Johana Sebastiana Bahs – dzīve un izcilākie darbi

Johana Sebastiāna Baha dzīve un izcilākie darbi

Ievads.

Johans Sebastiāns Bahs (1685- 1750) ir ģeniāls vācu komponists, ērģelnieks, klavesīnists. Viņa daiļradē ir sastopami visi tā laika žanri, izņemot operu. Bahs apkopoja visu to, kas bija sasniegts līdz šim. Galvenā nozīme ir tam, ka viņa daiļradē polifonija sasniedza savas attīstības kulmināciju; tajā paradījās arī akordu un funkcionālo attiecību loģika.

Bahs dzīvoja un darbojās baroka un klasicisma stilu robežās. Viņš ir baroka stila pārstāvis, kas, pirmkārt, iezīmējas raksturīgos baroka žanros (oratorijas, kantātes, pasijas, mesas) un tēmās (c

c
cilvēku ciešanu tēma, dziļa emocionalitāte, filozofiskums). Bet viņa daiļradē ir arī klasicisma iezīmes, piemēram, koncerta un sonātes žanri, skaidrība izteiksmes līdzekļos.

Īsa biogrāfija.

• Johans Sebastjans dzimis 1685.gada 21.martā Tiringenē Bahu ģimenē, no kuras septiņu paaudžu laikā ir nākuši vismaz 53 ievērojami mūziķi. 1700.–1703.g. viņš mācījās klostera skolā Lineburgā, tad strādāja par baznīcas ērģelnieku Arnštatē (1703–1707) un galma mūziķi Veimārā (1708–1717) un Kētenē (1717–1723). No 1723.gada viņš bija Leipcigas Sv.Tomasa baznīcas kantors.

• Baha darbiem, kuru skaits pārsniedz tūkstoti, raksturīgas baroka mūzikas iezīmes. Viņa savdabīgā stila pamatā ir vācu vo

o
okālā mūzika (īpaši protestantu korālis) un ērģeļu mūzika. Baha skaņdarbiem raksturīga formu daudzveidība, visu elementu vienotība, skaidra, loģiska muzikālās domas attīstība un kompozīcijas līdzsvarotība. Komponista daiļradē visaugstāko pakāpi sasniedza polifonija, fūgu sarežģītā, meistarīgā kontrapunkta tehnika, kad vairākas melodijas vienlaicīgi harmoniski sa
a
avijas savā starpā.

• Bahs bija pirmais, kas rakstījis koncertskaņdarbus klavesīnam. Bez tā viņš komponēja oratorijas, mesas, kantātes (~300 garīgās, ~30 laicīgās), 6 Brandenburgas koncertus (1721) un skaņdarbus taustiņinstrumentiem. Visus Baha darbus (46 sējumi) 1851.–1900.g. izdeva Baha biedrība, kas 1850.gadā tika dibināta Leipcigā. Turpat kopš 1950.gada reizi 4 gados tiek rīkoti starptautiski Baha konkursi, 1950.gadā tika nodibināts Baha arhīvs, 1951.gadā Gētingenē – Baha institūts.

• Savas dzīves laikā Bahs tika godāts kā izcils ērģelnieks, bet netika atzīts kā komponists. Mūzikas satura filozofiskais dziļums un ētiskā jēga Baha skaņdarbus izvirzīja pasaules šedevru vidū. Pie viņa veikumiem pieskaitāms arī tas, ka viņš apkopoja sasniegumus mūzikas jomā pārejas periodā no baroka laikmeta uz klasicisma laikmetu.

J. S. Baha ģimene.

Bahu dzimtas ciltstēvs Feits Bahs bija maiznieks. Ģimenes nostāsti liecina par F. Baha kvēlo aizraušanos ar mūziku ,k

k
kas kļuva par viņa pēcteču mākslinieciskās daiļrades pirmsākumu. Divu g. s. laikā Tīringā saradās tik daudz Bahu dzimtas ērģelnieku ,komponistu, vijolnieku, flautistu ,kapelmeistaru, trompetistu, ka jau pats Baha vārds kļuva par mūziķa sinonīmu .Johana māti sauca par Elizabeti.

J.S.Baha 1. skolotājs bija viņa tēvs-Eizenahas vijolnieks. J.S.Bahs dziedāja skolas korī, kurš parasti sastāvēja no jaunāko klašu nabadzīgākajiem skolniekiem .Deviņu gadu vecumā J.S.Bahs kļuva apaļš bārenis un nonāca sava vecākā brāļa Johanna Kristofa aizgādībā. Turpmākajā dzīvē J.S.Baham savu zinātkāri nācās apmierināt patstāvīgi, slepus no br
r
rāļa. Pēc daudziem gadiem tik sen modusies tieksme pēc brīvības pamudināja piecpadsmit gadīgo jaunieti pamest brāļa māju un meklēt līdzekļus patstāvīgai eksistencei.

