„Jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu zvejnieks””

Saturs

Ievads………………………………………………………………………………………………………………………………………2
1. Jāņa Poruka biogrāfija…………………………………………………………………………………………………………..4
2. Jaunromantisma vēsture………………………………………………………………………………………………………..7
3. Jaunromantisma iezīmes……………………………………………………………………………………………………..11
4. Izcilākie jaunromantisma pārstāvji…………………………………………………………………………………………12
4.1.Fricis Bārda………………………………………………………………………………………………………………….12
4.2.Jānis Akuraters……………………………………………………………………………………………………………..13
4.3. Kārlis Skalbe……………………………………………………………………………………………………………….14
5. Jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu Zvejnieks” …………………………………………………16
5.1. Romantiskā un reālistiskā esamība kā līdzās pastāvošas realitātes stāstā „Pērļu zvejnieks”……16
5.2. Dabas tēlu spilgtais izmantojums……………………………………………………………………………………18
Secinājumi………………………………………………………………………………………………………………………………20
Izmantotā literatūra………………………………………………………………………………………………………………….21
Pašvērtējums…………………………………………………………………………………………………………………………..22
Anotācija………………………………………………………………………………………………………………………………..23
Аннотация……………………………………………………………………………………………………………………………..24Ievads
Rakstīt zinātniski pētniecisko darbu par tēmu „Jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu zvejnieks”” es izvēlējos tāpēc, ka man pašai šis stāsts ļoti patika un tādā veidā es varētu labāk izprast stāstā attēloto tematiku, kā arī iespējamos zemtekstus, jo darba analīze/citātu meklēšana sniedz iespēju lasītājam labāk pievērsties darbam.
Mans pētnieciskais darbs sastāv no divām daļām – teorētiskās un praktiskās. Teorētiskajā daļā tiek sniegts ieskats rakstnieka biogrāfijā, jaunromantisma izcelšanās vēsturē, šī stila iezīmju raksturošanā, kā arī neliels apraksts par jaunromantisma spilgtākajiem pārstāvjiem. Praktiskajā dāļā analizēts stāsts „Pērļu zvejnieks”, meklēti citāti, kas spētu pamatot faktu, ka šis stāsts ir viens no spilgtākajiem jaunromantisma stilā rakstītajiem prozas darbiem. Kā galvenās iezīmes tiek meklētas divas:
• romantiskā un reālistiskā esamība kā līdzās pastāvošas realitātes;
• dabas tēlu spilgtais izmantojums.
Uzskatu, ka manis veidoto darbu varēs izmantot kā palīgmateriālu mācību darbā, jo tajā ir atrodama daudzpusīga informācija par 18. gs beigu 20.gs sākuma rakstniekiem, kā arī sīki un detalizēti pierādītas jaunromantisma iezīmes konkrētajā stāstā „Pērļu zvejnieks”. Zinātniski pētniecisko darbu varēs izmantot kā palīgmateriālu referātu rakstīšanai.
Pētnieciskajam darbam izvirzu šādu mērķi: pierādīt jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu zvejnieks”.
Izvirzīti arī šādi uzdevumi:
• ievākt informāciju par rakstnieka biogrāfiju, jaunromantisma rašanos, tā iezīmēm un spilgtākajiem pārstāvjiem;
• izlasīt Jāņa Poruka stāstu „Pērļu zvejnieks”;
• atrast un izrakstīt citātus, kas spilgti atspoguļo jaunromantisma stilu dotajā daiļdarbā;
• secināt.
Izmantotas šādas pētnieciskās metodes:
• darbs ar teorētisko literatūru un daiļliteratūru;
• darbs bibliotēkā;
• jaunromantisma stila iezīmju meklēšana/pētīšana.
Pētāmais pamatmateriāls praktiskajā daļā ir Jāņa Poruka grāmata „Pērļu zvejnieks”. Teorētiskajā daļā – Vitolda Valeiņa teorijas grāmatas; kopoto rakstu sējumi u.c.1. Jāņa Poruka biogrāfija
Jānis Poruks dzimis 1871. gada 13.oktobrī. Dzejnieka tēvs ir Druvienas tiesasvīrs un vēlāk pagasta vecākais – „Prēdeļu” saimnieks Jēkabs Poruks, māte – Līze, dzimtajā uzvārdā Krastiņa. Jānis saviem vecākiem ir pirmdzimtais. Jaunāki par viņu: brāļi Kārlis, Jūlijs, Jēkabs un māsas Anna un Emīlija. [2., 9.]
1881. gada rudenī Poruks iestājas Druvienas pagastskolā un mācās tur četrus gadus – līdz 1885. gada pavasarim. Par savu pirmo skolu Jānis Poruks uzrakstījis tikai vienu vienīgu darbu „Kauja pie Knipskas”. [2., 14.]
No 1885. līdz 1887. gadam Poruks mācās Liezēres draudzes skolā. Skolas laikā dzejnieks aizraujas ar zīmēšanu, kaut gan novērtējums šai priekšmetā viņam, tāpat kā dziedāšanā, tikai labs, nevis ļoti labs. Rakstu darbi vienmēr ļoti labi. Porukam te rodas pirmie dzejoļi, arī pirmais stāsta „Pērļu zvejnieks” variants. [2., 15.]
Uz gadu Porukam ir jāpamet mācības finansiālo apstākļu dēļ, taču 1888./89. gadā viņš ir Cēsu pilsētas skolas abitūrijas klases audzēknis. Ap šo laiku Poruks sāk publicēties laukrakstos. Pirmā publikācija – stāsts „Purvaiņos” laikrakstā „dienas lapa” literatūras pielikumā 1888.gadā. Pēc tam publicējas „Mājas Viesa Mēnešrakstā”, ap kuru P.Zālīte pulcinājis eiropeiski izglītotus jaunus talantus. [2., 16.]
