CĒSU KAUJAS UN CIŅA AR BERMONTU
No Rīgas partijas vadība deleģēja jūnija vidū J. Celmu pāri frontei uz Ziemeļlatviju, kur Valkā jau darbojās sociāldemokratu organizācija ar vēlāko deputātu K. Gulbi un skolotāju J. Ivertu. Ziemeļlatvijas LSDSP darbinieki aktīvi atbalstīja Ziemeļarmijas formēšanos un tās cīņas ar Golca un landesvēra spēkiem. J. Celms piedalījās kā virsnieks Cēsu kaujās. Tās beidzās ar spožu igauņu un latviešu ziemeļarmijas uzvaru. Cīņās ar muižniekiem un vācu okupācijas kaŗaspēku dzima latviešu tautas sajūsma un ticība savai valstij. Cēsu kaujās tika likti faktiske pamati Latvijas valstij. No otras puses, padomju varas seši mēneši ar tās komūnistisko diktatūru un policijas terroru, kā arī muižu zemes nodošana komūnām atveseļoja tautas masas no simpatijām padomju varai, un latviešu strēlnieki lielā skaitā sāka pievienoties ziemeļarmijas pulkiem.
Tomēr Latvijai neizdevās izmantot šo uzvaru un galīgi iztriekt naidnieku no Latvijas. Sabiedrotie, kas visu brīvības cīņu laiku izturējās pret Latviju atturīgi, uzspieda Igaunijai un Latvijai apkaunojošo Strazdumuižas 3. jūlija pamieru. Uz tā pamata Golcs un landesvērs tika glābti, vācu iebrucēji varēja apmesties Kurzemē, tikai 20 km aiz Rīgas. Sabiedrotiem toreiz nerūpēja Latvijas neatkarība, viņi gribēja izmantot vācu spēkus cīņai pret padomju Krieviju. Vēl vairāk, sabiedroto pārstāvji sarunās ar K. Ulmani Liepājā panāca, ka viņš piespieda četrus savus ministrus, kas vācu reakcionāriem nebija pieņemami, atkāpties un pārveidoja valdību par latviešu-vācu koalīcijas valdību, uzņemot tanī divus vācu pārstāvjus, vienu žīdu un vienu vāciešiem tuvu stāvošu labā spārna latvieti (J. Zēbergu). Bez tam, vācu sazvērnieku aprindas uzņēma arī tautas padomē, kur viņu pārstāvju skaitā ienāca arī viens no 16. aprīļa apvērsuma vadītājiem, H. fon Brimmers. Tā Ulmanis no jauna piekāpās vācu prasībām un izlīga ar viņiem. šāda rīcībā sacēla lielu nemieru tautā, sevišķi strādniekos un ziemeļarmijā. Sociāldemokratija jauno Ulmaņa izlīgumu ar Latvijas valsts naidniekiem uzskatīja par kļūmīgu un apkaŗoja to Tautas Padomē, kas tomēr ar pilsoniskā vairākuma un minoritāšu balsīm to akceptēja 14. jūlijā.
Nākamajos trīs mēnešos LSDSP centās atjaunot un izveidot savas organizācijas Vidzemē un Kurzemē, kamēr Zemgalē un Latgalē tas vēl nebija iespējams, jo šie apgabali vēl atradās vācu un padomju varā. Partijas centrālorgāns Sociāldemokrats atkal iznāca Rīgā, to rediģēja Fd. Menders, Kr. Eliass un Br. Kalniņš. Liepājā turpināja iznākt Strādnieku Avīze, A. Rudevica un K. Ozoliņa vadībā. Tomēr lieli panākumi organizātoriskam darbam nebija, jo liela daļa partijas piekritēju bija mobilizēti armijā un polītiskie apstākļi vēl nebija stabilizējušies. Rīgas strādnieki vēl dzīvoja landesvēra maija un jūnija terrora ietekmē, kad apcietināja ap 4.000 personas un vairāk nekā 1.000 nošāva.
