Mitoloģiskais pasaules uzskats.
Senās Ķīnas mitoloģiskajā pasaules uzskatā katru priekšmetu un lietu skatīja kā dzīvu, apgarotu. Gari bija arī cilvēkiem, gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Ar mirušo senču gariem sarunājās kā ar dzīviem cilvēkiem. Gari „izskaidroja” cilvēka darbības motīvus un paredzēja iespējamo nākotni. Līdz ar to Ķīnā izsenis veidojās spēcīgs senču kults.
Par sabiedrības ideālo modeli tiek uzskatīta ģimene, kurā īpaša cieņa tiek izrādīta vecākajiem ģimenes locekļiem. Katrs ģimenes loceklis ir saistīts ar ģimeni tūkstoš saitēm, kas izpaužas dažādās ceremonijās, rituālos un paražās. Visas cilvēku attiecības tikai pakļautas universāliem ritmiem, kuru paraugu cilvēki parasti aizguva no kosmosa kārtības. Katrs ģimenes galva vienlaicīgi bija arī mazs valdnieks. Īpaša priesteru slāņa senajā Ķīnā nekad nebija, tāpēc imperators valstī izpildīja arī galvenās priestera funkcijas.
Ķīniešu mīts par pasaules izcelšanos ir mīts par pirmo cilvēku Paņgu, no tā ķermeņa daļām radušies pārējie cilvēki. Paņgu dzimis laikā, kad valdījis haoss un visums atgādināja milzīgu vistas olu. 18000 gadu Paņgu gulējis šajā olā, pieņēmies apmēros, un līdz ar viņu audzis arī visums. Kad Paņgu pamodies un ieraudzījis tumsu, viņš noskumis, jo viņš nezināja, kā tikt no tās ārā. Tad viņš pāršķēlis tumsu, un ola izšķīdusi. Viss cēlais, vieglais, tīrais pacēlies uz augšu un izveidojis debesis. Viss smagais, netīrais nogūlis uz leju un izveidojis zemi. Tā debesis nodalījās no zemes.
Kad Paņgu nomiris, viņa elpa kļuvusi par vēju un mākoņiem, balss – par pērkonu, Kreisā acs – par sauli, labā – par mēnesi, dzīslas – par ceļiem, asinis – par upēm, miesa – par augsni, galvas mati un ūsas – par zvaigznēm, zobi un kauli – par metāliem un dārgakmeņiem.
Ķīniešu literatūra.
Daoisms.
Pirmie ķīniešu literārie teksti radušies Džou dinastijas laikā (aptuveni 1100.–256.g. p.m.ē.). Šajā periodā tapuši gan filozofiski, gan vēsturiski teksti, gan arī dzejas krājumi.
Par svarīgākajiem filozofiem, kuru tekstiem piemīt arī literāra vērtība, uzskatāmi Konfūcijs (zīmējumā), Džuandzi, Mendzi, Modzi. Arī Sun Dzi “Kara māksla” zināmā mērā ir literārs darbs – ne tikai karavadoņa rokasgrāmata.
Vislielākā ietekme bija Konfūcija darbiem. Viņa darbi, apvienoti ar citiem konfūcistu darbiem, veidoja kanoniskie krājumi “Pieci klasiķi” un “Četras grāmatas”. “Piecos klasiķos” ietilpst, piemēram, dzejoļu/dziesmu grāmata “Šidzin”, pareģošanas grāmata “Idzin” u.c.
Atsevišķi no konfuciānisma literatūras aplūkojami dzejnieki Ku Juaņs (ap 340.-278.g. p.m.ē.) un Song Ju, kuru darbi bija apvienoti antoloģijā “Čuci”.
