austra skujna

Austra Skujiņa dzimusi 1909. gadā 10. februāri Vidzemē Vidrižu pagastā Kraukļos mežsarga Gustava un viņa sievas Emmas Skujiņu ģimenē. Ģimenē bija septiņi bērni un Austa bija jaunākā. Austra jau agrā bērnībā vēlējās daudz ko izzināt, kas citus bērnus nemaz neskāra. Viņai sāpēja citu sāpes, un arvien viņa domāja, kaut tik nenodarītu kādam ļaunu. Meitena bīja laimīga vienatnē ar dabu.

Interese par dzeju paradās jau bērnībā.Savu pirmo dzejoli Austra uzraksta 10 gadu vecumā.Dzejnieci aizrauj lielu ideju apgarotā Henrika Ibsena māksla, bet no latviešu dzejniekiem pats tu

u
uvākais – Eduards Veidenbaums.

1923. gadā Austra pabeidza Pabažu amatskolu un tajā paša gadā rudenī vina iestājas 2. ģimnāzijā, bet gadu vēlāk pāriet uz 4. ģimnāziju. 1924. gadā notika liela nelaime – nomirst tēvs. Stipri pasliktinās materiālie apstākļi un viņā 16 gadu vecumā sāk strādāt par izsūtāmo sludinājumu kantori. Bet viņa tuspināja izlītošanās – viņa mācās Kultūras biedrības vakara vidusskolā , pēc tam stūdē Latvijas universitātē dabas zinātnes, taču studijas nebeidz .Dabujūsi mašīņrakstītājas darbu Zemkopības ministrijā, kur un strādāja līdz mūžā beigām.

Austru Skujiņu vilināja un aicināja pilsēta. Pilsētā it kā
ā
ā sākās Austras jaunā dzīve – te atplaukst viņas dzejas pasaule. Pirmās publikācijas 1926.g., pirmais dzejolis “Sapņi”, pēc tam regulāri laikrakstos publicēti Austras Skujiņas dzejoļi. Viņa darbojusies arī literātu grupās “Trauksme” un “Zaļā vārna”. Austra bija lieliska sarunu biedre ar asu do
omāšanu, hu
umora izjūtu, asprātīga, atjautīga. Viņas galvā it kā iebūvēta IBM mašīna ar ātrām, precīzām, trāpīgām atbildēm. Austrai Skujiņai bija daudz draugu – īpaši jaunie, apdāvinātie dzejnieki : J. Grots, A. Čaks, J. Sudrabkalns, V. Lukss.

Jaunā dzejniece pilsētā neatlaidīgi meklē savu garīgo prasību piepildījumu, taču ātri iepazīst vilšnas sāpes un sarūgtinājumu.Daudzu sapņu īstenošanai ceļā nostājas to sensenals, nepielūdzamais ienaidnieks- trūkums. Pati piederēdama pie trūcīgās darba inteliģences, A. Skujiņa izjūt sava laikmeta sociālās pretrunas, Dzejā parādās ass, nesamierināms protests prêt netaisnību. Par dzejnieces tuvākajiem literārajiem varoņiem kļūst rūpkju nomāktie strādnieki, klaidoņi, ieijerkatnieki, bērni, kas sauli skata tikai caur pagraba logu.Savu aso domu izteikšanas dzejniece veiksmīgi lieto brīvā oanta formu,nereti to izkopjot līdz pilnībai.Skujiņas lirika sasaucas ar viņas iemīļotā dzejnieka E. Veidenbauma daiļradi. Sāpes un
n iz
zmisums,kas bieži dominē austras dzejā, nevedina nolaist rokas un nokārt galvu, bet like saslitites spītā un lepnumā.

A.Skujiņas mīlas lirikā atklājas dziļas, spēcīgas jūtas, kvēlas alkas pēc laimes.Mīlestība dzejnieces uztverē ir fatāls un varens spēks,kas, negaidīti ielaužoties cilvēka dzīvē, pārvērš to līdz nepazīšanai.bet līdztekus bieži izskan sāpes par laimes sapņa gaisīgumu,par vilšanos iemīļotajā cilvēkā,kas nav spējis piepildīt liriskās varones alkas pēc divu dvēseļu saskaņas.

No vēstulēm tuviniekiem un draugiem uzzinām, ka Austras sapnis – izdot dzejoļu krājumu.Jau 1930. gadā ieceri varētu īstenot, taču iz
zdevējs ne
erodas.Jaunās dzejnieces trauslā dvēsele salūst.Gan grūtie materiālie apstākļi,gan iecerēto sapņu nepiepildīšanās,gan vilšanās mīlestība un tuvos cilvēkos noved pie izmisīg soļa : 1932. gadānaktī no 4. uz 5. septembri dzejniece rod mieru Daugavas viļņos.

