jaunā strāva

Jaunā strāva

Jaunā strāva bija latviešu demokrātiskās inteliģences grupa 19. gadsimta beigās, kas izplatīja jaunu virzienu domāšanā un pasaules uztverē.

Mosties, mosties reiz, svabadais gars,

Celies un salauzi kalpības spaidus,

Atpestī cietējus, klusini vaidus –

Mosties reiz, brīvības cēlais gars!

(Eduards Veidenbaums.)

Jaunās strāvas izplatīšanās iemesli

19. gadsimta 80-to gadu beigās un 90-to gadu sākumā latviešu tautā sāka izplatīties jauns kultūras virziens, ko sauca par “Jauno strāvu”. Šī virziena piekritēji jeb jaunstrāvnieki sludināja mācības, kas ievērojami atšķīrās no iepriekšējo Atmodas darbinieku idejām. “Jaunās strāvas” izplatīšanos veicināja izmaiņas sabiedrības st

t
truktūrā, kas bija saistītas ar strauju pilsētnieku skaita, rūpniecības un tirdzniecības pieaugumu. Savukārt Atmodas darbinieku aktivitātes pierima sakarā ar Aleksandra III politiku un Rietumu ideju arvien lielāko ietekmi.

Jaunās strāvas ideju saturs

Jaunās strāvas idejas parādījās vispirms latviešu daiļliteratūras dažādo virzienu kritiska novērtējumā. Rietumeiropas literatūrā toreiz bija izplatījies reālisma virziens, tas vairāk centās tagadnes dzīvi patiesi (reāli) attēlot. Šo virzienu jaunstrāvnieki gribēja nostiprināt arī latviešu literatūrā.

Viens no pirmajiem reālisma sludinātājiem latviešu literatūrā bija Teodors Zeiferts (1865—1929). Apskatīdams 1888. gada “Austrumā” Lautenbaha-Jūsmiņa dzeju, Teodors pārmeta vi
i
iņam, ka tas savā dzejā pārāk cieši atbalstoties uz tautas gara mantām. Teodors prasīja, ka dzejai jābūt dzīvā sakarā ar savu laiku un jāstāv uz tagadnes pamatiem. Reizē ar to viņš gribēja, lai dzeja kalpo zināmiem sabiedriskiem nolūkiem. Vēl asāk lī
ī
īdzšinējo literatūru kritizēja Jānis Jansons 1893. gadā Jelgavā noturētā priekšlasījumā “Domas par jaunlaiku literatūru”. Jansons pārmeta latviešu rakstniekiem, ka viņu darbos īstenība esot attēlota pavirši un nedabiski; viņi nododoties par daudz senatnes un tautas gara mantu cildināšanai; viņu darbos trūkstot nopietnāku ideju utt. Jansons uzaicināja latviešu rakstniekus “pludināt citu tautu varenās, spēcīgās idejas uz mūsu dzimtenes klajumiem un vest tautu pie atziņas un plašākiem uzskatiem”. Sakarā ar literatūras kritiku, jaunstrāvnieki sludināja arī jaunus uzskatus ētikā. Viņi mācīja, ka līdzšinējā stingrā (jeb absolūtā) ētika neesot piemērota jaunajiem dzīves apstākļiem, kāpēc tikumiskā dzīvē esot atļaujama lielāka brīvība. Jaunstrāvnieki atzina arī, ka līdzšinējais sievietes stāvoklis sabiedrībā esot pārāk ierobežots un tāpēc prasīja sievietes tiesību paplašināšanu (sieviešu emancipācija). Jaunstrāvnieki ļoti cildināja zinātni un aicināja iepazīties it
t
t sevišķi ar dabas zinātnēm. Tās popularizēdami, viņi sevišķu vērību piegrieza darvinismam.

No filozofiskiem virzieniem jaunstrāvniekiem vistuvāk stāvēja materiālisms, t.i. uzskats, ka visas īstenības pamatā ir matērija. Sabiedriskās zinātnēs viņi centās latviešus iepazīstināt ar vēsturisko materiālismu, kas visas kultūras dzīves pamatā redz saimniecisko attīstību. Reliģiskos jautājumos liela jaunstrāvnieku daļa bija nonākusi pie ateisma.

Deviņdesmito gadu sākumā jaunstrāvnieki galveno vērību sāka piegriezt sociāliem un politiskiem jautājumiem. Liela daļa no viņiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem. Sludinādami latviešiem šādus uzskatus, jaunstrāvnieki aicināja viņus vi
i
ispirms uz nesaudzīgu revolucionāru cīņu pret Krievijas patvaldību. Apkarojot nacionālismu, jaunstrāvnieku marksisti centās latviešu strādniekus atdalīt no pārējām šķirām, aicinot viņus uz nesaudzīgu cīņu ar tām. Viņi neatzina arī latviešu tautas īpatnību un visiem spēkiem centās jaukt un ārdīt tautas kopējos pasākumus (piem., vispārējos dziesmu svētkus).

