jaunlatviešu kustība

“Kā jaunlatviešu kustība ietekmē nacionālās kultūras attīstību?”

Jaunlatvieši kā jauna laikmeta pārstāvji par savas dzīves galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos savas tautas labā un zināšanas atdevas savas tautas apgaismei.

Jaunlatviešu darbībai latviešu tautas apgaismes, izglītības un nacionālās kultūras laukā bija ar plašu vispārdemokrātisku raksturu un nozīmi. Viņi veica lielu tautas apgaismes darbu, saprazdami, ka kapitālisma laikmets prasa augstāku visas sabiedrības izglītības pakāpi, tāpēc jaunlatvieši sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvoties tās no baltvācu aizbildniecības. Viņi vērsās pret vācu muižnieku un mācītāju uz

z
zskatiem, ka izglītots latvietis vairs nepieder savai tautai. Jaunlatvieši uzsvēra, ka arī zemniekam jāatīsta savs prāts, jāapgūst zināšanas, kas vajadzīgas, lai kļutu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli.

Savām prasībām, ka latviešu tautai ir tiesības uz nacionālo kultūru, jaunltvieši argumentus meklēja gan tautas vēsturē, gan domājot par tautas nākotni. Viņus spēcīgi ietekmēja G.Merķeļa raksti. Uzstverot, ka latvieši ir tauta ar savu senu kultūru, jaunlatvieši senatni idealizēja. Latviešu senatnes idealizācija vispirms parādijās publicistiskajos rakstos “Mājas Viesī”, pēc tam tie ieguva plašu gultni tautiskā romantisma li
i
iteratūrā. Senatnes idealizācija tika izmantota kā pretarguments Baltijas vāciešu “kultūrtrēģerisma” teorijai, ka viņi t.i. vācieši, bijuši vienīgie kultūras nesēji Baltijā. Tagadnes cīņā senatnes pretstatīšana jaunlatviešiem bija antifeodālās cīņas līdzeklis.

Jaunlatvieši orientējās uz krievu tautu un tās kultūru. Viņus vairāk ietekmēja krievu de
e
emokrātiskā kultūra (literatūrā, valodniecībā, folkloristiskā, etnogrāfiskā), nekā oficiālā kroņa kultūra.

Jaunlatviesi lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, no vācu baroniem un mācītājiem neatkarīgajai presei un daudzām zinātņu nozarēm Latvijā – valodniecībai, vēsturei, folkloristikai, popularizēja filozofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c. Viņi bija arī latviešu nacionālās grāmatniecības nodibinātāji. Jaunlatvieši deva lielu iegūldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstība.

Ādolfs Alunāns un teātris.

(1848–1912)

Latviešu teātra vēsturē nozīmīga vieta ir Ā.Alunāna rakstiem par teātri. Viņš rakstīja daudz un visos rakstos bijis teātra mākslas entuziasts.

Uzsākdams savas darbību Rīgas Latviešu teātros, Ā.Alunāns kļuva par dedzīgu teātra mākslas propagandētāju un topošā latviešu teātra atbalstītāju. Viņš pievērsa latviešu uzmanību teātrim:

“Teātera apmeklēšana cilvēku apgaismo. Ik katrai tautai, kas ātri uz priekšu pie gaismas grib tikt, vajag teātera. Teāteris spēj dažkārt pat vi

i
issliktāko cilvēku pārlabot.”

Dažos rakstos Ā.Alunāns pievērsies ļoti smagajam latviešu teātra repertuāra jautājumam. Pareiza bija Alunāna doma, ka skatītāji jāaudzina izprast teātra mākslu.

Latviešu teatra vēsturā nozīmīgas ir Ā.Alunāna atmiņas par teātri. Viņš stāsta par pirmajiem soļiem uz skatuves, apraksta darbību teātrī, raksta par teātra repertuāru, arī par savu lugu izrādēm uz skatuves. Tāpat stāstīja par toreizējo aktieru sastāvu, par teātra dzīvi.

Romantisms un A.Pumpurs.

(1841–1902)

80. gadu literatūrā turpinājās progresīvā romantisma attīstība. Tā raksturīgā forma – tautiskais romantisms – 80. gados vispēcīgāk parādījās A.Pumpura daiļradē (“Lāčplēsis” 1888. gadā).