Johana Sebastiana Baha dzīve līdz 1700. g..

J.S. Baha dzīve nebija viegla. Tā laika mākslai bija jārēķinās ar galma gaumi un protestantu baznīcas prasībām. Arī Baham nācās būt atkarīgam un viņa dzīvē netrūka pazemojumu un sarūgtinājumu.

J.S. Bahs dzimis 1685. gada 31. martā Eizenahā, Tīringas pilsētiņā. Komponista senči bija amatnieki, bet daudzi ar profesionālo muzikālo izglītību – komponisti, ērģelnieki, vijolnieki, flautisti, trompetisti, kapelmeistari. Johanu Sebastiānu mūziķa profesijai gatavoja no bērnības. Zēna pirmais skolotājs bija viņa tēvs- Eizenahas vijolnieks.

Johans Sebastiāns dziedāja skolas korī. Deviņu gadu vecumā viņš kļuva apaļš bārenis un nonāca sava vecākā brāļa Johana Kristofa aizgādībā, kurš bija komponista un ērģelnieka J. Pahelbela skolnieks. Brālis dzīvoja un strādāja Ordrufā. Piecpadsmit gadu jaunais Johans Sebastiāns bija neapmierināts ar brāļa pedantisko attieksmi, tāpēc pameta viņa māju.

Kas notika Baha dzīvē līdz 1708. gadam.

1700. gadā Johans Sebastiāns pārcēlās dzīvot uz Lineburgu. Skaista balss, vijoles, ērģeļu un klavesīna spēles māka palīdzēja viņam iestāties korī un saņemt nelielu algu. 1703. gadā Bahs pabeidza Lineburgas skolu, kuras bibliotēkā rūpīgi izstudēja senus vācu un itāļu mūziķu rokrakstus. Mācību laikā jauneklis vairākkārt brauca uz Hamburgu klausīties slaveno ērģelnieku Reikenu un mācīties pie viņa. Savukārt Lineburgā strādāja Reikena skolnieks Georgs Bēms, ar kuru Bahs sadarbojās.

1703. gadā aprīlī Bahs sāka strādāt Viemārā par nelielas frista kapelas vijolnieku, bet no 1704. gada – par Jaunās baznīcas ērģelnieku Arnštatē. Šeit viņš apprecēja savu māsīcu Mariju Barbaru. 1705. gadā rudenī Bahs izmantoja piešķirto atvaļinājumu un kājām devas uz Libeku, lai paklausīties slavenā vācu komponista Dītriha Bukstehudes ērģeļkoncertus. Libekā divdesmit astoņu dienu vietā viņš nodzīvoja četrus mēnešus. Pēc tāda pārkāpuma Baha dzīve Arnštatē kļuva nepanesama un 1707. gadā viņš pārcēlās uz Mīlhauzeni, kur atkal kļuva par baznīcas mūziķi. Šajā periodā Bahs sāka savu komponista daiļradi, uzrakstot Lieldienu kantāti “Tu nepametīsi manu dvēseli ellē”, tā saucamo “Vēlēšanu kantāti”, “Kapričo par godu mīļotā brāļa aizbraukšanai” un citus darbus.

Stāsts, kādēļ Bahs uz mēnesi 1708. gadā tika arestēts.

1708. gadā Bahs atgriezās Veimārā un kļuva par Veimāras hercoga galma ērģelnieku, orķestra kapelas vijolnieku un klavesīnistu, vēlāk – par kapelmeistara palīgu. Šeit viņš nodzīvoja desmit gadus. Baha rīcībā bija labs instruments, tāpēc Veimārā radās labākie ērģeļdarbi: tokāta un fūga re minorā, daudz prelūdiju un fūgu, korāļprelūdijas. Bahs nodarbojās ar franču klavesīnistu un itāļu vijoļmākslinieku daiļrades izpēti. Viņš apbraukāja dažādas Vācijas pilsētas kā izpildītājs – ērģelnieks. Pēc diriģenta nāves Bahs cerēja ieņemt tā vietu, bet bija rupji ignorēts. Komponists to uztvēra kā apvainojumu un tāpēc iesniedza atlūgumu, par ko ir bijis uz mēnesi arestēts.

6 gadi Kētenē..

