Jauns gadsimts – jauni draudi atvērtai sabiedrībai

Jauns gadsimts – jauni draudi atvērtai sabiedrībai

Pirms vairāk kā desmit gadiem, noslēdzoties turpat pusgadsimtu ilgušajam “aukstā kara” periodam, Atlantijas okeāna abās pusēs parādījās viedokļi, ka NATO vairs nav nepieciešams, jo komunisma rēgs beidzis klīst pa Eiropu. Bija mēģinājumi pamatot viedokli, ka galvenais cilvēces ļaunums ir uzvarēts, ka demokrātija un jauni tikumi Eiropas austrumu daļā ieviesīsies mazsāpīgi. Tika piemirsts, ka demokrātijas dāvātā brīvība neizbēgami nes līdzi arī sabiedrības vājumu un anarhijas tīkojumus. Taču vienlaicīgi, jau toreiz ekspertu vidū pietiekami aktīvi tika runāts par 21.gadsimta izaicinājumiem, jaunajiem riskiem, asimetriskajiem un transnacionālajiem draudiem. Domāju, ka daudz bija to, kas šos riskus apzinājās pietiekami skaidri.
Deviņdesmito gadu sākumā, šādu apdraudējumu esamību apliecināja politisko iekarojumu apskurbuma uzjundītās, asās etniska rakstura pretrunas un sadursmes Dienvidslāvijā, Kaukāza un Vidusāzijas republikās, kas diemžēl tika risinātas ar ieročiem rokās.
Toreiz, sairušajā Dienvidslāvijā ienāca NATO, NATO, kas arī pašreiz un joprojām sekmīgi turpina apliecināt savu rīcībspēju un jauno darbības konceptu, jo spēj pulcēt ap sevi demokrātiskās valstis, lai kļūtu par apdraudētā reģiona stabilitātes un drošības garantu. NATO šajā laikā no militāri-politiskas organizācijas, kas pasargā Eiropu no komunisma ekspansijas, ir pāraugusi par vienīgo, patiesi rīcībspējīgo starptautisko drošības sistēmu.
Turpretī Kaukāzā, kurā galveno miera garantētāja lomu ir uzņēmusies Krievija, mieru ieviest neizdodas vēl šo baltu dien.
Uz šāda, Eiropā, ar labu bārdu apauguša konfliktu fona, aizvadītā gada 11.septembrī pasaules kolektīvajā apziņā šokējoši sevi pieteica viens no 21.gadsimta riskiem – terorisms – kā nežēlīga un bezjēdzīga civiliedzīvotāju masveida slepkavības izpausme!…

Šis notikums nav atstājis vienaldzīgu arī Latviju un tās sabiedrību. Varbūt ne pārāk aktīvi, taču konsekventi Latvijas politiķi ir pauduši savu nostāju un gatavību iesaistīties jauno apdraudējumu pārvarēšanas pasākumos.
Likumsakarīgi, taču ne paradoksāli, šādu notikumu pavērsienu savas nozīmības atjaunošanai nekavējoties ir izmantojuši bijušie padomju politikas apoloģēti un rupori. Viņu argumentos parādījās tādi definējumi kā “NATO nespēj apliecināt savu pastāvēšanu!”, “Krievijas jaunā loma!”, “Kur Krievijas un NATO vienība, tur Latvijai nav vairs vietas!”. Tā un līdzīgi.
Taču ASV un tās partneru sekmīgā cīņa pret terorismu ir pārliecinoši apgāzusi “padomju laika teorētiķu” pareģojumus par cīņas nesekmīgo gaitu Afganistānas operācijās. Diemžēl jākonstatē, ka tomēr, šo “pagātnes rēgu” pozīcijas joprojām ir pietiekami spēcīgas. Latvijas masu mēdiji nenogurstoši atkal un atkal pieaicina šos runas vīrus, kas, protams, viszinoši un izsmējīgi vērtē Latvijas bruņoto spēku dalības nepieciešamību pretterorisma atbalsta operācijās.

Taču, patiesībā un paldies Dievam, mūsdienu pasaule dzīvo citā ritmā, ar citu starptautiskās sadarbības un drošības izpratni. Tāpēc Latvijas līdzdalība pretterorisma pasākumos un integrācija NATO ir un būs loģisks Latvijas drošības un aizsardzības politikas turpinājums un pienesums starptautiskajai drošībai jaunos, kaut arī sarežģītos apstākļos.

