LATVIEŠU DARBĪBA UN LIKTEŅI PADOMJU SAVIENĪBĀ

LATVIEŠU DARBĪBA UN LIKTEŅI PADOMJU SAVIENĪBĀ

DIVDESMITAJOS UN TRĪSDESMITAJOS GADOS

Ko mēs par viņiem zinājām.

Latvijas neatkarības laikā Padomju Savienībā dzīvoja lielākā “svešatnes latviešu” grupa, kāda jebkad un jebkur ir dzīvojusi — apmēram ceturtdaļmiljona latviešu.

Mēs toreiz maz par viņiem interesējāmies. Šad tad tika izmests kāds vārds, ka “pēc Pasaules kara un revolūcijas Krievijā palika.”, un dzīve ritēja tālāk. Kādreiz avīzēs parādījās ziņas, ka, robežu pārejot, noķerts kāds komunistu aģents, ka apmaiņas kārta uz Padomiju izsūtīts kāds apcietināts komūnists un Latvijā no turienes atgriezies kāds va

a
airāk vai mazāk pazīstams tautietis. Mūsu laikraksti publicēja vienu otru rakstu par latviešiem Krievijā, un Vilberts Krasnais neatkarības pēdējos gados sarakstīja darbu “Latviešu kolonijas” (Rīgā, 1938). K. Merts (Lapiņš) publicēja vairākus romānus un pamfletus par latviešu lieliniekiem un latviešu dēkām Krievijas revolūcijas mutuļos. Virsnieki Kārlis Goppers, Sergejs Staprans un Indriķis Reinbergs laida klajā atmiņas par savu pretlieliniecisko darbību tai pašā laikmetā. Tomēr, man šķiet, plašākās lasītāju aprindās šie darbi neizplatījās. Es pats jaunos gados biju cītīgs lasītājs, bet — kauns atzīties — ar mi
i
inētajiem autoriem galvenokārt iepazinos tikai trimdas laikā.

Gandrīz vai katrai latviešu ģimenei toreiz Padomju Savienībā bija kāds tuvāks vai tālāks radinieks, jaunības draugs, kara biedrs vai paziņa. Divdesmitajos gados no austrumu kaimiņzemes dažam labam vēl pienāca pa vēstulei, uz turieni tika sū

ū
ūtīti pārtikas saiņi, bet ar laiku arī šie sakari sāka apsīkt.

Mums pašiem jaunajā valstī bija daudz ko darīt, no palicējiem Krievijā mums nekā nevajadzēja, un mēs no viņiem nekā negaidījām. Uz latviešiem revproletvalstī mēs visumā skatījāmies ar nožēlošanu vai līdzjūtību; latviešu lielinieki tur bija mums kaitīgs un naidīgs elements, bet par viņiem neviens daudz neuztraucās. Pēteri Stučku šad tad attēloja karikatūrās kopā ar Andrievu Niedru.

Nekādas lielākās skaidrības par viņu dzīvi un darbu mums nebija. Ap divdesmito gadu beigām, kad sākās brutālā kollektivizācija, Padomju Savienība kļuva arvien noslēgtāka. Gadi gāja, un atsvešināšanās kļuva arvien lielāka.

Mūsu individuālā ievirze un maza interese par saviem tautiešiem citās zemēs bija tiešam apbrīnojama (Andrejam Upītim pieder izteiciens: “Latvieši ir apbrīnojama tauta. Kamēr lielās tautas cenšas pievākt sa

a
avējos un interesējas par viņiem (varbūt tāpēc tās ir lielas), mēs ar tādiem sīkumiem nenodarbojamies.”) Nav taču šaubu, ka, aktīvāk rīkojoties, mēs pēc kara no Krievijas būtu varējuši izvest krietni vien vairāk latviešu, neka tas notika.

Kad vispasaules proletariāta ģeniālais Vadonis sāka savas lielās tīrīšanas, dzirdējām, ka ripo arī padomju latviešu dižvīru galvas. Un tomēr par šīs “patriotiskās akcijas” vērienu attieksmē uz Krievijas latviešiem mums īsti skaidras ainas nebija. Cirkulēja viens otrs nostāsts. Kad Latviešu konversācijas vārdnīcas redakcija reiz trīsdesmito gadu be

e
eigās bija griezusies pie padomju sūtniecības sekretāra Vetrova, lai dabūtu datus Politbiroja locekļa Jāņa Rudzutaka biogrāfijai, viņš apsolījis “lietu noskaidrot”. Pusstundu vēlāk Vetrovs tālrunī īsi paskaidrojis: “Jan Rudzutak — vrag sovetskogo naroda” (J. R. — padtautas ienaidnieks). Un punkts.

Liekas, arī mūsu pašmāju komunistiem un “progresīvajai inteliģencei” trūka pilnīgākas informācijas par minētajām likumsakarībām. Pirmajā okupācijas gada (1940. gada vasarā) jaundibinātās padlatvju Rakstnieku savienības loceklis Jānis Niedre devās uz Maskavu, lai konsultētos ar krievu biedriem. Tur viņš satikās arī ar diviem veciem latviešu literātiem — Sudrabu Edžu un Robertu Pelši. Kad Niedre apjautājās pēc pārējiem latviešu padomju rakstniekiem, notiek šāda saruna:

Viņu še nav, — Roberts Pelše pēkšņi it kā zaudē savu revolucionāras kustības veterāna kaismīgumu. Noņem pensneju un sparīgi berzē tā stiklus ar kabatas lakatiņu.

Es paliku dzīvs vienīgi gadījuma pēc, — Sudrabu Edžus runā klusi, sagumis, un viņa baltie, garie mati šķipsnām noguļas uz pleciem.

Es tai reizē gulēju slims. Pie manis ciemojās Alvils Ceplis. Naktī ieradās attiecīgās iestādes pārstāvji. Prasa pēc manis, bet man nav spēka piecelties.

Sudrabu Edžus ir pārcietis grūtu slimību. —Roberts Pelše ar nervozu pirkstu kustību uzsprauž pensneju un tūdaļ maina sarunas tematu.(.) Satikšanās ar Sudrabu Edžu atstāj mums sirdī rūgtus nosēžņus. Tātad pamats runām par milzīgajām represijām trīsdesmit septītajā gadā tomēr ir. (J. Niedre, “Diena dienu māca.”, 2. izd. Rīgā l969, 172.173.1pp.). Pēc Staļina nāves, vai pareizāk sakot — pēc PSKP XX kongresa 1956. gada, Padomju Latvija sāka iznākt piesardzīgi atmiņu tēlojumi un romāni par latviešu dzīvi Krievijā laikā starp abiem pasaules kariem (Eduards Salenieks, Mārtiņš Krieviņš-Zaķis, Elza Miške, Pēteris Vilisters u.c.). Vēlāk parādījās arī daži šaurāka apmēra pētījumi par šo tematu. Jāatzīmē Dzintras Vīksnes raksti par latviešu kultūras dzīvi Padomju Savienībā un Dr. Anatolija Bīrona apcerējumi par latviešu padomju historiogrāfiju. Tai paša laika par šo jautājumu sāka interesēties daži latviešu pētnieki trimdā.

Šajā referātā pieskarsimies problēmām, kas vairāk vai mazāk var saistīt tagadējo “svešatnes latviešu” uzmanību.

Kas toreiz palika Krievijā?

Pēc kara un revolūcijas Krievija palika galvenokārt pirms kara izceļojušie latviešu un latgaliešu zemkopji, daļa evakuēto latviešu strādnieku un bēgļu, daļa pilsoņu kara veterānu (no viņiem līdz 1922. gadam, pēc M. Skujenieka datiem, Latvijā bija atgriezušies gandrīz 11.000 vīru) un viss vairums latviešu lielinieku.

No palikušajiem apm.250.000 latviešiem tikai kādi 60.—70.000 bija tādi, kas Latviju bija atstājuši kara laikā. Visi pārējie (tātad vairāk nekā 70%) bija agrāk izceļojušie latviešu kolonisti. Jāpiezīmē, ka ievērojamas latviešu kolonijas bija izveidojušās Baltkrievijā, Krievijas ziemeļrietumu daļā, Baškīrijā, Sibīrijā u.c. arī Krievijas pilsētās bija zināms skaits latviešu tautības ierēdņu, inženieru, techniķu, skolotāju un dažādu citu profesiju pārstāvju, kas tur bija apmetušies pirms Pirmā pasaules kara.

Latviešu kolonistu lielāka daļa sabiedriskā ziņā bija visumā pasīvs elements, bet viņi paplašināja bazi latviskajām aktivitātēm Padomju Savienībā. Krievijas latviešu vidū organizēto komūnistu skaits bija apm. 5—6%, kas ir visai daudz, salīdzinot ar pārējām Padomju Savienības tautām un nacionālām grupām (1927. gadā reģistrēts 12.000 latviešu komūnistu). Šie latviešu komūnisti kopā ar t.s. “bezpartejiskajiem lieliniekiem” jeb ļaudīm, kas kaut kādā veidā solidarizējās ar viņiem, bija tā laika īstie latviešu trimdinieki Padomju Savienībā. Viņi arī bija noteicējs vadītājs un organizētājs spēks padomju latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Kā šie trimdinieki jutās?

Jāievēro, ka neokupētā Latvijas daļa, Latgali atskaitot, 1917. gada rudenī bija vienīgais apgabals Krievijā, kur lielinieki demokrātiskās vēlēšanās ieguva majoritāti (60—70% mandātu) pašpārvaldes orgānos — apriņķu padomēs un Vidzemes Zemes Padomē. arī 1919. gada sākumā, kad Rīgā iekārtojās Stučkas Padomju Latvijas valdība, lieliniekiem vēl piederēja plašu tautas slāņu simpātijas, kas gan jau pavasara mēnešos strauji mazinājās. Sakarā ar latviešu lielinieku dogmatisko agrāro politiku sevišķi vīlušies bija bezzemnieki, un lielinieku metodes radīja nemieru Rīgas strādniekos, kas pavasarī balsoja pret partijas kandidātiem arodbiedrību jeb t.s. “ražotāju biedrību” vēlēšanās. Strēlnieki padomju pulkos vairs neredzēja īstu jēgu cīņās par padomju varu Latvijā, un viņi arī neizrādīja nekādu stingrāku pretestību kaujās pie Rīgas 1919. gada maijā.

Bet lielinieki nekad neaizmirsa aprādīt, ka Latvijā viņus 1919. gadā galvenokārt bija sakāvuši cittautu militārie spēki — igauņi, baltvācu Landesvērs un vācu brīvprātīgie (Dzelzdivīzija), kamēr latviešu nacionālais karaspēks Kurzemē toreiz vēl bija skaitliski neliels un operatīvā ziņā pakļauts vācu virspavēlniecībai, tāpat kā Ziemeļlatvijas latviešu vienības — igauņu armijai. Kādu bridi latviešu varenie pasaules revolūcijas sludinātāji vēl patvērās Latgalē, kur Rēzekne bija viņu centrs. Taču jau nākošajā (1920.) gadā Latvijas nacionālā armija sadarbībā ar poļu karaspēku viņus padzina arī no turienes.

Latviešu lielinieki, kas visus šos lielo vēsturisko pārmaiņu gadus (1917—1920) bija sevi uzskatījuši par īstajiem un pilntiesīgajiem latviešu tautas pārstāvjiem un kuriem bija arī milzīgi nopelni visā Krievijas revolūcijā, pēkšņi bija kļuvuši par bēgļiem un trimdiniekiem, kamēr viņu dzimtenē uz valdīšanu ierīkojās visu laiku izsmietie un nievātie “pelēči”, sīkpilsoņi un mazinieki.

Kad latviešu lielinieki pēc Vācijas kapitulācijas un Brestas miera anulēšanas 1918. gada beigās Krievijā posās savam uzvaras gājienam uz Latviju, Stučka bija saņēmis no Ļeņina šādu novēlējumu: “Tad nu ejiet ar strēlniekiem un nodibiniet Latvijā īstu padomju paraugrepubliku, jo tādi lielinieki ka latvieši nekur nav redzēti!” Un viņi gāja, bet notika kaut kas no viņu viedokļa pavisam neiedomājams, nedzirdēts un neticams: viņi — īstie Latvijas saimnieki, revolūcijas avangards — ar visiem saviem revkomiem un izpolkomiem izsviesti no savas padomju paraugrepublikas. Var saprast, ka viņi jutās šokēti, apdullināti un pārsteigti. Bez tam viņiem vēl nācās noklausīties krievu biedru kritikā par pieļautajām kļūdām, it īpaši agrārajā jautājumā. arī tas bija grūti panesams. Jāievēro, ka latviešu lielinieki pēc Oktobra revolūcijas atklāti presē dēvēja sevi par komūnisma ”raugu un sāli”, kam bija jārāda ceļš mazapzinīgajam un mazattīstītajam krievu proletariātam. Bet ja nu sāls vairs neder, jā — ar ko tad sālīs?

Vārdu sakot, latviešu lielinieki savu bēgulību un izdzītību izjuta par vismaz tikpat lielu netaisnību un nejēdzību, kā mēs pārdzīvojām savu likteni pēc Otrā pasaules kara. Tāpat ka mēs atteicāmies akceptēt notikušo un darījām to ar pilnām tiesībām, jo latviešu tauta jau sen ir izsapņojusi savu lieliniecisko Maldu Mildas sapņojumu, tāpat mūsu lielinieki toreiz kategoriski atteicās atzīt notikušās politiskās pārmaiņas Latvija, apzīmēdami tās par negadījumu un pārejošu parādību, kas radusies kapitālistiskā imperiālisma bruņotās intervences rezultātā.

Daudzmaz atjēgušies no negaidītā trieciena, viņi mēģināja darīt visu, lai izjauktu Padomju Krievijas un Latvijas miera sarunas. Kad tas neizdevās, viņi ar grūtu sirdi saka iekārtoties uz pagaidu dzīvi Padomijā. Viņi arī centās atturēt latviešu bēgļus un bijušos strēlniekus no atgriešanas Latvijas demokrātiskajā republikā (“buržuāziskajā” Latvijā). Tiem, kurus nevarēja atrunāt, mēģināja vismaz dot līdz kādu kaujiniecisku vai konspiratīvu uzdevumu. Sevišķu panākumu šai ziņa nebijā. Ļaudis ilgojās pēc miera un normālas dzīves savā dzimtenē.

Kā viņi strādāja?

Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka latviešu lielinieku aktīvākā daļa, tāpat ka mūsu trimdas nacionāli apzinīgākās aprindas, centās sevi un savus piekritējus saglabāt Latvijai. Tā viņu izpratnē, protams, bija Padomju Latvija.

Šo centienu īstenošana viņiem, salīdzinot ar mums, bija ievērojamas priekšrocības, bet no otras puses — zināmas grūtības. Grūtības sagādāja smagie materiālie apstākļi, saimnieciskais sabrukums un chaoss Krievija pēc pilsoņu kara, kamēr mēs apmetāmies zemēs ar augstu dzīves standartu. Taču priekšrocībām bija lielāks svars. Latviešu lielinieku un sarkano strēlnieku lielie nopelni uzvaras izcīnīšanā tai laikā, t.i. divdesmito gadu sakumā, bija vispāratzīti. Ārkārtīgi liels latviešu lielinieku un pilsoņu kara veterānu skaits ieņēma augstus amatus kompartijā, valdībā, valsts pārvaldē, armija, drošības dienestā, arējā izlūkdienestā un padomju kultūras dzīvē.

Daļa no šiem “lielajiem biedriem” aktīvi iesaistījās padomju latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves organizēšanā. Tas, protams, ievirzīja šo darbu partejiskās sliedēs, jau no paša sākuma pakļāva to partijas kontrolei, bet tai pašā laikā atviegloja dažādu praktisku un saimniecisku jautājumu nokārtošanu. (Ārpus šī referāta tiek atstāta latviešu lielinieku subversīvā darbībā pret Latvijas demokrātisko republiku, jo šis jautājums prasa plašāku speciālu apcerējumu).

Par latviešu kultūras dzīves centru Padomju Savienībā kļuva kultūras un izglītības biedrība “Prometejs”, kas 1923. gadā noorganizējās Maskavā vairāku redzamu LKP biedru, sabiedrisko darbinieku un bijušo latviešu strēlnieku ierosmē. Biedrība attīstīja ļoti sekmīgu, pilnīgi autonomu tirdzniecisku un rūpniecisku darbību uz kooperatīviem pamatiem. ”Prometejam” bija pašam savs veikals un darbnīcas, kas ražoja dažādus mācības līdzekļus. Tādā veidā ar laiku tika gūta ievērojama peļņa, ko izlietoja latviešu kultūras un izglītības darbam.

Izcila nozīme bija “Prometeja” izdevniecībai, kas pakāpeniski ap sevi koncentrēja visas latviešu un latgaliešu periodiskās un atsevišķās publikācijas, kā arī materiāli atbalstīja LKP grāmatu apgādu “Spartaku” Pleskavā. Divdesmitajos gados Padomju Savienībā bez tam vēl darbojās apgādi “Strēlnieks”, “Latvju izdevniecība” un “Centrizdata” latviešu nodaļa; latviešu grāmatas izdeva arī Ļeņingradā, Minskā, Charkovā, Novosibirskā u.c.