Pēc Cēsu pilsētas skolas iestājies Rīgas Politehniskā institūtā (RPI). Par trim priekšskolas gadiem Poruks var pateikties RPI docentam Hermanim Vestermanim, kas saskata viņā talantīgu jaunekli, kam vērts palīdzēt. Izmantojot Vestermaņa atbalstu un mecenātu devību, Poruks 1893. gadā februārī aizbrauc uz Vāciju, lai iestātos Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā. (1889. gada rudenī, atklājas trūkums Druvienas pagasta kasē un tiek apcietināts Jāņa Poruka tēvs. 1893. gadā – tiesa, kurā apsūdzēto atzīst par nevainīgu naudas piesavināšanā, taču notiesā, jo nav kārtības pagasta papīros. Tā 1893. gada vasarā Poruku dzimta faktiski beidz eksistēt: „Prēdeļus” izūtrupē, vectēvs mirst, tēvs cietumā, visi pārējie izklīst kur kurais.) Drēzdenē sācis studēt klavierspēli, mūzikas vēsturi un pašmācības ceļā arī filozofiju. Iespēja ārzemēs iepazīties ar slavenu ārzemnieku darbiem, noklausīties koncertus, tikšanās ar izciliem cilvēkiem – tas viss sekmēja Poruka izaugsmi par dziļu kultūras cilvēku. Ārzemju posmā aizrāvies ar literatūru – grieķu varoņteikas, J.V.Gēte, Dž.G.Bairons, F.Nīče. Naudas trūkuma dēļ Poruks pārdod savu manuskriptu „Nākotnes reliģija” kādam Berlīnes izdevējam. Berlīne kļūst par vietu, kur izdota latviešu rakstnieka pirmā grāmata. Tas ir filozofisks apcerējums, kurā salīdzinātas divas viena laika, bet pretēju uzskatu personības – Ļevs Tolstojs un Fridrihs Nīče. [2., 18.]
Atgriežoties Latvijā, 1894. gada rudenī, Jānis Poruks stājas kara tiesas priekšā. Viņam piedēvē izvairīšanos no zemessargu apmācībām, kurās viņam bija jāpiedalās pa to laiku, kad viņš studējis Drēzdenē. Porukam piespriež sešas nedēļas cietumsoda, taču tika izsludināta amnestija, un sods sarucis līdz nepilnam mēnesim. [2., 20.]
Rakstnieka literārajā biogrāfijā liela nozīme ir doktora Pētera Zālītes labvēlībai. Zālīte vada Plātesa izdevumus un pulcina ap tiem talantīgākos latviešu rakstniekus. Pie tiem viņš pieskaita arī Jāni Poruku, kuram vissvarīgākā lieta ir iespēja publicēties, un šo iespēju Zālīte Porukam sagādā. Plātesa firma izdod pirmās rakstnieka daiļliteratūras grāmatas: „Pērļu zvejnieks” (1895) un „Hernhūtieši” (1896). [2., 20.]
1896. gadā Poruks slimo ar ūdenskaiti, kas uz laiku viņu noved Rīgas pilsētas slimnīcā. [2., 20.]
Laiks no 1894. līdz 1897. gadam ir diezgan literāri ražens. Rodas daudz dzejoļu, vairāk kā desmit prozas darbu, Poruks debitē arī drāmā. [2., 20.]
1897. gadā Poruks iestājas RPI ķīmijas fakultātē, taču studentu nemieru laikā (1899. gada martā), kopā ar vēl citiem 295 studentiem, no institūta izslēgts. Šajā laikā sāk rakstīt apjomā lielāko darbu – romānu „Rīga”. [2., 21.]
1901. gada pavasarī iepazīstas ar Ernestīni Pētersoni un 1902. gada augustā notiek kāzas, pēc pusgada piedzimts Karmenīte –… Poruku vienīgais bērns.[2., 22.]
1901. gada rudenī Poruks iestājas RPI Komerczinātņu fakultātē, taču no studijām tiek atskaitīts par lekciju naudas nenomaksāšanu. Drīz pēc iestāšanās Komerczinātņu fakultātē Poruks saslimst ar nervu slimību un studiju biedri viņu ievieto Šēnfelda klīnikā Pārdaugavā. Tur jāpaliek pāris nedēļas. Atgriežoties „Lāčos”, iestājies mierīgs un intensīvs literārais darba posms (stāsti „Baltās drānas”, „Brūklenāju vaiņags”, „Zilizana sirdsdedze”, „Nebijušais un divi vientuļi”). [2., 22.]
Jāņa Poruka mīlas lirika, kas uzrakstīta, sākot ar 1901. gada pavasari, veltīta viņa dzīvesbiedrenei. Savai meitai Karmenītei Poruks sacer veselu virkni bērnu dzejoļu. [2., 23.]
Poruka dzejā dominē mīlestība, pielūgsme, pasaules sāpes, meklējumi un šaubas, reliģiski pārdzīvojumi, kaislības, skaidrības ilgas. Viņa dzeju daudz komponējis E.Dārziņš. J Veselis teica tā: Deviņdesmitajos gados Poruks izceļas kā pirmā īsti brīvā mākslinieka personība mūsu rakstniecībā. Viņš nāk kā eiropeiski izglītots gars, vaļējām acīm pret visām pasaules parādībām un idejām, bet bez uzstieptas tendences, būtības svabads vērotājs (..), kas mākslas darbā izsaka iekšējo un ārējo patiesību, neprasot, kāda tā ir no morāles vai kāda cita viedokļa”. [17., 208.]
Ar 1905. gada rudeni, kad Jānis Poruks jau otrreiz ārstējas Šēnfelda klīnikā, sākas viņa dvēseles krēslas gadi. Īsti vesels viņš pēc tam vairs nekļūst. 1906. gada ziema tiek pavadīta Tērbatā, Čiža nervu klīnikā. 1907. gada beigās viņu ievieto Strenču psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš paliek līdz 1908. gada pavasarim, bet 1910. gada rudenī otrreiz dodas uz Tērbatu, kur Čiža klīnikā plaike līdz pat savai nāves stundai. [2., 23.]
1911. gada 25. jūnijā Poruks nomirst no akūta nieru iekaisuma. Dzejnieku apglabā 29. jūnijā Cēsīs, Lauciņu kapos. Trīspadsmit gadus vēlāk – 1924. gada 23. novembrī Poruka pīšļus pārved uz Rīgas Meža kapiem un apbedī no jauna. Kapa pieminekļa autors – T. Zaļkalns. [2., 25.]2. Jaunromantisma vēsture
Jaunromantisms Rietumeiropas literatūrā parādījās 19.gs 90. gados kā reakcija uz naturālismu (literatūras un mākslas virziens 19. gs. 2. pusē, kas dzīves parādības un raksturus atspoguļoja reālistiski, bezkaislīgi un ļoti detalizēti, izvairoties no mākslinieciska vispārinājuma; šī virziena piekritēji uzskatīja, ka cilvēka likteni un psihi nosaka ārējā vide, iedzimtība u.tml.). jaunromantisms, tāpat kā t.s. tautiskais romantisms, ir vēsturisks jēdziens, par kuru atrodami speciāli raksti. Tas izvērsti aplūkots arī dažādos XX gadsimta sākuma rakstos, galvenokārt gan rakstos par dzeju. Vēlāk, pirmspadomju laikā, tas iztirzāts veselās nodaļās gandrīz visās latviešu literatūras vēstures grāmatās. [16., 65.]