11.septembra akcija – globālā terorisma pieteikums

Redzot, kā attīstās notikumi pasaulē pēc 11.septembra traģiskajiem notikumiem, jāpiekrīt ASV senatora McCaina domai, ka 11.septembris ir kļuvis par tikpat svarīgu pagrieziena punktu cilvēces vēsturē kā franču vai oktobra revolūcijas un pasaules kari.
“Mēs dzīvojam jaunā ērā”, “Mums ir kopīgas un vienojošas vērtības, kas jāvērš pret terorismu jebkurā vietā, kur tam radīts patvērums”, “Karu pret terorismu nevar uzveikt tikai ar trīs valstis” – tie ir rietumu politiķu izteikumi.
Tie parāda, ka nāvējoši draudi cilvēces drošībai nav mazinājušies līdz ar Aukstā kara beigšanos un, ka jauni riski un apdraudējumi ir sagaidāmi un būs jāspēj tos pārvarēt. Cīņa pret terorismu sagaidāma ilgstoša. Jābūt spējai pretreakciju veikt ātri un precīzi.

Vai Latvijai šajā procesā jātrod sava vieta? Vai Latvija var stāvēt malā un iepauzēt”!?…

ASV uzskata, ka tai ir nepieciešami sabiedrotie vairāk kā jebkad agrāk. Tāpēc NATO jākļūst par vienojošo spēku cīņā pret kopējiem jaunajiem apdraudējumiem. Tāpēc NATO paplašināšanās ir nozīmīgāka kā jebkad agrāk.

Patīk tas mums vai nepatīk, tās ir globālā terorisma apkarotāju atziņas. Piedāvāšu vēl dažas no tām:
– 11.septembris liek secināt, ka daudzi agrākie pieņēmumi, agrākie plāni un agrākās militārās spējas nav piemērotas jaunos apstākļos, tāpēc nopietni ir jāpārvērtē risku avoti un izcelsmes ģeogrāfija;
– starptautisko terorismu atbalsta ne tikai atsevišķi cilvēki vai politiķu grupas, bet pat konkrētu valstu režīmi, kas rada draudus Eiroatlantiskajai demokrātijai;
– neskatoties uz to, ka ASV karu Afganistānā praktiski izcīna vienatnē, NATO līguma 5.paragrāfa aktivizēšanai ir pozitīva loma, jo tas parādīja dalībvalstu solidaritāti un rada precedentu nākotnei, situācijām, kurās palīdzība no ASV varētu būt nepieciešama Eiropai;
– 11.septembra notikumi ir devuši iespēju vēlreiz izvērtēt un precizēt NATO mērķus un to sasniegšanas iespējas;
– nākas konstatēt, ka NATO valstīm katastrofāli trūkst aizsardzības līdzekļu pret iespējamo bioloģisko, ķīmisko un kodolieroču izmantošanu terora aktos;
– izlūkošanas dienestu iespējas ir ļoti ierobežotas;
– ASV palielinās militāro budžetu par 15%. Taču tā kā neviena no Eiropas valstīm nav gatava uzsākt aktīvu bruņošanos, tad ES drošības mehānismiem, NATO ģenerālsekretāra Lorda Dž. Robertsona vārdiem runājot, ir paredzams “militārā pigmeja” raksturs.

Reģionālie konflikti un reģionālais terorisms – draudi starptautiskajai drošībai

Cilvēces vēsture apliecina, ka dažāda rakstura domstarpības, militāri konflikti izceļas tuvāko kaimiņvalstu vai reģiona ietvaros. Neskatoties uz militāro tehnoloģiju un moderno bruņojumu straujo attīstību, kas varenākajām pasaules lielvarām pēdējā gadsimta laikā ļauj realizēt militāras operācijas tālu aiz šo valstu robežām, lielākoties konfliktu izcelsmes pamatā ir reģionāls, interešu sadursmes cēlonis.

Pakistāna Indija, Irāka Kuveita, Turcija Grieķija, Izraēla Palestīna, Ķīna Taivāna.
Bijusī Dienvidslāvija.
Kaukāzs – Krievija Čečenija, Gruzija Abhāzija.
Arī Vidusāzijas republiku domstarpības.