Padomju Savienībā bija vairāk nekā 200 latviešu un latgaliešu skolu, kurām skolotājus sagatavoja Latviešu centrālais paidag. technikums un dažu krievu paidagoģisko institūtu latviešu nodaļas. Darbojās daudz latviešu klubu, tautas namu, koru, bibliotēku un lasītavu, kā arī dažādu mākslas nozaru pašdarbības grupas.

Un latvieši nebūtu latvieši, ja viņi nespēlētu teātri. Latviešu teātri nodibinājās Maskavā, Ļeņingradā un Smoļenskā. Ievērojamākais bija Maskavas Valsts latviešu teātris “Skatuve”, par ko interesantas atmiņas ir sarakstījusi Elza Miške — “Valsts latviešu teātris ‘Skatuve’ 1919.—1938. g. Maskavā” (Rīgā 1967).

Iznāca vairāki latviešu laikraksti: “Krievijas Cīņa” (19181930), “Komunāru Cīņa” (1930-1937), “Sibīrijas Cīņa” (1918, 1920-1936) un dažādi periodiski izdevumi jaunatnei (dažiem gan mūžs bija īslaicīgs)— “Jaunatnes Cīņa” (1918-1919), “Jaunais Komūnists” (1920-1921), “Jauni Ceļi” (1925-1928), “Darba bērni” (1929-1937), “Mazais Kolektīvists” (1931—1937) u.c.

1929. gadā sāka iznākt literatūras un mākslas žurnāls “Celtne”, viena no interesantākajām latviešu publikācijām Padomju Savienībā. Žurnāla redaktors bija Pauls Vīksne (miris valsts nāvē 1941. g.), un redkolēģijā strādāja Sīmanis Berģis, Konrāds Jokums, Alvils Ceplis, Kārlis Pelēkais (Upmalis), Jūlija Viena (Janele), Jānis Pilāts (Krūmiņš), Linards Laicens (ieradās Padomju Savienībā 1932. g.) u.c. Var piebilst, ka arī visi minētie redkolēģijas locekļi mira valsts nāvē. .

Latviešu apgādi bez politgrāmatām izdeva arī kalendārus (piem., ķecerīgo un burlesko ‘”Sarkano dadžu kalendāru”, par ko ne vārda nemin Latvijas PSR Mazā enciklopēdija) un diezgan daudz latviešu padomju literātu darbu, kuru mākslinieciskais līmenis visumā zems, bet kuriem ir nenoliedzama vēsturiska un kultūrvēsturiska izziņas vērtība. Tur aprakstīti dažādi notikumi, attēlota laikmeta vide un lietots īpatnējais revolucionārais žargons (piem., Artura Kadiķa-Groznija “Putenī, kad stepe smilkst.”, Roberta Eidemaņa “Divkauja”, Jāņa Eiduka “Revolūcionārais tribunāls”, Alvila Cepļa “Par maizi”, Konrāda Jokuma “Naids” u.c.). “Prometejs” bez tam centās gādāt grāmatas latviešu skolām un publicēja arī dažus Latvijas rakstnieku darbus.

Padomju Savienībā divdesmitajos gados likti pamati arī latviešu padomju historiogrāfijai, kas pievērsās diviem galvenajiem tematiem — latviešu revolucionārās kustības un latviešu strēlnieku vēsturei. ievērojamu darbu veica “Latviešu strēlnieku vēstures komisija” (1926—1937), kas materiālu vākšanā iesaistīja bijušo latviešu strēlnieku organizāciju (tā darbojas Osoaviachima paspārnē), kurai bija sekcijas vairākās Krievijas pilsētās.

Šī historiogrāfija bija tendencioza, tas darba metodes nebija izkoptas, bet vēl šodien var apbrīnot tās drosmi, relatīvo objektivitāti un atklātību. Gandrīz visi šī darba darītāji mira valsts nāvē 1936.—1938. g. (par agrīno latviešu padomju historiogrāfiju skat. manu apcerējumu “Jaunajā Gaitā” nr. 77 un rakstu ”Brīvība” 1975, nr. 5).

Ar kādām problēmām viņi sadūrās?

