Ceļā uz Jaunzēlandi lidmašīnā jāpavada vairāk nekā 60 stundas, veicot apmēram 45 000 kilometru – tātad vismaz reizi aplidojot apkārt zemeslodei. Jaunzēlandes galvaspilsētā Velingtonā, kura atrodas pašā Ziemeļu salas dienvidu galā, ir visvēsākais klimats un pastāvīgi valda spēcīgas vēja brāzmas, kas, gadiem ritot, pārveidojušas pat koku vainagus atbilstoši vēja virzienam. Mūsu grupai ļoti paveicās ar laika apstākļiem, jo, atgriezušies mājās, uzzinājām, ka drīz pēc mūsu aizbraukšanas Velingtonā sākušies plūdi. Pēkšņi uznākusi viesuļvētra, un okeāna ūdens masas, dzītas pret krastu, atgriezušas centru no ārpasaules. Velingtona (328 000 iedz.) nav lielākā salu pilsēta. Vairākums iedzīvotāju, tāpat kā galvaspilsētā, arī lielākajā salu pilsētā Oklendā dzīvo individuālās mājās. Lai gan sastopami arī iezemiešu maoru dotie vietvārdi, no britu impērijas laikiem šeit saglabājušies daudzi angliski nosaukumi. Nu kaut vai Viktorijas vārds, kas par godu britu impērijas koloniālajām uzvarām atrodams gandrīz katrā pilsētā. Velingtonā, uzkāpjot Viktorijas kalnā, kas reiz bijis darbīgs vulkāns, redzam debesskrāpjiem apbūvētu tikai tās centrālo daļu līča krastā. Starp celtnēm izceļas īpatnējā Jaunzēlandes valdības rezidence, kas atgādina bišu stropu. Taču augstceltnes neatstāj nomācošu iespaidu kā citās metropolēs. Laikam jau šo sajūtu ietekmē pašu jaunzēlandiešu nosvērtība un draudzīgums. Viņi visu uztver ar smaidu, gatavi jebkurā brīdī palīdzēt. Protams, izturēšanos nosaka arī valsts sakārtotā ekonomika, augstais dzīves līmenis un sociālās garantijas. Jaunzēlande kriminālā ziņā ir drošākā valsts pasaulē.
Zemes un debesu apskāvienā
Vēstures grāmatās varam lasīt, ka pirmais eiropietis, kurš spēra kāju Jaunzēlandes krastā, dodams salām šo nosaukumu, bija flāmu jūrasbraucējs Ābels Tasmāns 1642. gadā. Sastopoties ar vietējo cilšu klaji naidīgo izturēšanos, viņam bija salas jo drīz jāpamet. Tomēr Tasmāns nevar lepoties ar Jaunzēlandes pirmatklājēja tiesībām. Senākos vēstures avotos atrastas ziņas par kādu polinēziešu zvejnieku vārdā Kupē, kurš līdz Ziemeļu salas krastmalai aizīries savā pirogā jau 925. gadā. Tā kā Jaunzēlande atrodas uz zemeslodes tā saucamās uguns jostas jeb seismiski aktīvajā zonā, pirmais, kas pa lielu gabalu viņu pārsteidzis, bijuši neskaitāmo vulkānu izmestie varenie tvaika mutuļi. Tādēļ polinēzietis redzēto nosaucis par “garā, baltā mākoņa zemi”. Meklējot pazudušo mazdēlu, vēlāk līdz šejienei atkūlies vēl kāds viņa tautietis, bet 1350. gadā krastā jau izcēlusies veselu septiņu laivu komanda. Pēc tam ceļš uz Jaunzēlandi polinēziešiem bijis vaļā un ļoti daudzi salinieki te atraduši savu jauno mājvietu. Protams, daži zinātnieki cenšas apšaubīt šīs agrīnās vēstures lappuses, jo nevienam jau nav patīkami atzīt, ka kāds cits atklājējs bijis veiklāks un pasteidzies pirmais.
Par Jaunzēlandes rašanos maori saglabājuši skaistu leģendu.
Iesākumā bijusi tikai tumsa, jo Zeme un Debesis cieši apskāvušās. Viņām piedzimuši seši bērni: Jūras, Vēja, Meža, Stiebrzāļu, Augļus nesošo savvaļas augu un Kara dievs. Viņiem ļoti gribējies redzēt pasauli un izrauties no vecāku skavām. Visi pēc kārtas izmēģinājuši spēkus, bet tikai Meža dievam izdevies šķirt Zemes un Debesu tuvību un pirmajam ieraudzīt jauno dienu. Zaudētās mīlestības dēļ Zeme vēl ilgi pēc tam sērojusi. No viņas asarām radušies okeāni, bet Meža dievs no māla izveidojis pirmo sievieti, kuru nosaucis par rītausmas meitu un apņēmis to par sievu. Pēc pasaules radīšanas dievi pieņēmuši un uzaudzinājuši pamestu bērnu Maiji. Atgriezies pie cilvēkiem, viņš tiem iemācījis apieties ar uguni. Reiz Maije no kaula izgriezis lielu āķi un devies zvejot tālu jūrā. Āķis aizķēris klinti un no jūras dzīlēm izvilcis nogrimušo Ziemeļu salu, kuru maori valodā sauc par Maijes zivi. Dienvidu sala ieguvusi “Maijes kanoe” vārdu, bet nelielā Stjuarta sala pašos Jaunzēlandes dienvidos nosaukta – Maijes enkurs.
Iezemiešu vēsture un kultūra
Zinot Amerikas indiāņu un Austrālijas aborigēnu bēdīgo likteni, Jaunzēlandes pamatiedzīvotājiem maoriem noteikti ir paveicies, kā nākamo eiropieti savā zemē sastopot angļu kapteini Džeimsu Kuku. 1769. gadā izcēlies austrumu krastā pie Gisbornas, britu ceļotājs prata iemantot vietējo cilšu labvēlību un pirmais sastādīja Jaunzēlandes karti. Aprakstījis šejienes dabas bagātības, īpaši norādīdams uz vaļiem, kuru tauki tolaik bija augstvērtīga tirgus prece, viņš panāca Lielbritānijas valdības lēmumu sākt salu kolonizāciju. Lai gan pirmie misionāri ar iedzīvi un mājlopiem te ieradās tikai 1814. gadā, līdz tam piekrastes ūdeņus jau pamatīgi bija izvagojuši vaļu mednieku kuģi no visas pasaules. Protams, sākumā iebraucēji baidījās no iezemiešiem, kuri svešiniekus iesauca par pakeha. Bailes bija patiešām pamatotas, jo maori bija cilvēkēdāji. Tādēļ kolonizatori rīkojās ļoti viltīgi, uzaicinot uz Angliju vienu no vairāk nekā 550 cilšu vadoņiem. Pieņemšanā pie karaļa Georga IV maoru barvedis uzzinājis, ka valdnieks vienlaikus ir arī armijas virspavēlnieks. Šī ideja par neierobežotu varu tik ļoti sajūsminājusi, ka, atgriezies mājās, ar britu atbalstu viņš savus karotājus apbruņojis ar musketēm un mēģinājis pakļaut pārējās ciltis. Izcēlies asiņains pilsoņu karš, kas ļāvis iebraucējiem nostiprināties svešajā zemē. Pašlaik no četriem miljoniem Jaunzēlandes iedzīvotāju vairs tikai 7 procenti ir maori, no kuriem vairākums dzīvo salu lielākajā pilsētā Oklendā, kas celta uz 48 apdzisušu vulkānu krāteriem starp Kluso okeānu un Tasmānijas jūru. Viņi joprojām to uzskata par savu galvaspilsētu.
Ar maoru tradicionālo kultūru un mākslu, kas augstu novērtēta visā pasaulē, mēs iepazināmies Velingtonā, Papa Nacionālajā muzejā. Iezemiešu stils balstīts uz koru un papardes zara motīvu, ko izmanto audumos, kokgrebumos un smalkajos tetovējumos, kas agrāk norādīja uz valkātāja piederību un personības spēku. Karavīriem vīriešiem tetovēta bija visa seja, bet sievietēm to apzīmēja tikai līdz vaigiem. Ar tetovējumiem bieži vien tika rotātas arī citas ķermeņa daļas, jo īpaši vīriešu sēžamvietas. Ja nu kāds uzdrīkstējies sevi aptetovēt no galvas līdz kājām, ticis uzskatīts par lielu drosminieku, jo šis process bijis diezgan sāpīgs un ne katrs spējis to ilgi izturēt.
Maoru tradicionālajā reliģijā ļoti svarīga loma ir lūgšanām. Viņiem, tāpat kā hinduismā, dievi un dievietes domātas katrai dzīves sfērai. Piemēram, Tane – koku un putnu dievs, Tangora – jūras un zivju dievs, Rongo – miera un zemkopības dievs, Tu – kara dievs. Dievības sazīmējamas arī maoru dejās un dziesmās. Pēdējos pāris gadsimtos, maoriem saprecoties ar eiropiešiem, abas kultūras būtiski ietekmējušas viena otru. Vispirms jau leksikā ienākuši citam no cita aizgūti vārdi un daudzi pirmiedzīvotāji pieņēmuši kristīgo ticību. Gandrīz katrā ciematiņā var atrast kādu baznīcu. Viņi paši atzīst, ka 21. gadsimta sākumā būtu grūti atrast kādu tīrasiņu iedzimto – tik stipri saliniekus skāris asimilācijas process. Tomēr maoriem paveicies tikt pat valsts pārvaldē. No 1867. gada viņi ieņem dažas vietas Jaunzēlandes parlamentā. Jaunzēlande tiešām izceļas ar ļoti progresīviem un humāniem likumiem. Savulaik tā bija pirmā valsts pasaulē, kur sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās un kurā ieviesa dažādus sociālos pabalstus, arī tagad mums tik pašsaprotamās pensijas.
Termālo ūdeņu brīnumzeme
Jaunzēlande ir slavena ar saviem termālajiem parkiem. Ceļojuma laikā apmeklējām UNESCO Pasaules dabas pieminekļu mantojuma sarakstā iekļauto nacionālo parku Tongariro, kur darbojas iecienīts slēpošanas kūrorts. Parka teritorijā atrodas trīs darbīgi vulkāni. Par visai pieņemamu cenu (50 – 60 Austrālijas dolāriem) te var noīrēt nelielu lidmašīnu vai helikopteru, lai paskatītos uz aktīvo vulkānu krāteriem no augšas. Sajūtas tiešām vienreizējas, vienuviet ieraugot gan viegli kūpošus termālos ezeriņus un burbuļojošas dubļu vannas, gan geizerus ar daudzkrāsainām, gadsimtiem krātu nogulšņu bārdām, gan dzeltenīgi zaļus arsēna ezerus, kuru ūdenim laikam gan neriskētu pieskarties pat zobu sāpju nomocīts sirdzējs. Izdzisuša vulkāna krāterī redzējām arī pasaulē vienīgo Šampanieša ezeru, kam ar šampanieti kopīgas vien no dzīlēm izplūstošo gāzes burbulīšu miriādes. Ūdens temperatūra tajā sasniedz +80 grādus un ezeram tuvojāmies piesardzīgi. Nevienam prātā nenāca ķecerība pārliecināties, vai kūpošajā dabas traukā patiešām nevarētu būt dzirkstošā vīna dzēriens. Karsto ieleju brīnumus skatījām vairākkārt, jo Jaunzēlandē ir pasaulē sarežģītākā pazemes ūdeņu sistēma. Gadsimtiem ritot, geizeru spēks tomēr gājis mazumā. Piemēram, vietā, kur tagad atrodas Cepešpannas ezers, 20. gadsimta sākumā darbojies 400 metru augsts geizers. Arī Lēdijas Knoksas geizers ierāvies sevī un vairs neizšļāc termālos ūdeņus desmitiem metru augstumā kā senāk. Tomēr katru dienu pulksten vienpadsmitos speciāli tūristiem tiek sarīkots šovs – geizeram uzber visparastāko veļas pulveri un pēc mirkļa no tā izkaltušās mutes izšaujas vairākus metrus augsts ūdens stabs. Parkos atradām arī tādus avotus, kuri smaržoja pēc etiķa. Tajos ielikti apsūbējuši sudraba priekšmeti atgūstot sākotnējo spīdumu. Termālos ūdeņus jaunzēlandieši izmanto saimnieciskajā dzīvē, māju apsildīšanai, jo ziemā nemaz tik silts nav, lai iztiktu bez apkures.
Jāņtārpiņu grota
Divu nedēļu garumā ceļojot pa Jaunzēlandi, paspējām ielūkoties arī tās brīnumainajā pazemes pasaulē. Negribu lielīties, bet savās ceļotāja gaitās esmu skatījis daudz pasakaini skaistu vietu. Taču Vaitamo alās redzētais mani emocionāli satrieca. Dabas mātes radītās apakšzemes dekorācijas – te stalagmītus un stalaktītus pie alas griestiem papildināja miljoniem jāņtārpiņu, kuri radīja zvaigžņotas debess iespaidu, slīdot laivā pa pazemes upi. Pie alas ieejas uzstādīta īpaša aparatūra, kas koriģē klimata maiņas, lai saglabātu jāņtārpiņiem nemainīgu vidi un ļautu sīkajiem kukaiņiem grotā vēl ilgi valdzināt tūristus. Vaitamo alas akustika izdaudzināta tālu aiz Jaunzēlandes robežām. Te Katedrāles grotā uzstājusies arī ievērojamā jaunzēlandiešu skatuves dīva Kiri Te Kanava, kuru sajūsminājusi šeit dzirdamās skaņas tīrība. Katedrāles skulptūras veidojušās, ūdenim tūkstošiem gadu pilot no alas griestiem vai plūstot pa kaļķakmens sienām un kristalizējot nogulumiežus.