Jaunas strāvas ideju izplatīšanās

Jaunās strāvas idejas sākumā atrada vislielāko piekrišanu latviešu inteliģences jaunajā paaudzē, sevišķi tai daļā, kas apmeklēja krievu augstskolas. Pie dažādām Krievijas augstskolām nodibinājās studentu pulciņi, kas apsprieda kulturālos, sociālos un politiskos jautājumus jauno ideju garā. Arī pie dažām vidusskolām nodibinājās līdzīga rakstura skolnieku pulciņi. Jauno ideju piekritēji sāka tās izplatīt arī plašākās tautas aprindās. Šai nolūkā viņi noturēja biedrībās priekšlasījumus un uzstājās jautājumu izskaidrošanas vakaros. Tāpat savas mācības viņi centās izplatīt ar brošūru un laikrakstu palīdzību. Tā Tērbatas jaunstrāvnieku studenti izdeva trīs rakstu krājumus “Pūrs” (1891.—1893.), bet Maskavas studenti — “Populārzinātnisku rakstu krājumu” (1892.). Sevišķi liela loma jaunās strāvas ideju izplatīšanā bija laikrakstam “Dienas Lapa”, kas sāka iznākt 1886. gādā. Sākumā laikraksts darbojās tautiskā garā, bet pēc tam, kad par jaunā laikraksta redaktoru kļuva Pēteris Stučka un vēlāk Rainis, tas pamazām savu virzienu mainīja. Ar lielu dedzību “Dienas Lapa” nodevās jauno ideju paušanai, visvairāk 1894.—1897. gadā. Šos gadus parasti uzskata par jaunās strāvas ziedu laikiem.

Ilgu laiku jaunstrāvnieki varēja diezgan netraucēti sludināt savas mācības latviešu tautā, jo valdība sākumā nesaprata jaunstrāvnieku ideju opozicionāro raksturu. Marksisma revolucionārās idejas par šķiru cīņu izplatījās arī Rīgas fabriku strādniekos un dažās fabrikās 1896. un 1897. gadā izcēlās strādnieku streiki. Tas pamudināja valdības iestādes piegriezt nopietnāku vērību jaunstrāvnieku darbībai. 1897. gada vasarā jaunstrāvnieku starpā notika plašas kratīšanas. Apcietināja un vēlāk uz Krievijas vidienes guberņām izsūtīja Pēteri Stučku, Raini un Jāni Jansonu. “Dienas Lapu” apturēja uz 8 mēnešiem. Tas bija smags trieciens jaunstrāvniekiem, tomēr jaunās strāvas ideju izplatīšanu tas neaizturēja. Jaunstrāvnieki sāka tagad savas idejas izplatīt nelegālā ceļā.

Jaunstrāvnieku darbības sekas

Ar savu darbību jaunstrāvnieki ienesa lielāku rosību latviešu kultūras dzīvē. Tagad bija spiesti dzīvāk darboties arī tautībnieki, sākot vairāk interesēties par tiem jautājumiem, kurus līdz šim viņi bija gandrīz pilnīgi ignorējuši. Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka “Jauna strāva” ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus. Tiek kritizēta marksistu jaunstrāvnieku cīņa pret nacionālismu un šķiru cīņas mācība.

Grāmatu mērķis – parādīt latviešu gara fenomenoloģiju kā daudzveidīgu ideju izpausmi. Grāmatas hronoloģija aptver Jaunās strāvas periodu un 20. gadsimta pirmos divus gadu desmitus, tomēr atsevišķos gadījumos ir ietverta arī vēlākā aplūkojamās personas uzskatu evolūcija un materiāli, kas to apliecina: I. Modernitātes un universālisma idejas (Aspazija, Rainis, A. Upīts). II. Sociālā aktīvisma un kriticisma idejas: 1. Marksistiskās sociālās idejas (P. Stučka, F. Roziņš, K. Kasparsons). 2. Sociāli demokrātiskās idejas (E. Rolavs, M. Skujenieks, M. Valters, F. Cielēns, K. Kalniņa). 3. Kultūrkriticisma idejas (J. Jansons-Brauns, J. Asars, V. Dermanis). III. Individuālisma un subjektivitātes idejas: 1. Filozofiski romantiskais individuālisms (J. Poruks, F. Bārda, J. Akuraters, K. Skalbe). 2. Subjektivitātes individuālisms (V. Eglītis, Fallijs). IV. Liberāldemokrātiskās un konservatīvās idejas (A. Stērste, V. Olavs, A. Niedra, F. Veinbergs).

Leave a comment