Tāpat ka mums šodien, tā latviešu aktīvistiem toreiz Padomju Savienībā, trimdai ieilgstot, rūpes sagādāja jaunās maiņas jautājums. Lai gan latviešu skolu skaits bija samērā liels, daudzas bija visai mazas un slikti apgādātas ar mācību līdzekļiem. Dažas latviešu skolas bez tam mācības pa lielākai daļai notika krieviski. Tāpat kā tagadējā trimdā daudzi vecāki nerūpējas par savu bērnu latvisko audzināšanu, tā arī tai laika Padomju Savienībā bija daudz vienaldzīgo, kas sūtīja savus bērnus krievu skolās. Lielas grūtības bija noturēt uz kājām periodiskos izdevumus jaunatnei, un vairāki žurnāli beidza iznākt pēc paris gadiem.

Latviešu padomju kultstrādnieki, tāpat ka mēs šodien, žēlojās, ka jaunatne vāji pārzina latviešu tautas vēsturi (tai maz sajēgas par latviešu revolucionārajām cīņām) un slikti orientējas latviešu literatūrā. Tāpat ka mēs organizējam jaunatnes apvienības un pulciņus (piem., jaunos Daugavas Vanagus; kādreiz plānoja arī — “jaunos kalpakiešus”), tā rīkojās arī latvieši Padomju Savienībā komjaunatnes un pionieru organizāciju ietvaros. Kādu laiku divdesmitajos gados tur pastāvēja kaut kas līdzīgs “jaunajiem strēlniekiem” (“nākošie komunāri”), kurus tērpa apmēram ka sarkanarmiešus.

Atskaitot dažas specifiskas iezīmes, var teikt, ka neapzinīgo vecāku un jaunatnes latviskas audzināšanas problēmas abām trimdām bija līdzīgas. Ļoti daudzi latvieši iedomājas, ka vispirms jānodrošina materiālā labklājība, bet visu pārējo varēs pagūt pēc tam. Taču to, kas pamests novārta, parasti vairs nav iespējams atgūt (īpatnēja parādība mūsu trimdā ir tie “praktiskās dzīves cēlāji”, kurus nacionālā atmoda skar pēc aiziešanas pensijā).

Tāpat ka tagadēja trimda, tā arī toreiz Padomju Savienība sabiedriska un kultūras darba smagumu uz saviem pleciem iznesa samēra neliels entuziastu kodols (tajā ietilpa, piem., Latviešu strēlnieku vēstures komisijas atbildīgais sekretārs Vilhelms Strauss, “Celtnes” redaktors Pauls Vīksne u.c.). Vēstures materiālu vācējiem Krievzemes klaidā bija jācīnās ar daudzu biedru un bijušo cīnītāju kūtrumu un vienaldzību. Tā laika latviešu padomju presē atkārtojas aicinājumi un mudinājumi piedalīties šajā darbā, lai iecerētie rakstu krājumi varētu iznākt un lai tos arī varētu plaši izplatīt. Cīņa ar šīm grūtībām lieku reizi apstiprina kādu visai triviālu konstatējumu: ir vieglāk parādīt īslaicīgu varonību briesmu brīžos, neka veikt apzinīgu, mērķtiecīgu un neatlaidīgu darbu kopīgu mērķu laba pelēcīgajos ikdienas apstākļos.

Tāpat ka mēs pūlamies, lai cittautu publikācijās būtu pareiza informācija par mums, par mūsu kultūru, vēsturi un centieniem, tā arī latvieši Padomju Savienībā centās, lai viņu revolucionārās Cīņas un darbi tiktu pienācīgi atspoguļoti attiecīgajos krievu izdevumos un padomju muzeju eksponātos.

Tāpat kā mūsu trimdas materiālā bāze ar laiku nostiprinājās, tā arī latviešu kultūras darba saimnieciskie pamati Padomju Savienībā trīsdesmito gadu vidū bija solīdi izveidoti. “Prometeja” sekmīgā saimnieciska darbība deva lielus ienākumus, kas lāva ķerties pie vērienīgas plānošanas kultūras lauka (izglītības darba, vēstures pētīšana un liela apjoma publikāciju sagatavošanā). Par lielām iecerēm turpmākajos gados liecina, piemēram, “Prometeja” apgāda darbības plāni 1936., 1937. un 1938. gadam.

Tātad, par spīti visām iepriekš min6tajam grūtībām, latviešu kultūras dzīve Padomju Savienībā trīsdesmito gadu pirmajā pusē uzrādīja ievērojamu aktivitāti, un tās darbiniekiem bija lieli nodomi nākotnē. Bet tieši tad par latviešu galvām savilkās pavisam neiedomājami negaisa mākoņi.