1717. gadā Bahs ar sievu un bērniem pārcēlās uz Kēteni, kur strādāja par prinča galma kamermūzikas direktoru. Šeit viņš uzrakstīja “Hromatisko fantāziju un fūgu” re minorā, Angļu un Franču svītas klavierēm, sešas sonātes vijolei solo, sešus Brandenburgas koncertus, bet 1722. gadā pabeidza “Labi temperētā klavesīna” pirmo daļu. Kētenē 1720. gadā nomira Baha sieva, gadu vēlāk viņš apprecēja Annu Magdalenu Vilkenu.

Bahs pārceļas uz Leipcigu.

1723. gadā maijā Bahu apstiprināja par sv. Toma baznīcas skolu kantoru un viņš ar ģimeni pārcēlās uz Leipcigu, kas tolaik bija ievērojams vācu kultūras centrs. Ar darba vietu Bahs bija neapmierināts, rādās arī domstarpības ar vadību. Bahs cīnījās par savām tiesībām. Viņš nepārtrauca arī savu atskaņotājmākslu. Koncertdarbība saistījās ar ieņemamo Collegium Musicium vadītāja posteni. Strādājot baznīcā, Bahs daudz rakstīja garīgās mūzikas žanros. Tapa mesas, kantātes, oratorijas. Šajā periodā ir uzrakstīts Itāļu koncerts klavierēm solo, “Goldberga variācijas” un LTK otrais sējums.

Pēdējie 10 dzīves gadi.

Pedējo desmit mūža gadu laikā Bahs radīja darbus, kuros visdziļāk izpaužas viņa filozofisko ideju pasaule. ”Muzikāls veltījums” un “Fūgas māsla” bija divas polifonu skaņdarbu sērijas, kurās Bahs demonstrēja kontrapunkta , polifono formu un fūgas tehniskās iespējas.

J.S. Bahs nomira 1750. gadā 28. jūlijā Leipcigā un ir apbedīts sv. Toma baznīcā.

J. S. Baha mīlestība uz klavesīnu.

Skaņdarbi klavesīnam ieņem svarīgu vietu Baha daiļradē. Tie ir daudzveidīgi, novatoriski, ar jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumiem. Zināms arī, ka viņš bija labs atskaņotājs. Bahs pirmais no komponistiem uztvēra klavieres kā universālo instrumentu, neskatoties uz to, ka viņa dzīves laikā šis instruments vēl nebija tehniski pilnveidots. Viņš ir pirmā klavierkoncerta autors, attīstīja arī vecas formas un žanrus (deju svītas, prelūdija), ienesot tajos jaunu māksliniecisku jēgu. Bahs ieveda klaviermūzikā arī tos žanrus, kas agrāk pastāvēja tikai ērģeļmūzikā (tokāta, fūga un citi). Skaņdarbu sarakstā ir divas Annas Magdalēnas nošu burtnīcas, mazās prelūdijas un fūgas, 15 divbalsīgas un 15 trīsbalsīgas invences, 6 angļu svītas, 6 franču svītas, 6 partitas, 7 koncerti klavesīnam ar orķestri, 3 koncerti diviem klavesīniem ar orķestri, 2 koncerti trijiem klavesīniem ar orķestri, koncerts četriem klavesīniem ar orķestri, “Itāļu koncerts” klavesīnam solo, Goldberga variācijas, “Fūgas māksla”, “Labi temperētais klavesīns” un citi.

Slavenākie skaņdarbi.

• Fūgas māksla (1750) Fūgu un kanonu krājums. Labi temperēts klavesīns (1.daļa 1722, 2.daļa 1744) Prelūdiju un fūgu krājums. (plašāka informācija būs pieejama tālāk)

• Jāņa pasija (1723)

• Magnificat (1723)

• Hromatiskā fantāzija un fūga (1723)

• Mateja pasija (1729)

• Augstā mesa (1733)

• Ziemassvētku oratorija (1734)

• Itāļu koncerts (1735)

• Goldberga variācijas (1742)

• Mesa si minorā (~1749)

• Fūgas māksla (1750) Fūgu un kanonu krājums.

Slavenākie skaņdarbi (turpinājums1.)

Baha darbiem, kuru skaits pārsniedz tūkstoti, raksturīgas baroka mūzikas iezīmes. Viņš rakstīja mūziku ērģelēm, orķestrim, korim. Viņa savdabīgā stila pamatā ir vācu vokālā mūzika (īpaši protestantu korālis) un ērģeļu mūzika. Baha skaņdarbiem raksturīga formu daudzveidība, visu elementu vienotība, skaidra, loģiska muzikālās domas attīstība un kompozīcijas līdzsvarotība. Komponista daiļradē visaugstāko pakāpi sasniedza polifonija, fūgu sarežģītā, meistarīgā kontrapunkta tehnika, kad vairākas melodijas vienlaicīgi harmoniski savijas savā starpā.

