Japāna

Japāna

Svētie februārī

3. februāris

5. februāris

6. februāris

8. februris

10. februāris

14. februāris

17. februāris

21. februāris

23. februāris Svētais Blazijs, bīskaps un moceklis Svētais Oskars, bīskaps

Svētā Agate, jaunava un mocekle

Svētais Pāvils Miki un viņa biedri, mocekļi

Svētais Hieronims Emilians

Svētā Sholastika, jaunava

Svētais Kirils, mūks, un svētais Metodijs, bīskaps

Septiņi svētie — Servitu Ordeņa dibinātāji

Svētais Pēteris Damians, bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Polikarps, bīskaps un moceklis

<<<

3. februāris

Svētais Blazijs, bīskaps un moceklis

Svētais Oskars, bīskaps

Svētais Blazijs (IV gs.), pabeidzis filozofijas un medicīnas studijas, strādāja par ārstu. Redzēdams cilvēku lielo pieķeršanos laicīgajai pasaulei, viņš, sekojot Kristus aicinājumam, kļūst par dvēseļu ārstu un velta sa

a
avu dzīvi kalpošanai Dievam. Blazijs bija Sabastes (Armēnijā) bīskaps, viņš mira mocekļa nāvē. Šodien svētais Blazijs tiek piesaukts kā dziedinātājs no kakla slimībām.

Svētais Oskars (ap 800-865) bija mūks un misionārs Dānijā un Zviedrijā. Viņš tika ievēlēts par Hamburgas un vēlāk arī par Brēmenes arhibīskapu. Svēto Oskaru godina kā skandināvu tautu apustuli. <<

5. februāris

Svētā Agate, jaunava un mocekle

Svētā Agate (III gs.) ir dzimusi turīgā ģimenē Katānijā (Sicīlijas salā). Viņas skaistuma un cildenuma dēļ Agati bildināja Sicīlijas pārvaldnieks Kvintiāns, bet meitene to atraidīja, sa

a
akot, ka nekas viņu nepiespiedīs mainīt savu kristietes pārliecību un vēlēšanos kalpot un piederēt tikai Kristum. Savas ticības dēļ Agate mirst mocekles nāvē. Tiek uzskatīts, ka viņas nomocīšana notika ķeizara Decija kristiešu vajāšanu laikā. <<

6. februāris

Svētais Pāvils Miki un viņa biedri, m

m
mocekļi

1597. gada 5. februārī Nagasakī (Japānā) tika piesisti krustā divdesmit seši kristieši, misionāri no Eiropas, jezuītu un franciskāņu brāļi, japāņu mūki — Pāvils Miki un viņa biedri — , kā arī divdesmit septiņi laji. Viņi gāja nāvē, prieka pilni, dziedot Dieva godam. <<

8. februāris

Svētais Hieronims Emilians

Svētais Hieronims Emilians (1486-1537) ir dzimis bagātu Venēcijas pilsoņu ģimenē. Jau bērnībā viņš bija ļoti dievbijīgs un mīlēja lūgšanu. Atgūstot veselību pēc kāda karā gūta ievainojuma, Hieronims nolemj vēl vairāk nodoties lūgšanām un pilnīgi veltīt sevi Dievam un kalpošanai brāļiem. Viņš ziedo savu dzīvi slimnieku aprūpei, mirstošajiem un nabagiem, atver bāreņu patversmes. 1532. gadā Hieronims Emilians dibina mūku ordeni, kas dzīvo pēc augustīniešu regulas. Svētais mirst, kalpodams mēra slimniekiem. <<

10. februāris

Svētā Sholastika, jaunava

Svētā Sholastika (ap 480 – ap 547), svētā Benedikta māsa, ir dzimusi Nursijā (Itālijā). Ja

a
au no bērnības viņa velta sevi kalpošanai Dievam. Pēc brāļa parauga Sholastika dibina klosteri sievietēm Monte Kasino tuvumā, kurā dzīvo dedzīgu lūgšanas un kalpošanas dzīvi. Leģenda stāsta, ka pēc svētās Sholastikas nāves svētais Benedikts vīzijā redzējis māsas dvēseli baloža veidā paceļamies debesīs. <<

14. februāris

Svētais Kirils, mūks, un svētais Metodijs, bīskaps

Svētie brāļi Kirils un Metodijs tiek cildināti kā slāvu tautu apustuļi. Kirils jaunībā ir strādājis par bibliotekāru un filozofijas pasniedzēju Konstantinopolē, Metodijs ir bijis provinces prefekts. Abi brāļi iestājās Olimpa kalna klosterī Ma

a
azāzijā.

860. gadā Kirils tiek sūtīts sludināt Evaņģēliju uz Krimu, savukārt Metodijs dodas stiprināt ticībā Bulgārijas valdnieku. Drīz arī Morāvijas valdnieks griežas Konstantinopolē ar lūgumu, lai uz viņa zemi tiek sūtīti slāvu garīdznieki, kas sludinātu Dieva vārdu, un ķeizars turp aizsūta brāļus Kirilu un Metodiju. Viņi ir tulkojuši Svētos Rakstus un liturģiskos tekstus, svētā Kirila izveidotais alfabēts vēl šodien nes viņa vārdu. Metodijs tika iesvētīts par Morāvijas un Panonijas arhibīskapu. <<

17. februāris

Septiņi svētie — Servitu Ordeņa dibinātāji

Vissvētākās Jaunavas Marijas kalpu ordeni (OSM — Ordo Servorum Mariae) ir dibinājuši septiņi bagāti un ievērojami Florences tirgotāji. 1233. gadā viņi apvienojas reliģiskā kopībā, lai ar Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu svētdarītu sevi un dotu ierosmi citu atdzimšanai. Atdevuši savus īpašumus trūkumcietējiem, viņi dzīvoja kā mūki. Brāļiem pievienojās arī citi cilvēki, kas patiesi gribēja mainīt savu dzīvi. Baznīca oficiāli apstiprina OSM ordeni 1304. gadā. <<

21. februāris

Svētais Pēteris Damians, bīskaps un Baznīcas mācītājs

Svētais Pēteris Damians (1007-1072) nāk no Ravennas (Itālijā). Būdams ļoti apdāvināts, viņš studē Parmas universitātē. Sajutis aicinājumu uz mūka dzīvi, Pēteris Damians iestājas stingras regulas kamaldulu klosterī un vēlāk kļūst par tā priekšnieku. Pāvests Stefans IX ieceļ Pēteri Damianu par Ostijas bīskapu un kardinālu. Viņš apzinīgi veic savus pienākumus, īpaši rūpējas par klosteru disciplīnas uzturēšanu un priesteru izglītošanu. Pāvests Leons XII ir piešķīris svētajam Pēterim Damianam Baznīcas mācītāja godu. <<

23. februāris

Svētais Polikarps, bīskaps un moceklis

Svētais Polikarps (I – II gs.) bija viens no pēdējiem, kas kristīgo mācību saņēma tieši no apustuļiem. Īpaši tuvs viņam bija apustulis Jānis. Svētais Polikarps tika iecelts par Smirnas bīskapu. Romā ar pāvestu Avicetu viņš apsprieda Lieldienu svinēšanu un citus Baznīcai svarīgus jautājumus. Pārliecināts savā ticībā, svētais Polikarps ap 155. gadu mirst mocekļa nāvē. <<

Nr. p. k. Konfesija Draudžu locekļu skaits (2002. gadā) Draudžu locekļu skaits (2003. gadā) Draudžu locekļu skaits (2004. gadā) Draudžu locekļu skaits (2005. gadā)

1. Romas katoļi 433 480 429 675 395 067* 108 180*

2. Luterāņi 37 984 556 000 539 327 458 424

3. Augsburgas ticības apliecības luterāņi 392 537 579 565

4. Vācu luterāņi 273 261

5. Pareizticīgie 350 000 350 000 350 000 350 000

6. Vecticībnieki 2949 3070 7635 2483

7. Baptisti 6788 6804 7123 7119

8. Septītās dienas adventisti 3869 3956 3950 3957

9. Metodisti 750 1012 1010 1002

10. Mozus ticīgie (jūdaisti) 550 664 667 644

11. Musulmaņi 199 205 355 380

12. Vaišnavi (krišnaīti) 135 135 126 127

13. Jaunapustuļi 973 982 1007 1076

14. Vasarsvētki (pentakosti) 3721 3519 4225 4189

15. Evaņģēliskās ticības kristieši — — 1495 1716

16. Evaņģēliskie Mesijas sekotāji — — 50 50

17. Jaunā paaudze — — 5170 5075

18. Budisti 75 99 108 112

19. Dievturi 603 633 633 607

20. Jehovas liecinieki 115 154 155 161

21. Pēdējo dienu svētie (mormoņi) 605 714 776 867

22. Senaustrumu apustuļi 275 272 120 160

23. Reformāti 95 164 163 164

24. Bahaieši 48 49 50 48

25. Presbiterāņi 14 12 15 20

26. Visarionieši 23 60 23 30

27. Pestīšanas armija — 452 498 —

28. Evaņģēliskie kristieši — 162 199 —

29. Anglikāņi — 41 76 —

30. Apustuļi — 67 46 —

31. Branhamisti — 25 27 —

32. Sūkjo Mahikari — 83 72 —

33. Citas ** — 85 55 —

Kopā 948 390

Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās V gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā, Tibetā, kā arī Ķīnā, Korejā un Japānā.

Budismam ir aptuveni 350 miljoni sekotāju.

Budisma praktizēšanas mērķis ir izbeigt cikliskās eksistences (samsāras) ciešanas, atmodinot cilvēkā īstās patiesības redzējumu un ļaujot sasniegt apskaidrību – nirvānu. To var sasniegt neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kastas, lai arī pats Buda sākotnēji neļāva sievietēm kļūt par budisma mūķenēm un pēcāk lika viņām pildīt vairāk priekšrakstu. Lai sasniegtu nirvānu, ir jārīkojas atbilstoši karmiskajiem likumiem – jārīkojas pareizi, jāizvairās no kaitējošas rīcības, jāatbrīvo un jāvingrina apziņa.

Budisma morāle balstās uz nekaitēšanu un mērenību.

Kaut arī budisms nenoliedz pārdabisku būtņu esamību (un apspriež tādas savos rakstos), tas nepiedēvē tām ne pasaules radīšanu, ne cilvēku pestīšanu, ne tiesāšanu. Tās var ietekmēt pasaules notikumus (tāpat kā cilvēki var ietekmēt notiekošo), tāpēc dažas budisma mācības saistās ar tām rituālos.

Satura rādītājs

• 1 Budisma svētie raksti

• 2 Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmes

• 3 Teravādas un mahājānas budisms

• 4 Cēlais astoņposmu ceļš

o 4.1 Cēlā astoņposmu ceļa posmi

• 5 Četras cildenās patiesības

Budisma svētie raksti

Budistu svētie raksti ir tripitaka (sanskritā “trīs grozi”) jeb tipitaka (pāli valodā). Pazīstamākā versija – pāli kanons no teravādas skolas. Uz palmu lapām rakstītie raksti pēc kategorijām tika turēti trīs grozos. Kategorijas: (1) ētikas kodekss, kam jāseko mūkiem un mūķenēm, (2) stāsti par Budas dzīvi un mācību un (3) komentāri.

Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmes

1. padome (3 mēn. pēc Gautamas nāves). Tajā postulēja, ka viss, ko mācījis Gautama, ir absolūts, nemaināms un nepaplašināms. Tika sadalīta Budas mācība, un dažādas mūku grupas to iemācījās no galvas.

2. padome (aptuveni 100 gadus pēc Gautamas nāves). Tajā neapsprieda darmu, bet gan mūku uzvedības principus; vieni uzskatīja, ka otri pienācīgi nepilda budisma rituālus, bet otri – ka Buda nav paredzējis burtisku nosacījumu izpildi. Sākotnējās budistu skolas bieži strīdējās par doktrīnu, taču dalījās tikai tad, ja atšķīrās prakse. Šajā laikā sāka pierakstīt doktrīnu.