Kivi un aitas
Lielākā Jaunzēlandes pievilcība ir mežonīgā daba. Maigs klimats, salas klāj mūžzaļi meži, kuros aug gigantiski skuju koki, piemēram, kauri un totari. Sastopami arī dižskābarži, bet īpašs ir pohutukava, ko Jaunzēlandē sauc par Ziemassvētku koku – tāpēc ka tā ziedi izplaukst tieši decembrī. Pirms kolonizatoru ierašanās gandrīz četras piektdaļas salu klājuši meži. Tagad, lai tos saglabātu, piektdaļā teritorijas izveidoti nacionālie parki un rezervāti, kur mājo retu sugu pārstāvji. Valsts simbols ir papardes koks – viens no vecākajiem augiem uz zemeslodes, kas saglabājies no dinozauru laikmeta. Tas ir līdzīgs mūsu papardēm, tikai krietni lielāks. Lapas turpina augt uz augšu, bet apakšējās atmirstot pārkoksnējas un veido stumbru. Jaunzēlandes nacionālais putns ir kivi (mums šis vārds vispirms asociējas ar tāda paša nosaukuma augli). Tas ir naktsputns mazas vistas lielumā ar stingrām kājelēm un garu knābi, kura galā atrodas nāsis. Tās kivi izmanto, lai ķertu zemes tārpus, no kuriem pārtiek. Salu piekrastē pārsteidza jūras putnu daudzveidība. Kā mums stāstīja, salinieki lepojas arī ar pūcēm un paradīzes pīlēm. Kaut gan rāpuļi šeit pārstāvēti diezgan plaši, tomēr neviens no tiem neesot indīgs. Kalnainajā salu centrālajā daļā dzīvojot milzīgas čūskas un īpaši retas sugas vardes, bet zālainās piekrastes jau pārņēmusi civilizācija. Jaunzēlande ir lielākā aitu vilnas un gaļas eksportētāja pasaulē. Statistika rāda, ka caurmērā vienam iedzīvotājam pieder vismaz divas aitas. Jaunzēlandieši tūristiem piedāvā tā saucamos farmšovus. Arī mēs iepazināmies ar kādas aitkopju saimniecības ikdienu. Saimnieki parādīja, kā lopu baru viņiem palīdz vadīt dresēti suņi un kā notiek aitu cirpšana. Profesionāls cirpējs dzīvnieku izģērbj nepilnā minūtē. Tas tiešām ir pārsteidzošs skats un atsauc atmiņā matu dzīšanu jaunkareivjiem. Strādājot ar modernām dzirklēm, tikpat kā neiespējami iegriezt ādā – turklāt aita mierīgi ļauj sevi atbrīvot no smagā, karsējošā kažoka, apzinoties gaidāmo atvieglojumu. Nereti starp fermeriem tiek rīkotas atraktīvas sacensības aitu ātrcirpšanā.
Ciemos pie maoriem
Bijām “Tangata Whenua” – tipiskā maoru ciematiņā, lai iepazītos ar iezemiešu sadzīvi un skolu, kurā mācības joprojām notiek maoru valodā. Pirms vakariņām piedalījāmies tradicionālajā eiropiešu uzņemšanas un iesvētīšanas ceremonijā. Ja kāds, būdams Jaunzēlandē, nav apmeklējis šo īpašo Eiropas viesiem domāto pasākumu, var droši sacīt, ka viņš pa īstam te nemaz nav bijis. Maoru meitenes mūs sagaidīja ar tradicionālo austrumnieku viesmīlības simbolu – orhidejas ziedu virtenēm. Tad sekoja vhavas dzeršana. Tas ir šķidrums ar viegli reibinošām īpašībām, kuru iegūst, kāda vietējā auga saknes berzējot maisiņā ar ūdeni. Lai neapvainotu viesmīlīgos saimniekus, gribot negribot likām pie lūpām kokosriekstu čaumalās iepildīto vhavu, sitām plaukstas un berzējāmies ar deguniem, kā to paredz maoru sasveicināšanās rituāls. Pēc tam krāšņi izrotātie maori mums rādīja kaujas dejas ar iespaidīgiem cīņas prasmes elementiem, tās izpildot, vienlaikus tiek dziedātas arī dziesmas. Tā kā Jaunzēlande ir regbija lielvalsts numur viens, šīs maoru rituāla dejas dejojot pirms katras regbija izlases spēles. To dara, lai izlūgtos veiksmi un psiholoģiski ietekmētu pretiniekus.
