Eseja Socioloģijā
„Viena diena manā mūžā”
Bija kārtējais darbadienas rīts. Pamodos un attapos skaistā, saules pielietā pludmalē. Laiks bija tik jauks un ūdens tik silts, tādēļ nolēmu nopeldēties. Peldoties un ejot biju atklājusi, ka atrodos uz nelielas salas, jo spēju to apiet stundas laikā. Tā bija pilnīga deprivācija. Nebija neviena, kam varētu pajautāt, kur īsti es atrodos. Sāka gribēties ēst tādēļ nolēmu iet uz salas vidu, kur domāju, ka varētu atrast vismaz kādu pazīstamu augli. Pirmais, ko ieraudzīju, ieejot džungļos, bija koka zīme, uz kuras bija zīme – , kas visās valodās nozīmē miers, jo to zina katra kultūra. Nodomāju – cik gan pasaule ir globalizējusies, ka pat uz neapdzīvotas salas ir sastopami šādi simboli. Bet turpināju savu ceļu, cerot nezaudēt savu personības identitāti.
Pēc pavisam neilga brīža izdzirdēju smieklus un balsis, taču nesapratu kādā valodā tas ir. Sāku jau apdomāt veidu kā komunicēt ar viņiem. Cerēju, ka viņiem ir līdzīgas vērtības un normas kā mums, jo nevēlējos, nokļūt mežoņu katlā, par kādiem gadījumiem bija dzirdēts. Klusām lavījos uz skaņu pusi. Balsis kļuva skaļākas un likās, ka tur tika risināts kāds konflikts. Pieejot tuvu un ieraugot dīvainos salas iemītniekus sapratu, ka viņi ir civilizēti cilvēki. Tādēļ droši devos pie viņiem un mēģināju runāt angliski. Man par laimi viņi šo valodu zināja diezgan labi. Izrādījās, ka esmu netālu no Austrālijas, prāmis uz šejieni kursējot reizi nedēļā un ka tas būšot pēc 3 dienām. Tālāk noskaidroju, ka viņi konfliktē par to, ko gatavot vakariņās. Tā kā vēlējos šajās trīs dienās socializēties šajā vidē, mēģināju draudzīgi ieteikt kādu no man zināmajiem ēdieniem. Tādēļ viņi vakariņu gatavošanu atstāja manā ziņā. Izvēlējos gatavot pie mums Latvijā asimilēto ēdienu šašliku. Viņi mani apgādāja ar visām nepieciešamajām sastāvdaļām, tādēļ galu galā viss iznāca ļoti garšīgs. Rezultātā viņi mani uzņēma savā grupā kā pilntiesīgu tās locekli un piešķīra statusu ļoti labs draugs. Šī statusa loma bija viegla, jo turpmākajās dienās līdz prāmja atbraukšanai viņi man neļāva darīt neko citu, kā tikai zvilnēt saulītē un atpūsties. Tā bija ļoti jauka interakcija, tādēļ prāmja pienākšanas dienā biju ļoti noskumusi, ka jāšķiras no šiem jaukajiem cilvēkiem. Braucot projām domāju par to kā es viņus varētu atdarināt, jo viņi bija tik pozitīvi noskaņoti, ka nemanot tas bija pielipis arī man.
Tā es stāvēju uz prāmja un māju visiem ar roku un… pamodos. Tas bija bijis tikai sapnis. Un tomēr noskaņojums man bija lielisks un domāju, kādēļ gan arī dzīvē biežāk nevarētu sastapt tik jaukus cilvēkus.