3. padome (III gs. pr. Kr.). To organizēja imperators Ašoka, izveidojot oficiālu ortodoksiju, pēc tam to padarīja par savas impērijas oficiālo reliģiju.

4. padome (I gs.). To organizēja imperators Kaniška, to saista ar mahājānas budisma parādīšanos. Teravādas budisms to neatzīst un dažkārt sauc par “ķecerīgo mūku padomi”.

Akmens statuja, kurā attēlots Buda

Teravādas un mahājānas budisms

Pastāv divi budisma pamatvirzieni – teravādas un mahājānas budisms. Teravādas budisms tiek saukts par “Mazajiem ratiem” (hinajāna), bet mahājānas budisms – “Lielajiem ratiem”. Teravādas budisms ir vecākais budisma virziens, tas ir konservatīvs un vienkāršs, savukārt mahājānas budismā ir sarežģītāki rituāli, raksti un nosacītu svēto (bodisatvu) sistēma. Dažkārt blakus min arī tantrisko budismu, kam daudz kas kopīgs ar mahājānas budismu, bet kas postulē, ka apskaidrību var sasniegt ļoti īsā – vienas dzīves vai pat tikai triju gadu – laikā. To praktizē, piemēram, Tibetā.

Lielākā daļa budistu ir mahājānas budisma piekritēji, viņu mītnes zemes ir Nepāla, Tibeta, Vjetnama, Ķīna, Japāna un Koreja. Teravādas budisms ir vairāk izplatīts dienvidos – Šrilankā, Mjanmā, Taizemē, Laosā un Kambodžā. Savā dzimtenē Indijā budisms ilgu laiku bija otršķirīga reliģija un tikai tagad piedzīvo atdzimšanu. Ķīnā un tās okupētajā Tibetā, kā arī Vjetnamā, Laosā un Kambodžā budisma pastāvēšana ir apdraudēta, savukārt rietumos budismam parādās arvien lielāks skaits piekritēju.

Cēlais astoņposmu ceļš

Senākajā astoņposmu ceļa aprakstā teikts, ka tam ir trīs posmi. Visas trīs tā daļas – tikumība, meditācija un gudrība – ir jāievēro vienlaicīgi.

Cēlā astoņposmu ceļa posmi

• Pareiza ticība

• Pareizi lēmumi

• Pareiza valoda

• Pareiza darbība

• Pareizs dzīvesveids

• Pareizi centieni

• Pareiza domāšana

• Pareiza apcere

Četras cildenās patiesības

• Dzīve pasaulē nevar būt šķirta no ciešanām.

• Ciešanas rodas no kaislībām un vēlmēm, kas cilvēku piesaista samsāras ciklam.

• Pārstāt vēlēties nozīmē pārstāt ciest.

• No vēlmēm var atbrīvoties, sekojot Cēlajam astoņposmu ceļam, kuru ir atradis un parādījis Buda.

Saturs iegūts no “http://lv.wikipedia.org/wiki/Budisms”

Gaišais eirocentrisma mīts

Tas ir ļoti apjomīgs mīts – vesela meta-ideoloģija, kas attaisno Rietumu dzīvesveida priekšrocības un tiesības uz hegemoniju. Šis ideoloģiskais komplekss sevī ietver veselu rindu citu mītu, kas zināmos vēstures posmos ir savā starpā konfliktējuši, piemēram, liberālisma un marksisma ideoloģijas, kas arī, pretēji pēdējā laika patosam, kas marksismu nez kāpēc saista ar Austrumiem, sakņojas Rietumu tradīcijās. Eirocentrisma mīts ir interesants un svarīgs ar to, ka mūsdienu ideologi mūs aicina “atgriezties pasaules civilizācijā”, ar to, protams, domājot pašlaik Rietumos dominējošo ideoloģiju un intereses. Eirocentrisms ir ideoloģija, kas pretendē uz universālismu un apgalvo, ka visas tautām un kultūrām jānoiet viens un tas pats vēsturiskais attīstības ceļš un ka tās viena no otras atšķiras tikai ar attīstības pakāpi. Šā attīstības ceļa priekšgalā, protams, ir Rietumi, tāpēc citām tautām atliek tikai tiem sekot, lai nokļūtu labākajā no pasaulēm. Tātad eirocentrisms mudina uz vienveidīgas pasaules veidošanu pēc Rietumu parauga. Tā, protams, ir utopija, bet mums “palaimējies” dzīvot laikmetā, kas mums cenšas uzspiest vienu utopiju pēc otras – vispirms komunismu, bet tagad – neoliberālismu.

Franču izcelsmes antropologs Klods Levi-Strauss jau sen pamatojis eirocentrisma utopiskumu: “Nevar pastāvēt pasaules civilizācija tādā nozīmē, kādu bieži piešķir šim izteicienam, jo civilizācijai nepieciešama daudzveidīgu kultūru līdzāspastāvēšana, kas veido milzīgu daudzveidību. Var pat teikt, ka tieši šī daudzveidība veido civilizāciju. Pasaules civilizācija nevar būt nekas cits kā pasaules mēroga kultūru koalīcija, no kurām katra saglabā savu oriģinalitāti. (..) Svēts cilvēces pienākums ir sevi sargāt no akla partikulārisma (izredzētības ideoloģijas), kas tiecas cilvēces statusu piedēvēt vienai rasei, kultūrai vai sabiedrībai. Nekad nevajag aizmirst, ka nevienai cilvēces daļai nav formulu, kas derīgas visiem, un ka nav iedomājama cilvēce, kas pieņēmusi vienotu dzīvesveidu.”

Apskatīsim dažus galvenos mītus, kas veido eirocentrismu. Rietumi ir kristīga civilizācija. Šis apgalvojums būtu patiess, ja mēs runātu par tradicionālo Rietumu sabiedrību. Kristīgie principi patiešām tika likti Rietumu nacionālās valsts pamatā, kā arī glāba Rietumus grūtos periodos, piemēram, atkopšanās pēc Melnā mēra vai kristīgo demokrātu kustība, kas atjaunoja Rietumeiropu pēc II pasaules kara postījumiem. Diemžēl nekādu kristīgu principu nav finansiālās oligarhijas darbībā, kas pašlaik dominē Rietumu cilvēku savstarpējās attiecībās un attiecībās ar pārējo pasauli.

Atkarībā no vēsturiskās konjunktūras, kristietība tika izmantota visādās variācijās vai pat pilnīgi noliegta, kā, piemēram, Franču revolūcijas laikā. Pašlaik kristietība tiek izmantota kā pretstats islamiskajiem vai ortodoksālajiem Austrumiem, lai gan krievu, armēņu, gruzīnu un grieķu ortodoksālā baznīca arī ir autentisks kristietības atzars. Ja šo simbolu piesavinās tikai Rietumi, līdz ar to tiek apšaubīta Austrumu kristietība.

Patreizējais eirocentrisma periods raksturojas ar iekšēji pretrunīgu kristietības mīta traktējumu. No vienas puses, ir liela nepieciešamība pēc konsolidējoša mīta, bet no otras puses, patreiz dominējošie Rietumu civilizācijas ētiskie principi nonāk arvien dziļākās pretrunās ar kristietības principiem. Arvien vairāk izskatās, ka parazitēšanai uz kristietības principiem tuvojas gals.

Jau citu zemju kolonizācija un to attaisnojošais rasisms (kāds viduslaiku Eiropā nepastāvēja) spieda atteikties no kristīga priekšstata par cilvēku (visi cilvēki radīti pēc Dieva līdzības un Dieva priekšā ir vienādi). Faktiski kolonizatori pieņēma izredzētās tautas ideju – “britu Izraēla”. Kā rakstīja A. Toinbijs, arī mūsdienās starp angliski runājošiem protestantiem sastopami fundamentālisti, kas tic, ka viņi ir Dieva izredzēti tādā nozīmē, kāds šim vārdam piešķirts Vecajā derībā.” Reformācijas laikā notika zināma atkāpšanās no Evaņģēlija un pastiprināta pievēršanās Vecajai derībai, kurā tika atrasts ētisks pamatojums augļošanas un vieglas peļņas kārei, kas tradicionālajām Rietumu sabiedrībām nebija raksturīgs. Šo kursa maiņu labi aprakstījis M. Vēbers savā darbā “Protestantisma ētika un kapitālisma gars”. Finansu kapitāla radīšanai absolūti nepieciešamā augļošana nozīmēja fundamentālas pārmaiņas Rietumu cilvēka teoloģijā. Tās bija tik revolucionāras, ka radikālākās protestantu sektas sevi dēvēja par britu izraelītiem un radīja veselu ideoloģiju, kas pamatoja šo sektu izredzētību un mantojuma tiesības uz Jeruzalemes templi. Ar šo tēmu cieši saistītas okultas kustības, piemēram, masoni, brīvmūrnieki, ilumināti, templieri, rozenkraiceri u.c., kas bija un ir radikāli antikristīgas.

Industriālās civilizācijas patoss, kas saistīts ar uguns un spēka kultu, nav kristīgs, bet drīzāk titānisks, bet pēdējā laikā – ciklopisks. Tiek sludināts un demonstrēts arvien graujošāks spēks. Šajās rituālajās demonstrācijās arvien jaušamāks ir neopagānisma gars, kas ir absolūti nesavienojams ar kristietību.

Rietumi kā antīkās civilizācijas turpinājums. Ik pēc laika dažādās variācijās un intensitātē tiek popularizēts mīts, ka Rietumu civilizācija cēlušies no “civilizācijas šūpuļa” – antīkās grieķu civilizācijas. Šo mītu bija pilnībā pieņēmusi arī padomju ideoloģija, kas skolās detalizēti klāstīja Atēnu demokrātiju un strīdus Romas senātā, bet Austrumus minēja tikai kā nekustīgu formāciju, kur gandrīz nekas nav noticis. Sociāli ekonomiskajā jomā grieķu mantojums tiek izmantots, lai demonstrētu “pareizo” formāciju maiņu un nepārtraukta progresa ideju. Pēc šīs mācības, ko pieņēma arī padomju ideoloģija, pirmatnējās kopienas iekārtu nomaina verdzība, pēc tam feodālisms, bet līdz ar zinātnes un rūpniecības revolūciju – kapitālisms. Tikai tāda secība tiek atzīta par pareizu. Ja slāvu un mongoļu ciltīs nebija verdzības, Ķīnā nebija dzimtbūšanas – tas nozīmē tikai to, ka šīs zemes nav gājušas pareizo evolūcijas ceļu, tāpēc tām jāmācās dzīvot no Rietumiem.

Šī shēma, protams, ir augstākā mērā mitoloģiska. Pirmkārt, senie grieķi sevi asociēja ar Austrumiem – dzīvoja Austrumu kultūras sistēmā. Grieķu tiešie mantinieki caur Romu bija barbariskā Rietumeiropa, bet caur Bizantiju – ortodoksālie slāvi. Grieķijas mantojuma tēmu izmantoja Rietumeiropas konservatīvie rasisti, lai radītu ideoloģisku strāvojumu, ko sauca par romantismu. Līdztekus tika radīts arī orientālisms – romantisks mīts par Austrumiem. Starp citu, antīkais mīts sākotnēji tika vērsts pret kristietību, lai gan katoļu teologi jau agrāk kristietības principus bija apvienojuši ar grieķu filozofa Platona un Aristoteļa mācību tādā veidā, ka kristietība un šīs mācības viena otru papildināja.

