janis ziemelnieks

Jānis Ziemeņieks piedzima 1897. gadā 24. decembrī Valkas aprinķa Bānūžu muižā vagara ģimenē. Viņš bija ceturtais bērns ģimenē. Jānim bija 2 māsas Paula un Lida un viens brālis Rūdis. Puika dan bijis možs un zinātkārs, taču diezgan slimīgs, viņam nedrīgstēja iet tālu prom no mājām, kāmēr citi bērni gājuši ganos pie saimniekiem. Mātei ļoti patika lasīt un jau no agrās bērnības viņa pieradināja Jāni pie grāmatām. Viņam ļoti patika lasīt un pēc tam pārstāstīt brālim un māsām, pie tam stāstot viņš deva vaļu ar

r
rī savai fantāzija. Visai drīz atklājās Jāņa citi talanti. Veins no tiem-zīmēšana. Viņš zimēja- mājiniekus, paziņas, grāmatu varoņus. No tēva Jānis mantoja vēl vienu talantu- viņš labi spēja atdarināt cilvēku, putnu un zvēru. Pirmie bērnības gadi aizritēja skaisti un idilliski, taču 1905.gadā tēvs mirst, bet māte kļuva par vienīgo ģimenes apgādnieku.

Lielas parmaiņas Jāņa dzīvē ienesa skola, jo tieši tur Janis sajuta savu vērību. Viņa sacerējumus lasīja kā paraugus citiem, skolotāji viņu bieži uzslavēja. Tiesa gan puika daudz slimoja un at
t
tsevišķos periodos mācības nācās pārtraukt. Jānis mācījies vairākās skolās, no 1908.-1912.- Plāņu pagasta Sarkaņu skolā. Bet kad 1912. gadā ģimene pārcēlās dzīvot uz Strenčiem Jānis sāka iet Streņču ministrijas skolā, kuru pabiedza 1914.gadā. Puika mācijās ļoti labi. Skolā paradijās arī pirmā milestība, tā
ā
ā bija klases biedrene un viņai tiek veltīta dzejoļu burtnīca ar autora paša ilustrācijām.

Pēc skolas Jānis atrada sev patīkamu darbu – sāk strādāt par fotogāfu. Šajā laika daudz lasa, daudz raksta un sūta savus darbus uz avīzēm un pienāk tā diena, kad „Dzimtenes Vēstnesī” parādās pirmā publikācija, bet nebija parakstīts ar Jaņa vārdu. Bet 1916. gadā viņš sāka pamazām ienākt latviešu literaturā bet ne kā Jānis Krauklis, bet kā Jānis Ziemeļnieks. Tas kļuva par viņas pseidonīmu.

Sākas revolūcija un 1919, gadā Jāni ievel par Strenču izpildkomitejas sekretātu. 1919. gadā Ziemeļnieku iesauca Sarkanajā armijā. Mēnesi viņš nodienēja Pleskavā un Rēzeknē, taču drīz viņu no dienesta atbrīvoja veselības stāvokļa dēļ. Viņam bija nieres lēkmes kuri pastiprinājās, un, lai remdētu sāpes, Ziemeņieks lietoja zāles.

1920. gadā pārnāca uz dz
zīvi Rī
īgā, kā eksterns nolika gala eksāmenus vidusskolā un sāka strādāt Izglītības ministrijas Mākslas departamentā. Bet taču ilgi viņš tur nestrādāja. Tajā laika Jāni labprat publicē un viņu raksti ātri iekāro lasītaju sirdis.

1921.- 22. gadam strādāja Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā. Viņu dzejas turpināja publicēt un drīz Jānis izvēlās literatūru par savu galveno nodarbošanos. Bet no 1923.gada avīzēs parādijās arī literārais pielikums, kurā savus darbus publicēja Jānis Ziemeļnieks, J. Sudrabkalns, Viktors Eglītis u.c. Šis ir laiks , kad Ziemeļnieks saņem preses un kr
ritiķu uz
zmanību.

1925.- 30. gadam Ziemeļnieks bija redakcijas loceklis laikrakstā “Jaunākās Ziņas“ un žurnālā “Atpūta”. Kad uz 1927.gada Ziemassvētkiem iznāk krājums “Skūpsts”, dzejnieks Pēteris Ērmanis to novērtē, kā augstāko sasniegumu Ziemeļnieka dzejā.

Ziemeļniekam bija ļoti labas, sirsnīgas attiecības ar dzejniekiem Raini un Aspaziju. Aspazija pēdējos Ziemeļnieka gados aicināja viņu dzīvot uz savu Jūrmalas māju, kur jau arī Ziemeļnieks bija biežs ciemiņs, piedāvāja darba telpas.

Bet 1930.gada 18.jūlijs nomira Jānis Ziemlnieks. No paša rīta dzīvokļa saimniece atrod Jāni Ziemeļnieku mirušu. Kā pēc tam bija zināms viņš nomira no pārdozēta opijas devas.

Un lietainā julijas pēcpusdienā Jāni Ziemeļnieku glabāja meža kapos.

Vel pavisam jauns azgāja Jānis Ziemļnieks, nodzivoja tikai 33 gadus.

Un, kaut patiesi labāk klusēt būtu

Kā mirušam, kas dzīvi neatmin, –

Es gribu izteikt visu, ko vien jūtu,

Kālab, kamdēļ? to tik debess zin.

Kad piedzimu, bij krēslas pilna telpa,

Bet šķita gaišs, bij acis jāaizmiedz.

No zemes gaisa aizrāvās man elpa,

Es iekliedzos, kā mirējs šausmās kliedz.

Pār mani laidās mātes roka maigā:

“Jel rimsti kliegt, reiz taču beigsies viss!”