Visi šie tikko uzskaitītie reģionālie konflikti ir neapšaubāms drauds ne tikai konfliktā iesaistītajām valstīm, bet arī starptautiskajai drošībai. Attiecības šajos reģionos galvenokārt tiek kārtotas pielietojot paslepus teroristiska rakstura uzbrukumus. Pie tam, nereti vēršot tos tikai pret civilajiem iedzīvotājiem.
Zaudētas dzīvības, ciešanas un atriebība, bēgļu straumes. Patvērumu meklētāji, integrācijas problēmas un kultūru nesaderība patvēruma zemēs, izmisums, slimības un dzīves līmeņa krišanās un noziedzība ir tikai daļa no iespējamām sekām. Nereti terorisms, terorisms lai noliegtu, lai atriebtu, lai pierādītu konfliktējošo pušu starpā turpinās ārpus konfliktā iesaistītajām zemēm!… Šajos gadījumos terorisma izpausmes jau kļūst īpaši nežēlīgas un neprognozējamas, negaidītas un atbaidošas, jo tiek realizētas tālu no konflikta epicentra.

ASV prezidents Dž.Bušs 29.janvārī pasludināja cīņu pret “axis of terror”.
Domāju, ka to viņš darīja esot pie stingras pārliecības, ka “axis of counterterror” ir un būs daudz spēcīgāka un efektīvāka.

Latvijas ģeopolitiskā situācija un Latvijas devums atvērtās
sabiedrības drošībai

Dažkārt šķiet tik savādi, ka kaut kur Eiropā mūsdienās var pastāvēt tik pataloģisks naids, kas izraisa tik nežēlīgas masu slepkavības, kādas pēdējā desmitgadē ir pieredzētas bijušajā Dienvidslāvijā. Taču arī Baltijas valstis un tajā skaitā Latvija joprojām nejūtas pietiekami droši un stabili, lai gan nepretendējam uz savu pasaules procesus ietekmējošu Volstrītu.
Taču, neskatoties uz to, mūsu ģeopolitiskais stāvoklis diemžēl joprojām ir ne tikai mūsu tautas bagātība, bet arī iekārojama stratēģiskas nozīmes vērtība. Attiecības ar Krieviju nav pietiekami sakārtotas pat šodien.
Taču vienlaicīgi gribu uzsvērt, ka reģions ap Baltijas jūru ne tik tālā nākotnē noteikti būs Eiropas, pat Eiroatlantiskās drošības dimensijas viens no stabilākajiem reģioniem. Kultūras un cilvēku attiecību tradīcijas Skandināvijas valstīs, Vācijas, Polijas un Baltijas valstu attiecības jau atrodas principiāli citā kvalitātē kā vēl pirms pusgadsimta vai pat desmit gadiem.
Civilizētu valstu un to sabiedrību saime ap Baltijas jūru nevar justies droša, ja stabilitātes un prognozējamu attiecību virzienā netiek iesaistīta Krievija. Tātad sakārtotas divpusējās attiecības Latvijas un Krievijas, Baltijas valstu un Krievijas starpā reģiona drošībai ir ļoti būtiskas.
Vēsturiskā pieredze un diemžēl arī patreizējais dialogs ar Krieviju joprojām atgādina Sprīdīša sarunu ar Lutausi.
Tāpēc vienīgais un iespējami sekmīgākais drošības risinājums ir Latvijas, Baltijas pievienošanās NATO, kas paplašinās stabilitātes, drošības un miera teritoriju Eiropā, kuru nodrošina kopējais militārais spēks un vienotā demokrātijas un brīvības izpratne.
Lai novirzītu mūs no šī svarīgā mērķa sasniegšanas, Latvijas neatkarības pretinieki izvirza sevi izsmēlušu, neefektīvu un dārgu neitralitātes risinājumu Latvijas drošībai. To, ka neitralitāte mūsdienu pasaulē vairs nav valsts un sabiedrības drošības garants apliecina Zviedrija un Somija piedaloties miera uzturēšanas pasākumos. Taču ne tikai. To apliecina zviedru drošības politikas pēdējie formulējumi, kuros vārds – neitralitāte – tiek svītrots.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka tieši iesaistīšanās starptautiskajās drošības sistēmās ļauj samazināt valstu militāros izdevumus un paaugstināt veicamo drošības pasākumu efektivitāti. Tātad neitralitāte ir dārgāka un mūsdienu apstākļos neefektīva.
Tā vietā, lai spriestu par to vai NATO mūs aizsargās vai nosargās, ja kāds apdraudēta būs Latviju un tās sabiedrību, mums mērķtiecīgi ir jāpilda mājas darbi – jāattīstīta militārās un pretterorisma spējas, lai maksimāli efektīvi varētu vērsties pret terorisma draudiem pašas spēkiem, kā arī spētu precīzi prasīt un saņemt nepieciešamo militāri-tehnisko atbalstu no partnervalstīm. Protams, Latvijai ir neiespējami sacensties ar ASV un citu vadošo valstu militārajām tehnoloģiskajām iespējām, taču tas nemaz nav nepieciešams. Esot uzticama NATO dalībvalsts, Latvija gūs savā vēsturē nekad agrāk nepieejamu drošību.
Toties Latvijas neiestāšanās NATO gan būtu milzīgs zaudējums pašai Latvijai un tās pamatvērtībām. Neapšaubāmi zaudētu arī drošība ap Baltijas jūru, jo saglabātais “pēlēkais logs uz Eiropu” neapšaubāmi kļūtu par nestabilitātes joslu reģionālā Baltijas valstu un tātad Eiropas Ziemeļu dimesijas kontekstā.
Taču pēdējos gados mums ir sekmīgi paveikti darbi gatavojoties iestājai NATO. Tāpēc jau pilnīgi pašsaprotami februāra sākumā notikušajā Minhenes konferencē Krievijas aizsardzības ministrs Ivanovs nekomentēja NATO paplašināšanos Baltijas virzienā.