Jaunromantisms apliecina neierobežotas cilvēka garīgās aktivitātes un tām pretī – šaubas par cilvēka iespējām tuvoties ideālam, tiek atklāta sašķelta personība, kura par galveno uzskata cilvēcības apliecināšanu jebkuros apstākļos. Jaunromantismam tiek izvirzītas šādas nostādnes: neierobežota garīga aktivitāte un šaubas par indivīda iespējām tuvoties ideālam, dvēseles sašķeltība. Ideālas dzīves aprises ir tikko samanāmas, taču tieksme pēc tās ir spēcīga. [15., 219.]
Vācu un angļu literatūrā jaunromantismam ir virziena iezīmes, bet latviešu literatūrā tas pārņemts tikai kā patukšs jēdziens. [16., 67.]
Jaunākajā vācu literatūrzinātnē jaunromantisms tika saukts gan par virzienu, gan par aptverošu apzīmējumu XIX gadsimta beigu virzieniem, kuru kopīgā nostāja bija vērsta pret kritizētāju reālismu, kas tika dēvēts par materiālismu. Ir norādīts, ka tam, tāpat kā citiem gadsimtu mijas modernismiem, ir dekadentisks vai tikai daļēji dekadentisks, bet kopumā pretnaturālistisks raksturs, ka to grūti norobežot no simbolisma vai, ka tas daļēji saplūst ar pēdējo un ka nenoteiktas robežas tam ir arī ar t.s. dzimtenes mākslu. Pie jaunromantiķiem vācu literatūrā pieder H. Hofmanštāls, E. Harts, R. Rilke, R. Huha, daļēji arī G. Hauptmanis u.c. [16., 67.]
Angļu literatūrā jaunromantisms tiek uzskatīts par patstāvīgu „pārejas virzienu”, kas attīstās „paralēli dekadencei” XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Jaunromantisms tiek raksturots kā virziens, kura pārstāvji ir „naidīgi buržuāziskajai īstenībai” un protestē pret to tikai ar bēgšanu no dzīves. Jaunromantiķi izkopj formu un pievērš lielu uzmanību arī psiholoģiskajai analīzei. Daļa no viņiem nokļūst dekadences ietekmē. [16., 68.]
Latviešu literatūrzinātnē jaunromantisma jēdziens ir maz lietots. Tikai A. Upīša grāmatā „Latviešu literatūra” tas minēts starp citiem dekadentiskajiem novirzieniem. [16., 68.]
Tātad jaunromantisms ir savā laikā plaši lietots vēsturisks jēdziens, tiesa gan, ļoti nenoteikts un neskaidrs. Šā iemesla dēļ vien tas nav gluži ignorējams, bet gan izskaidrojams kā visi vēsturiski jēdzieni. Dažu tautu literatūras pētnieki ietver jaunromantismu arī mūsdienu literatūrzinātniskajā terminoloģijā. [16., 68.]
Jaunromantisms ne savā laikā, ne arī vēlāk nav ieguvis noteiktas robežas un konkurēta virziena raksturu, tāpēc padomju laikā šis jēdziens gandrīz nav lietots virziena nozīmē. Tas aizvietots ar dažādiem pazīstamiem romantisma teorētiski tipoloģiskiem veidiem. Protams, šie tipi, ko radījusi nevis vēsture, bet teorija, galvenokārt noder raksturošanai, bet ne virzienu apzīmēšanai, jo tolaik vēl nebija teorētiski nodalīti kā virzieni tagad pazīstamie trīs četri romantisma veidi. [16., 69.]
Pēc literatūras vēsturnieku atzinumiem, pirmo reizi jaunromantisma vārds latviešu literatūras kritikā minēts, un tā pirmais plašākais skaidrojums sniegts Brunhildes brošūrā. Pēc Brunhildes, vēlāk R. Klaustiņa un citu buržuāzisko literatūrzinātnieku domām, jaunromantisms ir pārāks par kritizētāju reālismu. [16., 69.]
Jaunromantismu kā modernismu cīņā pret kritizētāju reālismu XX gadsimta sākumā visaktīvāk aizstāv buržuāzijas ideologs R. Klaustiņš, kas jaunromantismu uzskata par universālu nākotnes mākslas „strāvu”. Tajā ieplūstot jaunākā „reālisma strāva, kura.. pamazām izsīk valdošā j…aunromantisma strāvā. R. Klaustiņš, par jaunromantiķiem uzskata visus tos rakstniekus, kuri veido tālaika jauno, „moderno literatūru” kopš 1890. gadiem un kuru daiļradē spēcīgāks subjektīvais moments nekā tiem vecajiem rakstniekiem, kas pārstāvējuši gan tautisko romantismu, gan arī sākotnējo reālismu ar tā samērā bezpersonisko ētisko dialektisko episkumu. Tādējādi viņš līdzi jaunromantiķiem „paaugstina” arī Veidenbaumu, Aspaziju, Plūdoni, Saulieti, Niedru, Eglīti u.c. [16., 70.]
Jaunromantisma „kodols” ir indivīds ar saviem pārdzīvojumiem. Bet, tā kā tajā ieviešas nīčeāniskais pārcilvēka kults, tad no nevainīgi individuālā, pasīvā romantisma tas bieži kļūst par reakcionāru, individuālistiski dekadentisku literatūras virzienu. Tomēr savā „nevainīgākajā” formā jaunromantisms īsti nenorobežojas un arī kritikā netiek norobežots no tāda progresīva romantisma, kurā liela nozīme ir individuālajam, subjektīvajam momentam. [16., 70.]
Nostājoties par subjektīvā momenta līdztiesību daiļradē, t.s. jaunromantiķi saistīja daudzu simpātijas. Sacīto apliecina J. Asara atzinīgie vārdi: „Mēs subjektīvo jūtu, individuālās mākslas laika bērni nevaram vairs tā iejūsmināties par objektīvo tēlošanu, kailo patiesību utt., kā tas bija vēl gadus desmit atpakaļ.” [16., 71.]
