Jānis Reinis
Valmieras teātra viesizrādes Daugavpilī vienmēr ir ļoti gaidītas, bet šogad daudziem skatītājiem droši vien vēl vairāk ilgotas, jo izrādē “Kazanovas mētelis” Lamberta lomu spēlē aktieris Jānis Reinis, kurš saucams par savējo, neatkarīgi no tā, spēlē viņš Nacionālajā, Dailes vai Valmieras teātrī. Jo Jānis šoreiz brauca uz savu dzimto pusi – viņa bērnība aizvadīta Subatē un, kā atklājas mūsu sarunā, viņš ir īsts Sēlijas patriots.
– Pastāstiet par savu bērnību Subatē!
Es vispār esmu dzimis Lietuvā, jo tajā laikā, kad mazais Jānītis nāca pasaulē, Subates mazajā slimnīciņā bija noticis kaut kāds misēklis. tāpēc es vēl tagad varu sist sev pie krūtīm un teikt, ka abi ar Lietuvas premjerministru Brazausku esam no Ābeļiem.
Mana dzīve līdz septiņpadsmit gadiem pagāja Subatē. Tad es startēju uz Rīgu, kur esmu “aizķēries”. Mana mammīte joprojām dzīvo Subatē, viņa ir pensionēta skolotāja, tie jau mazpilsētā vienmēr ir autoritātes. Tētis arī bija skolotājs, viņš jau ir miris. Visi tēta radi nāk no Ilūkstes, mammīte ir no Rēzeknes puses.
Es vienmēr ar skaudību skatījos uz pārējiem, kuri varēja atļauties darīt vairāk blēņu. Ja es kaut ko savārīju, tas uzreiz nāca mātei un tēvam ausīs, ar to mana brīvība bija stipri ierobežota.
– Ejot mācīties par aktieri, varēja atgūt brīvību?
Tā gluži ne, tas vienkārši bija bērnības sapnis. Toreiz jau cilvēku attieksme pret teātri, aktieriem bija pavisam citāda, teātrim bija tā fantastiskā aura, no kuras šobrīd, varbūt apstākļu dēļ, varbūt pašu teātru dēļ, daudz kas ir apsūbējis.
Vidusskolā mācījos Ilūkstē, katru dienu braukāju šurpu turpu. Uz Daugavpili bērnībā bieži braucu kopā ar mammu. Skaistākais piedzīvojums tādam puikam vienmēr bija pelmeņi kafejnīcā blakus pedagoģiskajam institūtam. Kas varēja būt jaukāk, kā izstaigāties pa lielu pilsētu un tad paņemt porciju pelmeņu ar kefīru!
– Vai mazpilsētas puikam Rīgā nebija grūti?
Bez šaubām, sākumā bija. Es nevarēju pierast, pat šodien vēl neesmu pieradis pie tās burzmas. Dažādu iemeslu dēļ mūsu ģimene ir pārcēlusies uz Bausku. Mana sieva Lāsma Kugrēna spēlē Nacionālajā teātrī, es pats skaitos Dailes teātrī, tā mēs visu laiku braucam Bauska – Rīga, Rīga – Bauska. Iebraucot Rīgā, vienmēr ir tāda tramīga sajūta, ka esi atbraucis uz galvaspilsētu, bet ar divām trim stundām ir gana. Vislabākais ir atpakaļceļā redzēt ar sarkanu svītru pārsvītrotu uzrakstu “Rīga” ceļa malā.
Tā nu es neesmu rīdzinieks. Mainījās laiki, varbūt drusciņ par ātru mēs visi sākām to dziesmoto revolūciju. Daudz kas izmainījās uz slikto pusi – tas jau nav kapitālisms, bet feodālisms, sociālistiskais feodālisms. Gribējās kaut ko mainīt, jo ar aktiera darbu toreiz maizīti nopelnīt nevarēja. Tagad, ja riktīgi iet un sitas, arī ja ir veiksme, var to dzīves nastu panest. Mēs esam iedzīvojušies Bauskā, bērni tur iet skolā. Tā ir mazpilsēta, kur neskan tramvaji un nav “ikarusu” melno dūmu.
– Kā jūs sadzīvojat ar savu šobrīd populārāko publisko tēlu – Robertu Rambānu no seriāla “Sirdsmīļā Monika”?
