Usmas baznīca latvijas kultūrā.

USMAS BAZNĪCA LATVIJAS KULTŪRĀ

Latvijas valstiskuma izveidošanās sākumā ikviens cilvēks, ikviena institūcija ar milzu entuziasmu tiecās izzināt savas vēstures, kultūras un saimniecības sasniegumus un tos izcelt gan savas zemes mērogā gan Eiropas valstu priekšā. Šāda pieeja vadīja ari Pieminekļu Valdes darbiniekus J. Jaunzemi, P. Ārendu, P. Kundziņu, kad latviešu tautas celtniecības pieminekļu vidū viņi saskatija Usmas baznīcas fenomenu. Tika nolemts šo unikālo būvi pārvest uz Rīgu un to kā izcilu eksponātu uzstādit Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā.

Kurzemes sakrālās kultūras vērtību vidū šis dievnams it

t
tkā atšķīrās ar savu ārēji necilo formu un neparasti bagāto un grezno interjeru. Ar ierasto mākslas priekšstatu sistēmu tajā cīnījās vienkāršība un pieticība, kuŗas fonā baroka kokgriezumu un griestos uzgleznotā eņģeļu orķestŗa formu un krāsu bagātība viesa pārsteigumu. Toreiz šis kontrasts suģestēja un raisīja domas par dzimtlaužu kārtā māktās latviešu tautas radošo ģēniju, kuŗš vērīgi smēlās ierosmi savā bagātajā kultūrā, dabā un dzives pieredzē, lai to pārradītu unikālā mākslas kvalitātē.

Šodienas acīm uz pagātni raugoties, daudzas sakarības atklāj pavisam citu nozīmi un
n
n agrāk izsacītie spriedumi šķiet papildināmi vai pilnīgi maināmi. Daudzejādā ziņā tā tas ir noticis arī ar Usmas baznīcu. Zināmie un jauniegūtie fakti tagad rindojas savādāk, taču Usmas baznīcas vietu Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā Rīgā un tās māksliniecisko vērtību Latvijas mērogā ne
e
ekas nespēj mainīt.

Kopš 1643. gada Liel-Rendas muižas ipašnieku fon Brigeneru dzimtai piederošajā Usmā tika regulāri noturēti dievvārdi, kas liek domāt par liturģijai piemērotas telpas vai pat dievnama esamību. Īpašnieku maiņas rezultātā 1687. gadā Renda un ari Usma nonāca fon Firksu īpašumā, bet XVIII gadsimta sākumā par muižas saimniekiem kļuva fon Brigenu dzimta. Tieši pēdējie nosauktie ipašnieki 1704.-1705. gados uzcēla Usmā šo leģendāro dievnamu kā Rendas bazniīcas filiāli.

Kurzemes lielākā ezera krastā no guļbalķiem celtais dievnams kalpoja 230 gadus. 1935. gada 4. augustā tā draudze pēdējoreiz pulcējās kopā atvadu dievkalpojumam un jau nākamajā dienā sākās baznicas demontāža. Šajā darbā palīdzēja Latvijas skautu vadītāji un skauti architekta A. Teivena vadībā, un trijās nedēļās Usmas baznīca jau bija sagatavota pārvešanai uz Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju. Izjaukto konstrukciju montāža jaunajā vietā ilga no
o
o 27. septembŗa līdz 6. decembŗim, un Kurzemes baznīca tagad jau Rīgā ieguva savu pastāvīgā eksponāta vietu pie pašas muzeja ieejas iepretī Kurzemes sētai. Archibīskaps T. Grinbergs to iesvētīja 1935. gada 13. decembri. Usmas draudzei tās iemīļotās relikvijas “zaudējumu” Latvijas valdība kompensēja patiešām atzīstamā veidā, un jau gadu vēlāk pēc architekta P. Kundziņa projekta ezera krastā stalti pacēlās jaunais dievnams.

Leave a Comment