Jāņi
Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā un nakts – visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults. Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, ka to sauca ar Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.
Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgo dziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un viņu turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai, vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur tos laipni uz ņem, pacienā gan ar sieru, gan ar alu, gan citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdziedas. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas, u.t.t. Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.
Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.
Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās arī ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi. Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par Jāņu zālēm, tomēr, atkarībā no novada, dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām Jāņu zālēm.
Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas tāpat kā Jāņu siers un Jāņu uguns simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību.
Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Tāpat arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas – gan istabā, gan klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus.
Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, tad Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.
Jāņabērni, Jāņa dziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņa bērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šais svētkos nekā netrūktu Jāņa bērnu pamielošanai.
Jāņuguns simbolika ir galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu, pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību. Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie Jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas.
Jāņu nakts ir maģijas un brīnumu pilna. Paaudžu paaudzēm tautā klīst nostāsti par papardes ziedu, ko tikai retajam laimējies ieraudzīt. Šo ziedu, kas zied sidraba, zelta un dimanta ziediņiem, meklēt gājuši daudzi, cerot iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Papardes ziedu sargā ļauni gari un zvēri, kas, papardes ziedam plaukstot, kauks un biedēs. Papardes ziedam piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tad tam laimējas viss, ko tas vēlas. Tas zina visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. Ja papardes ziedu ieliek apavos, tad var iet, kur vien vēlas, neviens to neredz un nedzird. Jāņa naktī vajag gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī.
Arī pieaugušie Jāņu naktī varēja atļauties ne vienu vien vaļību. Jāņu dienā sievas, tāpat kā jaunas meitas galvā lika vainagu. Arī citādi nešķīra sievas no meitām – visas kopā dziedāja, dejoja, gāja rotaļās. Arī seksuālajā sfērā Jāņi bija laiks, kad varēja notikt ikdienas normu pārkāpumi – erotiska vaļība. Tam ir maģiska nozīme, jo pastāvēja uzskats, ka ar līdzīgām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radošo veģetācijas spēku, veicinot vispārēju dabas enerģijas kāpināšanu.
Nākotnes zīlēšanai Jāņos kā maģijas pārpilnā laikā piešķirta liela nozīme. Īpaša bija mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko likteni precību sakarā varēja pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens.