Bieži dzird jauniešus runājam, ka politika viņus neinteresējot, ka vēlēšanās viņi nepiedalīšoties vai arī joka pēc balsi atdošot par muļķu vai banānu partiju, ka raidījumus par politiku viņi neieredzot. Arī Saeimas namā deputātu rindās lielākoties sastopama tā pati vecā gvarde, ar patīkamiem izņēmumiem, protams. Un tomēr. Visus jauniešus nevar nosaukt par apolitiskiem un bāzt vienā maisā. Par to lieliski var pārliecināties, pārlūkojot vidusskolēnu rakstītās esejas par tēmu: politika un es. Piedāvājam arī jums ieskatīties šajos desmit darbiņos, kuros brīžiem pavīd pārdrošas idejas, kā, piemēram, jauns valdības modelis, savdabīgi spriedumi un priekšlikumi. Jāpiebilst, ka uzdevumu uzrakstīt eseju par politisku tēmu 10.vidusskolas 12.klases skolēni pagājušā gada decembrī saņēma politikā. Šādi sauc skolā pasniegto mācību priekšmetu.
Būtu jāpievēršas politikai, nevis īgni jāgriež tai mugura
“(..) Jau sākumskolā man bija iepaticies kopīgi ar vecākiem televīzijā skatīties ziņu apskatus, biju klāt vecāku un radinieku diskusijās pirms vēlēšanām, tā nemanot ieaugot politikā, kas tagad man kā vidusskolniecei šķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa. Nejūtos pilnvērtīgi pavadījusi dienu, ja neesmu redzējusi TV “Panorāmu”. (..) Atceros, ka bērnībā mamma teica, ka ziņas jāklausās, lai zinātu, vai rīt nebūs kara. Brīžiem man ir vēlēšanās ietekmēt sabiedrisko domu, jo gribas taču un tam vajadzētu būt ikkatra pilsoņa mērķim uzlabot savas valsts dzīves kvalitāti. (..) Mums ir jābūt atbildīgiem, bet latvieši bieži domā vairāk par sevi kā par indivīdu, nevis Latvijas sastāvdaļu. (..) Un “tam, kuram ir pamats dusmoties par trūkumiem, nepareizību mūsu valsts iekšienē, likumdošanā, būtu jāpievēršas politikai, nevis īgni jāgriež tai mugura,” teicis Rihards fon Vaiczekers (Die Welt, 1993.g.16.febr.).”
Gaidot labāku dzīvi, vari sapūt, bet valdība smaku nesajutīs
“Politika manā dzīvē ienāca tikai šā gada septembrī, kad skolā sāka pasniegt šādu priekšmetu. Tas arī bija noteicošais, kāpēc es vispār sāku interesēties par politiku. Pati nemaz neapjautu, cik daudz tā jau iepriekš mani skārusi: cilvēka tiesības, Saeimas vēlēšanas, likumi, to izpilde, tiesa un tās vara. Tas viss tieši vai netieši bija lasīts presē vai dzirdēts radio, bet tālāk iedziļināties politikas zaņķī es nevēlējos. Uzskatīju, ka politika mani neskars ne tagad, ne nākotnē. Taču tā vis nebija! (..) Arī zemniekiem sava problēma viņš vēl joprojām cer, ka valdībai reiz pieleks, ka visa valsts būtībā turas uz viņa, zemnieka, pleciem. Jautāsit: vai valdība to vēl nezina? Nē, tā zina gan, bet, ja jau zemnieks stulbi cer un tāpēc vēl strādā, tad kāpēc kaut kas vispār jādara? (..) Un muļķis ir tas, kurš bļauj, ka man nav daļas gar politiku, taču es tikai vēlos labāku dzīvi. Vai tas nav neprāts? Tā sēžot un gaidot to labāko dzīvi, tu vari kaut sapūt, bet valdība pat smaku nesajutīs (..)”
