Baltā krāsa latviešu mitoloģijā

BALTĀ KRĀSA LATVIEŠU TAUTAS

FOLKLORĀ

Saturs

Ievads 3

Baltâs krâsas nozîme latvieðu folklorâ 5

Baltâ krâsa tautasdziesmâs 7

Baltâ krâsa latvieðu tautas pasakâs 16

Baltâ krâsa latvieðu vçsturiskajâs teikâs 20

Baltâs krâsas nozîme sakâmvârdos un parunâs 23

Nobeigums 26

Pielikums 28

Izmantotâ literatûra 29

Latviešu folklora ir ļoti bagāta un neizsmeļama lasāmviela. Pēdējos gados latviešu folkloru piemin mazāk. Viena no latviešu folkloras bagātībām ir tautasdziesmas, kā arī pasakas, sakāmvārdi, teikas.

Folklora ir neatsverams avots tautas senās kultūras etniskajai vēsturei, pamatu pamats latviešu valodniecībai un literatūrzinātnei.

Latviešu tautas garīgo un kultūras dzīvi šodien ietekmē daudzas svešas ideoloģijas, kas nav labvēlīgas latviešu dzīvesziņas un

n
n tradīciju uzturēšanai. Nevienas tautas tradīcijas nepaliek laika gaitā neskartas, visu laiku tās ir pakļautas pakāpeniskam maiņas procesam. Vērojot mūsu latviešu tautas dzīvi šodien, ir redzams, ka latviskā mantojuma kopšana un sargāšana nav vairs atstājama pašplūsmai. Ja ikviens latvietis iepazītos ar savas tautas senajām paražām, to sākotnējo nozīmi un pārmaiņām laika gaitā, tad šīs zināšanas veidotu drošu un pareizu pamatu tādas latviskas dzīves kopšanai, kāda iespējama šolaiku apstākļos, un reizē nodrošinātu šo tradīciju turpinājumu nākotnē.

Bagātais folkloras pūrs, kas glabā senos la
a
aviešu tikumus, dzīvesziņu un paražas ir latviešu tautas veidots, kopts un sargāts gadu simtus un tūkstošus,lai vienmēr no jauna dotu prieku neskaitāmām latviešu paaudzēm.

Es izvēlējos tematu, kas saucas ‘’Baltā krāsa latviešu tautas folklorā”. Man bija svarīgi uzzināt, ko mūsu senči se
e
enajā pagātnē salīdzinājuši ar balto krāsas simboliku. Izlasot mūsu latviešu folkloras bagātības krājumus, es secināju, ka baltā krāsa ir bijusi ļoti iecienīta mūsu tautas folklorā. Mana zinātniskā darba centrā būs tieši baltās krāsas nozīme latviešu folklorā.

Baltās krāsas nozīmi folklorā es pētīšu tieši no latviešu pasakām, latviešu tautas teikām, tautasdziesmām, sakāmvārdiem un parunām.

Esmu izlasījusi pasaku grāmatu – “Džūkstes pasakas”, teiku grāmatu ‘’Vēsturiskās teikas’’, tautasdziesmu izlasi’’Liepu laipa’’ un sakāmvārdu grāmatu’’Sakāmvārdi un parunas’’.

Mans mērķis, strādājot pie zinātniskā darba, bija saprast baltās krāsas nozīmi latviešu tautas vēsturē.

Mans darbs sastāvēs no vairākām nodaļām:

1. Baltās krāsas nozīme latviešu folklorā.

2. Baltā krāsa tautasdziesmās.

3. Baltā krāsa latviešu tautas pasakās.

4. Baltā krāsa latviešu vēsturiskajās teikās.

5. Baltā krāsas nozīme sakāmvārdos un parunās.

Apkopotos materiālus par balto krāsu var izmantot skolās, mācot izzināt folkloras bagātības.

Baltās krāsas nozīme ir

r
r ļoti nozīmīga, pamācoša izpētes viela, šīs krāsas nozīmi var izmantot jebkuras klases mācīšanai.

Baltās krāsas nozīme latviešu tautas folklorā

Katrai krāsai atbilst attiecīgs iekšējs noskaņojums. Kā mūzikas instrumenta skaņas liek ieskanēties dvēseles stīgām, tā tas notiek arī ar krāsu iespaidiem.

Latviešu folklorā var saskatīt vairākas savstarpēji saistītas krāsu grupas. Par pamatgrupu var uzskatīt balto, sarkano un melno, kas raksturo gan dievību,garu dažādās ietekmes sfērās, gan ir galvenās krāsas, kas lietotas buršanā un dažādos ticējumos.Galvenokārt šajās jomās viss ir saistīts tieši ar baltās kr

r
rāsas nozīmi.

Baltā folklorā ir divdabīga krāsa. Ticējumos atrodam gan to, ka redzēt sapnī sevi baltās drēbēs nozīmē nāvi vai slimību, gan arī gluži pretējo, būs prieki.

Baltā krāsa simbolizē gaismu, augšējo dievību pasauli [Dievu, Sauli, Saules meitas, Dieva dēlus].

Saule tautasdziesmās apzīmēta gan par baltu kazu, gan par “mīļu baltu”. Balts attiecībā pret debesu dievībām un uguni ietver gan krāsas kā tādas apzīmējumu, gan spīdīgumu, mirdzumu:

Dedzi, dedzi uguntiņa,

Tu nezini,ko es dou;

Es tev dou baltu vistu

Ar visiem cālīšiem.

Baltā krāsa gadskārtās simbolizē gaismu, Sauli un pārdzimšanu, baltābola kalnā, baltu avju, baltu zirgu, baltu olu vai piena rauša veidolā:

Slinkas meitas, neguļat,

Eita raugat aitu stalli:

Budēlīši ielaidušu

Stallī baltas aventiņas.

Baltā krāsa latviešu folklorā ir tikumības,šķīstības, arī īpašas tuvības,mīļuma zīme. Iniciācijā īpaša nozīme pievērsta baltām rokām, baltam tērpam .Baltās jeb rituāli tīrās krāsas atgūšana parasti saistīta ar šķīstīšanos tekošā ūdenī.

Spriežot pēc folkloras tekstiem, senā krāsu sistēma bija krietni nabadzīgāka, nekā tā ir šodien. Dabā krāsu pasaule neapšaubāmi bija bagātīga un daudzveidīga, bet senajam cilvēkam būtiskas, atsevišķas apzīmējuma vērtas likās tikai tās krāsas, kas bija saistītas ar seniem rituāliem un reliģisko apziņu.

Latvieši visvairāk daudzina balto krāsu – balti tēvi, mīļa, balta māmulīte, balta gāja sērdienīte, daudz baltu dieniņu.

Parasti mēs gaismu attēlojam ar baltu, bet tumsu ar melnu krāsu. Tas gan ir tikai simboliski, jo gaišums un baltums nav viens un tas pats.

Tāpēc katram cilvēkam jau no mazotnes ir jāspēj saskatīt un atšķirt krāsas, ja viņš mīl krāsas un prot ar tām darboties, tad arī ikdienas darbs tam veiksies labāk un raitāk. Tāpēc krāsu valoda būtu jāzina visiem:

Saulīt, balta noiedama,

Guļas zelta laiviņā;

No rītiņa celdamās,

Apģērbjas sudrabā.