Tātad jaunromantisma attiecināšana uz visu literatūru, kas nepieder nedz pie naturālisma, nedz arī pie kritizētāja reālisma, ir šā jēdziena paplašināta izpratne – jaunromantisma jēdziens tiek vienādots ar modernismu. Šaurākā nozīmē jaunromantisms tiek izprasts kā vien no modernisma virzieniem. Šai nozīmē jaunromantisms tuvojas tam romantismam, ko tagad dēvē par pasīvo jeb individuālo, arī psiholoģisko romantismu. [16., 71.]
Jaunromantisms kā individuālais, subjektīvais romantisms atšķirībā no nacionālā un nacionālistiskā romantisma pirmajā vietā izvirzīja nevis progresīvos vai reakcionāros sabiedrības ideālus, bet gan cilvēka iekšējo pasauli. Šai sakarā jaunromantisma sākums drīzāk saistāms ar Poruka un Aspazijas subjektīvo liriku 90. gados, nevis A. Niedras jaunnacionālismu.
Jaunromantisms kā virziena jēdziens nav pieņemams tāpēc, ka tad vajadzētu „jaunromantismam” kā aptverošam „virzienam” pakļaut dažādus, sociāli un idejiski pat gluži pretējus virzienus. Tāda pakļaušana būtu pretrunā ar šķirisko divu literatūru principu, ignorētu virzienu šķirisko nosacītību. [16., 73.]
Latviešu literatūrā tieši jaunromantisms visvairāk sekmē romantisma pamattipa iedzīvinājumu. Aizsākumi rodami lauku un pilsētas ētikas sadurē – lauku paražas kontrastē ar pilsētas tikumiem un netikumiem. Pāvils Rozītis šo situāciju raksturo tā: „Jaunromantiķi visspilgtāk izceļas tad, kad dzīvē valda apjukums, kad vecās vērtības un patiesības atmestas, bet jaunās vietā vēl nav radītas. Dzīvei trūkst noteiktas skaidrības un pieturas punkta, tamdēļ arī cilvēka dvēsele padodas sapņiem un nenoteiktām ilgām vai atkal pašanalīzei un dabas mistikai. To varētu nosaukt par rūgšanas jeb pārrūgšanas laikmetu. Šinī laikā tad arī uzzied vārīgi daiļas romantisma puķes.” [15., 221.]
19. gadsimta – 20. gadsimta sākumā jaunromantisms kā literārs žanrs pakāpeniski pāriet impresionismā un robeža starp šiem tipiem ir izzudusi. Tajā galvenais ir izjūtas, pārdzīvojums, mirkļa iespaids. Daiļdarba vienotību rada noskaņa, sižets nav svarīgs. Impresionismam raksturīgākā ir dabas un intīmā dzeja. [1., 29.]
Epikā impresionisma pārstāvji parasti pievēršas skicei. Vismazāk viņi izmantojuši drāmu. Drāma ir cīņas māksla, bet impresionisti nav cīnītāji. [14., 211.]
Tā kā impresionisti fiksē parādības bez sakarībumeklējuma, tad parastāks ir vēstījums tagadnes formā. Stils nemēdz būt aktīvs, verbāls. Pamatos tas ir nomināls. Liela loma te ir īpašības vārdiem un lietvārdiem. Daudz salikto epitetu. Liela loma te ir fonētikai un ritmam. [14., 211.]
Sintaksei raksturīgs teikumu īsums, aprautība. Tā kā impresionisti necenšas atklāt komplicētus sakarus starp parādībām, tad arī sarežģīti periodi, kas pastiprina valodas loģisko pusi, nav nepiecieš…ami. Nerūpējoties par teikumu loģisko saistību, bet gan cenšoties panākt iespaida tiešamību, impresionisti domas saistību it kā atstāj zemtekstam. [14., 212.]
Impresionisms tiecas „pierakstīt” garāmslīdošo acumirkli, iemūžināt netveramo iespaidu, kas izsakāms vienīgi izjūtās. Nejaušas detaļas kļūst daudzšķautņainas, neievērojamas parādības – svarīgas. Šāda izziņas nosacītība un mainība rada asociatīvus tēlus, kas tiecas atklāt dvēseles dziļumus un šajā nozīmē ir apziņas plūsmas prozas priekšteči. Latviešu literatūrā impresionisma izpausmes rodamas Viļa Plūdoņa, Jāņa Akuratera, Jāņa Jaunsudrabiņa dzejā un Raiņa dzejas krājumā „Sudrabota gaisma”. [14., 212.]3. Jaunromantisma iezīmes
Jaunromantiķiem raksturīgi:
• jūtīgi, pat pārjūtīgi raksturi, kuru emocionalitāte ir pāri plūstoša (dažkārt – eksaltēta (pārspīlēti jūsmīga, uzbudināta));
• romantiskā un reālistiskā esamība kā līdzās pastāvošas reālitātes (šie varoņi vienlaikus dzīvo it kā divās pasaulēs – reālajā, taustāmajā un sapņu radītājā, cenšoties vērst realitātē arī izsapņoto);
• bagātīgas jūtu nianses kā prozas varoņu, tā dzejas cilvēka pārdzīvojumu atklāsmē;
• dabas tēlu izmantojumā īpaši iemīļoti ir tā sauktie pārejas stāvokļi (krēsla, ausma u.tml.), kā arī romantiķu iemīļotie dabas tēli (Mēness, zvaigznes, nakts u.c.); atsevišķi izmantotie tēli var iegūt simbola nozīmi. [1., 29.]
Jaunromantisma ievirze ir attiecināta uz samērā plašu publikāciju klāstu, kurās vairāk vai mazāk apliecināti: 1) mākslinieka subjektīvā, emocionāli ekspresīvā skatījuma, iztēles nozīmība, 2) mākslas formālo kvalitāšu loma pretstatā izglītojošajām vai moralizējošajām saturiskajām funkcijām, 3) tās nošķirams no zinātnes un racionālas izziņas kopumā, kā ari 4) orientācija uz dabu un dabiskumu, norobežojoties gan no akadēmisma tradīcijas Šabloniem, gan no naturālismam piedēvētajiem īstenības dublēšanas centieniem. [4.]
Jaunromantismam ir sastopamas arī romantisma iezīmes, jo abi šie stili savā starpā ir ļoti cieši saistīti. Romantiķi (jaunromantiķi) attēlo:
• neparastas parādības un apstākļus;
• saspringtas situācijas;
• garīgās un materiālās pasaules pretstatus, rodas egocentriski raksturi;
• simpātijas pieder radošai personībai. [1., 29.]