Latviešu sagrāve Padomju Savienībā

Latviešu un citu nekrievu aktīvā piedalīšanās Oktobra revolūcija un pilsoņu karā (kur latviešiem piederēja gluži vienreizēji nopelni) izvirzīja viņus vadītajos posteņos Padomju Savienībā. Krievi uz viņiem skatījās ar naidu un skaudību. Plaši izplatīts tautā bija izteiciens: “Padomju vara balstās uz žīdu galvām, latviešu durkļiem un uz krievu muļķību.” Vairāki neitrāli novērotāji ir atstājuši interesantas liecības par krievu noskaņojumu divdesmitajos gados. Tā, piem., zviedru slāvists Antons Karlgrens savā darbā “Bolsjevikernas Ryssland” (Bonniers, Stockholm 1925) apraksta ārkārtīgo naidu pret “žīdu uzkundzēšanos”, ko viņš novērojis plašos tautas slāņos. Viņam bieži nākas dzirdēt, ka “žīdiem pieder vara Krievija”, ka proletariāta diktatūra esot “žīdu diktatūra” u. tml. Karlgernu šausmina šis atbaidīgais naids, un viņš piezīmē: “Gribot negribot jādomā par pareģojumu, ka boļševisma lielais eksperiments beigšoties ar lielāko žīdu pogromu pasaules vēsturē.” Pareģojums par gaidāmo milzīgo pogromu arī piepildījās, tikai vēl vērienīgākā veidā — tas vērsās vispār pret nekrieviem Padomju Savienībā.

Jāaizrāda, ka lielkrievu šovinisma izpausmes partija sagādāja ne mazums rūpju Ļeņinam, kas labi apzinājās nekrievu izšķirīgo nozīmi uzvaras izcīnīšanā. Staļins, savu varu nostiprinādams, balstījās uz Padomju Savienības lielāko tautu — krieviem (jāievēro, ka pēc Polijas, Somijas un Baltijas valstu atdalīšanās Padomju Savienība bija kļuvusi “krieviskāka” nekā agrākā cara impērija). Viņš trīsdesmito gadu vidū atklāti cēla goda agresīvo lielkrievu nacionālismu un šai sakara ar 1934. gada 16. maija dekrētu pilnīgi pārveidoja vēstures mācīšanu padomju skolās. Šī Staļina derība ar krievu šovinismu ievadīja nacionālus spaidus pret nekrievu tautām, kas savas lielākās orģijas svinēja t.s. lielo tīrīšanu (lielā pogroma) laikā no 1936. līdz 1938. gadam. Staļins vēl vairāk nostiprināja savu diktatūru, kļūdams “visu krievu un čudu” patvaldnieks, bet ilgi aizcietušies krievu šovinisti varēja brīvi izrēķināties ar visiem ienīstajiem nekrievu iznireļiem un viņu radu draudzi.

Šis terora vilnis aizslaucīja no zemes visu skaita un ietekmes ziņā ievērojamo latviešu lielinieku grupu, kas ieņēma augstus partijas un valsts amatus. Līdzīgs liktenis piemeklēja visus augstākos latviešu tautības virsniekus (dažādo ieroču šķiru augstākos komandierus u.c.) padomju armijā un bijušos vadoņus pilsoņu karā.

Pilnīgi sagrauta tika LKP Padomju Savienībā, un tās biedrus pasludināja par “nacionālistiem” un “padtautas ienaidniekiem”. 1936. gada jūlijā likvidēja LKP CK Ārzemju biroju, kas vadīja nelegālo darbu Latvijā. 1936. gada otrā pusē vispār likvidēja LKP vadītājus orgānus (CK u.c.) un izdarīja masveida tīrīšanas partijas rindās, kas turpinājās 1937. un 1938. gadā. Līdz ar to LKP beidza pastāvēt kā latviešu komunistu partija, un kā tāda tā arī nekad vairs nav atjaunota.

Bojā gāja tūkstošiem latviešu, kas strādāja vairāk vai mazāk atbildīgu darbu Padomju Savienībā. Daudzas kolektivizētās latviešu saimniecības tai laika zaudēja savu nacionālo raksturu. Daudz latviešu panika atstāja savas dzīves vietas un mēģināja glābties apgabalos, kur viņus nepazina. Citi atkal izbailēs krieviskoja savus uzvārdus.