2. Baltā krāsa tautasdziesmās

Latviešu folklorā vislielālākā nozīme ir tautasdziesmai. Latviešu tautasdziesmas ir ļoti senas, tās ir vienas no vissenākajām Eiropā. Latviešu tautasdziesmās es bieži sastapos ar baltās krāsas nozīmi. Ar balto krāsu tautasdziesmās es saskāros 201 reizi. Gandrīz ik katrā tautasdziesmā ir pieminēta baltā krāsa.

Tautasdziesmas ir interesanta, bagāta izpētes viela. Tautasdziesmu pasaulē krāsu un skaņu dažādības netrūkst.

Dainās baltās pasaules izjūtas ir apdziedātas visai bieži. Šeit kopā vākta daļa no gara acīm redzētā, sākot ar pirts takas ravējumu un beidzot ar to pašu visiem priekšā stāvošo bēru zirgu un kapu kalnu:

Kas var visas rīta zvaigznes

Vakarā izkaisīt?

Kas var visas straujas upes

Bez laiviņas pāri iet?

Saskaņas krāsa ir baltā, kurā skaistais un labais vienuviet, kurā esošajam piejaukta klāt ilgotā tīrība un kārtība un tādēļ dzīve kļūst vieglāka, brīvāka, atraisītāka.

Vecāki savus bērnus no mazām dienām jau māca būt tīrīgiem, gūt mācību darbā un tikumā. Es šajā tematā vecāku un bērnu attiecībās ar balto krāsu saskāros 9 reizes tautasdziesmās:

Balta mana māmuliņa,

Balti mani audzināja:

Pati sevi netaupīja,

Mani balti audzinot.

Tautasdziesmu vērtības raksturojot, pirmajā vietā tradicionāli arvien tiek izcelts darbs. Neapstrīdot darba vērtību, pašsaprotama darba un čakluma slavinājumu, nevar nejust darba un garīgi pilnvērtīgas dzīves savstarpējo kopsakaru un saikni:

Māci mani, māmuliņa,

Kuru darbu es nemāku

Māci vērpt, māci aust,

Baltus kreklus balināt.

Vecāki saviem bērniem ir mācījuši, ka darbs nozīmē dzīvošanu.Darbs dod ne tikai izdzīvošanu – naudu, apģērbu, prasmes, gandarījumu, bet darbs veido cilvēka raksturu, tas liek būt cilvēkam patstāvīgam, uzņēmīgam, rūpīgam.Katrā padarītajā darbā, ko cilvēks ir veicis ar mīlestību var saskatīt baltās krāsas nozīmi. Katrs darbs ir jādara ar gaišām domām un baltām, vieglām rokām. Tautasdziesmas lasot, var redzēt, ka senie latvieši darbu saistīja ar kaut ko baltu un tīru, kā, piemēram, balta maize, balti rudzi, balti mieži utt. Tautasdziesmās senie latvieši dziļā saskaņā strādāja un dzīvoja ar darbu. Vecāki arī savus bērnus centās mācīt, darbu darīt ar mīlestību un cieņu. Bērniem izaugot, viņi saprata, ka darbs nozīmē nodzīvot baltu mūžu. Bērni jau no mazotnes saprata, ka viņi tiks vērtēti pēc padarītā darba. Tā viņiem bija laba mācība visam mūžam. Galvenokārt viņu čaklums, darba tikums un labestība pret citiem:

Balti bija mūs māsiņa,

Kas to baltu darināj?

Tēva rudzi, tēva mieži,

Mātes gudris padomiņš.

Neapstrīdot darba vērtību, pašsaprotama darba un garīgi pilnvērtīgas dzīves savstarpējo kopsakaru un saikni.

Bieži tautasdziesmās apdziedāts arāja, zvejnieka un mātes, meitas darba tikums.

Latvieu tautasdziesmās daudzreiz tiek pieminēts arājs, jo zemes apstrādāšana ir latviešu pamatnodarbošanās un dod pamatu iztikai:

Arājs ar kalniņā,

Avots tek lejiņā;

Balts arājs kalniņā,

Salts ūdens avotā.

Senajiem latviešiem arī zvejniecība bija pamatnodarbošanās, tāpat kā zemes darbi. Zvejniekiem tāpat kā arājiem bija grūta dzīve. Tautasdziesmās pieminēts, ka zvejniekam jācīnās pa jūras baltām putām ar savu balto zēģelīti:

Tēvis, tēvis, dar’ man laivu,

Aud, māmiņa, zēģelīti,

Lai es eimu jūriņā

Ar ziemeli rotāties.

Ziemeļam baltas putas

Man baltāka zēģelīte.

Tautasdziesmās ne zvejnieks, ne arājs, ne mātes meita, lai arī cik grūta būtu dzīve, nav nocietinājuši savas sirdis

Katrā padarītajā darbā, ko cilvēks ir veicis ar mīlestību var saskatīt baltās krāsas nozīmi. Katrs darbs ir jādara ar gaišām domām un baltām, vieglām rokām. Tautasdziesmas lasot, var redzēt, ka senie latvieši darbu saistīja ar kaut ko baltu un tīru, kā, piemēram, balta maize, balti rudzi, balti mieži utt.

Tautasdziesmās senie latvieši dziļā saskaņā strādāja un dzīvoja ar darbu. Vecāki arī savus bērnus centās mācīt, darbu darīt ar mīlestību un cieņu. Bērniem izaugot viņi saprata, ka darbs nozīmē nodzīvot baltu mūžu. Bērni jau no mazotnes saprata, ka viņi tiks vērtēti pēc padarītā darba. Tā viņiem bija laba mācība visam mūžam. Galvenokārt viņu čaklums, darba tikums un labestība pret citiem:

Balti bija mūs’māsiņa,

Kas to baltu darināj?

Tēva rudzi, tēva mieži,

Mātes gudris padomiņš.

Neapstrīdot darba vērtību, pašsaprotama darba un garīgi pilnvērtīgas dzīves savstarpējo kopsakaru un saikni.

Bieži tautasdziesmās apdziedāts arāja, zvejnieka un mātes, meitas darba tikums.

Latviešu tautasdziesmas par arāju dzīvi ir ļoti daudz, jo zemes apstrādāšana ir latviešu pamatnodarbošanās, un tā dod pamatu iztikai:

Arājs ar kalniņā,

Avots tek lejiņā;

Balts arājs kalniņā,

Salts ūdens avotā.

Senajiem latviešiem arī zvejniecība bija pamatnodarbošanās, tāpat kā zemes darbi. Zvejniekiem tāpat kā arājam bija grūta dzīve. Tautasdziesmās pieminēts, ka zvejniekiem jācīnās pa jūras baltām putām ar savu balto zēģelīti:

Tēvis, tēvis, dar’ man laivu,

Aud, māmiņa, zēģelīti,

Lai es eimu jūriņā

Ar ziemeli rotāties.

Ziemeļam baltas putas

Man baltāka zēģelīte.

