā ar lielvalstu pārstāvjiem, lai atsvabinātu Pagaidu vadību no kuģa “Saratova”.
Piešķirdams tik lielu nozīmi Latvijas republikas pirmajai pārstāvniecībai, J. Čakste, iegūdams vispārēju atzinību, novadīja viņu līdz Satversmes Sapulcei.
Blakus saviem tiešajiem pienākumiem J. Čakste, cik spēdams, veicināja mūs universitātes nodibināšanos un strādāja tanī kā starpvalstu tiesību docents un profesors.
Lekcijas universitātē J. Čakste turpināja arī kā Satversmes Sapulces prezidents un tās pārtrauca tikai ar viņa ievēlēšanu par Valsts Prezidentu 1922. Gada rudenī.
Audzinādams un garīgi stiprinādams mūsu jauno paaudzi augstskolas sienās, J. Čakstes vērīgais skats meklēja visus tos pamatus, kas stiprinātu un nodrošinātu latvju tautu un valsti viņas tālākā nākotnē.
Satversmes Sapulci slēdzot, Prezidents J. Čakste saka: “… Mēs esam savu darbu pabeiguši. Par mūsu darba labumu mēs paši nevaram spriest, lai tauta spriež par viņu un tālākās paaudzes”.
Augšā minētais izvilkums no J. Čakstes runas liecina, ka Latvijas stiprums, labklājība un laime ir bijuši viņa zvaigznes — ceļa rādītājas. Tām viņš pats palicis uzticīgs vienmēr un citus skubinājis sev sekot.
1927. gada 14. Martā aprima pukstēt sirds, ka tik dziļi mīlēja savas tautas un valsts stiprumu, labklājību un laimi.
Mūžībā aizgāja Latvijas pirmais Valsts Prezidents Jānis Čakste.