Nobeigums

Ikviens apzinās, ka karu pret terorismu nevar uzvarēt tikai ar militāru spēku un paņēmieniem. Daudz ir atkarīgs no rīcības ārpus militāro operāciju darbības lauka. Apkopojot, analizējot un apmainoties ar informāciju partneru starpā. Sadarbojas dažādas institūcijas, kas līdz ar to ir ne mazāk nozīmīgas kā valsts militārās spējas cīņai pret terorismu. Tiek apliecināta politiskās un diplomātiskās sadarbības nepieciešamība. Ja to izveido kā efektīvu un mērķtiecīgu, tad Eiroatlanstiskās partnerības valstis spēj un varēs nodrošināt stabilitāti un mieru Eiropā.
Taču patiesībā ir tikai viens mehānisms, kas sevi ir apliecinājis garantējot drošību Eiropā – tā ir NATO!

Ģirts Valdis Kristovskis,
Latvijas Republikas Aizsardzības ministrs

Dažādi

Visas valstis savu iespēju robežās attīsta un pilnveido savus bruņotos spēkus, lai
“aukstā kara” struktūru un tā laika militārās spējas pārveidotu atbilstoši 21.gadsimtā sagaidāmajiem jaunajiem apdraudējumiem. To asimetrisms pieaug.
Dānija uzskata, ka tai pastāv spējas, lai cīnītos pret starptautisko terorismu, bet tās ir jāpilnveido, jāpaplašina un jāektivizē. Spējas nav attiecināmas tikai uz militāro jomu, bet ir cieši saistītas ar civilo aizsardzību un plašāk ar civilo sfēru. bruņotajiem spēkiem nav vadošā loma terorisma apkarošanā, taču noteikti ir plaša atbalsta funkcija.
“Nacionālajai drošībai ir jābūt kā plašai iespēju instrumentu kastei, kuru klāsts ļauj izvēlēties atbilstošāko instrumentu aktuālās problēmas risināšanai.
Visas Eiropas nācijas ir iesaistītas šajā attīstības procesā neatkarīgi no tā vai uzsvars tiek likts uz nākamās paaudzes militāro stratēģiju, doktrīnām – koncepcijām vai tehnoloģijām. Tiek mēģināts paredzēt kad, kur un ar kādiem riskiem nākotnē būs jāsastopas katrai atsevišķajai valstij vai starptautiskajai sabiedrībai kopumā.
Tāpēc ļoti svarīgi ir skaidri apzināties, kādas spējas jāsasniedz un kas jāpaveic, lai pēc iespējas mērķtiecīgāk un efektīvāk tās sasniegtu.
Zviedrijā pieņemts likums “Mainīgā pasaule – reorganizēta aizsardzība”.
Dānija nesaskata nepieciešamību mainīt dalības NATO statusu, taču vienlaicīgi aktīvi darbojas Eiropas drošības politikas mērķu sasniegšanā.
Dānijas bruņotie spēki palielina dalību starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās uz samazinātas teritoriālās aizsardzības pasākumu rēķina. Strukturālās izmaiņas bruņotajos spēkos ļauj mainīt spēku iekšējo līdzsvaru atbilstoši jaunajiem drošības mērķiem un nepieciešamajiem līdzekļiem jaunajos apstākļos.
Zviedrijas 1999.g. drošības politikā noteiktie draudi – masu iznīcināšanas ieroči un informācijas tehnoloģijas. Papildus izcelts zviedru aspekts – spēja dot pienesumu starptautiskajai drošībai ir Zviedrijas bruņoto spēku augsta prioritāte.