Tautasdziesmās ne zvejnieks, ne arājs, ne mātes meita, lai arī cik grūta būtu dzīve, nav nocietinājuši savas sirdis ar ļaunumu, bet vienmēr ir labsirdīgi un mīļi. Arī latviešu folklorā saskaņas un vienotības pamatnosacījums ir labsirdība. Tā ir viena no plašāk izjustajām un ilgotajām vērtībām, kas sākas ar labām domām, laba vēlējumu otram, izpaužas līdzcietībā, žēlumā un palīdzībā.

No laba vārda līdz bārenītes nesavtībai, visur izpaužas spēja līdzdzīvot, identificēt sevi ar citiem un attiecīgi rīkoties šajā iejūtības gaisotnē:

Balta, balta bārenīte,

Kas to baltu balināja?

Gudrs padoms, sūra vara,

Tie to baltu balināja.

Pasaulē ir daudz radību, kurām vajadzīgs cilvēka atbalsts un saudzība.Labvēlīga sirsnība pastāvīgi pāraug baltos darbos, kas neļauj irbēm postīt kapu kalnu, kurā tēvs, māmiņa un dārgas dvēselītes, kas liek par vecuma nespējnieku gādāt, turklāt ar patiesu sirds siltumu un iejūtību:

No saknītes lazdiņš zied

Sarkaniem ziediņiem;

No sirsniņas es mīlēju

Savu baltu mānmuliņu.

Senajiem latviešie ļoti nozīmīga ir baltās krāsas loma ir saistībā ar nomiršanu, veļiem, viņpasaules dievībām un gariem. Gan tautasdziesmās, ticējumos, gan seno latviešu bēru tradīciju aprakstos krāsa, kas vistiešākā veidā saistīta ar cilvēka pāreju viņsaulē ir baltā:

Auniet man baltas kājas,

Sedzie baltu villainīti;

Nu es iešu tai ciemā,

Kur es vairs neatieu.

Tautasdziesmās mācīts, ka bērniem ir jāmīl un jāciena savi vecāki. Vecākiem nomirstot, šiem bērniņiem nav vairs neviena mīļa cilvēka, kas pateiktu kādu labu vārdu vai dotu gudru padomiņu.

Arī pašas veļu valsts aprakstā bieži minēta baltā krāsa, īpaši patstāvīgajā vārdsavienojumā “Baltā smilšu kalniņā“:

Kas kait man negulēt

Baltā smilšu kalniņā:

Vēji pūta, meži šalca,

Kalna gali gavilēja.

Veļi kā nemateriālas būtnes, dvēseles, folklorā figurē gan baltu stāvu, putnu, gan sniegputeņa u.c. veidā. Tā karā kauto dvēseles parādās kā balti sniega stāvi:

Sniegi sniga, putināja,

Balti jāja karavīri;

Tie nebija karavīri,

Tās bij pušu dvēselītes.

Nomiršanas, atdzimšanas vai pārdzimšanas simbolika baltai krāsai ir arī gadskārtu (īpaši Jāņu, Ziemassvētku un Lieldienu) folklorā, tāpat dažādās burvestībās.

No latviešu gadskārtām baltās krāsas simbolika visvairāk akcentēta Jāņos, šaurākā aplocē – Lieldienās un Ziemassvētkos:

Balta gāju druviņā,

Balta gāju sētiņā,

Balta gāju tautiņās,

Balta kapu kalniņā.

Par veļu valsti ir ļoti daudz tautasdziesmu. Latviešiem tāpat kā daudzām citām senajām tautām Aizsaule jeb Viņa saule priekšstatījās kā tāla zeme aiz jūras. Latvieši uzskatīja, ka saule pēc norietēšanas tur nokļūst un tai pieder Aizsaules jeb veļu valsts atslēgas.

Tautasdziesmās ir pieminēti arī balti zirgi, kas nomirušu aizved kapu kalniņā. Bet ir arī tautasdziesmas, kur piederīgie lūdz nejūgt baltus zirgus, lai nespīd tālumā, viņu baltie silueti:

Nejūdziet batus zirgus,

Man vezdami smiltainē:

Balti zirgi tālu spīd,

Gauži raud māmuliņa.

Lasot šīs tautasdziesmas rindas par veļu valsti, skaudras sāpes smeldz dvēseli. Katrs, lasot šīs tautasdziesmas, noteikti ir izjutis ko līdzīgu sāpēm sirdī par aizgājušu mīļu cilvēku. Tāpēc tautasdziesmās arī ir pieminēta ļoti daudz baltā krāsa. Dainās, pirmkārt, kā labu tikumu piekodina vērtību, jūtīgumu pret padomdevēju, gribu uzklausīt vecāku vārdu:

Kur palika balti sniegi,

Kur daiļais augumiņš?

Saule ēda baltu sniegu,

Zeme daiļu augumiņu.

Katrā padarītajā darbā, ko cilvēks ir veicis ar mīlestību var saskatīt baltās krāsas nozīmi. Katrs darbs ir jādara ar gaišām domām un baltām, vieglām rokām. Tautasdziesmas lasot var redzēt, ka senie latvieši darbu asocējas ar kaut ko baltu un tīru, kā piemēram balta maize, balti rudzi, balti mieži utt.

Tautasdziesmās senie latvieši dziļā saskaņā strādāja un dzīvoja ar darbu. Vecāki arī savus bērnus centās mācīt, darbu darīt ar mīlestību un cieņu. Bērniem izaugot viņi saprata, ka darbs nozīmē nodzīvot baltu mūžu. Bērni jau no mazotnes saprata, ka viņi tiks vērtēti pēc padarītā darba. Tā viņiem bija laba mācība visam mūžam. Galvenokārt viņu čaklums, darba tikums un labestība pret citiem:

“Balti bija mūs’māsiņa,

Kas to baltu darināj?

Tēva rudzi, tēva mieži,

Mātes gudris padomiņš.”

Neapstrīdot darba vērtību, pašsaprotama darba un garīgi pilnvērtīgas dzīves savstarpējo kopsakaru un saikni.

Bieži tautasdziesmās apdziedāts arāja, zvejnieka un mātes meitas darba tikums.

Latvieu tautasdziesmas par arāju dzīvi ir ļoti daudz, jo zemes apstrādāšana ir latviešu pamatnodarbošanās, un tā dod pamatu iztikai:

“Arājs ar kalniņā,

Avots tek lejiņā;

Balts arājs kalniņā,

Salts ūdens avotā.”

Senajiem latviešiem arī zvejniecība bija pamatnodarbošanās, tāpat kā zemes darbi. Zvejniekiem tāpat kā arājam bija grūta dzīve. Tautasdziesmās pieminēts, ka zvejniekiem jācīnās pa jūras baltām putām ar savu balto zēģelīti:

“Tēvis, tēvis, dar’ man laivu,

Aud, māmiņa, zēģelīti,

Lai es eimu jūriņā

Ar ziemeli rotāties.

Ziemeļam baltas putas

Man baltāka zēģelīte.”

Tautasdziesmās ne zvejnieks, ne arājs, ne mātes meita, lai arī cik grūta būtu dzīve, nav nocietinājuši savas sirdis ar ļaunumu, bet vienmēr ir labsirdīgi un mīļi. Arī latviešu folklorā saskaņas un vienotības pamatnosacījums ir labsirdība. Tā ir viena no plašāk izjustajām un ilgotajām vērtībām, kas sākas ar labām domām, laba vēlējumu otram, izpaužas līdzcietībā, žēlumā un palīdzībā.

No laba vārda līdz bārenītes nesavtībai, visur izpaužas spēja līdzdzīvot, identificēt sevi ar citiem un attiecīgi rīkoties šajā iejūtības gaisotnē:

“Balta, balta bārenīte,

Kas to baltu balināja?

Gudrs padoms, sūra vara,

Tie to baltu balināja.”

Pasaulē ir daudz radību, kurām vajadzīgs cilvēka atbalsts un saudzība.Labvēlīga sirsnība pastāvīgi pāraug baltos darbos, kas neļauj irbēm postīt kapu kalnu, kurā tēvs, māmiņa un dārgas dvēselītes, kas liek par vecuma nespējnieku gādāt, turklāt ar patiesu sirds siltumu un iejūtību:

“No saknītes lazdiņš zied

Sarkaniem ziediņiem;

No sirsniņas es mīlēju

Savu baltu mānmuliņu.”

Senajiem latviešie ļoti nozīmīga ir baltās krāsas loma ir par nomiršanu, veļiem, viņpasaules dievībām ungariem. Gan tautasdziesmās, ticējumos, gan seno latviešu bēru tradīciju aprakstos krāsa, kas vistiešākā veidā saistīta ar cilvēka pāreju viņsaulē ir baltā:

“Auniet man baltas kājas,

Sedzie baltu villainīti;

Nu es iešu tai ciemā,

Kur es vairs neatieu.”

Tautasdziesmās mācīts, ka bērniem ir jāmīl un jāciena savi vecāki. Vecākiem nomirstot, šiem bērniņiem nav vairs neviena mīļa cilvēka, kas pateiktu kādu labu vārdu vai dotu gudru padomiņu.

Arī pašas veļu valsts aprakstā bieži minēta baltā krāsa, īpaši patstāvīgajā vārdsavienojumā “Baltā smilšu kalniņā“:

“Kas kait man negulēt

Baltā smilšu kalniņā:

Vēji pūta, meži šalca,

Kalna gali gavilēja.”

Veļi kā nemateriālas būtnes, dvēseles, folklorā figurē gan baltu stāvu, putnu, gan sniegputeņa u.c. veidā. Tā karā kauto dvēseles parādās kā balti sniega stāvi:

“Sniegi sniga, putināja,

Balti jāja karavīri;

Tie nebija karavīri,

Tās bij pušu dvēselītes.”

Nomiršanas, atdzimšanas vai pārdzimšanas simbolika baltai krāsai ir arī gadskārtu [ īpaši Jāņu, Ziemassvētku un Lieldienu ] folklorā, tāpat dažādās burvestībās.

No latviešu gadskārtām baltās krāsas simbolika visvairāk akcentēta Jāņos, šaurākā aplocē, Lieldienās un Ziemassvētkos:

“Balta gāju druviņā,

Balta gāju sētiņā,

Balta gāju tautiņās,

Balta kapu kalniņā.”

Par veļu valsti ir ļoti daudz tautasdziesmu. Latviešiem tāpat kā daudzām citām senajām tautām, Aizsaule jeb Viņa saule priekšstatījās kā tāla zeme aiz jūras. Latvieši uzskatīja, ka saule pēc norietēšanas tur nokļūst un tai pieder Aizsaules jeb veļu valsts atslēgas.

Tautasdziesmās ir pieminēti arī balti zirgi, kas nomirušu aizved kapu kalniņā. Bet ir arī tautasdziesmas, kur piederīgie lūdz nejūgt baltus zirgus, lai nespīd tālumā, viņu baltie siuleti:

“Nejūdziet baltus zirgus,

Man vezdami smiltainē:

Balti zirgi tālu spīd,

Gauži raud māmuliņa.’’

Lasot šīs tautasdziesmas rindas par veļu valsti, skaudras sāpes smeldz dvēseli. Katrs, lasot šīs tautasdziesmas, noteikti ir izjutis ko līdzīgu sāpēm sirdī, par aizgājušu mīļu cilvēku. Tāpēc tautasdziesmās arī ir pieminēta ļoti daudz baltā krāsa. Tautasdziesmas pirmajām kārtām kā labu tikumu piekodina vērtību, jūtīgumu pret padomdevēju, gribu uzklausīt vecāku vārdu:

“Kur palika balti sniegi,

Kur daiļais augumiņš?

Saule ēda baltu sniegu,

Zeme daiļu augumiņu.”

3. Baltā krāsa latviešu tautas pasakās.

Pasaka – prozas sacerējums, kam raksturīgs reālu parādību atspoguļojums fantastiskā aspektā.Tautas pasakas mākslinieciskās izdomas, fantastikas avots ir reālā dzīve.

Pasakās tāpat kā tautasdziesmās ir sastopama baltā krāsa.

Pasakas ir viens no tautas poētiskās daiļrades visvairāk izplatītiem žanriem. Tāpat kā tautasdziesmās, sakāmvārdos un citos folkloras žanros, tā arī pasakās tauta ir izpaudusi un līdz ar to arī saglabājusi savus uzskatus par dabas un sabiedrības dzīves parādībām, savas domas, ilgas un centienus. Pasaka balstās uz noskaņu fantāziju, prātu un vārdu rotaļu.

Pasakās tāpat kā reālajā dzīvē ir baltā un melnā salīdzinājums.

Sērdienīte vienmēr būs balta roze ar tīru un baltu dvēselīti, bet pamāte ļauna ragana ar melnu, aklu, kurlu dvēselīti. Bet kā jau tas pasakās pieņemts vienmēr uzvarēs baltai un labais. Šis labā un baltā vērtējums skaidri manāms visos pasaku žanra paveidos.

Pasakām ir ļoti liela baltās krāsas audzinošā nozīme. Savu audzinošo nozīmi pasakas nav zaudējušas pat mūsu dienās. Lasītājiem, sevišķi jaunākajai paaudzei, pasakas mācīs pareizi vērtēt dzīvi, audzināt sevī baltās un tikumīgās īpašības, saskatīt jaunā gaismā darba tautas ienaidniekus.

Arī es, lasot tautas pasakas, esmu sapratusi, ka cilvēkam ir jābūt baltam un tīram, lai dzīvē ko sasniegtu. Nevajag otram atdarīt ar ļaunu, ja viņš tev ir ko sliktu nodarījis, bet atdarīt ļauno ar labo, tad arī pašam dzīvē veiksies. Pasakās ir parādīts, ka cilvēks savas neapdomības dēļ raud baltas asaras.

Pasakās mēs izlasām, ka notiek dažādi brīnumi, ka koki runā, puķes smalkās balstiņās dzied, ka putni sarunājas cilvēku valodā, dzīvnieki pasakas beigās pārvēršas par cilvēku. Ja mēs ieietu mežā un iedomātos, ka mums visapkārt ir balta jo balta pasaule, tad mēs saprastu, ka tās nemaz nav pasakas.