Jauns valdības modelis
“Mūsdienu valdības modelis ir pārāk neefektīvs. Tāpēc, ka pašreizējās vadības mehānismam ir milzīgi apjomi. (..) Tuvā vai tālā nākotnē mēs vienalga nonāksim līdz divām vai trim internacionālām valstu apvienībām, jo pasaulē pastāv tendence apvienoties, tā veicinot ekonomisko attīstību. Tādēļ es uzskatu, ka nākotnē nepieciešams izveidot tādu kā vadības komiteju vai augstāko komiteju (AK), kurai būtu dota pilnīga rīcības brīvība. Šī komiteja varētu būt līdz 10 cilvēku liela, un tai varētu būt pakļauts konsultatīvs aparāts, kurā savukārt būtu vairāk nekā 1000 cilvēku. Paralēli šai komitejai būtu nepieciešams kāds vadības aparāts (VA), kas varētu būt līdzīgs mūsdienu parlamentam, kas varētu izstrādāt kopējas attīstības koncepcijas, vispārīgus plānus to izpildei un nodot AK. Arī šajā organizācijā varētu būt vairāk nekā 1000 cilvēku, un tā varētu ievēlēt un arī atcelt balsošanas kārtībā AK locekļus. (..) VA varētu ievēlēt mažoritārās vēlēšanās, un tai būtu pilnīgi tādas pašas tiesības kā AK, bet šo tiesību izmantošana praktisku mērķu sasniegšanai nav tās primārais mērķis.”
Mans favorīts ir Andris Šķēle
“Politikai ikdienā nepievēršu pārāk daudz uzmanības, taču mani interesē ārkārtas, neparastas situācijas politikā. Politiskie notikumi padara ikdienu interesantāku, tāpēc šad tad skatos TV “Panorāmu” vai LNT ziņas. Interesanti ir pa radio klausīties Saeimas sēdes ceturtdienās. Dažreiz liekas, ka deputāti uzvedas kā zvēri. (..) Politikā mans favorīts ir Andris Šķēle, un es domāju, ka viņš vēl atgriezīsies politikā. Guntis Ulmanis man šķiet vispiemērotākais prezidenta amatam. (..) Nepatīk “Saimnieka” politiskie uzskati tāpēc, ka tur ir daudz bijušo komunistu Čevers, Čepānis u.c. (..)”
Tie paši vēži, tikai citā kulītē
“Kad man vaicāja, par ko es vēlētu, es teicu, ka vispār nevēlētu. Jo pašvaldību vēlēšanās nesaskatīju nevienu tādu, kas manu izvēli patiesi attaisnotu. Saku skaidri un gaiši: pie valdīšanas ir “tie paši vēži, tikai citā kulītē”. (..) Viens piemērs ir Andris Šķēle. Viņš centās palīdzēt tautai, lai dotu vairāk iedzīvotājiem, nevis bāztu savā kabatā. Bet bija Saeimā tādi grupējumi, kas to negribēja un kas labprāt būtu darījuši visu, lai Šķēlem nekas neizdotos. Šķēle bija labs, gudrs un diezgan viltīgs, bet ne tik viltīgs, lai cīnītos ar visu Saeimu un (es nebaidos teikt) tās šakāļiem. (..) Ja es būtu pie varas, tad vispirms radikāli mainītu uz labu vienkāršo strādnieku un zemnieku stāvokli. Manuprāt, šajā jautājumā būtu jāmaina likumi. (..) Vajadzētu tautai ļaut noteikt, ko tā vēlas par prezidentu, un palielināt prezidenta pilnvaras. Prezidents tad attiecīgi noteiktu, kas darbosies Saeimā. Tagad ir tā, ka simts cilvēki lemj tautas likteni. Bet tad lielākā un noteicošā vara būtu prezidentam. Es domāju, ka tad valdībai ar prezidentu priekšgalā būtu lielāka atbildība.”
Mēs esam pārāk slinki
“Uz politiku valstī skatos kā uz vienu no svarīgākām, taču maz tajā iesaistos pa retam paklausos ziņas radio un TV, avīzēs reti meklēju informāciju laika trūkuma dēļ.
Daudzi sūdzas par valdību. Es domāju, ka valdība ir tāda, kāda ir tauta. Visi grib dzīvot labāk, turpretī tikai gaida no citiem labklājību, nedarot neko. (..) Es domāju, ka par maz līdzekļu ir atvēlēts lauksaimniecībai. Gribu pateikt priekšlikumu. Ja katrs cilvēks vasarā sev varētu izaudzēt gadam pārtiku, (..) tad nebūtu problēmas ar iztikšanu. Mēs esam pārāk slinki. Arī es tāda bieži esmu. Piemēram, šovasar, kad dārzā bija jāstrādā, gribējās meklēt ko interesantāku, kā pavadīt laiku.”