Pēc dejām sākās gastronomiskā daļa, kad tika pasniegts hangi – nokaitētiem akmeņiem pildītā bedrē gatavots ēdiens. Hangi pagatavošana ir darbietilpīga, namatēviem un namamātēm tas prasa vismaz piecas stundas. Vispirms sakur ugunskuru, kurā akmeņus karsē apmēram divas stundas. Pēc tam tos ierok zemē un virsū uzber smiltis. Pa to laiku kartupeļus, zivis, dārzeņus satin palmu lapās un liek uz akmeņiem, vēlreiz apberot ar smiltīm. Tikai pēc trim stundām ēdiens ir gatavs.
Pie maoru delikatesēm pieder jūras vēžveidīgie – pipi un tuatua, kinas (adatainais jūras ezis) un zuši. Gandrīz katra restorāna ēdienkartē tiek piedāvātas zivis, vēži, austeres, gliemeži un kā piedevas svaigi avokado, kivi, sparģeļi un citi mums pierastāki augļi un dārzeņi. Noteikti jānogaršo maoru priekšteču atklātā kumara, kas līdzīga saldajam kartupelim, un vietējais dažādu savvaļas puķu medus, kas sniedz neaizmirstamu garšas sajūtu. Protams, tūristi no Eiropas, Ķīnas un Latīņamerikas jūtami ietekmējuši arī Jaunzēlandes ēdināšanas uzņēmumus, kuri lielākas peļņas nolūkos sākuši izdabāt citu tautu nacionālajām virtuvēm.
Tā kā Jaunzēlandē ir maigs klimats ar gariem rudeņiem, te ir ideāla vieta vīnogu audzēšanai. Lai gan apmēram 200 vīna darītavas ik gadu ražo gandrīz 40 miljonus litru šā saules dzēriena, tas ir, tikai 0,1 procentu no pasaulē saražotā daudzuma. Toties kvalitātes ziņā Jaunzēlandes vīni ierindoti pasaules labāko desmitniekā. No Ziemeļu salā audzētajām vīnogām iegūtie vīni ir aromātiskāki, ar bagātāku garšu buķeti nekā Dienvidu salas ražojumi, kur klimats vēsāks.
Atpūta Fidži salās
Visiem, kuri nodomājuši doties uz Jaunzēlandi, pirms brauciena iesaku izlasīt “Kapteiņa Granta bērnus”, jo tā ir vienreizēja iespēja ar iemīļotajiem romāna varoņiem tikties vidē, kur risinājusies darbība – pie Taupo ezera, kas ir salu lielākā saldūdens krātuve. Vajadzētu pārlasīt arī Džeka Londona “Dienvidjūras stāstus”, kuros lieliski aprakstīts mūsu ceļojuma galapunkts – eksotiskās Fidži salas, atpūtnieku paradīze.
Fidži ir 333 nelielu salu grupa Klusajā okeānā apmēram 2300 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Jaunzēlandes. Lielākā daļa salu iedzīvotāju ir ieceļotāji no Indijas (gandrīz puse ), Ķīnas, un tikai katrs ceturtais ir aborigēns. Arī Fidži agrāk bijusi Anglijas kolonija un joprojām to pārvalda britu iecelts gubernators, tomēr šejienieši dzīvo krietni nabadzīgāk par jaunzēlandiešiem. Uz turieni lidojām, lai pirms mājupceļa sešas dienas baudītu atpūtu koraļļu krasta pludmalēs, kur ūdens tik dzidrs, ka caurredzams vairāku desmitu metru dziļumā, un tūristu vēlmes gatavi nolasīt no acīm. Pēdējās četras dienas mēs pavadījām uz luksusa kruīza kuģa “Mistiskā princese” klāja, no Viti Levu salas dodoties uz Mamanuka un Jasavas salu. Lagūnas ūdens bija ideāla vieta zemūdens peldēšanai un niršanai. Tādu zivju bagātību un koraļļu nokrāsas nekur citur nebiju redzējis. Atgriežoties drēgnajā Rīgā, vēl vairākas dienas bija grūti aptvert, vai tas noticis īstenībā vai bijis tikai skaists sapnis.