Cilvēks, kurš ir balts un tīrs, var sarēdzēt vairāk nekā ļauni cilvēki. Ļaunam cilvēkam visa apkārtne un visi cilvēki liksies ļauni un melni velni, bet labam cilvēkam viss liksies balts un tīrs, cilvēki būs kā balti eņģelīši. Tāpēc pasakās arī vienmēr uzvar baltais un labais cilvēks nevis otrādi. Arī bērni pasakās cenšas saskatīt tikai labo un balto, bet ir arī melni plankumi, kuri ir jāprot saprast. Tāpēc vecākiem jau no mazotnes bērni ir jāmāca būt labiem un saskatīt visur balto pusi no cilvēka un dzīves. Tāpat arī vecākiem ir jāmāca mīlēt savu tēvu zemi, lai bērns to nenicinātu un nemīdītu ar melnām kājām, bet baltām kājām, baltām domām staigāt par savu tēvu zemi.

Latviešu tautai ir arī brīnumu pasakas, kurās notiek daudz brīnumu. Par to liecina jau pats nosaukums. Tur sirmās, baltās māmuliņas, tautas brīnumstāstos piepildās vai visi labie vēlējumi, tur gaišākie centieni sasniedz mērķi. Ar aizrautību tajos klausījas kā mazie, tā lielie senatnē, nu vēl šodien tie saista ar savu brīnumainību. Arī brīnumu pasakās baltā krāsa dominē kopā ar melno krāsu. Kā jau tas pasakās ierasts, uzvar labās un baltās sirdis.

Latviešu pasakās tautas centienus iemieso stiprais puisis, trešais dēls, sērdienīte, kas cīnās un uzvar savas darba prasmes,čakluma, gudrības, spēka, labās sirds un līdzcietības dēļ. Šie pasaku varoņi nav apbalvoti ar bagātību un varu. Darba tikums, baltas jūtas, baltas domas, spēks un drosme, tās ir īpašības, kas palīdz tautas varonim uzveikt pāridarītājus.

Nav pamata šaubīties, ka īstenu spēkavīru senākos laikos netrūka un ka dzīvē tie patiešām veica brīnumu darbus.

Reizēm tautas pasaku varoņiem nāk talkā brīnuma lietas: brīnuma stabule, brīnuma spogulis, lidojoša laiva, balts brīnuma zirgs, ātrās kurpes, brīnuma cepure un vēl daudz citu brīnumu lietu.

Tautas brīnamu pasakās, trešais dēls ir tēva jaunākais dēls, ko visi sauc par muļķīti. Abi vecākie dēli ir spēcīgi, izliekas arī gudrāki un dzīvei piemērotāki. Trešais dēls ir kluss, vienkāršs zēns, darbīgs un izpalīdzīgs. Muļķītis nekad nav pagājis garām nevienam, kurš lūdz viņa palīdzību, bet vecākie brāļi turpretī neuzskata par vajadzīgu kādam palīdzēt. Par to liecina arī tautas pasaka ar nosaukumu “Kad tevi nelabais parautu”:

“Varde lūdz, lai pārceļot pār grāvi, bet gudrie neceļ uzsit vēl ar pātagu. Muļķītis nāk ar žagaru nastu, tas paklausa vardes lūgšanas. Lai muļķītim nebūtu vairs žagari uz muguras jānes, tad varde dāvina tam baltu zirgu.”

Šai tēlā tauta parāda, kādam jābūt krietnam, godīgam ar baltu sirdi un gaišām domām cilvēkam. Tādēļ arī vienīgi muļķītis spēj uzjāt stikla kalnā pie aizmigušās princeses, iegūt brīnumu puntu, uztaisīt brīnumu laivu un veikt citus varoņdarbus. Pasakas beigās izrādās, ka muļķītis ir daudz gudrāks un drosmīgāks par saviem vecākajiem brāļiem.

Trešais dēls parasti tiek atalgots ar labāko, ko tauta savās pasakās var piešķirt varonim, par labo un dāsno sirds siltumu, baltiem darbiem, muļķītis iegūst princeses roku, pēc ķēniņa nāves arī valdnieka godu un kļūst par labu ķēniņu.

Gudrie brāļi par saviem melniem darbiem, nelīdzcietību pret citiem, slinkumu un nekrietnību saņem pelnīto sodu.

Līdzīgi veidots ir pameitas jeb bārenes tēls. Pretstatā mātes īstajai bārenīte ir čakla, paklausīga darba darītāja. Pamāte viņu visādi nicina, spīdzina, padzen no mājās. Tomēr bārene neaiziet bojā. Pateicībā par viņas labajiem, baltajiem darbiem, labo, gaišo sirdi un izpalīdzību tai palīdz gan dzīvnieki, gan cilvēki. Tāpat kā trešais dēls, arī bārenīte tiek bagātīgi atalgota, arī pasakā “Sērdienīte un mātes meita”:

“Lai tava drāniņa tiek otrtik balta, nekā tā bijusi!”

Pretstatā bārenītei izlutinātā, slinkā ar saviem melnajiem darbiem apveltītā mātes meita visu dara tikai bagātības un godkārības mudināta, tādēļ arī saņem algu pēc nopelniem.

Tautas brīnumu pasakās ir ļoti spilgti parādītā baltās krāsas pozitīvās puses. Ar baltiem darbiem, baltām domām, baltu sirds siltumu var dzīvē panākt daudz ko. Darba tautas uzskatus par cilvēka vērtību un darbu pauž arī visi pārējie brīnumu pasaku pozitīvie tēli. Nereti labajam un krietnajam varonim brīnumu pasakās palīdz visa dzīvā un nedzīvā daba, labie gari un mitoloģiskās būtnes. Tādējādi nežēlīgais, varmācīgais un nekrietnais tautas pasakās saņem pelnīto sodu.

Vēl viens no pasakas žanriem ir par dzīvniekiem. Dzīvnieku pasaule bērniem ir tuva un saistoša, tādēļ ar lielu interesi viņi uztver pasakas, kurās tautas izdoma lika darboties dzīvniekiem.

Dzīvnieku pasakas jāuzskata par vienu no vēcākajiem pasaku veidiem. Šajās pasakās stāstīts par meža un mājas dzīvniekiem, putniem, zivīm, kukaiņiem, par to dzīvi kopā ar cilvēkiem.

Ir pasakas, kurās darbojas tādi tēli , kā balts zirgs, balts zaķis, balts sunītis, balta kaziņa, balts vilks. Šie pasaku varoņi nereti ir noburti no kāda ļauna burvja, pasakas beigās bieži vien viņi pārvēršas par cilvēku. Balti viņi ir tāpēc, ka bijuši labi cilvēki ar baltu, šķīstu dvēseli.

Bērni, lasot pasakas par dzīvniekiem, jūt līdzi no mājām padzītam baltam sunītim , jo viņš ir kļuvis par nespējīgu, lai sargātu saimnieku māju. No šīm pasakām, bērns daļēji aizgūst arī sirds siltumu un gaišumu pret dzīvniekiem.

