Jauno laiku revolūcijas ir vai nav attaisnojums.

Jauno laiku revolūcijas ir vai nav attaisnojums.

Nekādai vardarbībai nav attaisnojuma, kas apdraud cilvēces dzīvību un brīvību. Bet vēstures fakti pierāda, ka vienmēr un visos laikos vardarbība ir pastāvējusi. Tādi bija ticību kari, kad varenā katoļticīgā Romas impērija negribēja zaudēt savu ietekmi un pieļaut citas ticības, kā luterānismu, kalvinismu u.c. protestantu ticības. Arī nevarēja un nevēlējās padoties. Tā 1600g. Luterāniskā Zviedrija karoja pret katolisko Lečpospolitu, tā sākās Trīsdesmit gadu karš. Apvienojas, lai vairotu savus spēkus gan protestanti, gan katoļi, dibinot protestantu ūn

n
niju un Katoļu līgu. Sekmes ir mainīgas. Cerēto mieru nenes arī 1648g. Noslēgtais Vestfāles miera līgums. Jau 1685g. Francijas karalis Luijs XIV uzsāk hugenotu vajāšanu. Itkā ar iemeslu cīņai par ticību, nav aizmirstas arī tīras mantiskas un varas ietekmes. Tā cīņā par Spānijas mantojumu no 1700-1714g. Cīnās pret Franciju Austrija, Anglija, Dānija, Holande, Savoja, Portugāle, jo nevar pieļaut, ka Francijai būtu lielāka vara, ja tai piederētu arī Spānija. Rezultātā Francija zaudē Flandriju. Un rodas jauna valsts – Beļģija.

Toties Anglija iegūst Gibraltāru. Ne
e
eskatoties uz to, ka katrs karš nes līdzi sev lielus zaudējumus gan cilvēku dzīvības, gan badu un izpostītas zemes, tomēr cīņa nerimst.

Katra valsts grib iegūt un pakļaut jaunas teritorijas. Tā Austrija un Polija cīņā pret Turciju pēc uzvaras 1683g. Ungāriju pi
i
ievieno Austrijai. Lai arī bezgalīgie kari dzen nabadzībā tautu un kavē progresu saimnieciskā un sociālā nozarē, tie turpinās.

Lai sekmīgi cīnītos vajadzīga spēcīga armija. To saprot Prūsijas valdnieks Frīdrihs Vilhelms 80% no valsts ienākumiem tiek izlietoti armijas vajadzībām. Nebeidzamie kari rada iedzīvotājos nepatiku un notiek nemieri un sacelšanās. Neapmierināti ir gan bagātie, gan nabagie, Tā arī Lielbritānijā 1640g. Notiek sacelšanās Skotijā, kas pāraug reliģiskā – politiskā pilsoņu karā. Pašā Anglijā arī nav mierīgi. Kalvīnisti nav apmierināti ar karali Čarlzu I valdīšanu. Cīņa beidzas ar puritāņu (radikālie) uzvaru, kuri likvidē lordu palātu. Katras valsts un tautas tiesības ir neatkarība – brīvība.

Viņai ir tiesības pārvaldīt savu valsti, lemt par tās saimniecību, un ieviest savu likumdošanu. Bet Anglijai un Francijai ar Eiropu nepietika. Viņām bija kolonijas Amerikā un
n
n Āfrikā. Francija savas kolonijas zaudēja 7 gadu karā. Amerikas iedzīvotājus neapmierina Lielbritānijas virskundzība un tā uzsāka cīņu par neatkarību, 1775.g 4 jūlijā – Neatkarības pasludināšanas diena. Kari, nemieri un revolūcijas cilvēcei nekā laba nav devušas. Terors, kas parasti seko ir nepieņemamas. Kā, piemēram, Lielā Francijas revolūcija. Kurā katru aizdomīgo personu sodīja ar nāvi. Tā gan ir devusi ko labu. Metrisko mēru sistēmu, sabiedrisko vērtējumu sistēmu likumdošanas veidošanu. Tādus jēdzienus kā liberālisms, radikālisms, pilsoniskums, patriotisms. Arī mūsdienās plosās terors. Arī kari nerimst. Arī mi
i
irst cilvēki. Arī bērni cieš badu. No vēstures nekādu mācību neesam guvuši.