šinī laikā Golcs un krievu monarchisti kopā ar vācu muižniecības pārstāvjiem gatavoja Jelgavā jaunu uzbrukumu Latvijai. Kurzemē ieplūda jauni vācu un krievu brīvprātīgie, un drīz to kopējais skaits sasaniedza apm. 50.000. Krievu monarchistu vadonis bija dēkainais plkv. Bermonts. Sociāldemokrati saņēma no saviem biedriem Jelgavā informāciju par to, ka gatavojas jauns uzbrukums Rīgai. Par to vairākkārtīgi rakstīja brīdinošus rakstus Sociāldemokrats, bet septembrī sociāldemokratu frakcija iesniedza Tautas Padomē interpellāciju valdībai, jautājot, kādus soļus valdība domā spert, lai novērstu draudošās briesmas? Uz to ministra prezidents K. Ulmanis atbildēja, ka nekādas briesmas nedraud, un pašpaļāvīgi piemetināja: “Vācieši un krievi aizies paši no Kurzemes ātrāk, nekā Jūs to domājat!” F. Cielēns par šo Ulmaņa polītiku rakstīja:
Un šeit atkal Ulmanis izrādīja savu lielisko nespēju saprast polītisko situāciju un Latvijas valsts stāvokli. Jau augusta beigās bermontieši izdauzīja latviešu Jelgavas komandantūru un atbruņoja mūsu kareivjus, bet dažas dienas pēc tam pats Bermonts atbrauc uz Rīgu un kopā ar Latvijas armijas virspavēlnieku ģen. Sīmansonu un sabiedroto militārajiem pārstāvjiem lemj par kopdarbības plānu pret padomju Krieviju. Bermontam ierāda Daugavpils rajonu. Un visu to Ulmanis zina un pieļauj pēc tam, kad Jelgavā bermontieši bija jau izlējuši mūsu kareivju asinis, izlaupījuši valsts kases nodaļu un kājām bradājuši Latvijas karogu!
šādos apstākļos Bermonta krievu-vācu uzbrukums, ko atkal atbalstīja A. Niedras un T. Vankina latviešu labā spārna aprindas, pārsteidza Latviju un tās armiju maz sagatavotu. Tā vēlreiz Ulmaņa valdības izlīguma polītika pierādījās par nepareizu.
šinīs izšķirīgajās dienās LSDSP ar lielu sajūsmu un enerģiju devās cīņā pret vēsturiskā naidnieka pēdējo uzbrukumu. Tautas Padomes un Rīgas pilsētas domes 9. oktobŗa sēdēs partijas runātāji kopā ar citām frakcijām aicināja tautu uz cīņu. Rīgas pilsētas dome ievēlēja trīsvīru Rīgas aizsardzības komiteju sakariem ar armiju, kuŗā ietilpa arī Br. Kalniņš. Tanī pašā dienā Sociāldemokrats iespieda ievadrakstu, aicinot latviešu strādniekus un bezzemniekus doties cīņā uz dzīvību un nāvi pret Latvijas brīvības naidniekiem. Rakstu noslēdza ar saukli: Neizrādīt bermontiešiem nekādu žēlastību! Kaut arī bermontieši atradās viņpus Daugavas, Sociāldemokratu pirmo nedēļu pēc uzbrukuma sākuma iespieda Iekšrīgā, tikai dažus simts metrus no frontes. 13. oktobrī LSDSP Rīgas komiteja izlaida savu pazīstamo uzsaukumu Pie ieročiem! un aicināja visus Rīgas strādniekus, kas spēj nest ieročus, nekavējotis stāties armija rindās. Sociāldemokrats, ko oktobŗa pusē pārcēla uz Cēsīm, kur kādu mēnesi atradās arī Tautas Padome, aicināja uz cīņu Vidzemes darba ļaudis. Vesela rinda partijas aktīvu darbinieku cīnījās tālak armijā: A. Veckalns, J. Višņa, J. Celms, Br. Kalniņš, R. Lauris (visi vēlākie deputēti) u.c. Veckalnu un Celmu vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša ordeni. Cīņās pie Liepājas krita Liepājas komitejas darbinieks vltn. J. Radziņš. Jau 1919. g. maijā un jūnijā galvenām kārtām no sociāldemokratiem saformētās rotas tagad cīnījās 8. Daugavpils (3. rota) un 9. Rēzknes (5. rota) kājnieku pulkos.