Baltais tēls pasakās ir sastopams ļoti bieži. Parasti arī cilvēkiem, kuriem ir balta, saulaina un laba dzīve, redz arī baltus un gaišus sapņus. Pasakas ir līdzīgas sapņiem, jo arī miegā mūsu reālas dzīves daļas brīvi un pasakaini savijas dažādās kombinācijās, kā dažādu krāsu stikliņi kaleidoskopā.

Pasakās ir mācīts, ka jāmīl un jācīnās par savu tēvuzemi. Mēs staigājam pa zemi, bet vai bieži mums rodas vēlēšanās pieliekties un vērīgi aplūkot šo zemi, apskatīt visu, kas atrodas mums zem kājām? Un, ja mēs pieliektos vai, pat vēl vairāk, nogultos zemē un sāktu to aplūkot, tad ik zemes pēdā atrastu daudz interesanta. Tā ir mūsu zeme par kuru mēs staigājam, tā ir zeme kuru mums ir jāaizstāv un jāciena, jo viņa mums dod labību no kuras mēs iegūstam baltu maizīti, tas viss pasakās ir mācīts. Vai nav skaists ik viens zāles stiebriņš, pilns smaržīgas sulas, un ikviena lidojoša liepas sēkliņa? No tās katrā ziņā izaugs varens koks. Ko tikai nevar ieraudzīt sev pie kājām! Par visu to var rakstīt poēmas, stāstus un pasakas.

Arī pieaugušiem cilvēkiem, tāpat kā bērniem vajag lasīt pasakas un mācīties to labo, kas pasakās ir mācīts.

Lasot pasakas, arī es iemācījos daudz laba un saskāros ar balto krāsu.

Lasot pasakas, balto krāsu var sastapt bieži un arī mācīties nodzīvot baltu un sirsnīgu dzīvi.

4. Baltā krāsa latviešu vēsturiskajās teikās.

Latviešu tautas poētiskajā daiļradē viens no savdabīgākajiem, saturā daudzveidīgākajiem vēstītājas folkloras žanriem ir teikas. Tās izaugušas no sava laika cilvēku tieksmes un nepieciešamības izprast, izzināt apkārtējās pasaules noslēpumainās norises, rast atbildi uz neskaitāmajiem, nesaprotamajiem jautājumiem, kas saistīti ar dabas un sabiedrības faktiem, domāt, vērtēt, arī pamācīt. Teikas tos attēlo atbilstoši sava laika cilvēku zināšanām un novērojumiem, dzīves izpratnei, izskaidro to cēloņsakarības un saistības. Notikumu un uzskatu attēlojums teikās arvien savijas ar tautas iztēli, fantastiku.

Teikās tāpat kā pasakās un tautasdziesmās ir sastopama baltā krāsa. Teikās ar balto krāsu es saskāros 38 reizes.

Teikas slēpj sevī daudzu paaudžu iepludinātu informāciju. Te iemiesota tautas pagānte, tās pieredze, zināšans.

Skaitliski latviešu tautas tieku bagātība ir liela.

Teikas klausītājiem lika domāt, vērtēt, atcerēties. Teikas pauda ilgos gadsimtos tautā veidojušās atziņas.

Liela daļa teiku ir apjomā, īss, koncentrētā formā ietverts vēstījums ar ierobežotu un vienkāršu, nesazarotu sižetisko līniju. Teika parasti aprobežojas ar kāda notikuma vienas epizodes izklāstu, sižeta galvenā motīva risinājumu. Informācija teikās tiek pausta lakoniski, ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem, vienkāršā ikdienas sarunu valodā.

Latviešu vēsturiskajās teikās, sevišķi daudz baltā baltā krāsa pieminēta, teikās par, nogrimušām pilīm – pilskalniem, kalniem un par feodāļu celtām pilīm un muižām.

Teikas stāsta, ka pilis nogrimušas ar visiem iedzīvotājiem un mantām, ar pils aizstāvjiem kareivjiem.

Lasot teikas par nogrimušām pilīm, ne vienā vien teikā parādās sieviete baltās drānās, kurai vai nu pils ir jāizglābj, vai arī tā ir pils iemītniece. Kā piemēru var minēt “Teiku par Skrundas pilskalnu”- No Skrundas pilskalna ik pēc 100 gadiem nāk ārā balta sieviete.

Pilskalni ar teikām apvīti visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados.

Teikās minēti dažādi iemesli, kādēļ pils nogrimusi. Nereti tas notiek cīņā pret ienaidnieka pārspēku. Bet bieži pilis nogrimušas arī tādēļ, ka tur valda ļauns un melns cilvēks, ja tur dzīvotu un valdītu labs un balts valdnieks, tad pilis nebūtu nogrimušas. Lielā daļā teiku ietverta ticība, ka nogrimusī pils var uzcelties. Ir tikai jāuzmin tās vārds vai arī jāizpilda kāds cits noteikts uzdevums. Kā piemēru var minēt teiku par “Rumzas pils”-

Reiz kādai jaunavai, kas dzīvoja netālu no

pils vietas, naktī rādījies sapnis: jāpaņem

baltas drēbes, jāskaita lūgšanas un

deviņdesmit deviņas reizes jāapjāj

nogrimuai pilij apkārt. Tad pils atkal

izceloties.

Arī šai meitenei noteikti bija balta un tīra dvēsele, ja jau viņai uzticēja šo uzdevumu.

Līdzīgas teikas ir arī par feodāļu celtām pilīm un muižām. Arī šajās teikās ir pieminētas sievietes baltās drānās.

Drūmas ainas latviešu tautas likteņos paver teikas, kas vēstī par feodāļu celtajām pilīm, muižām un baznīcām. To varenība un skaistums sasniegts ar neskaitāmiem latviešu tautas upuriem. Piļu celšanas darbos dzīti ne tikvien vīrieši, bet arī sirmgalvji, sievietes un bērni.

Teikās ir stāstīts, ka cilvēki, kas pa dienu pilij ielikuši pamatus, tas no rīta bijis nobrucis. Lai pils vairāk nebruktu nežēlīgie feodāļi nolēmuši pils mūros iemūrēt meiteni baltās drēbēs.

Piemērs no teikas par “Alūksnes pili”- Vācieši pa visu pilsētu

izlaiduši pavēli, ka visām

jaunavām jāsaģērbjas baltās

drēbēs un jāiet pāri tiltam uz

salu. Kura būs nevainīga, tā

pāries un tiks iemūrēta pils mūros.

Arī šajā teikā var saskatīt, cik balta un tīra ir bijusi meitene, kas ļāvusi sevi iemūrēt pils mūros. Via mūsu dienās kāds cilvēks būtu tik balts, tīrs un cildens, lai upurētos citu labā? Mūsu dienās, jau daži bērni ir ļauni un nežēlīgi pret apkārtējiem un tuviem cilvēkiem. Nerunājot jau par pieaugušiem cilvēkiem, kas baltu vietiņu savā sirdī netur.

Plašā ciklā apvienojas teikas arī par latviešu zemnieku dzīvi nežēlīgo kungu kalpībā. Viens no smagākajiem dzīves laikiem zemniekiem bija 17. un 18. gadsimts. Ar šo laiku var saistīt lielu daļu teiku, kas vēstī par viņu ciešanām apspiedēju pakļautībā. Dzimtcilvēks bija pazemots līdz dzīvnieka stāvoklim. Pēc neveiksmīgām medībām kungi uzjautrinājušies, šaudami uz zemniekiem, kam pavēlējuši iekāpt kokos.