Haņu dinastijas (206.g. p.mē. – 220.g. m.ē.) periods zīmīgs ar Simas Kiaņa “Šidzi” – Ķīnas vēstures grāmatu, kam arī piemīt zināma literāra vērtība. Šajā periodā izveidojās arī divas dzejas tradīcijas – viena no tām sekoja Ku Juaņam (gan formas, gan atmosfēras ziņā, skat. Fu), bet otra balstījās “Šidzin”. Haņu dinastijas laikā tapa arī proza – lielākoties politiska.
No visai plašā seno ķīniešu literatūras klāsta līdz mūsdienām nonākuši tikai nedaudzi darbi, daži no tiem tapuši 6.gs.p.m.ē. Vissenākā no visām ir ,,Pārmaiņu grāmata”. Pati saistošākā ir ,,Dzejas” grāmata – antoloģija, kurā ietverti apmēram 300 visdažādākā satura un noskaņas dzejoļi. Dažiem no tiem ir reliģisks raksturs – tās ir lūgšanas vai himnas, citās tiek slavināti varoņu darbi, vēl citos apdzied atlaista ierēdņa žēlabas, karavīra ilgas pēc mājām, dabu, jaunu mīlnieku jūsmu vai izirušās cerības.
Taču kopumā dzejoļi nav folosofiski dziļi un īpaša garīguma apdvesti. Taču šo trūkumu kompensē ķīniešu filosofija, tās nozīmīgākie virzieni – konfūcisms un daoisms.
,,Mēs nepazīstam dzīvi – tad kā lai izprotam nāvi? Mēs pilnībā neizprotam savu pienākumu pret dzīvajiem – tad kā lai zinām, kāds ir mūsu pienākums pret mirušajiem?”
(Konfūcijs, ķīniešu filosofs)
Konfūcija mācībās galvenais bija jēdziens par pareizu dzīvi un labu sabiedrību.
Daoisma filosofija bija pretstats. Tās dibinātājs bija Laodzi (zīmējumā). Viena no leģendām vēsta, ka Laodzi dzimis 604. gadā pirms mūsu ēras Ču valstī, Li apriņķa Lujī ciemā un dzīvojis 160 vai 200 gadu. Īstais vārds esot Li Er Dans vai Lao Taņs, bet vārds „Laodzi”ir goda nosaukums, kas nozīmē „vecais skolotājs”.
Daoisms jeb taoisms ir reliģiski filozofiska uzskatu sistēma, kuras pamatā ir Laodzi darbs “Daodedzin”. Otrs svarīgākais daoisma darbs ir Džuandzi “Džuandzi”. Nozīmīgs daoisma teksts ir arī “Idzin” (“Pārvērtību grāmata”) ko izmanto zīlēšanai. Uzskata, ka daoisms izveidojās IV-III gs. p.m.ē. Līdzās konfūcismam daoisms ir viena no divām lielajām Ķīnas tautas filozofiskajām tradīcijām.
Daoisma pamatjēdziens ir “dao”, ko bieži tulko kā “ceļš”, lai arī šis jēdziens principā ir nedefinējams un netulkojams. Daoismā dao ir kosmiskās kārtības avots un princips, dzīvības spēka plūdums.
Daoisma rituāli sāka veidoties apmēram II gs., ap III gs. daoistu sāka arī pielūgt dievus. Līdz ar IV gs. sākumu Ķīnā saasinājās konflikts starp daoisma un mahājānas budisma piekritējiem, lai arī viņu uzskati būtībā bija visai līdzīgi – šo abu grupu pārstāvji pat viens otru vajāja, taču ar laiku daļēji apvienojās.
Daoismam izplatoties Ķīnā, tas sajaucās ar senākiem uzskatiem – ticībai pieciem elementiem, senču gariem, alķīmijai, burvestībām. Daoisms pats ietekmēja dzenbudismu. Pēc kāda laika atsevišķas daoisma, budisma un konfūciānisma daļas sajaucās, izveidojot neokonfūciānismu. Ķīniešu medicīnas saknes ir daoistiskajā domāšanā, tāpat arī ķīniešu cīņas māksla (piemēram, iņ un jan princips). Austrumu Haņu dinastijas laikā izveidojās organizēts daoisms ar baznīcām, kam bija noteiktas “dievības”, kā Laodzi, “Dzeltenais imperators”, “Smaragda imperators” utt.