Liktenīgajās brīvības cīņās tautu atkal reiz iedvesmoja J. Raiņa dzeja. 1919. g. vasarā J. Rainis no šveices atsūtīja uz Rīgu Daugavas un Sveika, brīvā Latvija! manuskriptus. Tie parādījās klajā 1919. g. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai. Sveika, brīvā Latvija! izdeva partija. Raiņa nemirstīgā sērdieņu dziesma vareni iedvesmoja kaŗavīrus:
Labāk mūsu galvu ņemi,
Nekā mūsu valsti, zemi.
Dzimteni mēs nedodam
It nevienam naidniekam!
šinī grūtajā laikā partija mēģināja arī ietekmēt Vācijas tautu un valdību pret Bermonta dēku. Nepalaižoties uz Ulmaņa valdības mierinājumiem, partijas CK septembrī deleģēja uz Berlīni un Veimāru J. Celmu. Viņš panāca, ka neatkarīgo sociāldemokratu prese un deputāti asi vērsās pret vācu kaŗa ministrijas pabalstu bermontiešiem. Kad latviešu draugs H. Hāze Bermonta uzbrukuma dienā 1919. g. 8. novembrī devās ar Latvijas materiāliem portfelī, lai motivētu pret bermontiešiem vērstu interpellāciju vācu valdībai, viņam uz ielas uzbruka kāds “baltikumietis” un to smagi ievainoja. Mēnesi vēlāk H. Hāze no ievainojuma mira.
Pēc bermontiešu sakaušanas 1919. g. 27.-31. decembrī Rīgā, Raiņa klubā sanāca LSDSP 15. konference. Tā reprezentēja vēl tikai 1.000 biedrus. Strādniecības aktīvākā daļa joprojām atradās armijā, bet lauku bezzemnieki nebija paspējuši noorganizēties. Konference pārvēlēja CK un lika pamatus partijas darbam 1920. g. jau puslīdz normālajos apstākļos.
1920. g. janvāŗa cīņas Latgalē atbrīvoja visu Latviju. 1. februārī noslēdza pamieru ar Padomju valdību, bet 1920. g. augustā arī miera līgumu. Mēnesi iepriekš Berlīnē Latvija parakstīja miera līgumu ar Vāciju. Abās Latvijas miera delegācijās bija pārstāvēti arī sociāldemokrati (A. Buševics un Fr. Menders), un viņu paraksti stāv zem miera līgumu tekstiem, bet agrāk, 1919. g. Latvijas miera delegācijā Parīzē piedalījās F. Cielēns. Ar šiem miera līgumiem brīvības cīņas bija noslēgušās. Latvijas nacionāli revolūcionārais kaŗš bija beidzies ar brīvības un neatkarības uzvaru.
Latvijas valsts dzima divu revolūciju un kaŗa juku apstākļos. Latvijas territorija atradās svešu varu rokās, jaunajai valstij sākumā nebija sava kaŗaspēka. Vēsturiskā skatījumā var atrast neskaidrības un kļūdas kā LSDSP, tā arī visu citu latviešu partiju rīcībā. Tomēr 1918. un 1919. g. tiklab sociāldemokratijas, kā arī Pagaidu Valdības vadītājiem nācās darboties nepārredzamās un pretrunīgās situācijās. šie juceklīgie apstākļi ir galvenais cēlonis brīvības kaŗa laika trūkumiem un polītiskajām kļūdām. Tagad tās vieglāki saskatāmas, toreiz tās bieži nebija pārredzamas. Tomēr sociāldemokratus un visas latviešu partijas 1918.-1919. g. vienoja kopēja griba un sajūsma radīt savu valsti. šī kopējā griba radīja Latvijas demokratisko valsti.