Vai šiem nežēlīgajiem ir bijis kaut viens balts sirds stūrītis? Vai mūsu senie senči jau pietiekoši daudz cietuši? Tā arī šie un vēl citi jautājumi paliks neatbildēti. Naidu pret apspiedēju latviešu zemnieks pārņēma no paaudzes uz paaudzi.

Daudzi domās, kur ir šiem latviešiem šis baltias sirds siltums, ja jau krāj sevī naidu? Bet viņiem bija šis baltais sirds siltums, lai arī viņi turēja naidu pret svešzemniekiem. Viņi cienīja, sargāja un mīlēja sauv tēvu zemi, tur arī izpaudās viņu sirds siltums. Naids pret svešzemniekiem gailēja viņa apziņā līdz ar briestošām alkām pēc brīvības. Cerība atmaksāt par pārciesto ļaunumu ļāva vieglāk panest sūro dzīvi.

Ir daudz teiku, kur redzams, ka iespēja atriebt kungam ir vienīgi iztēlē. Zemnieks nolād, un izteiktie lāsti piepildās, kungs mirst briesmīgās mokās, kļūst akls, muiža ar visu kungu nogrimst purvā.

Tautas morāle prasa, lai ļaunais saņemtu sodu. Tauta morāliski sodīja savus apspiedējus, jo juridiski to nevarēja darīt.

Teikas rāda, ka naids pret feodālo kungu ar laiku sāka izlauzties uz āru aktīvā pretestībā, atklātā cīņā pret varmācību. Lai arī zemnieki viņus nolādēja un ienīda, tik un tā viņi savās sirdīs bija balti un labsirdīgi. Viņiem bija baltas jūtas un balta sirsnība pret līdzcilvēkiem. Arī teikā par “ Skaistkalnes pils bargais kungs” ir ļoti spilgti parādīta viņu cietsirdība un nežēlība, ja nepilda viņa untumus un iedomību.

Es no teikām uzzināju duadz interesanta par mūsu seno senču dzīvi. Cik mūsu senči ir bijuši balti un labi. Ap viņiem ir vizmojusi baltā krāsa, kas viņie ir darījusi godu un cieņu.

Dzīves attīstības gaitā teikas savu seno nozīmīgo sabiedrisko lomu ir zuadējušas, mūsu dienās to nozīme parādās jaunās formās, tiekas saglabājas kā interesanti tautas mutvārdu sacerējumi. Ar savu tematisko bagātību, ar sevī ietvertājām dziļi ētiskajām vērtībām tās ne tikvien ir noderīgas zinātniekiem, tautas pagātnes pētniekiem, bet arī saista un interesē ikvienu citu lasītāju. Teiku vielu, motīvus un tēlus savos darbos izmanto rakstnieki un mākslinieki, teikas noder audzināšanas darbam.

Pati es teikas ietiektu izlasīt katram, kurš to vēl nav darījis. Arī no teikām tāpat kā no pasakām un tautasdziesmām var aizgūt baltās krāsas pamācību zdīvei.

1. Baltās krāsas nozīme sakāmvārdos un parunās.

Sakāmvārdi un parunas, ir visdzīvākie tautas jaunrades sacerējumi. Parunas un sakāmvārdi raudšies jau tālā senatnē.

Latvieu sakāmvārdos un parunās ar balto krāsu, es saskāros 28 reizes. Seno latviešu sakāmvārdos un parunās ir pausta dziļa jēga, kas saistīta ar balto krāsu.

Latviešu sakāmvārdu un parunu galvenais tēls ir cilvēks ar daudz un dažādiem rakstura vaibstiem, to tautas kolektīvs dažkārt salīdzina ar visādiem dzīvās un nedzīvās dabas objektiem.

Sakāmvārdu tēlainums vienmēr nesaraujami saistīts ar kādu dziļu domu, kas izteic darba tautas sabiedriskos, tikumiskos un estētiskos ideālus:

“Kalējam melnas rokas, bet balta maize.”

Sakāmvārdi ir tautas aforismi, tēlaini, poētiski kopstatījumi, kas ārēji mierīgi, bet būtībā dziļi iedarbīgi, jo, izraisot pārnestās nozīmes “tulkojumu” modina domu, visas cilvēka apziņas aktivitāti.

Parunas parasti nemēdz būt tik pastāvīgas. Ja sakāmvārdi ir domugraudi, tad parunas ir tikai zīmīgi, tēlaini, bieži vien ironiski, kritiski pieteicieni.

Arī ikdienā cilvēki lieto sakāmvārdus. Visbiežākie sakāmvārdiko es esmu dzirdējusi ar baltās krāsas pieskaņu ir:

“Melns darbs – balta maize.”

“Baltiem diegiem šūts.”

“Melns uz balta.”

Kā sakāmvārdos, tā parunās bieži darbojas kopā divas krāsas melns un balts. Gan melnai krāsai, gan baltai krāsai ir dziļa jēga šajos sakāmvārdos un parunās:

“Netaisi melnu, kas ir balts.”

“Netaisi melnu par baltu.”

Kā sakāmvārdi, tā parunas maksimāli iedarbīgi un trāpīgi izskan atbilstošā situācijā.

Sakāmvārdi ir ļoti īsi, bet ietver dziļu domu. Sakāmvārdos lielāko tiesu izmantots zemteksts: gan draudzīgs siltums un balta sirds labsirdība, vēstot par darbaļaužu pozitīvo ideālu, gan ironija, dzēlība, izsmiekls:

“Balts kā piena kunkulītis.”

“Balta kā muižniece.”

“Kur melnas namdurvis, tur baltas meitas.”

Man pašai par baltās krāsas nozīmi patika divi sakāmvārdi,kas ietver sevī dziļu domu:

“Tas trauks vienmēr baltāks, ko apmazgā.”

“Citu mazgādams pats jau netiksi balts.”

Šajos sakāmvārdos spilgti parādīts cilvēka baltais darbs un baltās darba labās puses pret līdzcilvēkiem. Tāpēc arī man šie sakāmvārdi ļoti patīk, jo var saprast tieši baltās krāsas nozīmi, saskarsmē ar tīrību.

Paruna vienmēr paliek piekļāvusies konkrētajam dzīves faktam. Bieži tā saprotama tikai tiešajā gadījumā, sakarā ar konkrētiem cilvēkiem un konkrētiem notikumiem.

Esmu novērojusi, ka cilvēki dažkārt atvedina parunas no sakāmvārdiem un arī rada sakāmvārdus ar parunu tēla un idejas koncentrējumu.

Tiklab sakāmvārdi, kā parunas atrodas nepārtrauktā pārveidošanās un jaunrades stāvoklī:

“Balts kā spelte.”

“Balts kā speltes iekšpuse.”

Kā sakāmvārdi, tā arī parunu rašanās īstais cēlonis vienmēr ir cilvēku darbs un sabiedriskās attiecības, morāles jautājumi, estētiskais ideāls.