Kāpēc ep

p
posam ” Lāčuplēsis bija tik liela popularitāte? Tāpēc ka tajā paustās idejas sakarā ar kapitālismam raksturīgo šķiru pretrunu padziļināšanos un saasināšanos latviešu tautas masās vairāk zaudēja savas agrāko demokrātisko saturu un nozīmi. Pret baltvācu muižniekiem vērstās cīņas aicinājums 80. gadu šķiru cīņas apstākļos arvien atkāpās otrā plānā, kaut arī nacionālās pretrunas un daļējās ekonomiskās pretšķirības starp visu latviešu tautu un Baltijas vāciešiem palika un turpinājās nacionālās atbrīvošanās cīņa.

Auseklis un dzeja.

(1850-1879)

Izsekojot Ausekļa dzīves gaitām, viņa personības veidošanās procesam, uzmanību piesaista divi galvenie faktori: pirmkārt, intrese par latviešu tautas vēsturi un folkloru un, otrkārt, nebeidzami konflilkti ar vācu garīdzniecību, nesamierināmā asā nostāja pret kristīgo baznīcu. Šie divi Ausekļa personības izpausmes viedi zināmā mērā nosaka viņa dzejas dīvējādo raksturu. Lielākajā savas dzejas daļā viņš ir romantiķis, kas tautasdziesmai tuvā formā kaismīgi runā par savas tautas likteni, tās pagātni, tagadni un nākotni. Tomēr daļā savas dzejas viņš ir tik kodolīgi satīrisks, tik reālistiski tiešs, ka gribot negribot nāk prātā “Pēterburgu avīžu” satīriskais pielikums “Zobugals”, kas liekas esam Ausekļa satīriskās dzejas pats tuvākāis radinieks.

Apsīšu Jēkabs.

(1858–1929)

Apsīšu Jēkabs ir latviešu realistiskā stāsta īstais nodibinātājs. Viņam literārajiem darbiem dzīvības veldzi dod divi galvenie avoti – ikdienas dzīve un folklora. Ļoti nopietni viņš studēja bībeli. Daļeji tai ir negatīva ietekme Apsīšu Jēkaba pasaules uzskatu tapšanā, taču ir arī sava pozitīvā nozīme no rakstnieku daiļdarbu tēlainības un ritmiskā veidojuma viedokļa.

Pirmā latviešu stāstnieka daiļradei raksturīgs episks plūdums, vienmērīgs un nesteidzīgs ritms. Viņš tēlo tikai to, ko labi pazīst. Savos labākajos gados Apsīšu Jēkabs parāda, ka reālajā dzīvē tieši sirdsskaidrība un labestības dēļ krietnajiem cilvēkiem šī cīņa jāzaudē. Uzvaru viņi gūst morāli ētiskā plāksnē.

Brāļi Kaudzītes.

Reinis (1839–1920), Matīss (1848–1926)

Kaudzīšu literārā un sabiedriskā darbība ir daudzveidīga. Matīss rakstījis dzijoļus, prozas darbus, literatūrakritiskus apcerējumus, atmiņas, tūlkojumis un atdzejojis no vācu un krievu literatūras dzejoļus, poēmas, stāstus. Reinis rakstījis aforismus, prozas daiļdarbus. Visu mūžu brāļi drbojušies publicistikā. Izcilākais kopīgi veiktais darbs – romāns “Mērnieka laiki”. Gadu desmitiem ilgi Kaudzītes strādāja skolā, aktīvie piedalījās Vecpiebalgas sabiedriskajā dzīvē.

Zināšanu apguve, enerģiska darbība skolā, sabiedrībā, literatūrā, saskarsme ar gudriem cilvēkiem briedināja Kaudzīšu uzskatus. Pēc iedabas viņi ir prāta cilvēki, racionālisti. Jaunlatviešu apgaismes sekmēja racionālisma pacelšanu filozofiskā vispārinājumā. Uz racionālisma pamata izauga Kaudzīšu kritiskā attieksme pret dzīvi. Viņi cenšas visos jautājumos atrast pastāvīgu spriedumu. Reini apšauba reliģiskās dogmas, taču pilnīgi atbrīvoties no reliģijas ietekmes nespēj. Sabiedriskajā dzīvē ar negatīvo vācu iebrucēju vērtējumu, ar māņticības un tās izplatītāju kritiku, ar prasību pēc reformām, kas uzlabotu tautas dzīves apstākļus, ar zinātniski pamatotas izglītības aizsāvēšanu Kaudzītes turpināja jaunlatviešu tradīcijas.

Rakstnieka darbā Kaudzītes par augstāko principu atzīst patiesības paušanu. Rakstniekam jāatspoguļo dzīves notikumi nevis tā, “kā tiem vajadzētu būt, bet tikai tā, kā tie ir”. raksta Matīss. Tā ir rakstnieka reālista pozīcija.