Daoisms pievēršas dabai un pašam cilvēkam, viņa iekšējai pasaulei, pareizas attieksmes veidošanai pret visu apkārtējo. Patiesajam cilvēkam jāprot ar izpratni dzirdēt, viņam ir jābūt piemīlīgam(siltam), godīgam, atklātam, nopietnam. Šaubu gadījumā jāprasa padoms citiem, vienmēr jādomā par taisnīgumu. Šāds cilvēks godā debesu gribu, ievērojamas personas un gudro izteikumus. Viņš pats sevi attīsta, lai dotu visiem cilvēkiem mieru, drošību, kārtību. Naidu tāds atmaksā ar taisnīgumu un netikumību ar tikumību. Svarīga ir darba mīlestība, rakstura noteiktība un jūtīga sirdsapziņa. Jāprot labas manieres un pieklājīga izturēšanās.
Iņ un jan.
Iņ un jan ir senie aktivitātes un pasivitātes principi. Jan apzīmē aktīvo un vīrišķo enerģiju, bet Iņ – pasīvo un sievišķo. Debesis ir aktīvas, zeme – pasīva.
Saskaņā ar seno ķīniešu mediķu uzskatiem divas pretējās Sākotnes – Iņ un Jan ir pasaulē notiekošās nemitīgās kustības Avots. Ja kādu brīdi virsroku ņem viena no tām, otra automātiski kļūst vājāka. Tikai harmonisks līdzsvars starp Iņ un Jan tiek uzskatīts par jebkura organisma normālu stāvokli.
Parasti vīrišķo aspektu apzīmē ar +, bet sievišķo ar -. Tas nenozīmē, ka viens ir labs un otrs slikts. Kā ir Dienvidpols un Ziemeļpols, tā magnētam ir 2 gali ar pretējiem lādiņiem.
Parasti šos pretstatītos aspektus simboliski apzīmē ar apli, kurā ir 2 pilieni; melns un balts. Pie kam melnajā ir balts punktiņš un baltajā melns. Tas simbolizē domu, ka nekas nav 100% labs vai 100% ļauns. Labajā ir daļiņā sliktā un sliktajā ir labā graudiņš; un tā līdz bezgalībai. Svarīgi izprast šo principu un iemācīties skatīties uz dzīvi filozofiskā mierā.
Šīs enerģijas nepārtraukti plūst un pārvietojas. Arī cilvēka organismā novēro šo enerģiju klātbūtni un no tā vai viņas ir harmonijā lielā mērā atkarīga mūsu veselība un emocionālais stāvoklis.
Rakstība.
Rakstība ieņem ļoti svarīgu vietu cilvēka dzīvē. Rakstīt prasme attīstījās līdz ar seno cilvēku. Pirmie attēlu raksti sastopami senajā Ēģiptē, Indijā, Ķīnā, Mezopotāmijā, Centrālamerikā un Latīņamerikā. Rakstu zīmes daudzās valstīs sauc par hieroglifiem; ķīnieši, japāņi un korejieši vēl šodien lieto hieroglifus.
Ķīniešu rakstība ir savdabīga, tā radusies sirmā senatnē. Jau Šanas (Iņas) laikmetā (18.-12. gs.p.m.ē.) Ķīnā bija attīstīta hieroglifiskās rakstības sistēma.
Piktogrāfija jeb bilžu rakstība ir visvecākais rakstības veids. Tanī lietotās rakstu zīmes sauc par piktogrammām. Piktogrāfiskajā rakstībā ar zīmējumiem attēloti priekšmeti un situācijas, par ko informē. Noteikta nozīme ir arī priekšmetu izkārtojumam un novietojumam zīmējumā.
