Jaunajos laikos valdīja uzskats, ka viduslaiki bija „Tumšie laiki”

Viduslaiki tiešām ir „Tumšie laiki”. Man mācoties par viduslaikiem neizdodas tajos saskatīt kaut ko izteikti labu, jo tajos dominē sliktais. Viduslaikos cilvēkiem bija ļoti grūta un skumja dzīve. Notika daudzi gari un postoši kari. Tie vēlāk atspoguļojās uz cilvēku dzīves apstākļiem un pasliktināja cerības uz to uzlabošanos. Bet tomēr lielāko ļaunumu nodarīja lielais mēris, kas sev paņēma ļoti daudz dzīvības.
Viduslaikos risinājās daudzi kari. Vislielākais no tiem bija Simtgadu karš (1397.-1453.g.), tas ilga vairāk kā simts gadus un nevarētu teikt, ka tam bija kara vērts izcelšanās iemesls. Šis karš izraisīja citu karu- Sarkanās un Baltās rozes karu (1453.-1485.g), kā arī 30 gadus ilgus pilsoņu karus Anglijā. Bet arī šie vēl nebija vienīgie, vēl bija Husītu kari (1419.-1436.g.), kuri bija vērsti pret pašu baznīcu un iestājās par Čehu tautas tiesībām, un Konstantinopoles ieņemšana. Tas viss paņēma daudzu cilvēku dzīvības, iznīcināja pilsētas, daudzus mākslas darbus, kultūras pieminekļus un atstāja paliekošas sekas visā tālākajā pasaules attīstībā.
Visvairāk visi šie kari atspoguļojās uz cilvēku dzīves apstākļiem. Pilsētās aptuveni 40-80% no visiem iedzīvotājiem bija nabadzīgi cilvēki un ubagi. Tāpēc ļoti daudzi cilvēki mira no trūkuma, jo pārtikai viņiem vienkārši nepietika līdzekļu, un slimībām, jo tajos laikos medicīna nebija visai attīstīta, tāpēc dažbrīd nebija iespējams izārstēt pat visniecīgākās slimības. Piemēram, lipīgu, nāvējošu slimību slimnieki tika izsūtīti no sabiedrības izolētām vietām, kur sagaidīja savu nāvi. Tādejādi nāve jau cilvēkiem nelikās briesmīga, drīzāk jau tik pierasta, ka sāka jau uzskatīt, ka tā nav visa beigas, ka pēc tās tu nonāc citā pasaulē. Protams, bija arī ārsti, bet viņi cilvēkam varēja palīdzēt tikai ar zālēm, operācijas veica tikai un vienīgi bārddziņi ar ļoti primitīviem darba rīkiem un bez ārsta zināšanām. Daudzi ārstējās paši savās mājās, dzerot zāļu tējas vai paļaudamies uz likteni, vai gāja pie pūšļotājiem un zāļu sievām.
Vislielākā un iznīcinošākā slimība bija Lielais mēris (1347.-1350.g.). To galvenokārt izraisīja lielais bads, straujā ekonomiskā attīstība, kas veicināja ceļošanu un jūras satiksmes attīstību, un epidēmijas. Mēris nebija ārstējams un, cik zinu, nav ārstējams arī mūsdienās. Tā dēļ izmira ļoti daudzi cilvēki un līdz ar to ievērojami samazinājās iedzīvotāju skaits visā pasaulē. Latvijā mēra dēļ dažās vietās palika trīs vai pat divi cilvēki. Visas zemnieku sētas izskatījās kā pēc kara lauka. Veidojās nepanesams trūkums, sākās masu psihoze , kā arī sociālie nemieri, piemēram, Žakērija . Par cik mēri izplatīja gan blusas, gan žurkas, tas izplatījās neiedomājamā ātrumā un tam nebija iespējams sagatavoties vai pretoties.
No tā visa var secināt, ka viduslaiki tiešām bija „Tumšie laiki”. Jo šajā periodā notika neiedomājami daudz traģisku lietu. Ļoti daudzi cilvēki mira garo un daudzo karu, briesmīgo slimību un bada dēļ. Izmira neiedomājami daudzi iedzīvotāji visā pasaulē un tika izpostītas daudzas valstis un pilsētas. Viss, kas notika nepalika bez sekām, tās sekas ir jūtamas vēl mūsdienās un nav izslēgts, ka tās būs jūtamas vēl pēc daudziem gadiem.