Baham ir arī variācijas. Kā piemēram’’ Goldberga variācijas’’. Interesanta ir šo variāciju rašanās vēsture. Johans Teofīls Goldbergs bija J.S.Baha skolnieks, grāfa Kaizerlinga galma klavesīnists. Diemžēl grāfs sirga ar bezmiegu un Goldbergam vajadzēja īsināt laiku, spēlējot klavesīnu. Tad grāfs Kaizerlings pasūtīja J.S.Baham kādu skaņdarbu šiem nakts koncertiem. Tā arī radās slavenās “Goldberga variācijas” apjomīgs skaņdarbs (apmēram 40 minūšu garš), kas prasa gan no izpildītāja, gan klausītājiem lielu atdevi.

Slavenākie skaņdarbi (turpinājums2.)

.Baha oratorijas bija vienkārši ģeniālas. Kā piemēram ‘’ZIEMASSVĒTKU ORATORIJA’’. Tuvāk par šo oratoriju- ZIEMASSVĒTKU ORATORIJA bija uzrakstīta 1734.gadā Ziemassvētku svinībām Leipcigā. Šī mūzika ir komponista priekšstats par Svēto vēsturi. Cauri visai oratorijai, kā sarkans pavediens, iet evaņģēlija teksts par Kristus piedzimšanu un ar to saistītiem notikumiem.

Starp citu Johans Sebastians Bahs strādāja gandrīz visos tolaik pazīstamajos žanros izņemot operu. Baham bija Vairāk nekā 200 baznīcas kantāšu, 300 garīgās un 24 laicīgās kantātes, 26 prelūdijas un fūgas, “Sv. Mateja pasija”, “Sv. Jāņa pasija”, “Ziemsvētku oratorija” svītas, sonātes stīgu instrumentiem, koncerti vijolēm, klavesīnam, flautai, 6 koncerti “Brandenburgas vārti”, 4 svītas orķestrim un daudzi citi skaņdarbi.

J. S. Baha mūzikā var saskatīt visu viņam raksturīgo žanru mijiedarbību. Nav būtiskas atšķirības starp plaši izvērstajiem lielas formas darbiem un miniatūrām, kā arī starp laicīgas un garīgas ievirzes.

“Labi temperētais klavesīns”

“Labi temperētais klavesīns” ir pasaules mūzikas literatūras šedevrs. Tā ir īstā polifonijas enciklopēdija. L. van Bēthovens LTK sauca par “muzikālo bībeli”, R. Šūmanis- par “labāko gramatiku”, bet F. Šopēns divas nedēļas pirms koncerta spēlēja tikai Baha prelūdijas un fūgas. Pašam Baham, radot prelūdiju un fūgu ciklu, galvenais mērķis bija iepazīt izpildītājus ar visām divdesmit četrām mažora un minora tonalitātēm, daudzi no kuriem līdz šim netika izmantoti. Komponists centās pierādīt, ka priekšrocība jādod temperētajam skaņojumam, nevis naturālajam. Temperēto skaņojumu atklāja vācu ērģelnieks Andreass Verkmeisters 1691. gadā, bet līdz Baham komponisti neuzdrošinājās izmantot visas daudzzīmju tonalitātes.

LTK bija 2 daļas.

Abas LTK daļas ir tapušas dažādos daiļrades periodos; abas netika izdotas komponista dzīves laikā. Pirmā daļa ir uzrakstīta 1722. gadā. Baha skolnieks E. L. Gerbers rakstīja, ka šo ciklu viņa skolotājs sacerēja bez instrumenta un tas tapa ļoti īsā laikā. Tomēr ir zinams, kā dažas prelūdijas un fūgas bija rakstītas agrāk. Piemēram, 11 prelūdijas no LTK pirmās daļas var atrast “Nošu burtnīcā”, kuru Bahs uzrakstīja 1720. gadā sākumā un veltīja savam dēlam Vilgelmam Frīdemanam.

Tuvāk par pirmo daļu.

Pārsvarā visas 1. daļas prelūdijas ir rakstītas vienkāršā formā un atgādina invences, svītu dejas un citus žanrus, bet tajos ir jūtams arī improvizācijas elements. Fūgas ir ļoti daudzveidīgas, ar dažādu polifonisko paņemienu lietojumu. 1. sējumā ir 11 trīsbalsīgas, 10 četrbalsīgas, 1 divbalsīga un 2 piecbalsīgas fūgas. Fūgu tēmās ir saskatami dažādu žanru elementi. Sastopas žīgas, menueta, gavotes, burē un citu deju raksturīgas iezīmes. Tēmas sākās vai no tonikas, vai no kvintas skaņas, bet var beigties uz jebkuras skaņas.