Hieroglifiskajā rakstībā katrai zīmei ir viena vai vairākas nozīmes, bet, lai izveidotu vienu vārdu, nereti izmanto vairāku hieroglifu savienojumus. Tekstā visi hieroglifi aizņem vienādu platību un cits no cita atrodas vienādā attālumā. Tātad starp vārdiem nav intervālu. Pretēji eiropiešu valodām, nav arī lielo un mazo rakstu zīmju.
Sākotnējā hieroglifika izveidojusies no zīmējumu rakstiem tā saucamām piktogrammām. Tagadējo hieroglifu lielākā daļa pieder ideofonētiskai kategorijai, proti, hieroglifa viena daļa norāda kā attiecīgais hieroglifs ir lasāms, bet otra daļa atklāj tā nozīmi. Hieroglifiskās rakstības pamatā ir 214 elementi, kurus mēdz saukt par saknēm, radikāliem vai sakņu zīmēm. Visi pārējie hieroglifi ir šo pamatelementu salikteņi. Vispilnīgākais hieroglifu rādītājs, kas sastādīts Ķīnā, ir “Kansi dzidjaņ”. Pēc imperatora Kansi pavēles pie šīs dzidjaņ (hieroglifu vārdnīcas) izveidošanas liela grupa zinātnieku strādājusi sešus gadus (1721 – 1727). Tajā apkopotas 47035 zīmes, bet kopā ar variantiem 49030 zīmes.
Pielikums.
• „Daodedzin”
• Senās Ķīnas stāsti.
1) Kad Konfūcijs cieta trūkumu.
2) Fu Šuo gudrie vārdi sarunā ar Vu Dinu
„Daodedzin”
“Daodedzin” (Dào dé jīng) ir sens ķīniešu manuskripts. Par tā autoru uzskata Laodzi. Pašreizējais teksta variants ir no mūsu ēras III gs. Tiek uzskatīts, ka teksta oriģināls ticis uzrakstīts apmēram 600. g. p.m.ē.
“Daodedzin” ir viens no būtiskākajiem darbiem ķīniešu filozofijā un reliģijā, īpaši daoismā, taču arī budismā, jo kā Indijas reliģijai tam piemita daudz daoismam līdzīgu koncepciju. Vēlāk līdz ar daoisma un budisma daļēju saplūšanu izveidojās Ķīnas budisms.
“Daodedzin” nosaukumu var ļoti aptuveni tulkot kā “Lielā grāmata (jīng) par tikumu (dé) un ceļu (dào)”.
Par “Daodedzin” saturu nav pilnīgas skaidrības, jo šis darbs uzrakstīts klasiskajā ķīniešu valodā. Attiecīgā laika lasītpratēji pārzināja daudzus klasiskus literārus darbus, no kuriem daudzi gājuši bojā un uz kuriem, bez šaubām, “Daodedzin” netieši atsaucas. Klasiskajā ķīniešu valodā turklāt nav pieturzīmju, tāpēc nav iespējams droši noteikt, kur sākas un kur beidzas teikums. “Daodedzin” tika arī – iespējams, apzināti – lietoti daudzi vispārīgi, neskaidri vai daudznozīmīgi jēdzieni.
Daiļdarbs sastāv no 81 paragrāfa, kas sadalīti divās daļās. Pirmajā 37 paragrāfu daļā aprakstītas pasaules vispārīgās sakarības. Protams, nav runa par zinātniskām atziņām mūsdienu izpratnē, tomēr lieliski parādīts lietu un parādību iekšējais pretrunīgums, pasaules mijiedarbe un savstarpējās attiecības. Otrās daļas 44 paragrāfos minētas atziņas par cilvēku, tā dabu un cilvēku kopuma – sabiedrības – likumsakarībām. Galvenais pasaules norišu regulētājs ir „dao”, tāpēc tam atvēlēta liela daļa darba, sevišķi otrajā daļā, kur pēc loģikas būtu vairāk jāskata „De”. „De” ir cilvēku attiecību pārvaldītājs, bet tas nav tik augsts savā statusā un tik vispārīgs kā „dao”, kurš regulē visus pasaules procesus kopumā.