Starp mani un politiku ir siena
“Dzirdot vārdu “politika” man uzreiz parādās mazvērtības komplekss, jo es politikā neorientējos. Tāpēc, ka mani politika neinteresē. Politika man asociējas ar kaut kādu spēku varu, ar gudrām runām un skaistiem vārdiem. Liekas, ka man nav nekāda sakara ar politiku. Un tomēr ir. Tas attiecas uz visiem, arī uz mani. Kaut vai tā pati Satversme, konstitucionālie likumi. Man tie ir jāievēro. (..) Tomēr politiskajos jautājumos es neiedziļinos. Starp mani un politiku ir siena. Es negribu politiku ielaist savā dzīvē, lai tā aizņemtu manu laiku. Un tomēr vajadzētu. Kurš tad, ja ne katrs pats, cīnīsies par savām tiesībām, kurš rūpēsies par kādu no mums, ja ne katrs pats (..)”
Labāk dzīvoju Latvijā, nekā Ķīnā vai Japānā
“Pirms pāris gadiem man likās, ka vārdi “es un politika” ir pilnīgi nesavienojami, bet šodien man liekas, ka šie vārdi kaut kā ir saistīti. (..) Politika ir cieši saistīta ar katru no mums. (..) Pilsoņi, kuri nepiedalās vēlēšanās, parāda tikai to, ka viņiem ir vienaldzīgs Latvijas tautas liktenis. (..) Daudzi runā, ka Latvijā ir bardaks. Bet ko jūs gribat? Mēs taču visu sākām no nulles, un nemaz nav tik ļauni. Kopš ieguvām neatkarību, nav pat pagājuši 10 gadi. Es esmu optimiste ceru un ticu, ka būs labāk.
Labāk dzīvoju Latvijā, nekā Ķīnā vai Japānā.”
Nespēju sēdēt maliņā un kurnēt
“Politika mani ir saistījusi, saista un saistīs arī nākotnē. Es nespēju neinteresēties par to, kas notiek valstī, pasaulē, satrauc problēmas, kas virmo apkārt. Un es ceru, ka pēc gadiņiem varēšu kaut ko darīt mūsu valsts labā. Nedomāju, ka tas būs viegli, jo politika vispār ir nežēlīga cīņa par varu. Bet es nespēju tā vienkārši sēdēt maliņā un tikai kurnēt par to, ka dzīve ir grūta un tie tur politiķi neko nedara, tikai rūpējas par savu, nevis tautas, labklājību. Jā, es atzīstu, ka valstsvīri vairāk rūpējas par sevi, nevis tautu, bet, ja godīgi, vai to vispirms nedarītu ikviens no mums, ja būtu tāda iespēja? Un nav jau arī tā, ka nekas netiek darīts. Tikai ir vajadzīgs laiks, lai to varētu reāli just. (..)”
Ideāli ir sabrukuši
“1991.gada 13.janvāris. Daugavas krastmala. Plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, plakāti, lozungi. Cilvēku mūris, mugura pie muguras, plecs pie pleca, tūkstošiem siržu pukst vienā taktī. Es stāvu šo tūkstošu vidū, un esmu lepna, pacilāta, ka arī es mazs cinītis, mazs puteklītis esmu tavu, Latvija mana, aizstāvju rindās, un virs galvām riņķojošie krievu helikopteri nespēj iebaidīt un izkliedēt šo milzīgo ļaužu sienu. Un Latvija kļuva brīva un neatkarīga.
Bet šodien, pēc septiņiem gadiem.. Ideāli, par kuriem mēs cīnījāmies un stāvējām, ir sabrukuši. Varas vīri tur, augstajos sēdekļos, karo par lielāku krēslu, par biezāku portfeli. Latvija! Mosties reizi par visām reizēm! Mosties! Nogāz Kangaru bezdibenī, lai tava tauta var uzelpot brīvi!”