Kā redzam, eirocentrisms nav nemainīgs, bet atbilstoši konkrēta laika ideoloģiskai nepieciešamībai izmanto vai atmet gatavus mītu elementus, kas pamato nepieciešamo politiku. Rietumeiropas protestantiskā buržuāzija ilgu laiku ar nicinājumu noraidīja kristietību un tieši tāpēc kultivēja grieķu mantojuma mītu. Saskaņā ar to Grieķija bija racionālās filozofijas māte, kamēr Austrumi nekad nespēja pārvarēt savu metafiziku. Lai gan vēsturnieki pierādījuši, ka grieķi savas gudrības apguvuši pie ēģiptiešiem un fenīķiešiem, kas pārstāvēja tieši Austrumu kultūru. Tikpat aplams ir mīts par pareizo formāciju maiņu. Patiesībā feodālismu atnesa barbari, kas iekaroja vergturu Romu. Savukārt paši barbari nekad nepazina verdzību. Grieķu ietekmi Rietumi pieņēma tikai līdz ar Renesanses laikmetu (iepriekšējo periodu tāpēc sauc par “tumšajiem viduslaikiem”, par ko mums sniedz maz informācijas). Turklāt grieķu mantojumu rietumi nesaņēma tieši no Grieķijas, bet gan pa daļām vāca no arābiem, kas bija savākuši grieķu literatūru un ilgu laiku dominēja Rietumeiropā (arābi Rietumeiropu bija iekarojuši). Tātad Rietumu civilizācija lielā mērā barojās no arābiem, t.i., no Austrumiem.

Pareizas formāciju maiņas mītu Rietumi papildināja ar evolūcijas mītu. Tas saistīts ar Eiropas kultūras pāriešanu no agrārai civilizācijai raksturīgās cikliskās laika uztveres uz lineāro laika uztveri un progresa ideju, kas savukārt saistīta ar industriālismu. Evolūcijas mītu palīdzēja noformulēt Darvina mācība par bioloģisko evolūciju. Valdošās aprindas šo teoriju mehāniski pielāgoja savai sociālajai mācībai, jo bija nepieciešamība kaut kā pamatot sociālo noslāņošanos un “nepilnvērtīgu” rasu apspiešanu un kolonizāciju. Patiesībā šis darbs bija sākts jau krietni agrāk, un Spensera sociālais darvinisms parādījās agrāk par pašu darvinismu. Pēc Darvinisma pielāgošanas cilvēku sabiedrības likumiem, sabiedrības tika sadalītas “attīstītās” un “neattīstītās”. Tika aktīvi kultivēts uzskats, ka neattīstītām sabiedrībām vai nu jāiznīkst konkurences cīņā vai arī jābūt kolonizētām un ekspluatētām, jo tas esot “dabas likums”. Pats Darvins par Tasmānijas aborigēniem izteicās tā: “Gandrīz ar pilnu pārliecību varam gaidīt, ka kādā nākotnes periodā civilizētās rases iznīcinās mežonīgās rases un ieņems to vietu visos pasaules nostūros.” Tātad Darvins bija arī bioloģiskā rasisma un Hitlera nacisma ideoloģiskais tēvs.

Saskaņā ar šo “dabas likumu”, Rietumiem ir paveicies, ka tie jau no paša sākuma atraduši “civilizācijas lielceļu”, bet citas tautas ir nokavējušas, tāpēc tām par to jāmaksā Rietumiem kā veiksmīgākajam konkurentam. Tam pretoties būtu bezcerīgi, jo tāds esot dabas likums.

Levi-Strauss tā novērtēja evolucionisma un “dabiskās atlases” koncepciju: “Visas šīs spekulācijas mūs noved pie vienas receptes, ko vislabāk nosaukt par viltus evolucionismu. Kāpēc tā? Runa ir par tieksmi iznīcināt kultūru daudzveidību, tai pašā laikā nepārtraukti apliecinot savu dziļo cieņu pret šo daudzveidību.”

Mīts par attīstību caur Rietumu imitāciju. Eirocentristi apgalvo, ka Rietumi izrāvušies citām tautām priekšā tāpēc, ka kapitālisms radījis varenus ražošanas spēkus. Pārējās sabiedrības ir atpalikušas un tāpēc tām jācenšas sekot Rietumiem. Galu galā pasaulē ņems virsroku anglosakšu parauga liberālais kapitālisms, iestāsies “vēstures gals” (90. gados pēc PSRS sabrukuma vairāki Rietumu ideologi jau pasteidzās paziņot, ka šis vēstures gals jau ir iestājies). Vēsturnieks A. Toinbijs jau 30. gados šo ideoloģiju komentēja tā: “Tēze par pasaules unifikāciju uz Rietumu ekonomiskās sistēmas bāzes, kas izpaudīsies kā likumsakarīgs vienota un nepārtraukta cilvēces attīstības procesa iznākums, mūs noved līdz rupjai faktu sagrozīšanai un apbrīnojamai vēsturiskā apvāršņa sašaurināšanai.” Levi-Strauss šo utopisko ideju raksturo tā: “Grūti iztēloties, kā viena civilizācija varētu pārņemt citas civilizācijas dzīvesveidu, ja nu vienīgi atsakoties pašai no sevis. Realitātē tādi pārkārtojumi var novest pie divējādiem rezultātiem: vai nu vienas sistēmas pilnīgas dezorganizācijas un sabrukuma, vai arī abu sistēmu oriģinālas sintēzes, kas savukārt liek rasties trešajai sistēmai, kas nav saskaņojama ar divām iepriekšējām.” Pēc Levi-Strausa teorijas, veiksmīga divu sistēmu sintēze notikusi Japānā un Dienvidaustrumāzijā, varbūt Ķīnā, bet bijušās PSRS republikās notiekošie procesi vairāk līdzinās dezorganizācijai un sabrukumam. Japāna, lai gan pieņēma dažus anglosakšu sistēmas elementus, tomēr veiksmīgi gāja savu ceļu līdz brīdim, kad Japānas banku sektors saslima ar Volstrītas spekulāciju drudzi. Latvijai saprātīgs ceļš varētu būt dažu pārbaudītu Rietumu principu ieviešana, tomēr pamatā saglabājot mūsu īpatnību, vajadzību un ģeopolitiskā stāvokļa noteikto virzienu.

Patiesībā nekāda attīstības lielceļa, kuru kā imitācijas paraugu varētu pārņemt mazattīstītās valstis, nemaz nav. Levi-Strauss raksta: “Sabiedrības, kuras mēs šodien dēvējam par mazattīstītām, par tādām palikušas ne jau savas rīcības dēļ. (..) Ja gribam tuvoties patiesībai, tieši šo sabiedrību tieša vai netieša sagraušana XVI – XIX gadsimtu periodā ļāva attīstīties Rietumu pasaulei. Starp šīm divām pasaulēm pastāv komplimentāras (papildinošas) attiecības. Vienas puses attīstība ar tās nepiepildāmajām vajadzībām padarīja šīs sabiedrības tādas, kādas mēs tās šodien redzam. Tāpēc runa nav par diviem procesiem, no kuriem katrs attīstījās pa savu izolētu ceļu.” Mūsu gadsimta vēsturnieks F. Brodels, kas detalizēti aprakstījis līdzekļu plūsmas, secina: “Kapitālisms šajā pasaulē ir nevienlīdzības produkts; tā attīstībai nepieciešams starptautiskās ekonomikas atbalsts.(..) Tas nevarētu attīstīties bez sveša darbaspēka pakalpīgās palīdzības.” Pēc Brodela datiem, Anglija XVIII gadsimtā tikai no Indijas vien gadā izspieda vidēji 2 miljonus sterliņu mārciņu ienākumus, kamēr kopējās investīcijas pašā Anglijā nepārsniedza 6 miljonus. Tādējādi no savām plašajām kolonijām Lielbritānija praktiski ieguva visas savas investīcijas, ar kurām nodrošināja angļu dzīves līmeni, uzturēja izglītību, kultūru, zinātni u.c. jomas. Rietumi sevi uzcēla no koloniju materiāla. Tā kā jaunu koloniju, kas varētu apkalpot esošās, uz šīs planētas vairs nav, tad mazattīstītās valstis šo ceļu atkārtot nevar. Bijušās kolonijas arī pašlaik ir piesaistītas Pirmajai pasaulei, un vairāk potenciālu koloniju, no kuru materiāla esošās varētu sevi pacelt pēc Rietumu parauga, vienkārši nav. Tiesa, iespējams trešais ceļš, ja starp Pirmo un Trešo pasauli sāktos abpusēji izdevīga sadarbība: Rietumi palīdzētu mazattīstītajām valstīm ar modernu tehnoloģiju un infrastruktūras būvēm, un pēc tam abas puses attīstītu līdztiesīgu, abpusēji izdevīgu tirdzniecību un sadarbību visās jomās, bet tā nav šā raksta tēma.

Kapitālisma attīstības vēsturē ir graujoši t.s. mazattīstīto valstu aplaupīšanas piemēri, kādu netrūkst arī mūsdienās. Kad Francijai XVIII gadsimta 20. gados pietrūka aramzemes, tā kolonizēja citas Vidusjūras baseina valstis. Piemēram, Alžīrā franču kolonisti sagrāba pusi labi kultivētās aramzemes. Turpretī, kad ASV radās milzīgs aramzemes pārpalikums un trūka darbaspēka, no Āfrikas izveda līdz 100 miljonu vergu, no kuriem līdz Amerikai veseli aizbrauca 9 miljoni. Mūsdienu aprēķini rāda, ka netiešā veidā vien Rietumi ik gadus no Trešās pasaules izsūc ap 400 miljardiem dolāru, bet vēl ir redzamās vērtību plūsmas: kapitāla peļņas izvešana, parādos iedzīto valstu parādu procenti, kompradoru buržuāzijas kapitāla “bēgšana”, narkodolāri u.c.

Vēsturē ir daudz liecību par to, ka Rietumi paši atkarīgajām valstīm nav ļāvuši sekot savam piemēram. Piemēram, Indijā un Ēģiptē tika radītas spēcīgas kapitālisma struktūras un ražošana, kas daudzos parametros pārspēja Rietumu rādītājus, bet šīs struktūras iznīcināja paši Rietumi, lai novērstu konkurenci. Vienīgi Japānai pēc Meidži reformām izdevās savas kapitālistiskās struktūras saglabāt, norobežojoties ar “dzelzs priekškaru”.

Tehnoloģiskais mīts. Viens no eirocentristu apgalvojumiem ir, ka tieši Rietumi radījuši kultūru (filozofiju, tiesību izpratni, zinātni, tehnoloģiju), kas dominē pasaulē un nosaka cilvēces dzīvi. Latvijā tam tic gandrīz visi cilvēki, it īpaši inteliģence, kas nebeidz dziedāt slavas dziesmas Rietumiem un “civilizētajai pasaulei”. Šis mīts ļoti efektīvi tiek izmantots sabiedrības manipulācijā, liek cilvēkiem justies pazemīgiem, pateicīgiem un mazvērtīgiem. Ar šo mītu eirocentristiem izdevies nomākt cilvēkos vēstures izjūtu. Kā norāda Levi-Strauss: “Visa Rietumu zinātniskā un rūpnieciskā revolūcija ietilpst periodā, kas līdzinās vienai divtūkstošajai daļai cilvēces apzinātā mūža. Tas jāpatur prātā, pirms apgalvot, ka šī revolūcija ir pilnīgi apgriezusi cilvēku dzīvi.” Atliek piebilst, ka pārspīlēta lepnība ir nekristīga un nekad pie laba gala neved. Jau jūtam, kā pārstandartizētos un peļņas kāres pārņemtos Rietumus ķer viena sērga pēc otras, bet viņi vēl turpina mūs pamācīt, kā pareizi dzīvot.

Mīts par Rietumu humānismu un tiesību apziņu. Šis mīts arvien dziļi iestrēdzis mūsu inteliģences smadzenes, lai arī Rietumi to centīgi grāvuši Irākā, Dienvidslāvijā, Ruandā un musulmaņu valstīs, uzspļaujot visām ANO un citu organizāciju rezolūcijām. Moderno Rietumu (šeit nav runa par tradicionālajām Rietumu sabiedrībām) ideoloģiskā pamatne saistīta ar kalvinistu ideju par predestināciju (iepriekšēju nolemtību). Saskaņā ar šo doktrīnu, Kristus sevi ļāva piesist krustā nevis par visiem, bet tikai par izredzētajiem ļaudīm. Uz šīs idejas balstās visas rasu un sociālās doktrīnas: augstākās un zemākās rases, bagātās un nabagās rases, strādnieku rase (vēlāk strādnieku šķira). Vēsturnieks A. Toinbijs raksta: “Tā cilvēcei bija liela nelaime, jo protestantiskais temperaments, nostādnes un uzvedība attiecībās ar citām rasēm, kā arī daudzos citos dzīves jautājumos, lielā mērā bija Vecās derības iedvesmots. Pret citām rasēm senā sīriešu pravieša izteicieni bija visai saprotami un galēji mežonīgi.”