Atbilstība nākotnes prasībām ir zviedru bruņoto spēku kvalitātes raksturlielums.
Zviedri konstatē, ka ja netiks radikāli izmainīta bruņoto spēku struktūra un spējas, tad nav tālu laiks, kad bruņotie spēki nespēs novērst draudus zviedru sabiedrībai. Tātad nevarēs izpildīt valsts aizsardzībai paredzētos uzdevumus.
Turpina palielināties tehnoloģiskā plaisa starp ASV un Eiropas partneru armiju apbruņojumiem. Īpaši tas redzams transporta aviācijā, lāzervadāmos ieročos, bezpilota lidmašīnās, u.c. sfērās. Eiropieši turpina izšķiest līdzekļus neefektīvās programmās, to militārā rūpniecība ir pārāk sadrumstalota, pārāk maza daļa no to bruņojumiem ir atvēlēta bruņojuma modernizācijai.
Svarīgi pievērsties pētījumiem un tehnoloģijām (stelth, precizitāte un informācija), nodrošināšanas sistēmu efektivitātei un atbrīvot līdzekļus jaunajai bruņoto spēku struktūrai.
spēku struktūras pilnveidošanas pamatprincipi;
– neefektīvo spēku veidu un bāžu slēgšana;
– investīcijas pētījumu un attīstības programmās. (Šeit vienmēr ir jāsastopas ar ievērojamu pretdarbību vai kavēšanu, jo jāatsakās no vecām, ierastām darbības formām);
– jauno sistēmu ieviešana, jauno spēju apgūšana ieviešot to bruņotajos spēkos ar mērķi sasniegt nepieciešamās spējas.

Patreizējā laika jaunie uzdevumi:
– joprojām jāattīsta pašaizsardzības spējas bruņota iebrukuma gadījumam, taču šāda veida draudi ir jūtami mazinājušies; Aizsardzība pret bruņotu iebrukumu un valsts teritoriālās integritātes saglabāšana.
– nav oficiāli nosakāms, kādi riski un draudi ir vairāk iesoējami, taču nav šaubu, ka daudzi no tiem ir novēršami tikai un vienīgi ar starptautisku spēku atbalstu gan pašu mājās, gan ārpus tās robežām. Tas dod iespējas stiprināt starptautisko mieru un stabilitāti, kā arī sniegt atbalstu civilajai sabiedrībai.

Svarīgi ir uzlabot un panākt sabalansētas, efektīvas koman-kontroles, informācijas un bruņojuma pielietojuma spējas.

Svarīgi principi:
iekšējo resursu nepārtraukta efektivitātes paaugstināšana;
kvalitāte pār ekstensīvu kvantiāti;
ikviena attīstības pasākuma maksimāli efektīvs netiešs iespaids uz pēc iespējas lielāku citu jomu spējām.

Globālās un reģionālās tendences bruņojuma un militāro spēju jomā:
ātrums;
precizitāte;
redzamība;
maskēšanās spēja;
informācijas bāze;
savietojamība.

Nepieciešamību pēc pārmaiņām pamato jauno draudu apjomu palielināšanās, kas nāk papildus klāt vecajiem riskiem un apdraudējumiem. Var minēt dažus – valstiski nozīmīgās infrastruktūras apdraudējumi – IT bāzes, enerģetiskais komplekss, rūpnīcas, ostas utt. Arī NBC jautājumi un to savietojums ar asimetriskajiem draudiem, kurus rada terorisms.
Svarīgi ir uzturēt fektīvas sistēmas, jo lielu noliktavu kompleksu uzturēšana paņem daudz resursu un laiku tā vietā, lai efektīvāk izmantotu jaunās un fizisko resursu ziņā mazākietilpīgas sistēmas.