Skumjas acis jums šovakar,

sēras tvan zilganos dūmos.

Lūzis vai pēdējais ziedu zars

sapņu līganam krūmam?

Dzelmainu smaidu jums šovakar

lūpas ver. Dziļu kā nāve,

nolūst kur mūža kaltušais zars,

blāzmojot moku kāviem.

Solveigas dziesmu patafons vaid.

Acis jums izgaro sēras.

Tikai lūpas dzeļ sastindzis smaids,

baigāks kā jūra pirms vētras.

Skumjas acis jums šovakar,

skumjas kā gaistoši dūmi.

Nolūzis pēdējais ziedu zars

līganam sapņu krūmam.

***

Tik pāri palika

no visas lielās dzīves

kā maza dziesma,

dziesma par Āfrikas sauli,

ko dziedāja kādreiz mans draugs.

Toreiz bijām tik jauni,

ka asinis krāsoja ilgas,

bet smadzeņu vietā

kūpēja sapņu

zilganā migla.

un svešs kā Āfrika

bija mums likums:

dzīve jāpērk

par naudu.

Matos man tagad

sakritis sudrabs.

Tik kabatas tukšas kā senāk.

Straujā un priecīgā elpa

apsīka putekļu vālos.

Skaitāmie kauliņi

rēķina vienmuļās dienas

līdz kapam.

Es ceru-

ceļš nava vairs garš.

Mans mūža budžets jau noslēgts,

un pāri palicis

tik vien no daudzsološās, krāšņās dzīves

ka maza dziesma,

dziesma par Āfrikas sauli.

***

Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,

kam spārni straujāki kā bezdelīgai,

kas skumju važas iesviež vējos brīvos

un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.

Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,

kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi

un bijušā nekad vairs nenožēlo,

kas mīlē dzīvi pelēko un lēto

un gavilēm sveic dienu neredzēto.”

***

Kas grēks, kas svētums, kā lai es to zinu?

Viss vienā gadu krūzē kopā lijis,

un velti dzīves hieroglifus minu,

jo aizmirsies, kāds mīklas sākums bijis.

Vairs mani neskūpstīs ne debesīs, ne ellē,

vien zemei pieder rožu kaislā smarža.

Kamdēļ gan tad kā mūks lai slēdzos cellē

un nejūtu, cik salda sāpju garša?

Un kas par to, ja man vairs sen nav māju

ne sirdij un ne kājām piekusušām?

Es dzīvi mīlēt ļaužu drūzmā gāju –

un dziesmu diezgan pietiks visam mūžam.

Un, viena klīstot, piekusušās rokās

es sirdi auklēšu kā bērnu slimu

un dziedāšu par dzīvi, pilnu mokām,

ko tikai mīlēt vien es kādreiz dzimu.

***

Dzersim šonakt skumju vīnu,

ja nav spuldzēs aizdegts prieks.

Draugs mans sapņos brauks uz Ķīnu,

te viņš jūtas svešs un lieks.

Domu brāzmainajos vējos

viegli pāri jūrām traukt,

bet, kas vienreiz sācis klejot,

to vairs mājās neatsaukt.

Draugs no sevis bēg uz Ķīnu.

Domā, ka man dzīvot tīk?

Dzersim labāk skumju vīnu,

tā nav laime. – Neapnīk.

***

Tu vari raudāt, un tu vari lūgties,

tu vari saļimt nevarīgs un slims –

tik rudens vēji pieklauvēs pie rūtīm,

bet soļu ritmi ielās neaprims.

Tu vari noasiņot, nomirt ceļa malā,

neviens tev nenāks pieri glāstā skārt,

neviens.Tik bezgalīgo zvaigžņu starā

gaišs mirgos svešu sauļu mirdzums vārs.

Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala-

viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl:

nevienas durvis nevērsies tev vaļā,

nekur kur iet, kad krēslo vakars vēls

***

Sapņi-

inde lēnā, kas nokauj pamazām,-

kā gribas lādēt jūs

uz visiem ielu stūriem!

Sapņi-

manas nedzīvotās dzīves

mulsais stāsts,

tālie un skaistie,

nesniegtie mēness kalni-

es ienīstu jūs!

Vien grāmatās rakstīts

par dzīvi tik mīļu,

ka pietiktu spēka

pat nomirt.

Vien grāmatas runā

par cilvēkiem,

dzīslās kam ugunis joņo,-

patiesā dzīve

ir šaura kā ala,

bez gaisa tik bieži

kur jānosmok.

***

Leave a Comment