Mūsu t.s. demokrāti pašā Rietumu pasaulē pastāvošās attiecības starp civilizētiem pilsoņiem (starp “savējiem”) vispārināja arī pret pārējo cilvēci, noturēja par universālu attiecību veidu pret visiem cilvēkiem. Tā mūsu inteliģence sāka mūs aicināt uz šiem pareizajiem, “civilizētajiem” Rietumiem, varbūt patiešām ticot, ka Rietumi pret mums izturēsies kā pret “savējiem”, nevis kā pret zemāku rasi. Zīmīgi, ka paši Rietumi, ja neskaita propagandas raidījumus, nekad nav devuši nopietnu iemeslu šādam pieņēmumam. Latviešiem gan būtu jāatceras, kā vācu un citi kungi mūs turējuši par nicināmiem bauriem, kuriem vieta pie arkla, nevis skolās un pārvaldes iestādēs. Modernie Rietumi pat sevi neapgrūtina ar tādas tautas kā latvieši atpazīšanu. Baltiju viņi ik dienas jauc ar Balkāniem (pat prezidenta G. Ulmaņa vizītes laikā ASV), bet latviešus sauc un uzskata par krieviem. Bet pret krieviem, kā zināms, Rietumu elite izturas ar augstprātīgu nicinājumu kā pret visādā ziņā zemāku eksotisku rasi. Jā, Rietumi daudz runā par demokrātiju, bet viena demokrātija var būtiski atšķirties no citas demokrātijas. Arī Grieķijā bija demokrātija un to arvien dēvē par demokrātijas šūpuli, bet Grieķija bija vergturu valsts un vergus par pilsoņiem neatzina. Integrēties t.s. Rietumu pasaulē uz rietumu oligarhijas noteikumiem nozīmē piedāvāt sevi par beztiesīgiem vergiem.

Sirsnīga pārliecība, ka citas rases (kultūras, reliģijas, ideoloģijas) cilvēki pārstāv citu bioloģisku sugu vai vismaz pasugu, tātad nav uzskatāmi par savējiem, Rietumiem bija ārkārtīgi nepieciešama citu zemju kolonizācijas, vergu tirdzniecības un vietējo tautu iznīcināšanas periodā. Rasisms ir tik dziļi iesūcies anglosakšu kultūrā, ka pat šodien, kad pieņemtas rasismu nosodošas deklarācijas un pārskatītas vecās skolu programmas, tas lien laukā pa visām spraugām. Pēc oficiālās ASV statistikas, puse Amerikas nēģeru savu dzīvi sāk nabadzībā, savus brieduma gadus nēģeriem ir lielas izredzes pavadīt bez darba, varbūtība, ka arī vecums jāsagaida nabadzībā, nēģeriem ir trīs reizes lielāka nekā baltajiem amerikāņiem. Tāpat tieši ar nēģeriem pārpildīti ASV cietumi. Par vienādu noziegumu nēģeri saņem lielāku sodu u.tml. Tā nu sagadījies, ka arī nabadzīgākās valstis ir valstis ar citu rasu iedzīvotājiem. Kad Ruandā ne bez Rietumu ziņas notika masu genocīds, Rietumu laikraksti cēla trauksmi – nē, ne par nēģeru iznīcināšanu, bet par iespējamajām briesmām, kas var draudēt izmirstošajai kalnu pērtiķu sugai Ruandas kalnos. Uz pērtiķu un pandu glābšanu balstās gandrīz visa dabas aizsardzības kustība, kas milzīgās Āfrikas un Dienvidamerikas platībās piespiedu kārtā iekārto dabas rezervātus (kur trenē savus kaujiniekus un dumpiniekus, laupa dabas bagātības, audzē narkotikas) un kas no Rietumu iedzīvotājiem saņem ziedojumus miljardiem dolāru apmērā. Ja kaut daļu šo līdzekļu izmantotu saprātīgai ekonomiskai palīdzībai, Āfrika būtu pilnīgi cits kontinents, kurā labi justos arī pērtiķi un pandas. Līdzīgu attieksmi varam vērot angļu un amerikāņu kinofilmās un starptautiskajā politikā. Ja tiek sagūstīts, paņemts ķīlā, ievainots vai nogalināts kāds amerikānis vai brits, tiek celts milzīgs troksnis un sašutuma vētra no “starptautiskās sabiedrības” puses. Bet par Ruandas upuriem, kas pārsniedza miljonu, pāris avīzēs bija pāris neitrālas rindiņas. Nēģeri anglosakšu izpratnē ir zemāki par pērtiķiem. Arī latvieši, jo nesen Zviedrijas prokuratūra paziņoja, ka divu Latvijas policijas darbinieču nogalināšana ir pārāk nenozīmīgs nodarījums, lai par to tiesātu Zviedrijas pilsoni. Diemžēl ar šādu attieksmi Rietumi nonākuši vēl vienā galējībā – aizmirsuši rūpēties par savu pēcnācēju radīšanu, kas pašiem Rietumiem draud ar “augstākās anglosakšu rases” drīzu izmiršanu.

Tāds apmēram ir gaišais eirocentrisma mīts. Jāpiezīmē, ka kā atbildes reakcija vērojama arī pretēja tendence. Daļa demokrātijā vīlušās krievu inteliģences un zināmas islama aprindas gatavo melnos mītus par pašiem Rietumiem, tos visādi demonizējot un vainojot visās pasaules nelaimēs. Šie melnie mīti par Rietumiem patriotiem silda sirdi, bet neļauj patiesi saprast stāvokli un atrast pareizu izeju. Tā nu ir otra galējība, kas būtu noraidāma tāpat kā gaišais eirocentrisma mīts. Jāsaprot, ka radušos stāvokli veicināja ne vien Rietumu oligarhijas ļaunie nolūki, bet arī mūsu pašu lētticība, alkatība un nacionālo interešu nodevība. Mēs ar savu verdzisko gatavību pakalpot esam ieveduši Rietumus nejaukā kārdinājumā. Rietumos arvien ir cilvēki, kas uztur sākotnējo Rietumu tradīciju, no kuras mēs patiešām varam mācīties. Ne velti arī šis materiāls sagatavots, balstoties galvenokārt uz Rietumu avotiem. Rietumu iedzīvotāju vairākumam nav ļaunu nodomu pret pārējo cilvēci, diemžēl ļaužu vairākums ir pakļauts oligarhijas manipulācijām un nav tik izglītots, lai šīs lietas saprastu. Rietumi mums nav jāienīst, bet nav jāļauj arī uzkundzēties un mūs turēt par muļķiem. Jāizmanto katra iespēja, lai panāktu saskaņu, dibinātu abpusēji izdevīgu un cieņas pilnu sadarbību, Rietumi jāinformē par patieso stāvokli Austrumeiropā un citos reģionos, jātiecas pēc sapratnes, uzmanīgi, bet nepārprotami jānorāda uz viņu mītiem un kļūdām, kas mums varbūt no malas labāk redzamas. Lai vai kā, bet arī mēs paši esam Rietumu civilizācijas mantinieki.

Japānas nacionālie dārgumi

Runājot par kādas tautas nacionālajiem dārgumiem, vispirms domas apstājas pie zemes, dabas, valodas, kultūras. Sargāt, saglabāt un kopt šos dārgumus patiesībā ir visas dzīves pamats un piepildījums. Dokumentālo filmu ciklā par Japānas nacionālajiem dārgumiem vēstījums tā arī sākas – ar pietuvināšanos šīs zemes kontrastainajai dabai, kas rosina iztēli, un līdz ar to – ļauj ieiet cilvēka radītajā pasaulē. Ne ikdienā, bet tajā pasaulē, kam pamatā ir cilvēka ticība augstākajai varai, kam pamatā ir pateicība un pielūgšana. Tā ir lūgšanu vietās, tempļos radītā un līdz mūsu dienām saglabātā. Honsju sala – Kioto. Budas tempļa dārgumi. Marko Polo savā laikā pēc Austrumu apceļošanas teicis, ka Japāna ir vienā zeltā, filma šo tēlaino salīdzinājumu apstiprina. Tempļa centrā Buda patiešām visā savā varenībā redzams zeltā, tempļa greznojumi – zelta, gan pamatīgāki, gan filigrāni izstrādāti. Un tādā salīdzinājumā pat “zelta burti” – ja tā nesapratējs drīkst nosaukt hieroglifus, kas patiešām darināti zeltā – izskatās kā grezni rotājumi. Līdzās pamatīgi aprādītai un raksturotai tempļa greznībai ir arī vēsturnieku stāstījumi par laiku, kad tas viss radīts, par māksliniekiem. Šādā kontekstā savu īpašu nozīmi pētnieku rokās iegūst arī mūmija. Sūtnis no aizlaikiem? Visā stāstījumā daudzkārt ir atsaukšanās uz laiku pirms daudziem gadsimtiem, kad visi šie dārgumi, vērtības – garīgās un arī tīri materiālās, ir radītas. Līdz šodienai saglabātas, sargātas, pielūgtas, kā austrumniekiem raksturīgas, kā budistu ticības apliecinājums.

Filmā rādīta arī otra lielākā Honsju salas pilsēta – Nagasaki, kas vēsturē iegājusi kā viens no atombumbas upuriem. Šoreiz filmas veidotājus interesējis cits vēstures piemineklis, tāpat līdz mūsdienām saglabāts un sargāts. Tas ir Japānas kristiešu dievnams – Nagasaki katedrāle. Savukārt šajā katedrālē vispirms aci pret aci sastopamies ar kristietības simboliem – ar Krustā sisto Jēzu un Dievmāti. Arī visā katedrāles iekārtojumā saglabāts rietumniecisks stils. Pati katedrāle – stalta, stipra ar torni ietiecas debesīs, interjers – pamatīgi, smagi koka soli, viss it kā vienkāršs, bez zeltījumiem un greznojumiem, bet visā jūtama mūžīguma spēks. Ticības spēks. Vienīgā izaicinošā greznība šajā katedrālē – mākslinieciski bagātīgās, krāšņās vitrāžas. Tādi ir šīs iekšējās pasaules logi uz lielo pasauli. Filma iepazīstina arī ar vienu no vitrāžas meistariem – mākslinieku, kura rokās krāsaina stikla plāksnes pārvēršas azartiskā krāsu rotaļā, kļūst par logiem, kas paver skatam pasauli krāsainu, tēlainu, bagātu.

Tas ir tikai sākums nopietnai sarunai par Japānas nacionālajiem dārgumiem. Senajā šīs tautas kultūrā vēl daudz bagātību, dokumentālo filmu cikls sola atklājumus un pārsteigumus, kas radīti dažādos laikos, saglabāti un tiek dāsni doti cilvēkiem, kas prot novērtēt to visu.

Elīna Ābola. Dzen aspekti Japānas tējas ceremonijā

Šī raksta galvenais uzdevums ir aprakstīt Japānas tējas ceremonijas chanoyu rituālu un norādīt uz galvenajiem filosofisko mācību principiem, kas ar simbolu palīdzību tiek iedzīvināti šajā ceremonijā. Tā kā šis Japānas kultūras fenomens ir veidojies Ķīnas dzenbudisma ietekmē, tad raksts ietver sevī arī vēsturisku dzen mācības ienākšanas Japānā aplūkojumu, kā arī norādes uz tiem procesiem sabiedrībā un pasaules skatījumā, kas ietekmēja un veidoja Japānas tējas ceremoniju.