Romantiskais varonis ir vientuļa, nesaprasta, pat traģiska personība. Romantisma (jaunromantisma) literatūrā tiek atklāti tās pārdzīvojumi, pašanalīze. Romantiķu izteiksmei raksturīga emocionalitāte, subjektīvisms, pacilātība, kontrastainība, ekspresīvisms. [1., 29]

4. Izcilākie jaunromantisma pārstāvji latviešu literatūrā4.1. Fricis Bārda
Konceptuāls romantisma (arī jaunromantisma) pārstāvis latviešu literatūrā ir Fr.Bārda. Viņš romantisma pamatjautājumus aplūkojis teorētiski, lūkojoties arī šī virziena tapšanas vēsturē. Viņš norāda, ka romantiķis ir tas cilveka tips, “kam dzīve ir mūžīga cīņa, bet arī mūžīgi atdzimšanas svētki; tā ir dvēseles tapšana, mūžīga dvēseles uzvara, mūžīga radīšanas sestā diena.” [3., 12.]
Fricis Bārda latviešu jaunromantismā pārstāv ne tikai zemes dzīves reālo lietu tēlojumu, bet arī ļoti būtisku jaunromantisma jauno likumību. Fr. Bārda akcentē mīlestības garīgo un fizisko aspektu. Viņš uzsver, ka cilvēks nav tikai bezkaislīga būtne, bet, ka kaislībām ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē. Fr. Bārda latviešu jaunromantismā neatsakās no klasiskajā romantismā dominējošās „vertikālās tiecības”. [3., 12.]
Fricis Bārda ir spilgts latviešu romantiskās dzejas meistars. Tradicionālākās tēmas viņa darbos – dzimtene, mīlestība, daba, dzīvība, nāve, dvēsele, mūžība – ietvertas oriģinālā tēlainībā un ritmikā, filosofiskā vispārinājumā. [5.]
Kā pareizi atzīmē Z.Mauriņa, F.Bārda ir ne tikvien piederošs pie romantisma virziena, bet par romantisku var saukt visu viņa pasaules uztveri.[3., 235.] Viņš pie ētiskām, estētiskām un reliģiozām patiesībām nonāk nevis prāta ceļā, bet ar intuīciju – sirds ceļā. Fr.Bārda norāda: “Just ir tiešāk nekā zināt.”, arī Poruka daiļradē ir sastopama līdzīga doma: ”Zināt var daudz, bet sajust var visu.” [3., 70.]
Fr.Bārdas radītie tēli ir tipiski romantiski nemiernieki. Svešinieks, sapņotājs no nezināmas tumsas iznirst un nezināmā tālē pazūd, atstājot palicējos diezgan nenoteiktas pilnības ilgas, kas meklējamas mirkļa būtībā:
Mans sapnis ira kā sapņi irst.
Bet tagad dvēsle kā zieds birstot irst –
ilgās irst … Mirst – un nenomirst – – [3., 15.]
Mīlestības izpratnē Fr.Bārda neatšķiras no Rietumeiropas romantiķiem. Salīdzinot ar J.Poruku, Fr.Bārdas jūtas ir vienkāršas. Ja Poruks šķir mīlestību dabā un dzejā, tad Bārda to sauc par zemes un debesu mīlestību. Šo dalījumu viņš zināmā mērā guvis no Platona. Dzejā šīm jūtām atbilst simboli – baltas un sarkanas rozes. Bārdas mīlestība ir tāles un mūžības apskaidrota, nevis acumirklīgu jūtu iespaidota. Tā ir viņa “zvaigžņu meita” – noslēpumā tīta un nesasniedzama. Tomēr Bārda pazina arī zemes skaistumu – “asiņu trauksmi”, kam Poruks savā daiļradē velta maz uzmanības. [3., 15.]
Z.Mauriņa, runājot par dzejnieku “ar zvaigžņoto dvēseli” saka: “Mūžība un mīlestība ir viens un dievība ir viņu mērs.” [9., 146.]
Arī pats F.Bārda ir vairāk kārt norādījis, ka viņam tuvāka ir sapņu pasaule:
Es sapņotājs. Mūžam pār galvu
man ziedoša liepa šalc.
Manas dienas atpeld un aizpeld
Kā gulbju pulks mākoņu balts.. [3., 12.]
Tieši šis sapņainums un mirkļa tveršana dominēs arī 20.gadu latviešu romantiķu daiļradē.4.2. Jānis Akuraters
Pēc sen kanonizētas un joprojām daudzkārt projicētas tradīcijas XX gadsimta sākumā latviešu romantiķu (jaunromantiķu) hierarhijā Jānis Akuraters parasti tiek minēts pēc Aspazijas, J. Poruka, Raiņa, K. Skalbes, F. Bārdas, tādējādi it kā pašsaprotami norādot reāli pastāvošo J. Akuratera lirikas mākslinieciski un cilvēciski relatīvu maznozīmīgumu. J. Akuratera kā romantiska dzejnieka otršķirīgais vērtējums tiek argumentēts ar viņa dzejas tēlainības retoriku, klišejiskumu, vienveidīgām klasiskā romantisma individuālisma izpausmēm. Tam varētu piekrist, vērtējot J. Akuratera liriku laikā no 1895. līdz apmēram 1910.- 1911. gadam. [11., 114.]
Jāņa Akuratera darbi radīti Aspazijas klasiskā romantisma ietvaros. Akuraters pārstāv klusinātu romantiķi. Divi galvenie motīvi, kas ir J. Akuratera jaunromantismā: pirmkārt, kategorisks un pašpārliecināts lepnums par savu personisko izredzētību, otkārt, diezgan agresīva attieksme pret ikdienišķu cilvēku, kurš nemeklē garīgas vai estētiskas vērtības. Rakstnieks savos labākajos darbos uzsver, ka jēga ir tādam mirklim, kurš cilvēkam sniedz neikdienišķa skaistuma izjūtu. Akurateram mirklis ir atskaites punkts visam. [17., 115.]
Prozas krājumā „Draugu sejas”(1919.gads), Akuraters raksta par neikdienišķiem cilvēkiem reālā vidē. [7., 101.]
Īpaši neakcentējot kritikas vērtējumus par J. Akuratera liriku, latviešu romantisma (jaunromantisma) dzejas kontekstā J. Akuraters ir samērā reti un virspusēji interpretēts dzejnieks. Vienlaikus var norādīt, ka vairākos motīvos J. Akuratera lirika ir radniecīga neoromatiķim (jaunromantiķim) Fr. Bārdam un modernistiskajam romantiķim E. Ādamsonam. Ieva Kalniņa „Latviešu literatūras vēstures” 2. sējumā raksta: „Jānis Akuraters.. ir viens no spilgtākajiem gadsimta sākuma dekadentiskajiem simbolistiem, kurš.. aizrautīgi niris dekadences visdziļākajās un tumšākajās dzelmēs; galējā individuālismā (..), [kuru] raksturo nicinājums pret pūļa cilvēku un ikdienu, viņam nav svešs arī dēmonisms un neprāta kults reizē kā epatāža un izaicinājums ikdienas cilvēkam, pilsonim.” Arī Janīna Kursīte apgalvo: „J. Akuraters veido gadsimta sākuma romantiskā poētiskā tipa maksimālistisko variantu,” [7., 101.] diemžēl neraksturojot J. Akuratera 20. un 30. gadu liriku. To dara Ieva Kalniņa, uzsvērdama: „J. Akuratera divdesmito un trīsdesmito gadu dzeja attīstās no dekadentiski simboliskā maksimālisma uzslāņojuma, un dzejnieks izveidojas par vienu no dzidrākajiem jaunromantiķiem , pa reizei savai dzejai piejaucot arī impresionistiskas noskaņas.” [8., 193.]4.3. Kārlis Skalbe
Izteikts 20.gadu romantiķis ir K.Skalbe, par kuru A.Upīts zīmīgi norāda: “Skalbes romantika nav cīņas, pavisam jau ne sabiedriskas cīņas, bet sapņu romantika. Sapņi un teikas – tas ir viņa dvēseles dzīves elements.” [12., 167.]
Skalbes dzejā ienāk cits romantismam raksturīgs elements, kas praktiski neparādās ne Porukam, ne Bārdam, – tā ir ticība vienas tautas misijai radīt iecerēto sapņu zemi realitātē, tā ir dziļi patriotiska mīlestība pret dzimto zemi un tautu. Patiesībā 20.gadsimta 20.-30.gados par romantiskajam virzienam pieskaitāmu autoru darbu dominanti kļūst tieši patriotisms, sapņu zemi meklējot senatnē. [6.]
Savu poētisko pasauli K. Skalbe atklāj ar dzejas krājumiem „Sirds un saule”, „Sapņi un teikas”, viņa dzejoļi apliecina Austrumeiropai raksturīgo patriarhālo domāšanu. Skalbem paša dvēsele ir daļa no pasaules dvēseles. Rakstnieka centrālais motīvs jaunromantismā ir klusas atsacīšanas prieks. [6.]
Literatūras vēsturē Skalbe ir iegājis, pateicoties galvenokārt savām pasakām, kurām līdzvērtīgu latviešu literatūrā nav un kuras var salīdzināt, no vienas puses, ar Andersena, no otras – ar Oskara Vailda pasakām (Skalbe ir arī tulkojis Vaildu). Kritiķis Arveds Švābe precīzi atzīmēja, ka, Vailda pasaku varonis bijis Skaistums, turpretī Skalbes – Tikums. Pirmā – visai apjomīgā – pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” izdota 1904. gadā: to var uzskatīt arī par pirmo simbolisma poētikas realizāciju latviešu prozā; pēcāk izdoti daudzi Skalbes pasaku krājumi. Pasaku darbība norisinās diezgan nosacītā vidē, ko veido atbalsis no fokloras, kas mijas ar priekšstatiem par visai nekonkrētiem viduslaikiem; vietumis iznirst austrumnieciski motīvi; parādās arī itin mūsdienīgas pilsētas tēls. Sižeti ne tik daudz “brīnumaini”, cik moralizējoši, viscaur evaņģēliskajā un folkloras ētikā sakņoti. Skalbes pasaku varoņi parasti ir skumji meklētāji, vientulīgi cietēji un pazemīgi humānisti. Skalbes pasakas iemieso tos ideālus, kurus grūti atrast mūslaiku pasaulē. [6.]5. Jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu zvejnieks”
5.1. Romantiskā un reālistiskā esamība kā līdzās pastāvošas realitātes stāstā „Pērļu zvejnieks”
• „Par daudz prieka un laimes še pasaulē, – vai tik ikkatrs prot viņu cienīt?” domāja Vairogu Ansis, kurš Gaujas malā, zālē atgūlies, ilgi, nomodā būdams, bija sapņojis.
Viņš sapņoja kā visi, kuri jauni mīlē un kuri tiek mīlēti.
Atkal viņi – šie neizprotamie mīlestības sapņi – mācās Ansim virsū, tie paši, kuri kādu citu tāļumā bija atstājuši – pieviltu un asarās. Bet Ansis Vairogs – viņš nekā nezināja no viltības un pagājības, viņš nezināja, ka šie sapņi nīkst; viņš zināja gan, ka ziedonis atkal aizies kā citkārt, bet mīlestība – tā likās viņam uz mūžību uzticību zvērējuse būt.” [13., 47.]