Tuvāk par otro daļu.

LTK 2. daļa ir uzrakstīta 1744. gadā. Temperācijas problēma jau bija atrisināta, tāpēc šim sējumam ir citi nolūki. Bahs apkopoja tās prelūdijas un fūgas, kas bija rakstītas agrāk, bet daudzas no tām izmainīja, pārstrādāja, izlaboja, izmantojot iepriekšējo gadu pieredzi. Pats komponists šo ciklu nosauca par “24 jaunajām prelūdijām un fūgām”. Krājumā var sastapt gan vēlinā daiļrades perioda sacerējumus, gan pārstrādātus skaņdarbus, kuri bija radīti vēl pirms LTK 1. daļas tapšanas. Radīšanas attālums starp vienas tonalitātes prelūdiju un fūgu var būt līdz 30 gadiem. Prelūdiju formas šajā krājumā ir sarežģītākas, tās ir lielākas pēc apjoma. Dažās prelūdijās iezīmējas pat sonātes forma (D-dur, B-dur un c.). Dažas var uztvert kā koncertplāna skaņdarbus (As-dur, Fis-dur un c.), ir arī līdzīgas pilnskanīgiem ērģeļdarbiem. 2. daļas fūgas ir tikai trīsbalsīgas (15 fūgas) un četrbalsīgas (9 fūgas).

Bahs īpaši nav nopūlējies ar apzīmējumiem.

“Labi temperētā klavesīna” Baha autogrāfs diemžēl ir saglabājies tikai daļēji, bet ir daudz dažādu kopiju, ko veidoja viņa skolnieki – Johans Kristofs Altnikols, Johans Filips Kirnbergers, Bernards Kristiāns Vebers, Johans Ludvigs Krebss, Johans Kristiāns Kittls un citi. Kopijās ir atšķirības. Tas var būt saistīts ar to, ka kopijas bija veidotas dažādos laika posmos un ir iespējams, ka pats Bahs nepārtraukti koreģēja un pātstrādāja nošu tekstu. Bahs praktiski nav atstājis interpretācijas apzīmējumus. Nav dinamikas apzīmējumu (izņēmums – prelūdija gis-moll no 2. daļas, kur ir p un f apzīmējums), nav rakstura apzīmējumu; no LTK 96 skaņdarbiem (prelūdijām un fūgām) tikai deviņiem ir tempa noradījumi, ir minimāli artikulācijas un aplikatūras apzīmējumi.

LTK rediģēšana un pārmaiņas.

XIX gadsimta bigās un XX gadsimtā LTK rediģēšanai ir pievērsušies daudzi pazīstami mūziķi. Ir pazīstamas H. Kellera, F. Buzoni, K. Tauziga, E. d`Albera, B. Mudželini, B. Bartoka un citas redakcijas. H. Kellera redakcija ir “Urtext” ar komentāriem. F. Buzoni rediģēja tikai LTK 1. daļu. Viņam ir liela nozīme Baha stila un polifonijas formu pētījumos. Negatīvs moments ir tas, ka dažas prelūdijas Buzoni piedāva kā tehnikas attīstības vingrinājumus. Viņš bija pirmais, kas Baha skaņdarbu redakcijā izrakstīja pedalizāciju. Mudželini mērķis bija apvienot Baha skaņdarbu interpretu (redaktoru un izpildītāju) sasniegumus. Viņa redakcijā ir sīki izrakstīta artikulācija un frāzējums, ir gan tempa, gan rakstura apzīmējumi. Mudželini izraksta izrotājumus, pamatojoties uz to melismu atšifrēšanas tabulu, kuru Bahs atstāja sava dēla Vilgelma Frīdemana “Nošu burtnīcā”. Katras fūgas forma ir izskaidrota. Ir apzīmēta tēma, intermēdijas u.t.t. Bartoks veidoja savu prelūdiju un fūgu kārtību – pēc grūtības pakāpes paaugstināšanas. Ar to viņš cenšas izveidot polifonijas apmācības skolu, bet ir zaudēts galvenais Baha mērķis – temperācijas demonstrēšana pa pustoņiem. Kārtība ir tik iztraucēta, ka daudzas prelūdijas un fūgas no 1. daļas ir pārnestas uz 2. krājumu, un otrādi. Vienā daļā sastopas vienas tonalitātes divas prelūdijas un fūgas. Tas negatīvi atspoguļojas pirmkārt uz Baha LTK 1. daļas, jo tā bija rakstīta kā vienots cikls.

Leave a Comment