Mārtiņa Zīverta lugu pievilcība un spēks slēpjas tajā apstāklī, ka viņš dziļi pratis ieskatīties cilvēkā, vissarežģītākajā un vissmalkākajā šīs pasaules veidojumā. Cilvēks izgudro pat raķetes, sūta tās uz citām planētām un pūlas tās izpētīt, bet pārāk maz zina vēl pats par sevi, cilvēkam, lai sevi izzinātu un izprastu, ir dots tikai viens mūžs. Un inženieris izgudrotājs Jānis Bicēns lugā «Raķete» pēc gara maldu un meklējumu ceļa nonāk pie vienkāršas patiesības: «Jo ikviens cilvēks ir tāda raķete — no nezināmas tumsas laista… uz gaismu. Uz lielo gaismu.»
Zīvertam īpaši tuvs ir kamerlugas žanrs. Visās tajās ir ierobežots personu skaits un vairumā gadījumu arī viena spēles norises vieta. Rakstnieka pievēršanos kamerlugu žanram daļēji var izskaidrot ar latviešu teātra kopu situāciju trimdas apstākļos, kur nācies rēķināties ar nelielu tēlotāju skaitu un. minimālām skatuvēm.
Taču Mārtiņa Zīverta tieksmes uz kamerlugas žanru, kā to vairākkārt aizrādījis arī pats dramaturgs, nevar skaidrot tikai ar svešatnes situāciju vien. Pirmo īsto kamerlugu M. Zīverts uzrakstījis jau 1936. gadā, un tā ir drāma «Tīreļpurvs», kurā darbojas tikai trīs personas. Gadu gaitā M. Zīverts arvien vairāk pieslienas tieši šim žanram un cenšas gan psiholoģiskas, gan arī plašas sabiedriski politiskas problēmas risināt ar cilvēku savstarpējo attiecību tēlojumu.
Prasmē ar nedaudzu cilvēku sarunu starpniecību izrisināt būtiski svarīgus mūsdienu vai vēstures jautājumus parādās viena no Mārtiņa Zīverta dramaturga meistarības šķautnēm. Sava loma šī žanra izkopšanā bijusi dramaturga paša interesei par psiholoģiju, kas radusies studiju gados Latvijas universitātē un turpinājusies visu mūžu.
Saistot pamat interesi ar cilvēku attieksmju pētniecību, galvenais varoņu atklāsmes līdzeklis dramaturgam ir dialogs, un viņa kamerlugās tam ir īpaša nozīme. Mārtiņa Zīverta dialogs šī žanra darbos parasti ir lakonisks, frāze īsa, strupa, no tās atskaldīts viss liekais un mazsvarīgais, slodzi viņa dialogā nes katrs vārds un katra replika. Ar dialoga palīdzību virzās uz priekšu lugas notikumi, dialogā atklājas varoņu psiholoģisko attieksmju slānis, tam vienmēr piemīt arī filozofiska vispārinājuma aspekts.
Kamerlugās koncentrētā veidā Mārtiņš Zīverts pasaka ļoti daudz par cilvēkiem, bet reizē arī par to mūsu tautas daļu, kas ne dramaturģijā, ne mūsu literatūrā kopumā nav atspoguļota.
Viens no realitātes slāņiem, kas atbalsojas Mārtiņa Zīverta kamerlugās, ir smagais pārdzīvojums mūsu tautas un cilvēces vēsturē — otrais pasaules karš. Latviešu nācijas liktenis šais vēstures likteņgriežos bija īpaši traģisks, jo mūsu cilvēki atradās barikāžu abās pusēs.
Par dzīvības sīksto un spītīgo liesmu Mārtiņš Zīverts atgādina filozofisko pārdomu un dziļas traģikas pilnajā lugā «Kāds, kura nav» (1947). Arī šī luga ir kaisls kliedziens pēc dzīves, tā ‘ir luga par cilvēkiem, kuri alkst būt laimīgi un ir cienīgi tādi būt. Drāmas «Kāds, kura nav» darbība noris pēckara dienās Vācijā kādā no bēgļu nometnēm. Karš ir beidzies, bet tie, kas palikuši dzīvi, tiecas priecāties, tiecas dzert no dzīves kausa, jo skurbina pati doma, ka var vēl sajust savus locekļus, elpot, priecāties par pasauli.