• „Redzi, man patīk sapņot, pārdomāt, apbrīnot skaistumu, varenību dabā un cilvēkos.” [13.,49.]

• „Nāc, Zenta, tik ziņkārības pēc vien tu vari nākt. Vienmēr sapņos būt ar nav labi. Vajaga drusku jautrības.” [13., 54.]

• „Tas nāk, kad sapņo!… Pilsētā, ja dievs liks tevim turp aizkļūt, lūdzams, uz ielas nesāc sapņot, tevi sabrauks, bez žēlastības sabrauks.” [13., 59.]

• „Es pazīstu cilvēkus. Visi, kuri dienu sapņo, lūko tur laimes, kur tās mītni teikas apraksta.” [13., 59.]

• „Sapņi un sevī nogrimšana padara cilvēku ar laiku vienaldzīgu pret visu; šo sapņu saldums pāriet rūgtumā. No tā lai dievs katru pasargā. [..] Tāpēc, Ansi, nesapņo! Topi jautrs, saejies vairāk ar cilvēkiem!” [13., 59.]

• „No laimes bēgt? Ansis tā nevarēja saprast. Ai, cik karsti tas Zentu mīlēja! Viņš bija gribējis pie viņas noiet un visu, visu izstāstīt, bet nu viņš jau atradās gultā un atkal sapņoja…” [13., 63.]