Chanoyu skar daudzus tradicionālās un modernās Japānas kultūras aspektus, ieskaitot keramiku, kaligrāfiju, virtuvi, ikebanu un chabanu, deju, drāmu, meditāciju un poēziju, līdz ar to veidojot ceļu individuālai intelektuālai attīstībai. Iesākoties tējas dārzā un turpinoties visas ceremonijas garumā, chanoyu ir vingrinājums simbolismā. Simboli ir saistīti ar rituālizēto uzvedību un tādiem ceremonijas fiziskiem aspektiem kā tējas dārzs, tējas namiņš un tējas pagatavošanas piederumi. Šis raksts dod ieskatu savdabīgās Japānas kultūras pasaules uztverē un tās izpausmēs.

Ķīnas budisma ienākšana Japānas kultūrā

Japānas salās nokļuva Ķīnas budisms jeb, drīzāk, tā Ķīnas budisma versija, kas izveidojās IV-VI gs. Ķīnas ziemeļos. Ziemeļķīnas budismam piemita divas īpatnības. Pirmkārt, tas diezgan ātri kļuva par valsts reliģiju. Otrkārt, to ļoti ietekmēja citas ticības un kulti.

Japānas budisms ir budisma ideju, sinto mitoloģijas, japāņu kultūras u.c. sintēze. Tieši spēja pielāgoties ļāva budismam “uzsūkt” sevī lielu daudzumu vietējo ticējumu, kultu, tautas ceremoniju, kultūras, ideoloģijas, literatūras un mākslas tradīcijas.

Dzen (ķīniešu valodā – čaņ) bija vienīgā budisma skola, kas nebija attīstījusies uz japāņu kultūras pamata, bet gan tika ieviesta pārņemta no Ķīnas. Ķīniešu jēdziens “čaņ” radies no sanskrita termina “dhjana” (ķīniešu valodā – čaņna). Burtiski tas nozīmē “vērošana”, “meditācija”, kas diezgan precīzi attēlo čaņ prakses raksturu. Uz vērošanu orientētais virziens ir radies vēl indiešu budisma skolās, kuru pamatā bija sarežģītas jogas prakses, kas dažkārt ilga daudzas stundas. Taču Ķīnā čaņ sekotāji nolēma sevi neierobežot tikai ar klusu iedziļināšanos vientulībā. Viņi klejoja pa valsti, nodarbojās ar kaligrāfiju un cīņas mākslām, apstrādāja zemi un pasniedza literatūru, saglabājot iekšējo klusumu pašā dzīves drūzmā.

Lielā mērā čaņ ir īpašs pasaules pārdzīvojuma, pasaules veseluma uztveres veids. No šejienes arī radusies pastiprināta interese, ko čaņ patiesības nesēji veltīja pasaules estētiskajai uztverei. Tā izpaudās kaligrāfijā, tēlotajmākslā, dzejā un visbeidzot izveidoja īpašu čaņ dzīves stilistiku – ārēji dabisku un vienkāršu, taču piepildītu ar dziļu gudrību un centieniem attīrīt savu apziņu. Šī pasaules uzskata būtību precīzi ataino čaņ frāze: “Jādzīvo viegli, līdzīgi lapiņai, kas viegli krīt no koka.”

Pēc tam, kad XII gs. Japāna atjaunoja 906. gadā pārtrauktos kontaktus ar Ķīnu, daži budistu mūki devās uz Ķīnu, lai labāk iepazītu budisma mācības pamatus. Tolaik čaņ Ķīnā bija viena no plaukstošākajām un populārākajām skolām, kas piesaistīja daudzus māksliniekus un rakstniekus. Japānā visplašāko izplatību ieguva divi dzen virzieni: rindzai un soto, kuru pamatlicēji bija attiecīgi Eisais (Eisai, 1141-1215) un Dogens (Dogen, 1200-1253). Taču jau sākotnēji dzen Japānā nonāca ievērojami “piesārņots”. Tai pat laikā jauno ideju ienesums dzen mācībā un aktīva citu mācību apgūšana un izmantošana to bagātināja, darīja lokanāku un dzīvotspējīgāku. Dzen sludinātāji prasmīgi piemērojās apstākļiem un izmantoja svešas koncepcijas sava stāvokļa nostiprināšanai. Visdažādāko dzen māksliniecisko izpausmju skaits ir milzīgs. Tās ir – interjera iekārtošana un sadzīves gleznojums, tējas namiņu celtniecība un pati tējas ceremonija, No teātris, dārzu veidošanas un puķu sakārtošanas mākslas, dzen glezniecība un kaligrāfija, dzejas māksla, muzikālais dzen utt. Tās visas tika nosaukts par dzen mākslām, jo tieši dzen radīja veselu virkni līdz šim neesošus un japāņu kultūrai specifiskus mākslas veidus, kā arī piešķīra tradicionālajām nodarbēm radošu apziņas atbrīvotību jeb padarīja tās līdzīgas “bezrūpīgam ceļojumam bez ceļa zināšanas”. Tomēr šeit notika kas negaidīts un neraksturīgs ar ķīniešu čaņ. Zināms, ka Ķīnā čaņbudisti sludināja atteikšanos no daudziem rituāliem, tīri intuitīvu patiesības izprašanu ārpus jebkādas nosacītības. Savukārt Japānā dzenbudisms kļuva maksimāli ritualizēts. Japāņu kultūrā visam, kas ir saistīts ar dzenbudismu, ir simboliska nozīme, jo tas attēlo cilvēka saikni ar debesīm. Savā zemes esamībā cilvēkam jāseko noteiktiem debess likumiem, kas izpaužas rituālos, “patiesās runās”, rīcībā. Zīmīgi, ka dzen izplatīšanās Japānā sakrita ar laiku, kad vara valstī pārgāja samuraju kārtas rokās. Samurajiem dzenbudisma stingrā nostāja likās pievilcīga, un tas kļuva populārs viņu vidū. Kāds samuraju sakāmvārds skan: “Pat puteklītis neuzkritīs uz zobena veltīgi.”

Īpašs pārdzīvojums, kad mūžīgais tiek atklāts rosīgajā, bezgalīgais – ierobežotajā un svētais – iznīcīgajā, japāņu estētikā ieguva nosaukumu ukiyo. Šis termins nāk nāca no budisma un sākotnēji tika saprasts kā “iznīcīgā pasaule”, “steidzīgā esamība” – pretēji sākotnējai ticības mūžīgajai pasaulei. Taču vēlāk ukiyo kļuva par savdabīgu dzīves stilu, kas pamatojās uz jēdzieniem “mūžīgi ritošā pasaule”, “pašreizējā baudu pasaule”. Ar to tiek domāts cilvēka dzīves ātrais ritums, cilvēka esamības mūžīgā nosacītība.

Ja budismā apzīmējumam “ātrritošā pasaule” ir drīzāk negatīva nokrāsa, jo visu šo “iluzorās esamības plīvuru” noteikti ir jānomet, tad samuraju kultūra, pilnīgi pretēji, sāk ne vien apbrīnot šīs pasaules gaistošo valdzinājumu, bet arī saredzēt tajā estētisko dzīves ideālu kā tādu. Japāņu estētikas virziens “sajūta lietās” (mono-no avare) ļāva cilvēkam sajūsmināties par lietām. Šo estētiskās tradīcijas principu tā arī sauca – “lietu valdzinājums” (avare, avare-no mono).

No šejienes arī izriet japāņu estētikai tik raksturīgā sajūsmināšanās par kaut ko nedzīvu, piemēram, par haotiski guļošiem akmeņiem, kas, pateicoties mono-no avare, it kā atdzīvojas. Tiek uzcelts tilts starp dzīvo un nedzīvo, bet būtībā – starp dabisko un mākslīgo cilvēka dzīvē. Mākslīgais, nedabiskais pēkšņi kļūst par absolūta dabiskuma, dabas sākotnējības simbolu, par pasaules sakārtotās struktūras redzamu tēlu.

Japāņu tradicionālā “tīksmināšanās” par kādu parādību ir sevis paša atklāšanas dabā procesa būtība. Tā ir īpaša simboliskās pasaules uztveres robeža. Šādas “tīksmināšanās” paradokss ir ietverts tajā, ka aiz ārējās formas var slēpties tikai viens – Tukšums. Tukšums ir dzenbudisma pamatjēdziens. Tukšums tiek saprasts kā izteka, sēklotne, ikvienas parādības sākums un tai pat laikā tas ir tās nobeigums, robeža, izpausmes augstākā pakāpe.

Samuraju izpratnē patiesu vērtību lieta var iegūt tikai ar laiku – pēc tam, kad tajā it kā “izgaismojas” patiesas, dziļi estētiskas īpašības. Japāņi to sauc par sabi – burtiski – “laika sūbējums”, “gadsimtu rūsa”. Pat dārgam samuraju tērpam ir jālīdzinās senatnei – vismaz piegriezuma ziņā. Ziedu kārtošanas mākslā (ikebana) un tējas ceremonijā (chanoyu) īpaši augsti tiek vērtēti laika zoba skartie piederumi. Labākie trauki tējas ceremonijai nav tie, kas ir izsmalcināti izrotāti, bet gan tie, ko izmantoja vēl pirms daudziem gadsimtiem un kas ir ieplaisājuši. Šeit ir runa par japāņu estētiskās apziņas savdabīgu īpašību – mūžīgu aiziešanu senatnē, sevis samērošanu ar pagātnes cilvēkiem jeb, drīzāk, ar viņu apziņas stāvokli. Sabi koncepcijā ir ietverta nozīmīgākā dzenbudisma dzīvi noteicošā doma: viss, kas ir piedzimis, mirst, atgriežoties savā sākumā, pīšļos, “gadsimtu rūsā”, līdz ar to pieredzot jaunu dzimšanu, mūžību.

Zīmīgi, ka jēdziens “sabi” varēja tikt izmantots arī tā stāvokļa aprakstīšanai, kādā atradās samurajs, kad gatavojās uzšķērst sev vēderu (harakiri). Viņš tobrīd izjuta ko līdzīgu estētiskam pārdzīvojumam, sajūtot sevi iekļautu mūžīgajā dzimšanas un pārdzimšanas ciklā, kas tika sasniegts caur miršanu. Harakiri rituāls kļuva ne tik daudz par “cienīgu aiziešanu no dzīves”, cik par mūžīgās atgriešanās iemiesojumu, apliecinot dzīves īslaicīgumu un patiesības bezgalību.

Katrai kustībai, žestam samuraja uzvedībā vajadzēja būt “novestiem līdz dabiskuma vienkāršībai”. Šeit iemiesojās cits samuraju dzen estētikas klasiskais princips – wabi. Vienkāršība aicina uz vieglu nepabeigtību, kādu ar nolūku pieļautu nepilnību, kas būtu jāuztver kā cilvēka nevēlēšanās izgreznot pašu lietu dabiskumu.

Japānas tējas ceremonijas vēsture

Leģenda vēsta, ka čaņbudisma pamatlicējs Bodhidharma (japāņu valodā -Daruma), sēžot ilgā meditācijā, tomēr bija vienreiz iesnaudies. Pamodies viņš dusmās izrāva savus plakstiņus un nometa zemē. No tiem tad arī izauga pirmie tējas krūmi. Budistu mūki sāka dzert tēju, lai uzmundrinātu savu apziņu ilgo meditāciju laikā. Tieši šeit it kā ir meklējami tējas ceremonijas aizsākumi, kas XII gs. līdz ar čaņbudisma mūkiem nokļuva no Ķīnas Japānā. Lai gan, saskaņā ar citu leģendu, gan tējas apstrādi, gan pašu ceremoniju esot izgudrojis ķīniešu filosofs Laodzi, kurš dzīvoja 1000 gadu pirms Bodhidharmas.

