Es staigāju gar jūras krastu
Kur vēji pūš tik spalgi auksti;
Tur traki suņi jūru dzer,
Tie nelaiž mani padzerties.
Bet gan jau pienāks diena
Kad sapratīs pat melnais suns,
Ka jūru nevar izdzert sausu –
Tā ir par sāļu, tā ir par ātru.
Tu pieliecies lai vilni ķertu,
Viņš aizmūk, noķert sanāk reizēm;
Bet kamēr dzer tu vilni vienu
Ir klāt jau četri citi.
Ar purnu smiltīs, dibenā pūš vējš;
Kā vientuļš jūrnieks Makenroja suns
Dzer jūru.
Un netraucē tam dzert, ej prom –
Jo suns ir labs, tik kamēr dzer.
Kaut gan ja padomā lēnām un dikti,
Kas tur ko runāt,
Tur laiks sen jau darīt;
Ir jānosit Duksis un jāaprok kāpās
Lai nedzer viņš jūru, jo tas tai var sāpēt.
Un sāpoša jūra var dusmoties sākt,
Tā celsies, tā šalks un nemierā būs;
Parasti mierināt valdnieci šo
Varēs tik zvejnieku upura sārts…
Protams, ka katrs redz izeju citu –
Par nosistu Duksi nevienam nav prieks;
Jo Duksis, kas nosists pēc laika sāk smirdēt
Un sauļoties paliek neomulīgi.
Tādēļ ir izejas citas un daudz –
Var sunim tam trakajam nogriest asti,
Var izraut mēli, var noraut kājas,
Var darīt daudz ko lai nedzer tas jūru.
Tik mēģināsim pieskatīt
Lai šis sunītis būtu vienīgais lacējs;
Jo ja visi Latvijas suņi
Sāktu dzert un dzert un dzert –
Tad jūra drīz izsustu sausa kā čipši,
Kā vate, higiēniskās paketes.
Un tas vēl nebūtu lielākais ļaunums –
Sausa jūra atkal pietecēs drīz.
Bet galvenā bēda būs nedaudz pēc tam –
Kad Makenroy suns gribēs pačurāt.
Labi, ja tikai viens būs šis spalvainis,
tad mēs to pat nepamanīsim;
Bet ja nu to zvēru ar zobiem būs astoņi simti?
Mēs vienkārši nosmaksim aromātā…
Mēs mērīsim visi ar pareizo mēru,
Gan aroma saturu, jodu un sēru,
Bet galvenais aroms kad ļautiņs kļūst traks,
Ir vecais labais amonjaks!!!
No tā mēs varam secināt,
Ņemot kā atziņas mērgalu attēlus šos,
Ka McEnroys ar suni šo
Dzīvo Ventspilī!
Un dabas katastrofas būs
Ikkreiz, kas sunim slikti kļūs;
Tādēļ nevaj sunim dzert
Tomēr nevajg arī spert.
Atstāsim mēs Makenroju
Vienu pašu ar to suni;
Lai tie staigā kur vien vēlas –
Mēs sitīsim kādu citu!