• „Tu, Ansi, esi par daudz sapņotājs. Es nezinu, kā lai es tev to saku, ko es domāju… [..] redzi, Ansi! Tev trūkst mīlestības dienasgaismā. Tu mīlē tik sapnī un nevis patiesībā. Tāpēc neņem ļaunā, piedod, ka manim tik cieta sirds, es gribu nākotnē no tevis bēgt.” [13., 65.]

• „Ļauj man vēl šonakt tevi mīlēt! Tad aizmirsti mani un mīlē citu! Tu varbūt runā patiesību, ka es tevi nespētu laimīgu darīt… Lietus nebūs. Nāc, apsēdīsimies uz kāptuvēm! Sapņosim vēl pēdējo reizi kopā!…” [13., 65.]

• Cik sirsnīgi viņš vēl joprojām Zentu mīlēja! Kāpēc tā viņu bija atstājuse? Varbūt tāpēc, ka Ansis bija tik monotons – vienmuļīgs, bez jautrības, muļķīgs sapņotājs bez praktiska mērķa! [13., 106.]

• „Un tu mīlē visu, kas pārdabisks, tu mīlē sapņot, daudz just.” [13., 110.]

• Bet Anna neatvēra durvis. Aiz aizslēgtām durvīm viņa sapņoja. Tā bija zīme, ka neviens, varbūt tik viens vienīgs drīkstēja šos sapņus zināt. Kā šie sapņi dzīvē piepildās, par to sapņu grāmatas allaž klusu cieš… [13., 131.]

• Viņš arvien atlaidās uz zofaja un sapņoja stundām, sapņoja bez mēra. [13., 141.]

• Ansis pamostas. Viņš redz, ka tas tik sapņojis. Istabā ir gaišs, bet viņš tik brītiņu redz skaidri, tad tam atkal acis top tumšas, it kā rudens migla sakrājas viņa priekšā. Ansis sapņo tālāk: viņš sēž uz Gaujas krasta, kājas basas, noguris, tas visu dienu ir zvejojis pērles, bet nu viņam izrādās, ka viņš tikai gliemežu vākus sazvejojis. [13., 143.]

• „Tu esi bez mērķa, tu esi sapņotājs!” [13., 29.]

• Ansis pabučoja kundzei roku un, no laimes nākotnē sapņodams, aizmirsa visu to vārdus, kuriem mežkundze lūdza sveicinājienus aiznest. [13., 33.]

• Viņš sapņoja: viegli, viegli tam palika ap sirdi, likās, viņš pats bija tapis viegls; kā spalviņa tas pacēlās gaisā un lidinājās. [13., 58.]

• Par ko kurais no jaunajiem viņa ratos sapņoja, tas viss viņam bija svešs un pagājis. Viņš sapņoja no šņaba un smaršainām, krietni vircotām vakariņām bēru mājā. [13., 81.]

• Varbūt šajā viņam bija nolemts laimīgam kļūt, kad patiesā dzīve viņam bija tik rūgta. No nākotnes sapņodams, Ansis aizgāja uz Ķeizara dārzu. [13., 97.]

• Kā klejo taureņi no puķītes uz puķīti, kamēr tie iznīkst, kā klejo viļņi no vienas jūrmalas uz otru un nezin, kur palikt, – piesitas pie cietas viņu nesapratējas klints un sadrūp, sašķīst tūkstoš pilienos… Un Ansis nogrima vecu vecos sapņos. [13., 115.]

• Ansis uzmodās. Svece vēl dega. Viņš pārliecinājās, ka tas atkal bija ti…k sapņojis. Stipras sāpes sažņaudza viņa krūtis, viņš spēja tikko elpot. [13., 137.]5.2. Dabas tēlu spilgtais izmantojums
• Jau sen bija baznīcas zvans apklusis, sen dienas gaisma, pat vakara blāzma izdzisuse. Ansis un Zenta stāvēja baznīcas tornī, elkoņiem uz loga atspiedušies. Viņi abi raudzījās uz apzvaigžņoto debesi un klusēja. [10., 48.]

• Mēnesnīca jau apspīdēja lejā baltos un melnos krustus kapsētā. [10., 49.]

• Debeši pamazām izšķīrās. Viens nogrima rīta, otrs vakara pusē. Mēnesnīca atspīdēja – atkal nedroši, it kā kaunēdamās aizslēpās aiz mākoņa, drīz vien no jauna atspīdēdama. [10., 65.]

• Zenta, pie Anša rokas pieķērusies, kāpa viņam pa priekšu lēnām pa šaurajām trepēm lejā, kuras mēnesnīca pa mazajiem torņa lodziņiem vietvietām apspīdēja. [..] Arī mēness tur ziņkārīgi lūkojās. [10., 9.]

• Mēnesnīca atspīdēja – atkal nedroši, it kā kaunēdamās aizslēpās aiz mākoņa, drīz vien no jauna atspīdēdama. [10., 29.]

• Mēness apspīdēja uz sienas karājošos portretu… [10., 31.]

• Mēness pa tam bija pacēlies pār lapotni un smaidīt smaidīja. Kapara sārtuma vietā tas sudrabaini mirdzēja. [10., 38.]

• Mēness uzlec pār Kalidonas pili. Hērakls raugās Dējaneiras vaigā, mīlestība mostas viņa sirdī. [10., 95.]

• „Laimīgs tomēr – šajā brīnišķīgajā pasaulē, zem apzvaigžņotās debess!…”Viņš raudzījās ilgi augšup. Mēnesī izzuda jauka, mīlīga smaidīšana. Melanholiski, it kā garlaikodamies tas raudzījās uz leju, uz pasauli. [10., 41.]

• Viņš stāvēja mēnesnīcā, nekustējās, klusēja un tomēr runāja. Anna saprata šo runu. Mēness jau bija vakaros; namu pakrēšļi līda uz rītiem, bet Ansis vēl stāvēja, ar muguru pret kaimiņu nama sienu atspiedies. Viņš bija visu, visu sasniedzis, pēc kā tas bija centies un ilgojies. [10., 131.]Secinājumi
1.

2.
3. Visas Jāņa Poruka grāmatas saturā ir atspoguļoti 17 citāti, kas vēsta par sapņošanu, par dzīvošanu divās pasaulēs – sapņu un realitātes.
4. Desmit reizes spilgtā nozīmē lietoti grāmatā tika pieminēti debesu tēli.