Īstenībā tēja kā dzēriens Ķīnā bija pazīstama vēl agrāk, un arī tējas ceremonija eksistēja ilgi pirms Laodzi. Taču tikai Japānā un tikai saistībā ar kultūras atmosfēru dzen klosteros, tējas ceremonija ieguva savas pašreizējās formas. Ir pamats domāt, ka uz Japānu tēju ir atveduši budistu mūki, kas IX gs. atgriezās no Ķīnas. Viens no tiem bija Saito (Saicho, 767-822), kurš 805. gadā atgriezās Japānā, un, domājams, atveda un izplatīja budistu mūku starpā tējas dzeršanas paradumu. Tāpat tiek atzīmēts, ka 815. gadā mūks Eiķu (Eichu pēc atgriešanās no Ķīnas gatavoja tēju imperatoram Sagam (Saga). Imperatora pilī tika atvērts oficiāls tējas dārzs, un sākās aktīva tējas dzeršana galmā un tempļos. Tolaik tējas lapas tika tvaicētas, iepriekš saspiežot blāķos un izžāvējot. Šie brūnganie blāķi tika lobīti un saberzti sīkos fragmentos. Šādu tējas veidu sauc dancha. Pēc tam, kad IX gs beigās Japāna pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, interese par Ķīnu samazinājās, un tējas dzeršanas prakse panīka uz kādiem 300 gadiem.

Mūks Eisais, 1191. gadā atgriežoties Japānā no sava otrā ceļojuma uz Ķīnu, atveda jaunu tējas lapu apstrādes metodi un tējas dzeršanas rituālu, kas tika praktizēts dzen klosteros Ķīnā. Tās pagatavošanai tika izmantotas zaļas tējas lapas, kuras tika tvaicētas, žāvētas un tad saberztas pulverī. Šādu pulverveida tēju, sauktu par maccha, lielākoties izmantoja rituāliem nolūkiem tempļos, taču savas garšas dēļ tā tika iecienīta arī galma ļaužu vidū. Tējas dzeršanas tradīcija ātri izplatījās jaunās samuraju kārtas pārstāvju strapā, kļūstot ļoti populāra. Taču Eisais tējas dzeršanu saprata vairāk kā savdabīgu rituālu, kas sekmē iekšējo orgānu harmonisku funkcionēšanu. 1214. gadā viņš uzrakstīja grāmatu “Tējas dzeršana dzīves kultivēšanai” (Kissa yoyoki), kurā sīki aprakstīja pazīstamā, bet tolaik ne sevišķi populārā dzēriena, vērtīgās īpašības. Eisaja māceklis Dogens pārņēma interesi par tēju no sava skolotāja. Kad 1227. gadā viņš atgriezās no Ķīnas, sev līdzi viņš atveda daudzus rīkus tējas pagatavošanai un sniedza instrukcijas tējas ceremonijas vadīšanai. Taču ar laiku tējas ceremonija zaudēja savu reliģisko nozīmi, un turpmāko gadsimtu daudzveidīgās tējas ceremonijas vairāk līdzinājās orģijām un atspoguļoja tā laika greznību un izlaidību.

Tomēr šādas sapulcēšanās saturēja sevī elementus, kas tika iestrādāti mūsdienu tējas ceremonijā. Mūsdienu tējas ceremonija izveidojās vairāku elementu mijiedarbības rezultātā: no tempļu rituālās tējas ceremonijas, aristokrātijas ekstravagantās sociālās tējas ceremonijas, jauna turīga un ietekmīga tirgoņu slāņa uzplaukuma XV-XVI gs. un trīs vīru spēcīgajām personībām – Murata Juko (Murata Shuko, 1422-1502), kura vadībā tējas ceļš (chado) tika radīts, Takeno Jo (Takeno Joo, 1502-1555), kurš sekmēja tējas ceremonijas (chanoyu) briedumu, un Sens-no Rikju (Sen-no Rikyu, 1521-1591), kurš noformēja klasiskos likumus, pēc kuriem chanoyu tiek praktizēts arī šodien.

XVII gs. Japānā tika ielūgts ķīniešu dzen mūks Ingens (Ingen), kurš sev līdzi atveda daudz jaunu chanoyu aspektu, kā arī vēl vienu tējas formu, ko sauca par sencha. Tolaik Ķīnā maccha tika aizvietota ar sarullētu tējas formu. Tējas lapas tika karsētas īpašās pannās, iepriekš sarullētas un izžāvētas. Mūks Baisao (Baisao, 1675-1763) ir pazīstams kā sencha chanoyu tēvs.

Pateicoties XIV-XV gs. dzenbudisma mūku spēcīgai ietekmei, tējas pasniegšanas process pārvērtās par garīgā pacēluma formu, kurā mūsdienās vingrinās miljoniem studentu daudzās chanoyu skolās. Jāpiebilst, ka mūsdienās sencha tējas ceremonija ir mazāk populāra par maccha chanoyu, kas vadās pēc Rikju izstrādātājiem likumiem.

chado – tējas ceļš

Chanoyu – Japānas tējas ceremonija – ir gandrīz 500 gadus ilga tradīcija un ir chado izpausmes līdzeklis. Tas ir dzenbudisma rituāls, un tā formalitātes ir atvasinātas no budisma mūku vienkāršajām un praktiskajām ikdienas darbībām. Dzen un chanoyu ciešā saistība ir acīmredzama arī šodien – attiecībās, ko izsaka tradicionālais japāņu izteiciens: “Dzen un tēja ir viens” (chazen ichimi). Samuraju un aristokrātijas ietekme ļāva izklaidei un reliģiskam rituālam kļūt par vienkāršu saietu – chanoyu.

Kā jau tika minēts iepriekš, par chado izveidotāju tiek uzskatīts Murata Juko, taču to chanoyu, kāds ir pazīstams mūsdienās, ir izveidojis Sen-no Rikju. Viņš bija bagāta tirgoņa dēls, un viņa stāvoklis ļāva viņam iepazīt turīgo ļaužu tējas ceremonijas. Taču Rikju vairāk interesēja priesteru pieeja šai ceremonijai kā dzen principu iemiesojumam, lai izprastu svēto ikdienā. Rikju izsvītroja no tējas istabas un pagatavošanas stila visu nebūtisko un izveidoja tējas rituālu, kurā nebija lieku kustību un nevajadzīgu priekšmetu. No dzen tradīcijām viņš chanoyu ieviesa četrus vadošos principus: harmoniju (wa), godbijību (kei), skaidrību (sei) un rāmumu (jaku). Tie sastāda tējas ceremoniju praktizējošā (chajin) dzīves standartu, un parādās dažādās chanoyu pakāpēs.

Dižo tējas meistaru ietekmē wabi un sabi elementi kļuva par chado neatņemamu sastāvdaļu. Sabi pamatā ir jauku, bet ātri izzūdošu lietu apbrīns, kā arī tādu lietu apbrīns, kas izstaro mieru, cieņu un raksturu. Tomēr sabi princips pieļauj vecu, taču ļoti dārgu un izsmalcinātu piederumu izmantošanu. Tā novēršanai Rikju ieviesa wabi jēdzienu, kas literāri nozīmē “izpostīšana” vai “pamestība”. Dzen filosofija izmanto šī principa pozitīvo pusi un apgalvo, ka lielākā bagātība ir atrodama vientulībā un nabadzībā, jo mēs skatāmies sevī un, kad mums nav pieķeršanās materiālām lietām, atrodam īstu garīgo bagātību. Šī ideja ir ielikta vienkāršajā tējas namiņa izskatā, nesarežģītajā ziedu salikumā un piederumos bez īpašām pretenzijām, kas kopā iemieso tradicionālo dzen distancēšanos no materiālā. Tā kā Rikju chanoyu būtība ir iekļauta wabi jēdzienā, viņa tējas pagatavošanas stilu bieži sauc par wabi-cha.

Sen-no Rikju chanoyu jēgu izteica sekojoši: “Chanoyu – tā ir skaistuma pielūgšana ikdienas pelēcībā.” Viņš noteica septiņus chado noteikumus:

1. gatavojiet tēju tā, lai jūsu ciemiņi to izbaudītu;

2. lieciet ogli tā, lai ūdens kārtīgi vārītos;

3. kārtojiet ziedus tā, lai tie izskatītos kā augdami laukā;

4. saglabājiet gaisu vēsu vasarā un siltu ziemā;

5. vienmēr esiet gatavi pirms laika;

6. esiet gatavi lietum;

7. lūkojiet, lai jūsu sirds atrastos saskaņā ar jūsu viesiem.

Un, lai arī šķiet, ka ievērot šos principus ir elementāri, īstenībā viss nemaz nav tik vienkārši. Rikju prasīja, lai aiz katras kustības, aiz ceremonijas ārējās formas slēptos nevis mehāniska darbība vai “miris”rituāls, bet gan “dzīvas dvēseles pulsēšana”. Lūk, kā to skaidroja pats meistars:

“Kad jūs gatavojat tējas tasi, gatavojoties pasniegt to viesiem, ir daudz svarīgāk, lai tēja izdotos garšīga un aromātiska, nevis ievērot visu ceremoniju. Nedrīkst arī aizmirst, ka ielikt visu dvēseli tējas pagatavošanā ir daudz svarīgāk par priekšmetu ērtumu vai pašas pagatavošanas meistarību. Šis noteikums neattiecas tikai uz tējas pagatavošanu – cilvēks nedrīkst būt pārņemts tikai ar formu un nosacītību, un pirmkārt nedrīkst aizmirst par dvēseli, kad satiek citus cilvēkus vai veic kādu darbu.

Saglabājot tējas namiņā vēsumu vasarā un siltumu ziemā, jūs nepretojaties dabiskajam.

“Būt gatavam pirms laika” nozīmē, ka labāk būt tādā dvēseles stāvoklī, kad jūs vienmēr esat agrāk par noteikto laiku. Princips “būt laicīgi” šodien tiek prātīgi ievērots, taču labāk ir atnākt agrāk, atstājot sev nedaudz laika pirms nozīmētā laika. Tāpat parastajā dzīvē ir vēlams, lai nedaudz laika būtu rezervē, nevis visu darīt pēdējā mirklī.

Tas, ka jūs gatavojaties lietum, pat ja tāds nav gaidāms, nav tieši atkarīgs no lietus vai sniega. Tas nozīmē, ka jūsu sirds būs gatava negaidītām pārmaiņām.”

Šajos noteikumos ir ielikts dzenbudisma “gatavības dzīvei” princips – īpašs pasaules uztveres un iekšējās drosmes veids, kad cilveks ir mierīgs un gatavs visam un nevis kaut kam atsevišķi.

Dzen sākotnējā chanoyu jēga mudināja izprast paša dabas, sirds un dharmas jēgu. Mūsdienās tējas ceremonijas būtība parasti ir rodama dažādos sociālos stāvokļos esošo cilvēku intelektuālā un garīgā saskarsmē. Visas nosacītības tiek atstātas aiz tējas namiņa sliekšņa, un cilvēki tiekas ] citā, viņus vienojošā atmosfērā.

Chanoyu tējas ceremonijas kārtība un simbolika

Ir dažādas tējas ceremonijas formas. Tā var norisināties pat naktī un ilgt 4 stundas un vairāk. Par tās iemeslu var kalpot jebkas – pilnmēness apbrīnošana siltā vasaras naktī, drauga atbraukšana, jauna gadalaika iestāšanās vai kāds cits notikums.

Klasiskais chanoyu obligāti notiek tējas namiņā – chashitsu, kas tiek būvēts pēc mūka-vientuļnieka būdas parauga kaut kur tempļa vai mājas dārzā. Ceremonijā piedalās ne vairāk kā 6-7 cilvēki, jo tējas namiņā, kura izmēri nepārsniedz 9-10 m2, vairāk cilvēku nemaz nevar ietilpt. Ievērojot pieklājību, saimnieks (teishu) – chanoyu rīkotājs – vispirms uzraksta ielūgumu, kurā norāda norises iemeslu, vietu un laiku. Uz ielūgumu ir pieņemts atbildēt rakstiski, taču dienu pirms ceremonijas viesim jāapmeklē teishu un jāizpauž pateicība par ielūgumu. Ir paredzēts, ka viesi ieradīsies agrāk par noteikto laiku. Visi dalībnieki ir ģērbušies tradicionālos kimono.

