Iekšējais bērns

“Jau kopš paša laika sākuma Zemei un visiem tās iedzīvotājiem ir piemitusi liela problēma. Varētu pat teikt, ka šī problēma ir cēlonis jebkurai citai problēmai, kas jebkad pastāvējusi. Problēma ir tāda, ka pēdējos 10,000 gadus cilvēce ir. diezgan nelaimīga. Vairums ir pārliecināti, ka mēs izdarījām lielu kļūdu, nokāpjot no kokiem. Daži pat saka, ka nekad nevajadzēja pamest ūdeņus.” Apmēram šādi autors Douglas Adams ievada savu kosmiski populāro romānu The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy, kas neapšaubāmi ir vislabākā grāmata, kāda jebkad izdota ša

a
ajā Saules sistēmā.

Taču šeit ir rūgta patiesība. Kas tad liek cilvēcei justies nelaimīgai? Visbiežāk to izraisa satraucošā bezjēdzīgas eksistences sajūta vai vienkārši mērķa trūkums dzīvē. Cilvēka prātā ir kopš paša sākuma ir iekodēts uzdevums, tāda kā konstanta misija meklēt jēgu, iemeslu un attaisnojumu savai eksistencei. Protams, lielākā daļa to nekad tā arī neatrod. Tas, savukārt, rada saspīlējumu un spriedzi, bet spriedze ir radošās domas lielākais ienaidnieks.

Lai definētu “radošumu” (creativity), ir jāaplūko prāts un tā darbības mehānismi. Visi mēs zi

i
inām, ka prātam ir divi līmeņi. Pirmais ir apzinātais, racionālais – tas, kurš atbild par prātošanu, domāšanu un problēmu risināšanu. Otrs slēpjas zem pirmā un ir neapzinātais (zemapziņa), un tieši šī telpa ir atbildīga par visām it kā neizskaidrojamajām lietām, kas notiek mu
u
ums galvā. Vienkārši sakot – viena prāta daļa ir “ko tu domā” un otra daļa ir “ko tu jūti”. Galvenais iemesls tam, ka cilvēki jūtas nepiepildīti, bez mērķa un neapmierināti, ir tas, ka šīs abas daļas jeb puses ir konstantā konflikta situācijā un abas cīnās par savu pastāvēšanu. Racionālais prāts gandrīz jebkurā konflikta situācijā uzvar, jo vienkārši ir stiprāks un tam ir lielāka kontrole par tevi.

Būt “radošam” nebūt nenozīmē “būt māksliniekam”. Būt radošam nozīmē “radīt”. Kaut ko, jebko. Tas var būt zīmējums, fotogrāfija, recepte jaunai mērcei, jauna kūka, funkcionāls objekts vai darbarīks, koncepts idejai. Tas var būt jebkas, ar nosacījumu, ka tas tiek radīts radīšanas pēc. Kad cilvēki kaut ko rada, viņi nerisina problēmu, jo nekādas problēmas nemaz nav. Tieši tā

ā
ādēļ pilnvērtīgai radīšanai un labām idejām tiek izmantots apslēptais, nezināmais, mistiskais neapzinātais prāts. Tas ir vispārzināms fakts, ka labas idejas nekad nerodas intensīvas domāšanas un analizēšanas procesa rezultātā – tieši otrādi, tās parasti tiek ģenerētas spontāni, tad, kad to autors tās vismazāk gaida. Tas visbiežāk notiek tad, kad mēs esam brīvi, atpūtušies, bez raizēm un baudām vienkāršos dzīves prieciņus. Tad, kad mēs “nerisinām problēmas”. Un tieši tajā radīšanas brīdī mēs pēkšņi un neizskaidrojami sajūtamies priecīgi, laimīgi un piepildīti.

Māksla taču pasaulei nav va

a
ajadzīga – vislielākā moticācija radītājam ir redzēt savu darbu eksistējot. Kā teica dzejnieks Roberts Frosts – “All the great things are done for their own sake.” Vairums mākslinieku nepraktizē savu prasmi tapēc, ka viņiem ir pienākums to darīt, nē – viņi to dara, jo viņiem vienkārši patīk to darīt un tas sagādā lielu prieku. Kamēr mīlestība, entuziasms un prieks tiek iesaistīti jebkā radīšanā, gala iznākums nekad nebūs slikts. Nekad.

Problēmas sakne slēpjas mūsu pašu prātos. Iemesls, kapēc vairums cilvēku nav spējīgi rast prieku “radīšanā” ir tas, ka racionālais prāts nekad nepārstāj iejaukties – tas ģenerē balto troksni. Tas traucē, konstanti bloķējot neapzinātās vajadzības un vēlmes. Racionalitāte neļauj īstajam Tev ieraudzīt dienas gaismu – tā neļauj Tev sajust “vēlēšanos radīt”. Šim nolūkam racionālitāte izmanto dažādus trikus – populārākie ir bailes no izgāšanās, izskatīšanās pēc muļķa, bērnišķības – visas šīs lietas, kas potenciāli varētu apdraudēt tavu “drošības un stabilitātes sajūtu”. Prāts, kļūstot vecāks, ar katru dienu aizvien vairāk sāk uzsūkt sevī visu pasaules negatīvismu, kas ir apkārt. No dienas, kad mēs piedzimstam, mūs sāk mācīt iekļauties sabiedrībā, iekļauties sistēmā. Ej strādā, uzbūvē māju, nopērc mašīnu, veido ģimeni. Jau no pirmās dienas mūs pieradina domāt tikai ar racionālo prātu un risināt problēmas – tādā veidā mēs uzaugam ar iekodētu apziņu, ka “dzīve ir uzdevums, kas jāatrisina,” nevis ka “dzīvi var tikai izbaudīt.” Tā ir tāda liela fundamentāla kļūda mūsdienu pasaules izglītības sistēmās.

Neviens jau tā īsti nezina, ko patiesi gribētu darīt, ko piedzīvot un ko izbaudīt. Pat ja zina, cilvēki baidās to īstenot. Kapēc? Tapēc, ka prāts viņiem saka “tu izgāzīsies, tev nekas nesanāks.” Bailes, šaubas un neticēšana sev pārņem tevi pilnībā un aizgrūž īsto Tevi aizvien dziļāk līdz brīdim, kad to izvilkt ārā kļūst neiespējami. Vairumam cilvēku pēc dabas ir grūti atklāt to, kas viņiem patiesi patīk un ko viņi mīl, jo viņi baidās, ka viņus pārpratīs, nesapratīs vai noturēs par jokainiem. Šīs bailes ir līdzīgas bailēm būt kailam auditorijas priekšā. Šis ir viens no mehānismiem, kā mūsu prāts pasargā mūs un tur mūs drošībā, bet tajā pat laikā padara mūsu dzīves neinteresantas un vienmuļas. Šī ir lielās problēmas sakne.

Par laimi, risinājums ir atrodams tepat dabā. Par to nākamajā esejas daļā.

Leave a Comment