Parasti cilvēki novērtē otra cilvēka balto un tīro dzīvi. Cilvēks no ārienes var būt tīrs un balts:,

“Balts kā jūras putas.”

bet ielūkojoties viņa sirdī var redzēt, ka tur viss ir melns un netīrs. Lai kā arī šis cilvēks censtos sevi parādīt no baltās un tīrās puses, tik un tā melnus plankumus varēs redzēt.

Arī sakāmvārdā teikts:

“Arī balta cūka dubļos vārtās.”

Tajā pašā laikā ir arī cilvēki, kuri ir tīri un balti, aplūkojot viņa dzīves gājumu, var reti redzēt, ka viņam ir bijušas arī savas melnās puses. Bet šie cilvēki to arī nekad necenšas slēpt un tāpēc arī viņus ciena un mīl viarāk par to cilvēku, kas izliekas, ka ir balts un tīrs:

“Balts kā ābele.”

Cilvēki, kas šos sakāmvārdus un parunas ir izdomājuši, paši savā dzīvē ir daudz pieredzējuši un vēlējušies dot arī pamācību citiem, lai nepieļauj lielas kļūdas dzīvē.

Latviešu sakāmvārdi un parunas, jo daudzpusīgi atspoguļo tautas saimniecisko dzīvi un sakarā ar to nodibinājušās ļaužu attiecības feodālimsa un kapitālisma apstākļos. Tomēr starp latviešu sakāmvārdiem un parunām nav mazums tādu, kas turpina dzīvot pagātnes tradīciju dēļ.

Iedami no mutes mutē, slīpēdamies un pārveidodamies tie beidzot kļūst par īstiem tautas sakāmvārdiem un parunām. Kamēr sakāmvārdi un parunas vēl nav ieguvušas tautas popularitāti par tiem var teikt:

“Ne balts, ne melns, ne cepts, ne vārīts.”

Izlasot sakāmvārdu un parunu grāmatu, es savā vārdu krājumā ieguvu daudz interesantus sakāmvārdus. Viens no sakāmvārdiem, kas ir ļoti pamācošs skan šādi:

“Balti rudzi, balta maize.”

Šajā sakāmvārdā ir ielikta dziļa jēga, par balti padarītu darbu. Ja darbs nebūs padarīts tīrs un balts, tad arī nebūs ne balti rudzi, ne balta maize.

Lasot sakāmvārdus un parunas, es esmu sapratusi, ka ļoti liela dzīves gudrība slēpjas tieši sakāmvārdos un parunās. Es domāju, ka katrs kurš palasītu sakāmvārdus un parunas, atrastu tieši sev vis piemērotāko sakāmvārdu. Es ceru, ka laika gaitā varēs par katru cilvēku teikt:

“Balts kā ābele.”

Baltā krāsa latviešu tautas folklorā ir interesanta un bagāta izpētes viela.

Pētījuma pamatā es vēlējos izzināt mūsu seno senču attieksmi pret balto krāsu folklorā. Izlasot visus apkopotos materiālus,es secināju, ka esmu izzinājusi ļoti daudz interesanta par balto krāsu folklorā. Tieši par mūsu seno senču attieksmi pret balto krāsu. Mūsu senie senči ar balto krāsu saista gan darbu, tikumu, cieņu vienam pret otru.

Pēc izlasītajiem folkloras materiāliem, es secināju, ka baltā krāsa latviešiem ir rasta darot darbu, dzīvot saticībā, tikuma un skaistuma pasaulē. Senajiem latviešiem šis darba čaklums, saticība ir dzīvības zīme, bija kā mežs, kas puntu balsīm dzīvību apliecina vai skaļa puišu un meitu sasaukšanās pavasara dziesmās. Lasot tautasdziesmu, pasaku, teiku un sakāmvārdu grāmatas, es secināju, ka latviešu tautai baltais nav dots gatavs, tas izlūgts, iegūts patstāvīgā cīņā ar melnajiem un savā dvēselē neizkoptajiem izkalpinātājiem. Ne jau baltais spītē melnajam,arī pēdējais ir spēks, kura dēļ iznākums ne vienmēr ir gaišā puse. Senie latvieši nekad nav bijuši citu zemju iekarotāji un vienmēr visu centušies sasniegt ar labestību pret otru. Labestīgs darītājs vairo laimi gan citiem, gan sev, jo dots devējam atdodas. Nevis aizdomas, neuzticēšanās, nežēlība un cietsirdība, bet gan labvēlība ir baltās krāsas nozīme pret pasauli. Labvēlība ir saskaņas nosacījums, kas ļauj izprast baltās un gaišās izjūtas noslēpumu. Pēc izlasītajiem folkloras materiāliem es varēju izsecināt, ka mūsu latviešu tauta vēl labu visam, kas pasaulē laists, tajā dzīvo un neapdraud to.

Sevišķi spilgti baltā krāsa izpaužas cilvēkos, kuri nesavtīgā priekā priecājas par cita veiksmi, labklājību.

Pati ar šā zinātniskā darba palīdzību esmu izpētījusi cilvēku balto sirsnību un sirds siltumu vienam pret otru. Lai gan latvieši vienmēr ir bijuši sirsnīgi cilvēki, tomēr, palūkojoties tālākā pagātnē, es izsecināju, ka mūsu senči ir bijuši labestīgāki nekā mūsdienu cilvēki. Sevišķi spilgti tas parādījās pasakās un tautasdziesmās, atsedzas sirsnības pārpilnība, līdzcietība pret otra bēdām un nelaimēm, apbrīnojama smalkjūtība un vēlme neapgrūtināt citus ar sevi. Grūti noticēt, ka vairākus gadus atpakaļ ir bijuši tik labi un mīļi cilvēki. Bet kā jau tas dzīvē notiek, gadiem ritot, cilvēki mainās gan sirdī, gan ārēji.

Gandrīz katrā tautasdziesmā, pasakā un teikā tieši vai netieši ielikta kāda no šīm patiesi baltajām domām un jūtām. Baltie labvēlības vārdi nepaliek tikai dvēselē vien, tie ved pie saskaņas darbiem, palīdzības, aizstāvības, kopšanas un gādības.

Laost mūsu folkloras bagātības, es sapratu, ka labestīgums ir bijis nezūdoš spēks.

Šo zinātnisko darbu rakstīdama, esmu cerējusi rast daļēju atrisinājumu pieminētajām problēmām.

Cilvēki, kas šo zinātnisko darbu izmantos literatūras zināšanām, sapratīs, ka tautasdziesmas, pasakas, teikas un sakāmvārdi, māca cilvēkiem būt baltiem, tīriem, labestīgiem, sirsnīgiem un saprotošiem vienam pret otru. Es pati rakstot šo zinātnisko darbu, esmu sapratusi, cik skarba un cietsirdīga esmu bijusi un cik ļoti esmu sāpinājusi savus līdzcilvēkus.

Lai katrs, kurš lasīs šo darbu, gūst labu mācību turpmākai dzīvei, lai vienmēr sirds būtu balta un tīra, lai būtu baltas un gaišas domas. Nesāpiniet citu, tad arī pašam nesāpēs.

1. PIELIKUMS.

Baltā krāsa latviešu folklorā.

Leave a Comment