Atnākot viesi apsveicinās. Viņiem tiek pasniegts karsts ūdens – sayu – dzeršanai. Tad viesi iziet ārpusē un apsēžas uz soliņa (kosikake-machiai) dārza ārējā daļā (soto-roji). Kad teishu ir gatavs pieņemt viesus, viņš iznāk pie vārtiem (cyuu-mon), lai apsveicinātos. Tas tiek saukts par mukae-tsuke. Viesi arī pienāk pie vārtiem un, nesakot ne vārda, paklanās saimniekam. Pēc tam teishu aiziet, bet viesi paliek gaidot dārza nojumē (machiai). Šeit viņi ievēro ceremoniālo klusumu, kas netiek pārtraukts šķērsojot tējas dārzu un ieejot tējas namiņā. Tas ir laiks, kad viesi sagatavojas ceremonijai, sakopo domas. Pēc kāda laika viesi tiek aicināti dārza iekšējā daļā (uchi-roji) un nonāk pie akmens bļodas (tsuku-bai). Teishu piepilda bļodu ar ūdeni, un viesi nomazgā rokas un muti. Šis ir attīrīšanās rituāls, kas simbolizē ārējās pasaules dubļu nomazgāšanu un sagatavošanos ieiet rituālajā chanoyu pasaulē. Saimnieks var tikt uzskatīts par attīrīšanās starpnieku, jo teishu nodrošina šī rituāla nozīmīgāko daļu – ūdeni. Tā ir loma, kas ir apstiprināta, līdzko teishu atver vārtus, kas atdala soto-roji no uchi-roji, simboliski attīrot ceļu garīgai saskarsmei un potenciālai apgaismībai.

Tējas dārzs – roji – nav īpaši rūpīgi dekorēts, bet tomēr piepildīts ar simboliem. Dažas pareizi novietotas priedes attēlo mūžību, bambuss – spēku un elastību. Trīs akmeņu krāvums simbolizē trīs Budu klātesamību, bet, ja akmeņi sakārtoti vertikāli, tie atveido ūdenskritumu. Dārza celiņš ir veidots ņemot vērā to, ka ceļš uz atklāsmi nekad nav taisns. Dubļu bedre (chirriana), kas ir bieži redzama tējas dārzos, tiek izmantota dārzā savāktam lapām un zariem un funkcionē kā laicīgās esamības netīrumu simboliskā tvertne. Dārza šķērsošana ir vēl viens attīrīšanās rituāls, kas paredzēts viesu pārvēršanai no ikdienas cilvēkiem rituālā iesaistītos indivīdos.

Chashitsu ir neliela būdiņa, ko ceļ no dabā atrodamām izejvielām – bambusa, koka, dubļiem, niedrēm un salmiem, kas simbolizē dzīves laiciskumu. Nonākot pie chashitsu, viesi tajā iekļūst caur ārkārtīgi mazu ieeju – nijiri-guchi. Viņiem burtiski jārāpo uz ceļiem. Tas ir psiholoģiskas dabas rituāls, domāts visu pasaulīgo titulu atstāšanai ārpusē. Tikai pazemīgais var ieiet, jo ikvienam jākrīt ceļos citu priekšā. Blakus nijiri-guchi atrodas zobenu plaukts katananake, ko Rikju esot izveidojis speciāli, lai aicinātu samurajus atstāt savus zobenus kā sava statusa simbolus ārpus chashitsu. Tad viesi novelk apavus un noliek tos pie sienas. Chashitsu ienāk pēc kārtas, saskaņā ar savu statusu. Kad ir ienācis pēdējais no viesiem, visi apsēžas.

Kaut arī pieticīgi dekorēts, chashitsu ir simboliem bagāts. Pēc ieiešanas namiņā viesi nonāk pie tokonoma – īpašas nišas, kurā ir apskatei domāti artefakti. Viens no tiem ir rullis. Ir divu veidu sienas ruļļi – kaligrāfiskie un gleznojumi. Rakstītie ruļļi ietver sevī dzeju, budisma pamācības, dižu tējas meistaru atzinumus. Gleznojumos parasti bija attēloti putni, ziedi vai ainavas. Tie bija Ķīnas izcelsmes, lai gan mūsdienās visbiežāk izmanto japāņu meistaru darbus. Ruļļi attēlo sava radītāja garu, un tējas rituāla praktizētāji klanās to priekšā, jo šie darbi simbolizē autoru klātesamību, viņu vērtības, pamācības, bieži arī viņu ieguldījumu chado attīstībā. Būdama pēc dabas īslaicīga, kaligrāfija piedāvā tikai vienu pilnveidošanās iespēju. Šī ir chanoyu ļoti piemērota parādība, jo tējas praktizētāji tiek mācīti uztvert katru tējas rituālu kā unikālu.

Pēc tam, kad viesi ir apsveicinājušies ar teishu, tiek pasniegta chanoyu maltīte kaiseki-ryuori. Parasti tā sastāv no trīs ēdieniem un zupas bļodas ar sālsūdeni un brūniem rīsiem. Pārējā maltīte sastāv no zivs, vārītiem ēdieniem un rīsiem, kas tiek pasniegti japāņiem raksturīgā veidā – katram atsevišķi, tā uzsverot rīsu pārākumu pār citiem produktiem. Maltītes beigās tiek pasniegts rīsu vīns sake. Tūlīt pēc tam teishu pieliek ugunij kokogli, gatavojoties biezās zaļās tējas koicha vārīšanai.

Pieci elementi attēlo daoistu materiālo pasauli: dzelzs, ko attēlo tējkanna, koks, kuru simbolizē kokogle, zeme, kas izteikta caur māla varkali, uguns pavardā un ūdens. Tiek kūpināts vīraks, un “Budas paradīzes smarža” izplatās telpā. Visbeidzot saldumu pasniegšana norāda uz kaiseki beigām. Teishu paklanās un aiziet, kamēr viesi pamet chashitsu tādā pašā kārtībā, kādā bija ienākuši. Viņi dodas uz dārzu un gaida. Šis pārtraukums tiek saukts par nakadachi, un tā laikā viesi drīkst sarunāties savā starpā.

Pēc kāda laika teishu sit gongu, aicinot viesus atpakaļ chashitsu. Pirms tam viesi vēlreiz veic attīrīšanās rituālu, nomazgājoties ar ūdeni no tsuku-bai. Viņi ienāk tādā pašā kārtībā kā pirmaja reizē. Šī otrā ieiešana tiek saukta par gairi. Viesi pamana, ka rullis ticis nomainīts pret ziediem. Ziedu salikums tējas ceremonijā, pazīstams ar nosaukumu chabana, atšķiras no japāņu tradicionālā ziedu salikuma veida – ikebanas. Ziedi, ko izmanto chanoyu, netiek sakārtoti, bet gan nolikti tadā veidā, lai tie izskatītos kā dabā. Tie ir sezonāli un, vēlams, paša saimnieka plūkti vienkārši to skaistuma dēļ. Ziedi tiek izmantoti tikai ceremonijas laikā, apmēram stundu, pēc tam tie tiek izmesti, simbolizējot dzīves pārejošo dabu.

Šajā cermonijas posmā, ko sauc par haiken, viesi aplūko ūdens tvertni (mizusashi) un biezās tējas kārbiņu (chaire). Drīz ierodas teishu ar tējkannu un tējas slotiņu (chasen). Priekšroka tiek dota vienkāršām, no bambusa gatavotām slotiņām, kas ir nepieciešamas tējas rituāla izpildei. Chasen proporcijas, izmēri un sariņu krāsa ir dažādi, taču īpaši svarīga ir paša bambusa krāsa, jo tā simbolize tējas praktizētāja uzticību savai skolai. Tējas kausiņš (chashaku) ir augstāk vērtējams priekšmets. Chashaku simboliskā vērtība ir ietverta tā vārdā, kas izsaka sapulcēšanās tēmu. Vislabāk, ja tas ir paša tējas praktizētāja izgatavots, nevis, ja to, kā tas ir chasen gadījumā, izgatavo nezināms mākslinieks. Chashaku iemieso sava radītāja būtību, kā arī kalpo par iedvesmu tējas praktizētājiem. Tāpat teishu atnes chakin – baltas lina auduma salvetes, kas tiks izmantotas tējas kausa noslaucīšanai. Tējas piederumus kopā sauc par chadogu.

Gaidot rūgto koicha, viesiem tiek pasniegti mazi tējas saldumi higashi. Koicha ir stipra tēja, ko katrs viesis dzer no viena kopīga kausa. Visiem chadogu esot sasniedzamiem, teishu sāk gatavot zaļo tēju, veicot lēnas, apdomīgas kustības, tik precīzas kā dejas soļi. Teishu seko, lai kustību gaita nebūtu nedz pārāk ātra, nedz pārlieku lēna. Viesim, ceremonijai beidzoties, jājūtas gandarītam ne tikai par labu tēju, bet arī par izcilu priekšnesumu tās pagatavošanas laikā. Teishu noskalo tējas kausu ar karstu ūdeni un nosusina to ar chakin, veicot simbolisku attīrīšanas rituālu. No speciālas tējas kārbiņas maccha tiek iebērta tējas kausā un pārlieta ar verdošu ūdeni. Tad šī masa tiek īpaši saputota ar chasen palīdzību, līdz izveidojas zaļš dzēriens. Viesi skatās teishu priekšnesumu ar apbrīnu. Kad tēja ir gatava, teishu novieto tējas kausu uz chakin uz grīdas noteiktā pozīcijā.

Pirmais tēju dzer goda viesis (shokuyaku). Pirms viņš saņem kausu un var atgriezties savā vietā, teishu un shokuyaku paklanās viens otram. Dzerot tēju ir jāievēro noteikti likumi. Shokuyaku paņem tējas kausu labajā rokā, bet chakin – kreisajā. Tad visi viesi paklanās. Shokuyaku sakārto chakin uz rokas, uzliek tējas kausu un nedaudz pagriež to, lai kausa priekšpuse būtu pagriezta no viņa prom. Tādējādi tiek izrādīta cieņa teishu. Izdzēris aptuveni četrus malkus, shokuyaku noslauka kausa malu ar chakin un paklanoties pasniedz to nākamajam viesim. Viesi dzer pēc kārtas, sniedzot kausu pa apli, stingri pieturoties pie rituāla. Pirms padošanas talāk ir pieņemts bilst sekojošus vārdus: “Godbijīgi lūdzu pieņemt.” Tējas kauss attēlo tuvību, jo tas pieskaras lūpām, un, tā kā visi viesi to dala, tas simbolizē arī saskarsmi.

Kad visi viesi ir nobaudījuši koicha, tējas kauss tiek iztīrīts, un teishu noregulē uguni, lai pagatavotu vājāku tēju (usucha). Kamēr usucha tiek gatavota, viesiem atkal pasniedz saldumus. Usucha atšķiras arī ar to, ka katram viesim ir savs kauss. Pirms dzeršanas viņi pagriež kausu un izvairās dzert no tā priekšpuses. Tad viesi noslauka kausa malu ar pirkstu un noliek to sev priekšā. Līdz ar to chanoyu formālā daļa ir beigusies.

Tagad viesi var apspriest teishu labo gaumi: slavēt tēju, tās stiprumu, tekstūru, garšu, krāsu, izteikt komplimentus ziedu izvēlei un salikumam. Diskusijā noteikti tiek ietverta dzen filosofija, kā arī tiek apspriesti izcili tējas meistari un viņu sasniegumi, kaligrāfija, gleznotāji, dzeja. Noteiktā brīdī shokuyaku lūdz teishu atļauju detalizēti aplūkot chadogu. Arī šeit tiek ievēroti noteikumi (piemēram, kā pareizi turēt apskatāmo priekšmetu). Jebkāda ārpasaules pieminēšana, atrodoties chashitsu, ir aizliegta. Katrs viesis šajā brīdī ir vienots ar sevi, ar chadogu un atrodas mierīgā atmosfērā, kas ir brīva no pasaulīgā satraukuma.