Realitāte ir visai skaudra un nepievilcīga. Zīra, vēl pajauna sieviete, kam vīrs karalaikā bez vēsts pazudis, atnākusi pie sava drauga — krietna, kārtīga cilvēka Iraida uz viņa istabu jeb nodalījumu bēgļu nometnē. Galda vietā te apklāta preču kaste, uz tās deg svece, bet no visiem kaktiem pretī dveš drēgnums, ārā auro putenis. Pie sveces ir silti, cilvēki tiecas pie dzīvās liesmas, tiecas viens pēc otra “lai ārā snieg, lai apsnieg vakardiena”. «Sniegs aizputina tekas, nolīdzina pēdas, un pagātne nogrimst tumsā …» — tā saka Zīra. Viņai gribas, lai pagātni ieputinātu sniegputenī, gribas aizslaucīt neganto kara murgu, gribas dzīvot. Tikai cilvēciski un vienkārši. Dzīvot — tas ir mīlēt un saņemt pretmīlestību, un abi viņi ir pelnījuši laimi, abi ir izslāpuši pēc cilvēciska siltuma. Dramaturgs pārliecinoši atklāj viņos alku, pat nepieciešamību pēc laimes. Iraids un Zīra svin saderināšanos, uz galda ir tikai karsta ūdens krūze, cita nekā nav; tītara cepetis un sarkanvīns — jāpiedomā, taču Zīverta varoņiem piemīt būtiska spēja — fantazēt un pašiem radīt brīnumu.
Divi cilvēki ir dzīves alku pilni, taču Mārtiņš Zīverts saviem varoņiem neļauj gūt vieglu laimi un, sāk pārbaudīt Iraidu un Zīru, galvenokārt Zīru — vai viņai ir tiesības saukties par cilvēku.
Brīdī, kad Zīrai un Iraidam gribas būt divatā, telpā ienāk Kāds — cilvēks bez uzvārda un vārda. Viņa numurs ir VE 265483, uz viņa bikšu ceļgala ir melna kvadrātveida uzšuve, kas liecina par ienācēja ierašanos no Beļģijas karagūstekņu nometnes. Pagātnes tekas nepavisam nav aizputinātas, kara rēgs seko cilvēkiem, vajā viņus un nedod miera. M. Zīverta tēlotais gadījums ir ārkārtēji sarežģīts — Kāds frontē guvis ievainojumu un kontūziju, kuras rezultātā zaudējis atmiņu, tālab viņš nevar pasacīt ne savu vārdu, ne uzvārdu. Taču arī ārējo izskatu Kāds ir zaudējis, jo operācijas laikā viņam ir būtiski pārveidota seja. Tātad — cilvēks bez vārda, bez atmiņas, bez savas sejas un pagātnes. Lugas turpmākajā gaitā dramaturgs tēlo sarežģītu un pakāpenisku atmiņas atgūšanas un cilvēka atkaliepazīšanās procesu.
Pēc situācijas pieteikšanas dramaturgs uzsāk aktīvu darbības risinājumu. Mārtiņš Zīverts vairākās savās lugās nevairās no ārkārtējiem apstākļiem un teatrālas nosacītības. Lugā «Kāds, kura nav» Zīra ienācējā nepazīst savu vīru, un visā lugas gaitā notiek iepazīšanas, garīgas iztaustīšanas un nojausmu kāpinājuma process, kura tēlojumā parādās Zīverta kā izcila psihologa prasme. Zīrā vienu brīdi dzimst aizdomas, ka Kāds varētu būt viņas vīrs, taču jaunā sieviete uzmācīgo domu ar skubu gaiņā prom, svešajam izstāsta savu pagātni, bet Kāds uz to reaģēt nespēj, jo viņam nav atmiņas.
Tad aizdomas gūst pamatojumu, jo Zīra pēc delnas pazīst, ka Kāds ir viņas vīrs. Tālāk bez vārdiem rit Zīras iekšējā ciņa un sasprindzināta izejas meklēšana: ko darīt? Vienā svaru kausā ir laimīgas nākotnes cerība — kopdzīve ar Iraidu, izkļūšana no bēgļu nometnes un pārcelšanās kopā ar viņu uz Angliju, jo kāda firma ir nokārtojusi iebraukšanas atļauju. Dzīvoklis, materiāls nodrošinājums — viss, pēc kā vientuļa, dzīves grūtību izmocīta sieviete var ilgoties. Otrā svaru kausā nav nekā priecīga: sava vīra — slima cilvēka, invalīda kopšana, nepārredzamas grūtības un posts. Tāpēc Zīra visiem spēkiem cenšas patiesību atvairīt, jo viņai taču ir tiesības uz laimi. Taču Mārtiņš Zīverts pret saviem varoņiem ir maksimāli prasīgs. Viņi visi — Zīra, Iraids un Kāds ir pelnījuši laimi, bet tās pietiek tikai diviem, taču Mārtiņa Zīverta varoņi prot atsacīties no laimes, atsacīties, lai nenodarītu pāri otram.
Kad Kāds, cilvēks 265483, tver rokās Zīras krustiņu, ko viņš kādreiz sievai dāvinājis, pēkšņi uzzibsnī viņa atmiņa «un viņam uzreiz viss ir skaidrs» — tā sacīts remarkā. Pagātne nav izplēnējusi pelnos, tā sīksti un ilgi dzīvo cilvēkos, un problēma samilzt visā skaudrumā. Tagad vīrs un sieva viens otru pazīst, un ar nebijušu spēku, jau līdzīgi kliedzienam, skan jautājums: ko darīt? Bet Mārtiņa Zīverta tēlotie varoņi spēj atteikties visi trīs. Situācijas dramatismu pilnībā apjautis, Kāds ceļas un iet, jo negrib būt par šķērsli Iraida un Zīras laimei, viņš noliedz, ka būtu Zīru pazinis. Taču visu saprot arī Zīra un Iraids.