Latviešu kultūras dzīvi sagrāva un noārdīja līdz pamatiem, lai pat atmiņas par to nepaliktu. Ar padomju valdības 1937. gada 16. jūlija lēmumu slēdza “Prometeju” un apķīlāja visus tā īpašumus. Šajā gada iznīcināja visas latviešu nacionālās kultūras un izglītības iestādes — skolas, bibliotēkas, klubus, mākslinieku un rakstnieku organizācijas, Latviešu strēlnieku vēstures komisiju, Valsts latviešu teātri “Skatuvi” un pārējos teātrus, grāmatu apgādus, žurnālu “Celtni” un visus laikrakstus. Šo sabiedrisko pasākumu mantu, grāmatas, mākslas darbus un arhīvus konfiscēja, pie kam daudz kas tika iznīcināts vai nolaupīts un izvazāts. Gandrīz bez atlikuma tika nogalināti vai vergu darbos nomocīti latviešu kultūras un mākslas darbinieki; līdz ar to gāja boja daudz vērtīgu privātu archīvu ar neaizstājamiem vēstures materiāliem (dokumenti, vēstules, piezīmes, protokoli, attēli). Eduards Salinieks, viens no retajiem “represētajiem”, kam izdevās izvilkt dzīvību, par to raksta: “Atmiņas zūd.”

1938. gada lielais progroms visuma bija pilnveidots un pabeigts. Padomju Savienībā vairs neko nepublicēja latviešu valodā. Agrāk paveikto vispār nedrīkstēja pieminēt. Oficiāli tas nekad nebija eksistējis.

Likvidēta bija arī bijušo latviešu strēlnieku organizācija ar visām sekcijām. No muzejiem, armijas klubiem un “kultūras parkiem” izmēza visu, kas liecināja par viņu kaujas darbiem pilsoņu kara. Strēlnieku vārdu turpmāk centās izdzēst no vēstures lappusēm.

To pašu vairāk vai mazāk piedzīvoja pārējās nacionālas minoritātes (skat., piemēram, somu komunista Arvo Tuominena atmiņas “Kremļa zvani”). Rietumos šis grandiozais genocīds neradīja gandrīz nekādu reakciju.

Tādā kārtā divdesmit gadus pēc Oktobra revolūcijas krievu šovinisma kontrrevolūcija bija guvusi virsroku “revproletvalstī”. Tāpēc bija tikai dabiski un likumsakarīgi, ka, attīrījusies no internacionāli noskaņotajiem nekrievu elementiem, nacionāli krieviski noformēta “sociālistiska” padomju valdība gadu vēlāk (1939. g.) parakstīja sadarbības līgumu ar vācu nacionālsociālistiem, kas pavēra jaunas iespējas mūžsenajam Maskavas imperiālismam.

Tagadēja Padomju Latvijā vēl šodien par šiem briesmīgajiem noziegumiem nedrīkst ne atklāti runāt, ne rakstīt. Atskaitot dažus pabailīgus atmiņu tēlojumus, tikai viens otrs dzejnieks ir iedrošinājies iepīt savās vārsmas dažus norādījumus. Māris Čaklais “Piemiņas dienā” (1967) saka par strēlniekiem:

Gājāt un jums jau likās puse pasaules pieder. Vērmeles uz jūsu kapiem — tie ir tie īstie ziedi.

Vitauts Ļūdēns “Pulkveža Vācieša 1.vēstulē” (1969) saka par tiem pašiem:

Kad viņus glabāja

Gandrīz apraka

Viņu nemirstību līdz.

Imants Lasmanis dzejolī “Latviešu sarkano strēlnieku laukumā” (1975) piebilst:

Viņi pie Daugavas palika,

Viņi pie Sivaša krita.

Krita arī, kas palika,

Tikai daudz vēlāk citur.

Arī Imants Auziņš skandē par līdzīgu tēmu (1965):

Tālu skan jūsu sarkanais solo

Kur man meklēt jūs, kādos plašumos,

Kādos Butirkos, kādos Solovkos?

Bet nav šaubu, ka meklējumi par šo grandiozo traģēdiju turpināsies, jo arī šo latviešu cīņas, maldi, iedomas un nāve pieder mūsu ar dramatiskiem notikumiem tik bagātajai vēsturei

Leave a Comment