Tā ir lielāka atbildība, es daudz ko nevaru atļauties. Agrāk es par to nedomāju – ja man kaut kas nepatika, es bieži vien iejaucos tur kur man nevajadzētu. Tagad nevar tā spontāni reaģēt uz notiekošo, man jāpiedomā, ka viss tiek fiksēts. Es nevaru būt nīgrs, man jābūt labā garastāvoklī; cilvēki pieraduši pie tā un to gaida. Sevišķi jau bērni – mūsu visbrīnišķīgākie skatītāji. Negribas jau izgāzties kā vecai sētai. Tie bērni izaugs, bet viņu acīs es tāpat būšu vecais Robonkuls.
– Tagad, ejot pa Bausku vai Subati, cilvēki cits citam čukst: “Re, kur iet Roberts Rambāns!”?
Jā. Bet es cenšos pārāk daudz nepievērst uzmanību. Viens no maniem puikām nodarbojas ar dejošanu, un es biju viņam aizbraucis līdzi uz konkursu lauku kultūras namā. Es jau ļoti centos neuzkrītoši ieiet zālē, nosēsties aiz kolonas un mierīgi skatīties. Tas man izdevās kādas četrdesmit minūtes. Kad sākās starpbrīdis, visi bērni metās man virsū, un starpbrīdis pagāja, nepārtraukti rakstot “Robītis”, “Robčiks”, “Sveiciens!”, “Buča” un tamlīdzīgi! Tad es teicu sievai, ka uz tādām sacensībām vairs nebraukšu. Gribas jau būt sabiedrībā, bet tādā, kur tu vari būt viens. Es jau nesūkstos, es pieņemu šos spēles noteikumus.
– Par spēles noteikumiem runājot, Rambāns, droši vien, tomēr nav tas pats, kas Romeo?
Jā, bet es nešķiroju darbus, cenšos tos padarīt pēc iespējas labāk. Reizēm pat ir skaistas lomas, bet ir kauns kāpt uz skatuves un vērt muti vaļā, jo kaut kas tur ir samocīts, kaut kas nav līdz galam atrasts. Bet tādā Robertā es jūtos kā zivs ūdenī. Man pašam ir interesanti izspēlēt tās situācijas. Man ir vajadzīga prakse. Tāpat kā ārstam – ja viņš desmit gadus neoperēs, tad aklās zarnas vietā nezin ko izgriezīs. Artistiskums, improvizācija ir aktiera meistarības pamats. Un ja vēl par to maksā!
– Vai Subatē jums ir kādas mīļas vietas, kur atbraucot patīk aiziet?
Subatē jau visskaistākais un visbrīnišķīgākais ir ezers. Ar to arī viss saistās un tur velk atpakaļ. Jo kļūstu vecāks, jo vairāk velku ārā no atmiņu krātuves notikumus no arvien agrākas bērnības. Skrienot pa Rīgu, pēkšņi sajūtu kādu smaržu un saprotu, ka tā ir no bērnības – tāda bija tur tajā šķūnī.
– Šobrīd Sēlijas cilvēki ļoti lepojas ar sava novada piederību. Vai jūs esat Sēlijas patriots?
Jā, iekšēji es tāds vienmēr esmu bijis. Kad pārcēlos uz Rīgu, man bija skaists akcents un man visi prasīja, vai neesmu no Latgales. Es teicu: “Jā, no Latgales”. Man septiņpadsmit gadu vecumā tas bija protests, jo redzēju, ka daudzi kaunas, ka ir no Latgales. Tagad, kad tas ir pārgājis, izrādās, pilna Rīga ir ar latgaļiem! Tagad, kad man jautā, vai esmu no Latgales, atbildu: “Nē, es esmu no Sēlijas!”.
Jānis Reinis: “Es esmu ļoti bagāts”
Pēc desmit gadu smagiem un grūtiem sevis meklējumiem aktieris Jānis Reinis atgriezies savā – Nacionālajā teātrī. Pa vidu ir bijis daudz – gan kļūdu, gan prieka, gan skaistu lomu – laupītāju vadonis Matiss, virsleitnants Lukašs, Āksts, arī TV seriāla zvaigzne “sirdsmīļais” Roberts Rambāns. Tomēr aktiera Jāņa Reiņa būtība ir daudz dziļāka par virspusēji nojaušamo – smeldzīga, trausla, vibrējoša un vienlaikus vīrišķīgi skarba un atklāta. Kā radīta strēlnieka Mārtiņa Vīksnas lomai Aigara Graubas jaunajā vēsturiskajā spēles lielfilmā “Rīgas sargi”.