Izmantotās literatūras saraksts

1. Auzāne D., Lūse D., Maurmane M., Milzere M. Literatūra 11. klasei. – R.: Zvaigzne ABC, 2002. – 29.lpp
2. Butevica M. Jānis Poruks. – R.: „Izglītība”, 1993. – 50.lpp
3. F. Bārda. Raksti. 1.sēj., 12.–15. lpp., 70.lpp
4. http://www3.acadlib.lv/greydoc/Pelse_Stella_disertacija/Pelse_lat.doc
5. http://lv.wikipedia.org/wiki/Fricis_B%C4%81rda
6. http://www.literature.lv/his_lv/4_3.html
7. Kursīte J. Latviešu dzejas versifikācija 20.gs sākumā: 1900 – 1919. – R.: „Zinātne”, 1988. – 101.lpp
8. Latviešu literatūras vēsture. 3.sēj. – R.: Zvaigzne ABC, 1999. – 2.sēj., 193.lpp., 193.-194.lpp
9. Mauriņa Z. F. Bārdas pasaules uzskats. R.: 1938., 146. lpp
10. Poruks J. Pērļu zvejnieks. – R.: Valters un Rapa, 2004., 140lpp
11. Vecgrāvis V. Jāņa Akuratera lirika latviešu romantisma kontekstā//Jānis Akuraters un skrejošais laiks. – R.: ”Pils”, 2004. – 114.-115. lpp
12. Skalbe K. Dzīvības siltums, R.: „Liesma”, 1980.
13. Skolas bibliotēka. Jānis Poruks izlase 2.izdevums. – R.: „Zvaigzne”, 1984. – 47.-147.lpp
14. Valeinis V. Ievads literatūrzinātnē. – R.: Zvaigzne ABC, 2007. – 203.-213. lpp
15. Valeinis V. Ievads literatūras zinātnē. – R.: „Zvaigzne”, 1978. – 209.-213. lpp., 219.-221. lpp
16. Valeinis V. Latviešu lirika XX gadsimta sākumā 1900 – 1917.- R.: „Zinātne”, 1973. – 66.-73. lpp
17. Zimule Ē. Rakstnieki un grāmatnieki – 2.papild. izd.//Poruks Jānis. – R.: Zvaigzne ABC, 2005. – 207.-209. lppPašvērtējums
Rakstot savu zinātniski pētniecisko darbu, saskāros ar dažādām problēmam, kas kavēja manu darba veikšanu. Nepietiekams informācijas daudzums bija viena no tām grūtībam, kas pilnībā liedza iespēju turpināt darbu. Pāris nedēļas darbs nevirzījās uz priekšu, jo bija jāgaida grāmatu atkalparādīšanos Jēkabpils bibliotēkās.
Savu darbu pārlasot, secinu, ka vislabāk man ir veicies ar teorijas rakstīšanu un pētnieciskajā daļā veikto uzdevumu, proti – citātu meklēšanu.
Varētu teikt, ka pati lielākā problēma man viennozīmīgi bija temata izvēle, jo tādas problēmas ar attiecīgo tēmas izvēlēšanos nebija nevienam no maniem vienaudžiem. Tā kā šis ir pašvērtējums, tad teikšu pavisam godīgi, ka izvēlētā tēma mani pilnībā neaizrāva. Darbu veicu tikai tādēļ, ka tas bija jāuzraksta. Varbūt tas arī bija lielākais mīnuss, jo iespējams, tas veiktos daudz labāk un arī attiecīgie termiņi netiktu iekavēti, ja pētāmā tēma mani patiešām interesētu.
Ko es ieguvu, pabeidzot rakstīt šo darbu? Atklāti sakot, nekādas jaunās zināšanas tas man nesniedza, taču „izaudzināja” atbildības sajūtu un to, ka svarīgus darbus nedrīkst atstāt uz rītdienu. Ļoti labi saprotu, ka pati esmu vainīga pie parādu pielaišanas sakarā ar termiņu un tamlīdzīgi, toties tagad vismaz būs mācība – ja ir dots laiks, lai zinātniski pētniecisko darbu sāktu izstrādāt vasarā, tad šis laiks ir jāizmanto pilnībā, meklējot attiecīgo literatūru un domājot par pētnieciskajā daļā veicamo darbu.Anotācija
Zinātniski pētnieciskais darbs „Jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu zvejnieks”” izstrādāts 2008. gadā Jēkabpilī. Zinātniski pētnieciskā darba autore ir Jēkabpils 3. vidusskolas 11. klases skolniece Kristīne Poruka.
Darba mērķis ir pierādīt jaunromantisma iezīmes Jāņa Poruka stāstā „Pērļu zvejnieks”.
Zinātniski pētnieciskais darbs sastāv no 21 lapām. Teorētiskā daļa ir līdz piecpadsmitajai lapaspusei (ieskaitot), praktiskā (pētnieciskā) aizņem piecas lapaspuses. Darbs sastāv no ievada, piecām nodaļām, izmantotās literatūras saraksta, secinājumiem, pašvērtējuma un anotācijas.
Darba pirmajā daļā aprakstīta teorija par rakstnieka biogrāfiju, literatūras stila – jaunromantisma izveidošanās vēsturi, spilgtākajiem pārstāvjiem, kā arī jaunromantisma iezīmēm. Darba otrā daļa sastāv no citātu uzskaites, kas raksturo attiecīgā literatūras stila iezīmes.
Darbā tika izmantotas dažādas metodes: darbs ar teorētisko literatūru un daiļliteratūru, darbs bibliotēkā, jaunromantisma stila iezīmju meklēšana/pētīšana.Аннотация
Научно – исследовательская работа по теме «Штрихи нового романтизма в рассказе Яниса Порука «Рыбак жемчуга»» написана в 2008. году, в Екабпилсе. Автор работы – ученица 11.а класса Екабпилской Средньей Школы №3 – Кристина Порука.
Цель работы – доказать штрихи нового романтизма в рассказе Яниса Порука «Рыбак жемчуга».
Научно – исследовательская работа состоит из двадцати четырёх страниц. Теория занимает пятнадцать страниц, практическая часть – пять страниц. Работа состоит из введение, из пяти глав, из списка изпользуемой литературы, заключения, самооценки и аннотацъи.
В первой части работы описана теория о биографии писателя, о истории образования литературного стиля – новй романтизм, теория ярких представителей этого стила, а также описания штрихов нового романтизма. Вторая часть работы состоит из учёта цытат которые описивают черты данного литературного стиля.
В работе изпользованы разные методы: работа с теоретической и художесвенной литературой, работа в библиотеке, поиск и изучение штрихов нового романтизма.