Senās Ķīnas stāsti.
Kad Konfūcijs cieta trūkumu.
Konfūcijs (551. – 479. g.p.m.ē.) tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem skolotājiem un filozofiem Ķīnas vēsturē, un viņš ir būtiski ietekmējis ķīniešu morāli un mākslu. Savas dzīves pēdējos gados viņš ar saviem skolniekiem apceļoja dažādas valstis (kurās pie varas bija karojoši valdnieki), lai izplatītu savu mācību, tomēr tajā laikā viņš netika uzņemts pārāk labvēlīgi.
Reiz, kad Konfūcijs ar saviem skolniekiem atradās Čeņ valstī, viņiem beidzās pārtika, un visi skolnieki saslima. Viens no skolniekiem Dzi-lu, arī ievērojams mācītais vīrs, žēlojās: “Tātad ir iespējams, ka taisnprātīgs cilvēks var kļūt par nabagu!” Konfūcijs atbildēja: “Taisnprātīgs cilvēks spēj nosargāt savu morāli un tikumību pat tad, kad viņš ir nabadzīgs; turpretim ļauns cilvēks nabadzības apstākļos pielietos visa veida nekrietnības.”
Mūsu morāles normas nedrīkst mainīties līdzi ar situāciju, kurā esam nonākuši. Reizēm mūs pārbauda, vai grūtos apstākļos mēs spēsim palikt nesatricināmi un turēties pie saviem principiem. Daudzi cilvēki ielaižas kompromisos atkarībā no situācijas, un tā viņi pamazām attālinās paši no saviem principiem.
Konfūcijs mācīja mums standartu, kādam jābūt cilvēkam, un tas uzturējis ķīniešu morāli vairāk nekā divtūkstoš gadus. Taču tā dēvētie mūsdienu cilvēki izsmej Konfūcija mācību. Tas ir tādēļ, ka mūsdienu sabiedrības morāles normas ir ļoti lielā mērā noslīdējušas lejup.
Kad Faluņgun praktizētāji vēlas „būt labi cilvēki”, daži kļūst aizdomīgi un domā, ka praktizētājiem ir kādi slēpti politiski nodomi vai arī viņi ir garīgi slimi. Mūsdienās daudzi cilvēki vairs nezin morāles standartu, kādam jābūt cilvēkam.
Fu Šuo gudrie vārdi sarunā ar Vu Dinu
Senajā Ķīnā Šan dinastijas laikā bija karalis vārdā Vu Dins. Kad nomira Vu Dina tēvs, viņš veselus trīs gadus apraudāja savu tēvu un nenodarbojās ar valsts pārvaldīšanu. Kad bija pagājuši trīs sēru gadi, Vu Dins vēl joprojām kavējās uzsākt valsts pārvaldīšanas darbus. Tā kā visi valsts ierēdņi brīnījās par notiekošo, Vu Dins uzrakstīja paziņojumu ierēdņiem, kurā sacīja: ”Es gribu būt paraugs savai tautai, bet baidos, ka man nav pietiekami daudz tikuma, tāpēc neuzdrošinos dot rīkojumus vai pieņemt lēmumus. Esmu mācījies, kā pareizi pārvaldīt valsti. Es redzēju sapni, ka nelaiķis karalis, mans tēvs, dos man teicamu ierēdni, kurš palīdzētu man valsts pārvaldīšanā, un šis ierēdnis varētu runāt manā vārdā.” Vu Dins uzzīmēja sapnī redzētā ierēdņa portretu un pavēlēja, lai viņa vīri atrod šo cilvēku.