Bet tālāk dzīve nežēlībā baigā

Man rādīja, par ko es raudājis.

Es nezinu, vai sapnī vai patiesi,

Melns pūlis dziesmu izlocīja gļēvs.

Šī dziesma bij: “Mēs šeitan esam viesi,” –

Jo melnā šķirstā gulēja mans tēvs.

No laikiem tiem es nelūgts viesis esmu,

Kam pilnības un miera sapnis ņemts,

Kam nicināt un riebt kā trūdu dvesmu

Šo pasauli un sīkos ļaudis lemts.

Es nesaku, ka mīlas nepazīstu:

Cik prieka bij, tik ciešanu no tās –

Kā tāle šķitu dārgakmeni īstu,

Tas, rokā tverts, par stiklu pārvērtās.

Varbūt patiesi labāk klusēt būtu.

Kā klusē tie, kas dzīvi neatmin,

Man tomēr jāteic, jāteic viss, ko jūtu,

Kālabad, kamdēļ? to tik debess zin.

***

Nekad, nekad, mans draugs,

ne taisni, ne ar viltu

Es nevarēšu sev

vīt ligzdu tīksmi siltu.

Es atvērt nedrīkstu

vēl citiem dzīves logu,

Ja pats še sajūtos

par pameslu un slogu.

Es šausmās izjūtu

jau acumirkļus tos,

Kad gultās uziet mēdz

ar sievām mīļākos.

Un tāpēc ceļnieks es,

kam ērkšķi kājas dur,

Kas steidzas visu just,

kam mērķa it nekur;

Es mīļām sievietēm

tik savas dzejas veltu,

Jo nabags dziesminieks

tās nevar pirkt par zeltu.

***

Kā dvēsle cieš, vai Tu to jūti,

Mans tālais, neredzamais draugs?

Cik gara nakts, cik elpot grūti –

Es nonīkstu kā krēslā augs.

Ļauns sapnis mani mūžam mācis,

Līdz Tavu gaišo tēlu tad

Še tumsā meklēt esmu nācis,

Lai neatgrieztos vairs nekad.

***

Var būt, ka Jums nekas vairs nebūs prātā,

Bet šodien es pa vietām eju tām,

Kur sirmais mežs un taka sūnām klātā

Daudz domāt liek par dienām bijušām.

Viss ir, kā bij. Tik rudens jūtams gaisā

Un klusums dziļš ap kokiem zeltu sien,

Un avots vird joprojām klinšu plaisā –

Tāpat kā sirds, kas mīlē Jūs arvien.

***

Es dzeju rakstīju,

bet vārdi gausi vijās.

Un pusnakts klusumā

man acis aizdarījās.

Es sapni redzēju:

pa zvaigžņu kāpēm klusi

no zilās mūžības

bij Viņa atnākusi.

Ar rīta spožumu

pie manis liecās Tā

un lēni čukstēja:

“Draugs, paliec nomodā.”

Es pamodos kā koks,

kad vējš tam pāri skrien,

un trīcot nojaudu –

nav sapnis sapnis vien:

no Viņas glāstiena,

ar debess dvašu liets,

uz loga izplaucis

bij sarkans rozes zieds.

***

Nāk vakars no tālas un teiksmainas malas,

Ne putniņa dzirdams, ne ūdeņu čalas

Tik mākoņu buras

Vēl kvēlo uz jūras,

Tas satinas lēnām un nodziest aiz salas.

Dus zilganie sili, dus lauki un sētas,

Dus debesis mirdzumā dziļas un svētas,

Tik dvēsele nedus

Kā zāle zem ledus –

Tā mostas no jauna, un sāpēt sāk rētas.

***

Redzi mīļais, jau krēsla tin zemi,

Ko tu sēro, ko sajūties lieks?

Ko tu gaidi? Še esmu! Nu ņemi:

Visu, visu tev atdot man prieks!

Manas rokas tev stāstīs par mīlu,

Rokas neviļ kā smaidi un skats.

Mana dvēsele neprasa ķīlu,

Tava mīla – tas esi tu pats.

Dzīves laime ir daiļumam ļauties,

Izdzert kausu, ko pasniedzis tas;

Rīt pie krusta ar nopūtu kļauties,

Sadegt sāpēs un nebūt nekas.

***

Ļaužu drūzmā, ielu dunā

Vai es maldos, vai es klīstu –

Tava mīla manī runā,

Un es miera nepazīstu.

Gan pie puķēm, tavām māsām,

Logos maldās manas acis:

Var būt, ka starp smaržām, krāsām

Liktens manu mieru racis?

Bet nekur, nekur tā nava! .

Dzirdu, klausot ielu dunā,

Vien ka sirdī mīla tava

Tumši čukst un saldi runā.

***

Pār dziļumiem un sienām

Kā apburtas arvien

Caur naktīm un caur dienām

Uz tevi ilgas skrien.

Tās pārcieš balto gūstu,

No ziemeļiem kas pūš,

Bet es pats – sapnis kļūstu,

Kam dzīvē smaržas mūžs.

***

Tu, daiļā, brīnišķīgā seja,

Tu, apskaidrības pilnais vaigs,

Kā svēta mīlestības dzeja,

Kā aizejošo sapņu zaigs.

Cik vientulis es esmu bijis

No šūpļa līdz dienai šai,

Cik cietis daudz, cik izbaudījis –

To teiktu Tev es vienīgai.

***

Lai puto vīns! Lai lūpas skūpstā tiekas

Un baudā sirds

Lai reibst un tver, kas vērtīgs tai vēl liekas.

Lai kausā noslīkst cerības un ilgas

Kaut vienreiz te!

Uz kapa visiem mums reiz zaļos smilgas .

Vai ne?

***

Leave a Comment