Lugu Mārtiņš Zīverts pabeidz it kā atvērti, bez problēmas atrisinājuma — Kāds ar Iraidu iziet, Zīra paliek viena, viņa noteikti paņem rokās krustiņu, ko viņa un Iraids kā vienīgo atlikušo bagātību bija grasījušies pārdot, un uzkar to atkal sev kaklā, tā ir viņas vīra dāvana. Zīra atsakās no vieglajām dienām, viņa uzņēmusies smago un grūto, bet cilvēkcieņas pilno pienākumu pret sakropļoto vīru. Kā viņi dzīvos tālāk? Atbildi dramaturgs nedod, bet ir skaidrs, ka viņi dzīvos cilvēka vārda cienīgi, jo Mārtiņa Zīverta varoņi pazīst atsacīšanās skaistumu. Visi viņi ir dzīvotalku pilni, viņi ir tiesīgi būt laimīgi, bet dzīvot spēj vienīgi saskaņā ar visaugstākajiem humānisma principiem. Nekas cits nespiež Ziru atsacīties no vieglākām dienām kā vien pašas sirdsapziņa.
Noskaņām bagāta ir luga par kara drausmīgajām sekām cilvēku likteņos un viņu garīgo spēku.
Mārtiņš Zīverts par KAMERLUGU.
“ Manuprāt, no ikviena literāra darba var prasīt «skaidrību pār visām lietām», psiholoģisku un loģisku skaidrību. Darba vērtību nosaka tas apstāklis, cik lielā mērā autoram izdevies šai regulai sekot.
Dramaturģijā es izšķiru trīs scēniskus elementus: kustibu, darbibu un cīņu (interešu, uzskatu, idejisku utt.). Kustiba dominē farsos, dramatizējumos — kā izklaides faktors. Darbība ir kus-tība, kas virzīta uz noteiktu mērķi. Kamerlugas būtiskais elements ir cīņa. Tā visos laikos cilvēka interesi saistijusi visciešāk. Bru-tālās gladiatoru cīņas, futbola mačus un citas sporta spēles saista viena attīstības līnija. Skatītāju, kas seko ciņas gaitai, interesē tikai cīņas rezultāts. Dažās disciplmās, lai gūtu uzvaru, ari nego-dīgi paņēmieni ir leģitlmi. Tādus dažkārt mil lietot ari lugu rakst-nieki — fabuliskā risinājumā palaikam ietriepjot kādu krāsainu, parasti humora plankumu. Gustavs Freitāgs ieteic depresīvu skatu nomainīt ar gaišāku, lai publikai tiktu atpūtas brīdis. Arī Rūdolfs Blaumanis šo padomu allaž patur prātā. Tēlu psiholoģis-kajam izgaismojumam paliek mazā.k vietas.
Parasti drāmas darbiba vēršas plašumā, kamerlugā tā iet dzi-lumā. Ja pierasto drāmu salidzinām ar gleznu, tad kamerluga ir reljefs veidojums, skulptūra, ko var izvērtēt no visām pusēm. Or-namentālu piedevu tur palicis tikai minimums. Kad gleznotājs zīmē kluso dabu vai ainavu, viņa rīcībā ir tikai divu dimensiju audekls, bet ar to viņam nepietiek: viņš lūko gleznā dabūt iekšā arī dziļumu, trešo dimensiju. Kamerlugā tāds ir cīņas psiholo-ģiskais ekrāns. Tas ir vienīgais žanra noteicējs, vienalga, vai luga rakstīta cēlienu, ainu vai vēl kādā citā tehnikā, vai tur izman-tota sadzīves vai vēstures viela.
Kamerlugas ideālforma būtu monologs. Tas arī ticis izmēģi-nāts, bet nesekmīgi. Sahmeistars var izcīnīt partiju viens, spēlējot pats pret sevi. Ari tā ir spēle, bet tā nav pilnvērtlga. Ciņai vaja-dzlgi vismaz divi pretinieki. Cilvēka cīņa pašam ar savu sirds-apziņu būtu grūti izsekojama ēnu spēle bez skaidribas un tica-mības. No otras puses — kamerlugā nedrikst būt lieki sikumi. Liekie skati, replikas, pat vārdi, kas nav organiski saauguši ar lugu, ir atmesti. Sāda luga prasa ari Ipašu izrādes stilu. Te aktierim pašam jātiek galā bez scēnisko lidzekļu atbalsta. Neder arī lielās, ar komerciālu aprēķinu celtās teātru zāles, vajadzīgs intims kontakts aktiera un skatltāju attieksmē. ”
Mārtiņš Zīverts
KĀDS KURA NAV