Tika atrast kāds vīrs vārdā Fu Šuo, kurš vairāk nekā jebkurš cits atgādināja portretā uzzīmēto cilvēku. Tajā laikā Fu Šuo nodarbojās ar pilsētas vaļņu celtniecību Fujaņas priekšpilsētā. Karalis Vu Dins nozīmēja Fu Šuo par premjerministru un lūdza viņu dot labu padomu un palīdzēt viņam vadīt ierēdņus un pārvaldīt valsti.
Fu Šuo ierosināja Vu Dinam: „Gudram karalim ir jāseko Visuma ceļam. Karalim jānodibina valsts, jāizvēlas galvaspilsēta un jāieceļ ierēdņi noteiktos amatos. Tas nav domāts karaļa ērtībām un komfortam, bet gan tautas labklājībai. Dievi ir visgudrākie, un viņi zina visu. Gudram karalim ir jāvada valsts tādā pat veidā, kā dievi attiecas pret cilvēkiem. Ja valdnieks un ierēdņi seko Visuma ceļam, tauta būs viegli vadāma.”
Fu Šuo arī teica Vu Dinam: „Ja valdnieks runā ar tautu bez cieņas un rūpēm par to, tas darīs viņam kaunu. Ja valdnieks izmanto vardarbību pēc savas vēlēšanās, viņš izraisīs karus un konfliktus. Labas valdīšanas panākumu atslēga ir tā, ka ierēdņi ievēro likumus. Tāpēc valdniekam amatos ir jāieceļ ierēdņi, pamatojoties uz viņu spējām risināt valdības jautājumus, nevis pamatojoties uz valdnieka izvēli. Titulus nevar dot tiem, kuriem ir zems morāles līmenis, bet gan pieticīgajiem un tikumīgajiem. Valdnieks nedrīkst izdabāt nekrietniem ļaudīm vai pieļaut necieņu pret likumu. Neuzstājiet uz ļaundarību turpināšanu, tikai lai izvairītos no kritikas. Vienmēr padomājiet divreiz pirms pieņemat lēmumu, jo tas ir vienīgais ceļš, kā labi sakārtot lietas.”
Vu Dins bija laimīgs, dzirdot tādu padomu. Fu Šuo nometās ceļos, lai godinātu karali, un teica: „Nav grūti zināt kā pareizi uzvesties, bet nav viegli izdarīt pareizas lietas. Lūdzu, mācieties valdīt pār savām vēlmēm un būt rūpīgam valsts pārvaldes lietās. Tas ir ceļš, kā Jūs varat uzlabot savas spējas pārvaldīt valsti. Tikai tad, kad Jūsu sirds dziļumos atrodas valsts intereses, Jūs varat pilnveidot savu tikumību un gūt panākumus. Augstprātība noslāpē cilvēka labās īpašības. Ja cilvēks dižojas ar savām spējām, viņš zaudēs savus nopelnus un panākumus.” Dodot šo padomu, Fu Šuo cerēja palīdzēt Vu Dinam paaugstināt viņa tikumību.
Vu Dins teica: „Tikai ar laba ierēdņa palīdzību karalis var būt gudrs. Senāk Ji Jiņs palīdzēja manam tēvam gūt lielus panākumus, taču viņš sacīja: ”Man ir kauns par sevi, ka nevaru palīdzēt karalim kļūt tik varenam kā leģendārie imperatori Jao un Šuņs. Kad es domāju par to, es jūtos tā, it kā mani uz ielas pērtu ar rīkstēm. ” Ja cienījama persona nesaņēma amatu valsts pārvaldē, Ji Jiņs tajā vainoja sevi. Ji Jiņs palīdzēja manam tēvam gūt lielus panākumus. Es ceru, ka tu man palīdzēsi iet mana tēva ceļus un dot manai tautai mierīgu un laimīgu dzīvi.”
Fu Šuo godināja karali un teica: „Es noteikti palīdzēšu Jūsu augstībai gūt lielus panākumus.” Fu Šuo izpildīja savu solījumu un palīdzēja Vu Dinam vest Šan dinastiju pretī uzplaukumam.