Visbeidzot sākas taiseki daļa. Teishu saka dažus pateicības vārdus katram viesim par viņa klātbūtni. Katra viesa priekšā tiek nolikts vēdeklis, un viņi pateicas par teishu viesmīlību. Tad viesi paklanās viens otram un pamet chashitsu. Teishu atver izejas durvis un paklanās viesiem. Viesi arī klusi paklanās un iziet cauri dārzam uz garderobi, lai pārģērbtos un ietu projām.

Četri chado pamatprincipi – wa, kei, sei, jaku – ir prasmīgi iedzīvināti ceremonijas rituālos. Japāņu termins “wa” ir cēlies no ķīniešu jēdziena “ho”, ar kura palīdzību daoisti izteica “universālo harmoniju”. Vēlāk tas kļuva par Japānas apzīmējumu, visbeidzot terminu saistīja ar Japānas izcelsmes lietām un ar tējas praktizētāju maigā, samierinošā garā attēloto japāņu raksturu. Vairāki chadogu aspekti simbolizē harmoniju, trīs dzen izteiksmju nevainojamu sajaukumu: fiziskās mākslas formu (arhitektūras, chabana, gleznu, kaligrāfijas, keramikas), mierīgās atmosfēras rāmuma un vienkāršā, bet elegantā tējas dārza, tējas telpas un chadogu estētikas. Rituāls saprātīgi nodarbina un sajauc visas piecas maņas vienā veselumā. chadogu kombinācija, atveidojot piecus daoistu pamatprincipus, savukārt, chashitsu ģeomantiskā orientācija, tējas īpašais “garīgās medicīnas” statuss un pat tieksme izveidot mistisku harmoniju teishu un viesu starpā var tikt aplūkota kā tiekšanās pēc wa.

Kei ir konfūcisma ētikas jēdziens. chadogu, kas tiek izmantoti chanoyu, nav izvēlēti vienkārši to estētiskā skaistuma dēļ – pret tiem jāizturas ar cieņu un godbijību, kā pret skaistiem un vienlaicīgi arī noderīgiem priekšmetiem. Cieņa šādā nozīmē ir dziļi izjustas jūtas, kas sevī apvieno atturības, godbijības un apvaldīšanās elementus. Šo cieņas veida izpausmi var novērot teishu un viesu savstarpējās attiecībās: klanīšanās sveicinoties un pateicoties, teishu gaumes slavēšana, izsmalcināts veids, kā apietas ar chadogu. Tējas kausa pagriešana pirms iemalkošanas arī nozīmē cieņas izrādīšanu pret teishu. Viesu klanīšanās un laipnība vienam pret otru simbolizē savstarpēju cieņu.

Chanoyu ir rituālās attīrīšanās pārpilns: roku un mutes mazgāšana iekšējā dārzā, svaigas puķes, kuras pēc ceremonijas tiek izsviestas, tējas kausa noslacīšana ar karstu ūdeni un nosusināšana pirms tējas pagatavošanas, tējas kausa malas noslaucīšana ar chakin pirms tas tiek pasniegts nākošajam viesim. Tas viss atklāj sei principu.

Chanoyu pasaule, kur visas atsauksmes uz ārpasauli ir stingri aizliegtas, simbolizē rāmumu. Ceremoniālais klusums, nesteidzīgā gaita šķērsojot tējas dārzu, apdomāti lēnā kaiseki gaita, ceremoniālā gatavošanās un tējas dzeršana, teishu un viesu izturēšanās un žesti, kā arī tējas telpas vide ir ceremonijas aspekti, kas spilgti izsaka jaku būtību.

Terminu skaidrojums

chabana: ziedu sakārtojuma veids tējas ceremonijā

chado: tējas ceļš, tējas ceremonijas garīgā taka

chadogu: piederumi, kas nepieciešami tējas pagatavošanai

chaire: keramikas kārbiņa zaļās tējas uzglabāšanai

chajin: tējas praktizētājs, tējas ceļa pamatprincipu ievērotājs

chakin: gluds lina audekla gabals, ko izmanto tējas kausa noslaucīšanai

chanoyu: tējas ceremonija; mūsdienu tējas ceremonija ar maccha izmantošanu, vadoties pēc Rikju nolikumiem

chasen: tējas slotiņa, ko izgatavo no bambusa

chashaku: tējas kausiņš, parasti izgatavots no bambusa

chashitsu: tēja namiņš

chazen ichimi: “Dzen un tēja ir viens”, tradicionāls japāņu teiciens

chawan: tējas kauss, tējas bļoda

chirriana: dubļu bedre, kurā met dārzā savāktās lapas, zarus u.c. netīrumus

cyuu-mon: vārti tējas dārzā

dancha: gabaliņu (fragmentēta) tēja

goiri: otra ieiešanas reize tējas namiņā (pirms koicha pasniegšanas)

haiken: tējas ceremonijas daļa, kuras laikā tiek aplūkoti chadogu

harakiri: burt. “vēdera uzšķēršana”, cienīgs veids kā samurajam aiziet no pasaules

higashi: mazi tējas saldumi, ko pasniedz pirms koicha

ikebana: ziedu kārtošanas māksla

jaku: rāmums (tranquility), viens no četriem chado principiem

kaiseki: formāla tējas ceremonija, kuras laikā tiek pasniegta maltīte

kaiseki-ryuori: maltīte, kas pasniegta tējas ceremonijas laikā

katananake: zobenu plaukts

kei: cieņa, godbijība (respect, благодеяние), viens no četriem chado principiem

koicha: bieza, rūgta zaļā tēja

kosikake-machiai: soliņš tējas dārza ārējā daļā

maccha: pulverveida zaļā tēja

machiai: dārza nojume

mizusashi: ūdens tvertne

mukae-tsuke: brīdis, kad saimnieks sagaida viesus pie vārtiņiem

nakadachi: pārtraukums starp kaiseki maltīti un koicha

nijiri-guchi: maza ieeja tējas namiņā

roji: tējas dārzs

sabi: burt. “gadsimtu rūsa”, “laika sūbējums”; mūžīgā piedzimšana caur miršanu

sake: rīsu vīns

sayu: karstais ūdens, ko viesiem piedāvā dzeršanai, kad viņi tikko ieradušies

sei: skaidrība (purity, чистота), viens no četriem chado principiem

sencha: zaļās tējas sarullētā forma

shokuyaku: goda viesis tējas ceremonijā

soto-roji: tējas dārza ārēja daļa

taiseki: tējas ceremonijas pēdējā daļa, kad visi atvedās

teishu: saimnieks; tas, kas rīko tējas ceremoniju

tokonomo: īpaša niša, kurā tiek novietoti ruļļi, ziedi u.c. artefakti

tsuku-bai: ūdens bļoda tējas dārzā

uchi-roji: tējas dārza iekšējā daļa

ukiyo: īpašs pārdzīvojums, kad mūžīgais tiek atklāts rosīgajā, bezgalīgais – ierobežotajā, svētais – iznīcīgajā

usucha: vāja tēja

wa: harmonija, viens no četriem chado principiem

wabi: burt. “novests līdz vienkāršības dabiskumam”

Sintoisms jeb “Dievu ceļš” ir Japānas senākā reliģija. Šīs reliģijas ceremonijas vēršas pie dažādiem gariem jeb kami. Sintoisti tic, ka kami slēpjas jebkurā iespaidīgā dabas parādībā, piemēram, stiprā vējā.

Toriju vārti

Konfūcisms (儒學, Rúxué (palīdzība•info)) ir ētiska un filozofiska uzskatu sistēma, kas cēlusies Ķīnā. Šo mācību iedibināja Konfūcijs (tradicionāli 551.-479. g. p. m. ē.), kurš bija slavens gudrais, kā arī nozīmīgs ķīniešu sociālais filozofs. Konfūcisms par valsts ideoloģiju kļuva Haņu dinastijas valdīšanas laikā. Konfūcijs neizgudroja jaunus rīcības principus, bet gan apkopoja un attīstīja paražas, kurās liela loma bija patriarhālai ģimenei, autoritātei, hierarhijai.

Konfūcijs

Konfūcisma pamatnostādnes

Konfūcijs uzskatīja, ka valsts veidotājelements ir ģimene. Ja ir stabila ģimene, būs arī stabila valsts. Lai pārvaldītu valsti, valdnieks nedrīkst būt izšķērdīgs, tad tauta pati viņam sekos. Piespiežot kādu strādāt sev, nedrīkst izsaukt pret sevi naidu, un savā lielumā nedrīkst būt lepns. Tauta valdnieku patiesi cienīs tikai tad, ja viņš nebūs cietsirdīgs. Jāatceras, ka paēdusi, pārtikusi tauta ir viegli vadāma. Konfūcismā nav vietas vardarbībai, turklāt katra cilvēka uzdevums ir morāli pilnveidoties. Ideāls ir izglītotais, cildenais un gudrais. Jāapkaro rupjība, skopums un dīkdienība.

Konfūcijs uzskatīja, ka esošā Ķīnas sabiedrība ir bez dao, un viņš vēlējās iedibināt valstī kārtību, veidojot sabiedrību tā, lai tā būtu kā liela ģimene, kurā valdītu sensenās tradīcijas: mīlestība, uzticība un cieņa. Ceļš, kā atjaunot Ķīnas valsti, ir atgriesties pie pagātnes. Konfūcijs aicina atgriezties pie patriarhālām attiecībām.

Viņa mācībai ir viens mērķis- no jauna atrast un apliecināt cilvēka dabu. To var sasniegt vienīgi, ja cilvēks atbilst dao ritumam. Pēc Konfūcija domām, dao tuvība dotu iespēju cilvēkā atklāties daudzām spējām un tikumiem. Un, lai panāktu to, ka cilvēks kalpotu dao apliecinājumam nevis ritma un kārtības izjaukšanai, ir jāiemieso šādas “cildenā vīra” (dzjuņdzi) īpašības: uzticība, pienākums, taisnīgums, cilvēcība (žeņ). Vissvarīgākā īpašība ir žeņ, no kuras seko visi pārējie tikumi. Savukārt cilvēkam piemīt arī galvenie 5 netikumi – viltība, necienīga uzvedība, melīga (bet skaista) runāšana, sliktas rīcības iegaumēšana un piekopšana, liekulība.

Lai kļūtu par “cildeno vīru” ir nemitīgi jāanalizē savas domas, rīcību un mērķus. Šīs darbības palīdz tuvināt cilvēku ideālam. “Cildenajam vīram” ir sevī jāparvar mazais, nenozīmīgais cilvēks (sjaožeņ). Viņam vienmēr un visur jāpilnveido sevi, paturot prātā galveno domu- sevis pilnveidošanu. Cilvēka griba nav orientēta uz subjektīvu mērķu īstenošanu, bet gan uz centieniem iedzīvināt cilvēka un lietu dabai atbilstošu kārtību.

Sākotnēji konfūcisms bija ētiska un sociāli psiholoģiska mācība, orientēta uz indivīdu. Tomēr pakāpeniski Konfūcija mācībā arvien vairāk iezīmējās politiska orientācija. Konfūcija atziņas kļust par mācību ierēdnim, valsts pārvaldītājam, kas ar dzelžainu gribu, savu būtni pakļaujot vispārējām interesēm, cenšas apliecināt dabisko kārtību, dao likumu.

Konfūcisms cenšas visu cilvēka dzīvi pieskaņot nemainīgam uzvedības reglamentam. Vispārpieņemtas normas nosaka ne tikai dzjuņdzi tikumisko uzvedību, bet arī ģērbšanās veidu un matu sakārtojumu. Laika gaitā, palielinoties konfūcisma ietekmei, ritualizācijas tendence gūst universālu nozīmi, tā aptver visas cilvēcisko attiecību jomas, kļūstot par Ķīnas kultūras pamatpazīmi.

Leave a Comment